VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ir tikai Rainis, un nekā cita nav Agnese Gaile-Irbe Aija Zariņa. „RA i nis” Galerija "Alma" 26.02.–20.03.2015. | |
 Aija Zariņa. Saules valsts. Audekls, akrils, eļļa. 240x150 cm. 2015 | |
| 2015. gada februārī Rīgā atklāja mākslinieces Aijas Zariņas gleznu izstādi „RA i nis”. Man šķiet, ka tik liela nopietnība, ar kādu izdomāti un radīti šie darbi, mūsu laikabiedru mākslā sastopama diezgan reti. Pati šī nopietnība un milzīgā koncentrācija uz tādu tēlu atrašanu, kas precīzi izteiktu vēstījumu, skatītājam, manuprāt, uzliek zināmus pienākumus. Lai viņam šie pienākumi (ko viņš, protams, var arī neuzņemties) nekļūtu par smagu, gribu īsi un personīgi ievadīt tos trīs darbus, kas šajā gleznu ciklā man šķiet vissarežģītākie. Manā izpratnē tie arī ir visbūtiskākie. Pie Raiņa, kas šajā sērijā ir vienkāršāks elements, nonākšu pēc tam. Aija visām gleznām ir devusi nosaukumus, taču tie nepilda savu ierasto uzdevumu – palīdzēt skatītājam, novērst pārpratumus. Tie visi līdzinās komentāriem un drīzāk domāti tiem, kuri attēlu saturu jau ir uztvēruši. Tāpēc, nonākot pie gleznas „Vēdiskais dievs RAdomirs”, nosaukumam nevajag ļaut sevi samulsināt. Šajā darbā ir attēlota aina no 13. gadsimta „Zelta hronikā” pierakstītas eģendas par Mariju Magdalēnu kā Jēzus Kristus sievu, no kura viņai piedzimuši divi bērni. Ģimenes portretu ar Mariju, Kristu, viņu bērniem, magiem un Jāni Kristītāju, kurš tad vēl nebija zaudējis galvu, Aija ir uzzīmējusi Meteoras klosterī kalna piekājē. Viņa šim mītam par svēto ģimeni ir pietuvojusies caur slāvu avotiem, tāpēc Marijai Magdalēnai ir slāvisks vārds un slavenie garie mati, kam par godu vecajā Novgorodā pat bija uzcelts vesels klosteris. Slāvu tradīcijas iespaidā Kristus šeit parādās ar vārdu Radomirs, kādā viņu dažkārt sauc krievu vēdisti, kas Kristu uzskata tikai par vienu no daudzajiem praviešiem – gaismas reliģijas sludinātājiem. Saule ir ļoti sarkana, jo zeme tajā brīdī tai ir ļoti tuvu – daudz tuvāk nekā pašlaik. Marija smaida, un gaismas ir daudz. No klinšu virsotnēm uz viņiem vēlīgi nolūkojas senču sejas. Hronoloģiski nākamais darbs ir “Rusu karaļi”. Tā ir glezna, kurā attēlots pēdējais Merovingu dinastijas karalis Dagobērs II, ko nogalināja vai nejauši nošāva medībās 679. gadā. Viņa totēms ir lācis – tikpat liels kā viņš pats, ar atplestu muti, nostājies kā astotā zvaigzne Mazā lāča zvaigznājā. Uzskata, ka ar Dagobēra nāvi Merovingu dinastija beidzās. Aija šos karaļus redz kā pēdējos gaismas reliģijas nesējus, vismaz Francijā. Viņa tos sauc par „Rusu karaļiem”, jo viņu senči ar savu gaismas kultu esot nākuši no tagadējās Krievijas ziemeļiem. Šo karaļu mītiskā izcelsmes vieta ir attēlota citā cikla gleznā – „Saules valsts”. „Zelta hronika” vēsta, ka Marija Magdalēna dzīves beigās nonāca tagadējās Dienvidfrancijas teritorijā un mira Ēksā, kur esot glabājušās arī viņas mirstīgās atliekas. Laikā starp 12. un 14. gadsimtu Dienvidfrancijā uzplauka no Romas katoļticības atšķēlusies kristiešu sekta – katari jeb „tīrie”. Katariem ir veltīta Aijas glezna „Kaujas mags RA da”. 13. gadsimtā uzskatīja, ka tieši katari Eiropā ir tie, kas tic Kristus un Marijas Magdalēnas laulībai un sevi uzskata par Marijas sekotājiem. Vatikāns katarus apkaroja ar uguni un zobenu. Krusta kara gājiens pret katariem beidzās ar kataru sakāvi un nāvi Monsegūras cietoksnī Langedokā 1244. gadā. Gleznā Aija ir attēlojusi gan divus svarīgākos katarisma centrus – Monsegūras un Usonas cietokšņus (to drupas Francijā var apskatīt vēl šodien), gan arī par kataru princesi dēvēto grāfieni Esklarmondu de Fuā. Viņas vārds oksitāņu valodā, kurā viņa runāja, nozīmē „Pasaules gaisma”. Zīmīgi, ka saskaņā ar man pieejamajiem vēsturiskajiem avotiem 1244. gadā Esklarmonda jau bija mirusi. Attēlotais kaujas mags uz zirga ar plīvojošiem matiem (kuros no debesīm sabirušas zvaigznes) cīņā pret krustnešiem tātad vairs nav viņas fiziskais ķermenis – tas ir viņas gars. Ar kataru iznīcināšanu – uzskata Aija – Eiropā beidzās saules kults un iestājās tumsas laikmets. Kāpēc Aija šo, viņasprāt, vēsturisko cīņu par saules kulta saglabāšanu ir attēlojusi caur viduslaiku leģendām un reti minētu vēsturisku personāžu dzīves un nāves ainām? (Es esmu pārliecināta, ka formātā un simbolismā tik vērienīga Dagobēra II un Esklarmondas de Fuā ikonogrāfija, kādu redzējām izstādē „RA i nis”, vēl nekad nav radīta – pat ne starp kataru un Merovingu mantiniekiem māksliniekiem Francijā.) Viens no iemesliem noteikti ir tāds, ka no Baltijas aizstāvības pret krustnešiem nav saglabājušies pietiekami izvērsti rakstiskie materiāli – vismaz ne Aijas vajadzībām. Senās saules reliģijas pēdas viņa atrod latviešu folklorā. Tas redzams, piemēram, gleznā „Saules zintnieks”, kurā krauklis ir pārvērties par magu un rokā tur zelta kokli – sauli. Vienīgais cilvēks un vēsturiskais personāžs, kas Aijas acīs ir cienīgs nostāties līdzās Merovingiem un kataru karavadoņiem, ir dzejnieks Rainis. Saule, protams, ir viens no visbiežāk sastopamajiem Raiņa motīviem, un tam (tāpat kā Aijai viņas gleznās) ir tik daudzas nozīmes, ka brīžiem šķiet – saule viņam ir visur, saule viņam ir viss. Viņš, piemēram, raksta: „Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi, / Tie man zem kājām spārnu segas klās, / Tie spožā saules zemē mani nesīs.” Kas to var saprast? Un citā dzejolī viņš pravieto: „Jaunās gaismas audi, / Līdzi saules segai, / Silti apņems visus sāpju bērnus.” Kas tā ir par jauno gaismu? Kad tā nāks? No Raiņa dzejoļa „Senatne” šajā gleznu ciklā Aija ir uzzīmējusi gaili, kas ar savu dziedāšanu izceļ no dzelmes nogrimušo pili. | |
| Atgriezties | |
