VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kājas (un) kustības Jana Kukaine Izstāde „Sabiedrība darbībā – versija 2. Pēc Moderna izstādes 2014” „kim?” laikmetīgās mākslas centrs 07.03.–19.04.2015. | |
 Hennings Lindkvists. SPQR(M) (Roam Sweet Rome). 2013 | |
| Iespēja ielūkoties Malmes muzejā, neaizejot tālāk par Spīķeriem, – ar šādu (pašironisku) saukli varētu pieteikt izstādi, kas apskatei piedāvāja prāvu daļu no 2014. gada rudenī Moderna muzejā Malmē, Zviedrijā, iekārtotās ekspozīcijas, kurā bija pārstāvēti mākslinieki no dažādām Baltijas jūras reģiona valstīm. Viņu vidū – Zenta Dzividzinska, Kristīne Kursiša kopā ar Miku Mitrēvicu un Oļa Vasiļjeva no Latvijas (izstādes „kim?” versijā pēdējā māksliniece gan nebija iekļauta). Izstādes moto – sabiedrība darbībā – akcentē gan politiski aktīvu nostāju, gan, kā var lasīt anotācijā, sabiedrības „neredzamās kustības”. No vienas puses, uzstādījums ir plašs un visai nenoteikts, no otras – darbi aptver atšķirīgus tematu lokus, un izstādes veidotājiem atrast tiem vienotu kopsaucēju bez kompromitējošas daiļrunības bija nopietns izaicinājums. Gandrīz visi izstādē iekļautie darbi ietver atsauci uz kādu vēstures artefaktu, notikumu vai ideju, sākot ar tādām kultūras ikonām kā Andžeja Vajdas 1958. gada filma „Pelni un dimanti”, ko savā projektā izmanto poļu mākslinieks Janeks Simons (Janek Simon), beidzot ar bioloģijas kuriozu – gļotsēni, kuras koloniju struktūras principu savu skulptūru izvietošanai lieto dāņu māksliniece Lea Porsagere (Lea Porsager). Dažas no šīm skulptūrām tika izstādītas ārpus „kim?” telpām, kur tās itin drīz attīstīja savu slepeno kustības vektoru. Var pieņemt, ka arī citiem ekspozīcijas darbiem ir izredzes iekļauties Latvijas kultūras telpas apritē, teiksim, Park Hill projektam Šefīldā veltītais Ūla Stola (Ola Ståhl) un Terjes Estlinga (Terje Östling) darbs, kas rezonē ar šobrīd aktuāliem jautājumiem par padomju laika dzīvojamo rajonu turpmāko likteni. Savukārt konceptuāli daudzslāņainā Mikalas Paludanas (Michala Paludan) instalācija „Varenais sašutums” dokumentē citu kustību – 1. maija demonstrāciju Kopenhāgenā. Darba ironija slēpjas ne tikai apstāklī, ka revolucionārie asumi muzeja vai mākslas galerijas telpās tiek ātri nogludināti. No postpadomju pozīcijas raugoties, nevar nepamanīt plaisu, kura šķir idealizēto revolūciju (par to liecina perfekti veidotās kastes un foto stendi) un faktisko nabadzību, postu un sairumu, kas to parasti pavada. (Vai iespējams, ka manā vērtējumā ir iezagusies klišeja, kas Dāniju vienpusīgi traktē kā pārticības un labklājības zemi?) Uz izstādes „darbīgā” fona Kursišas un Mitrēvica darba Let me google that for you #4 introvertais vēstījums patīkami izcēlās ar „bezdarbīgumu”. Abu mākslinieku subjektīvās pieredzes artikulācija pretojas iekļaušanai politiskajā vēsturē un vairās no mūsdienu mākslas „lielajiem” tematiem, kā postkoloniālisms, kapitālisms, robežu un identitāšu meklējumi u. tml., kas izstādē risināti citos darbos. Tā vietā: Brodskis, Tarkovskis un „iekšējais ceļojums” intīmas dienasgrāmatas formātā – val dzinošs piemērs neuzbāzīgai, privātai valodai, arī tad, ja tās pedantiskā gramatika ikdienas lietotājam var izrādīties neērta. Un taisni tas, ka izstādē ne aiz kā neaizķērās kāja – šoreiz burtiskā nozīmē –, raisīja dažas pārdomas „par metodi”. Ja uzmanības centrā ir sabiedrība darbībā ar šobrīd tai aktuālām problēmām, tad kāpēc tas pasniegts tik abstraktā, intelektuālā un pat atsvešinātā veidā, it kā sociuma redzamās un neredzamās kustības notiktu kādā tālā ideju valstībā vai iedomātā universālā prātā. Tas gan nav pārmetums konkrētajai izstādei, drīzāk tai mākslas darbu veidošanas un izstādīšanas praksei, kas, šķiet, nerēķinās ar to, ka arī izstādes apmeklētājs ir daļa no tās pašas dzīvās, sarežģītās un mainīgās pasaules, par ko reflektē eksponētie darbi, bet pats izstādes apmeklējuma fakts ir piemērs pavisam konkrētai un apzinātai sabiedrībai kustībā. | |
| Atgriezties | |
