VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Versija. Māris Ārgalis Līga Lindenbauma Māris Ārgalis. „Piena ceļš” „Rīgas mākslas telpa” 19.03.–19.04. 2015. | |
 Māris Ārgalis. Piena ceļš. Darbs nav saglabājies | |
| Mākslas zinātnieku un kuratoru vidū ir izplatīts teiciens, ka visvieglāk strādāt ar mirušiem autoriem, jo tie neiejaucas interpretācijās un neprotestē pret to vai citu darbu eksponēšanu. Būtisks ir arī jaunatklāšanas princips. Kam gan negribas būt pirmajam, kurš atrod un interpretē līdz šim zināmās mākslas vēstures perifērijā esošās parādības? Māra Ārgaļa (1954–2008) pirmās lielās izstādes „Piena ceļš” kuratorei Ievai Kalniņai, šķiet, ir īpašas spējas atrast līdz šim nepamanītus vai nenovērtētus autorus, kuru izcelšana ne tikai papildina zināmo mākslas vēstures ainu, bet arī nodrošina kuratora muskuļu treniņu. Ārgaļa biogrāfijā ir mākslinieka atzīšanai nepieciešamās karjeras iezīmes (mākslas izglītība, dalība izstādēs, bijusi viena, tomēr personālizstāde), nonkonformista tapšanai atbilstoša saķere ar Valsts drošības komiteju (saistībā ar tiražētām oriģinālgrafikas apsveikuma kartītēm „Grafismi” 1979. gadā; rezultātā publiskā mākslas dzīve tiek pamesta), kā arī virkne leģendu (laikabiedru atmiņās Ārgalis iezīmējies kā spilgta, neordināra personība ar izcilām zīmētāja dotībām). Pat 90. gadu vidū, nokļūstot sabiedrības uzmanības lokā kā bankrotējošu banku prezidents un nonākot apcietinājumā, Ārgalis savas biznesa aktivitātes pasludina par hepeningu un savu dzīvi – par mākslas darbu. Šo visnotaļ intriģējošo paziņojumu jau pēc viņa nāves 2008. gadā tālāk savos tekstos turpina izmantot mākslas zinātniece Anita Vanaga un nu arī kuratore Kalniņa „Piena ceļā”. Izstāde nelieka vilties. Eksponēto darbu (641) un dokumentējošās papildinformācijas (fotogrāfiju, arhīva dokumentu, preses izdevumu kopiju u. c.) apjoms bija iespaidīgs. Lielākā daļa darbu plašākai publikai bija pieejama pirmo reizi, un visticamāk, ka līdzvērtīgu Ārgaļa izstādi varēs skatīt tikai pēc gadiem 40 (ja tad būs aktuāli veidot lielas un reprezentatīvas izstādes mākslinieku 100. jubilejā). Kalniņas kuratores prakse ir zināma kā aktīvi interpretējoša, un „Piena ceļš” šai ziņā ir izņēmums. To raksturoja klasisks hronoloģisks princips, ko viņa skaidro ar Ārgaļa radošā mantojuma glabāšanos dažādu kolekciju krājumos. Izstāde bija pirmā reize, kad visi eksponējamie darbi redzami vienkopus. „Piena ceļa” uzbūvi Kalniņa raksturo kā laboratoriju un aicina skatītāju piedalīties Ārgaļa atklāšanā kopā ar pašu kuratori. Zāles centrā kā dominante tumšas sētas iežogojumā bija izvietota instalācijas „Piena ceļš” rekonstrukcija no personālizstādes „Modeļi” – balts cilindrs un līdz tam vedošs balts papīra ceļš. Tā galā vienīgais šobrīd zināmais autora tēlniecības darbs kā tipisks viņa formveides tēls un zīme nepabeigtajām akadēmijas studijām (Seja. 1970. Ģipsis, koks, akrils. 