Lielās ainavas Aiga Dzalbe Dace Lielā. „Gleznas”
Galerija „Daugava” 04.02.–11.04.2015. |
| Dace Lielā. Netālu no upes. Audekls, akrils. 130x170 cm. 2014 |
| Daces Lielās jaunākie darbi – septiņas lielformāta gleznas ar necilu mežu un purvu skatiem – šopavasar ilgstoši bija aplūkojami (izstāde tika pagarināta) galerijas „Daugava” jaunajā mītnē Ausekļa ielā 1 – Rīgas jauniegūtajā ekspozīciju zālē, kuras telpiskās kvalitātes lieliski izceļ mākslas darbus, bet apkaime ar vēju, kuģiem un veciem kokiem nācējus jau laikus noskaņo par labu dabiskumam. Daces Lielās gleznās skati tverti, kādi tie ir, bez nekādiem izgudrojumiem un izskaistinājumiem – krūmu biezokņi, sūnas, saknes, prauli, zaļš ūdens, tieviņi bērziņi, sārti vai pelēki kārkli –, tomēr gaisa un gaismas iespaidā viss prozaiskais var izskatīties teju pārdabiski skaisti.
Jau iepriekš rakstot par šo izstādi, esmu dalījusies pārliecībā, ka Daces Lielās koncentrēšanās uz reālistisku ainavu per se ir labākais, kas viņas radošajā biogrāfijā noticis kopš 21. gadsimta sākuma. Šī un iepriekšējā personālizstāde „Ārpusē”, kas arī bija skatāma galerijā „Daugava” pirms diviem gadiem, to pilnībā apstiprina. Ainavās vislabāk redzams tas, par ko allaž tā cildina Lielās glezniecību, proti, prasme precīzi atainot gaismas saskarsmi ar vidi, radīt attēla plaknē dziļumu, spēja uzburt noskaņu un tēlu, tonāls smalkums. Pirms tam, piemēram, 2005. gada izstādē LNMM Baltajā zālē, mākslinieces cienītāji nereti tika mulsināti ar tādu kā postmoderni skeptisku autores pozīciju: viss skaistais ir banāls, estētisms, gleznieciska virtuozitāte – tukšība... Turklāt tam sekoja manierīgas stilizācijas centieni, kuru eksistenci mākslā vispār ir grūti saprast, ja vien runa nav par stilu kā zeitgeist Aloiza Rīgla izpratnē. Mūsdienu glezniecībā tieksme māksloti akcentēt savu manieri mēdz būt visai nomācoša, kam pretstatā uzticību raisa tiešs, personisks redzējums. Laimīgā kārtā tā nav gluži izmirusi parādība Latvijas glezniecībā, kaut arī no mākslinieka prasa old school meistarību un pacietību, ne tikai talantu kā spēju ģenerēt trāpīgas idejas.
Daces Lielās jaunāko darbu izstādi sauc „Gleznas” tāpat kā lielāko daļu no viņas personālizstādēm jau kopš 1996. gada, ja tām vispār ticis dots nosaukums. Gleznās ir attēloti īstenības fragmenti – tas, ko māksliniece redz, vairākas reizes dienā izvedot suņus pastaigā Siguldā. Līdzīgie necilie motīvi šķiet labi pazīstami – tādu skatu ir papilnam it visur, kur daba robežojas ar industriālo vai apcirpto mauriņu civilizāciju. Pati māksliniece tos raksturojusi skopi: „Kas tur ko stāstīt – sižets ir viens un tas pats visos darbos (..) tās ir tikai tādas dabas minimālas izmaiņas gadalaikos (..) debesis vispār nav (..) krūmi, koki, šur tur ūdens, šur tur sniegs. Tās ir tādas ainavas tuvplānā. Kopumā ņemot, visi darbi ir pelēki.”
Tomēr skatītāji nāk un sajūsminās par šīm parastajām pelēkajām, nekoptajām ainavām, kurās debesis atspīd vien purva rāvā. Zināms, viņi vairāk apbrīno Daces Lielās spēju tās radīt, dramaturģiski izsmalcināti konstruēt to atveidus, un viņu sirdis atmaigst, atceroties Lielās skolotāju Eduardu Kalniņu un Kalniņa skolotāju Vilhelmu Purvīti, kuru vārdi saistās ar nacionālo ainavu glezniecību – jebkuras tautas identitātes atspulgu. Atsaucot atmiņā tradīcijas – t. s. ainavas ar dvēseli – aizsākumus, jāatceras krievu peredvižņiku Alekseja Savrasova, Izaka Levitana un Arhipa Kuindži izjustās ainavas. Savukārt, runājot par Latvijas purvu glezniecisko un poētisko potenciālu, katrs savā garā nepārspēti šķiet palikuši Jānis Andris Osis un Arturs Bērziņš. Nu arī Dace Lielā viņiem pievienojusies. |
| Atgriezties | |
|