80,5 x 80,5 cm. Privātkolekcija). Iežogojuma iekšpusē bija eksponēti mākslas sintēzes piemēri – planšetes ar objektu piedāvājumiem un arhitektoniskiem risinājumiem pilsētvidei. Žoga ārpusē vienā pusē bija skatāmi 80. gadu zīmējumi, kas pārsteidz ar reālistisku perfekciju, otrā – 1995.–1996. gadā cietumā tapušie kameras biedru groteskie fiksējumi. Ap izstādes saturisko centru izvietojās pārējais mākslinieka veikums no agrīniem Rozentālskolas un akadēmijas laika līdz radošajiem un pasūtījuma darbiem pēc studijām. Neizpalika arī uzņēmējdarbības liecības – gan 80. gados ar popārtiskiem motīviem apdrukātie dvielīši un 90. gados vadītās izdevniecības „Vaga” grāmatas, gan noslēguma epizodes – baņķiera dzīves liecības un materiāli pētījumam par finanšu tirgus psihotehnoloģiju. Īpaša izstādes vērtības bija tiražēto mākslas darbu dažādo variantu eksponēšana. Tas ļāva novērtēt Ārgalim raksturīgo serialitātes un moduļa principa izmantojumu, no vienas un tās pašas iespiedformas attēlu drukājot gan uz dažādu toņu vai materialitātes pamatiem, gan pieļaujot krāsu izmaiņas atsevišķām detaļām. Īpaši jāizceļ „Grafismu” sērija, kurai bija veltīta autonoma sadaļa un kurai, neraugoties uz fiksētu iespiedformu skaitu (12), variācijas ir teju tikpat daudz, cik pašu novilkumu. Mākslai paralēlu stāsta līmeni veidoja biogrāfiskas detaļas – Ārgaļa fotoportreti un dokumentālas fotogrāfijas, arhīva materiāli, vēstules un citi dokumenti. Tā, piemēram, Rozentālskolas laiku raksturo liecība, kurā uzzinām, ka, skolu beidzot, zīmēšanā, kompozīcijā un veidošanā Ārgalis ir saņēmis tābrīža augstāko novērtējumu – 5, bet gleznošanā – tikai 3, kā arī lasām skolas vadības raksturojumu. Tas vēsta, ka topošais mākslinieks ir „pašpārliecināts, vadās no prāta apsvērumiem”, kolektīvā ir autoritāte, tomēr „vēlama lielāka paškritika”.1 Sākot ar 70. gadu beigām un 80. gadiem, kad Ārgaļa darbība atspoguļojas preses slejās vai tajās tiek publicēti viņa zīmējumi, mākslas un biogrāfijas līnijas papildina bagātīgs avīžu izgriezumu materiāls. Te atrodam gan personālizstādes „Modeļi” recenziju, gan ironisku zīmējumu – karikatūru sēriju „Parodismi” par Botičelli „Veneras dzimšanu” un daudz ko citu. Visā šajā informācijas bagātībā vienīgie skatītāja palīglīdzekļi bija hronoloģiskie orientieri jeb gadu desmitu norādes, kā arī Ārgaļa personiskās un radošās dzīves posmus iezīmējošas sadaļas. Ņemot vērā izstādes ambiciozo raksturu, trūka papildu skaidrojošo tekstu. Tajos nezinātājs varētu uzzināt, kas ir, piemēram, „Pollucionistu” grupa vai kādēļ kopā ar Andu Ārgali un Valdi Celmu tapušā kinētiskā objekta „Bāka” iecere ir tik inovatīva. Acīs krītošs bija kvalitatīva iekārtojuma dizaina trūkums. Skatītājam „Piena ceļš” sniedza izcilu iespēju izzināt līdz šim maz zināma autora daiļradi, tomēr izstāde tikai iegūtu, ja to papildinātu apkopojošs izdevums. Tagad atliek gaidīt mākslas zinātnieces Ievas Lejasmeijeres topošo, Ārgalim veltīto grāmatu, jo „Piena ceļs” tai ir sagatavojis virkni nepacietīgu gaidītāju. | |
| Atgriezties | |
