VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izturības pārbaude Vilnis Vējš Izstāde „Purvīša balva 2015” LNMM izstāžu zāle „Arsenāls” 21.02.–12.04.2015. | |
 Miķelis Fišers. Kadrs no video "K-Pran? – PRAN". 2015 | |
| Sakāpināta uzmanība, pieviltas gaidas, cīkstēšanās par vietu tuvumā vai vismaz ēnā... Katra izstāde to nepiedzīvo. „Purvīša balva” gan. Par to ir parūpējušies paši rīkotāji – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, mecenāts SIA Alfor un aģentūra INDIE, piesaistot ne tikai daudzus mākslas jomas profesionāļus, bet arī PRAE sabiedriskās attiecības. Attiecības ar auditoriju galu galā ir tādas, ka grūti rakstīt par izstādi, nekļūstot par tās nelīgtu advokātu vai neielaižoties strīdos ar pašpasludinātu opozīciju. Tomēr tas būtu viltus strīds, kas gan izrādījies noderīgs virknei mediju intriģējošu sižetiņu producēšanai, bet ir gauži nesimetrisks. Purvīša balvai vismaz pagaidām Latvijas mākslas vidē nekādas alternatīvas nav – ne ieguldīto līdzekļu un domu darba, ne procedūras un autoritātes ziņā. Turklāt trokšņa uzdošana par diskusiju aizsedz skatu uz izstādi „Purvīša balva”, kāda tā ir, – astoņu talantīgu, ievērojamu mākslinieku darbu skati, kurā katrs dalībnieks ir pelnījis vietu, lai gan, kā tas mākslā nereti mēdz būt, nonācis tur daļēji arī veiksmīgu sakritību rezultātā. Es ar nolūku lietoju vārdu „skate” (mākslas skolas beigušajiem tas noteikti nav vienaldzīgs, atgādinot par dienām, kad semestra beigās pēc negulētām naktīm pie sienām bija jāizkar viss padarītais – atzinībai vai brāzienam). Skate tādēļ, ka „Purvīša balva” nav īsti izstāde laikmetīgā izpratnē: lai gan tai ir kuratore (kā katru reizi – Daiga Rudzāte) un ekspozīcijas mākslinieks (Martins Vizbulis), viņu pilnvarās nav izvēlēties izstādes dalībniekus un izstādāmos darbus. Tos jau iepriekš noteikuši citi – Purvīša balvas ekspertu komisija. Arī izstādes uzdevums ir atšķirīgs no dominējošā – nevis veidot dramaturģiju, hierarhiju un sakarības starp eksponātiem, bet drīzāk tās nojaukt, lai sagādātu katram balvas pretendentam vienlīdzīgas iespējas saņemt adekvātu žūrijas vērtējumu. Tas, protams, neizslēdz, ka līdzības un pretstati uzrodas paši, – tāpat kā, sakratot metamkauliņus, tie parādīs vai nu pāra, vai nepāra ciparus iepriekš neparedzamās proporcijās. Vienlaikus izstādes iekārtotāju uzdevums ir izveidot skatītājiem pievilcīgu ekspozīciju, jo viens no Purvīša balvas mērķiem ir iepazīstināt plašāku auditoriju ar aktuālās mākslas spilgtākajām izpausmēm. Stingrā procedūra un principi, kas tiek ievēroti Purvīša balvas sakarā, ir reizē izstādes spēks un vājums. Spēks tādēļ, ka nodrošina dalībniekus, kas spēlē „augstākajā līgā”. Tikai – atgriežoties pie „opozīcijas” jautājumiem – šķiet, ka nenāktu par ļaunu iedarbināt iztēli: Purvīša balvas izstādē ievietojot kādu uzteicami alternatīvu, taču mākslinieciski zemāka līmeņa artefaktu, tas visticamāk pats uzrādītu atšķirību no konteksta. Pamatotākas šķiet bažas, ka parādītie darbi atklājas mazāk pilnvērtīgi nekā to izstādīšanas pirmajā reizē. Tomēr arī šis arguments ir diskutējams. Pirmkārt būtu noderīgi atšķirt darbus, kurus pieņemts uzskatīt par suverēniem un nemainīgiem (gleznas, grafikas, skulptūras) no „mainīga izmēra” instalācijām, kas top ikreiz no jauna, ņemot vērā vietas un telpas specifiku, tomēr saglabājot identitāti. Trešā grupa ir konkrētai vietai piederīgi darbi, kas nav pārvietojami. Izstādes veidotāji saskartos ar nopietnām problēmām, ja eksperti balvai būtu nominējuši, piemēram, Ojāra Pētersona „Oranžo vāzi” pie Nacionālās bibliotēkas. Kaut kas līdzīgs noticis ar Kristapa Ģelža un Ģirta Biša „Kanceli”, kas, izņemta no Doma dārza vides, neatstāj suverēna darba iespaidu un, ļoti ticami, tāds arī nav. Par jauniem izaicinājumiem liktu domāt arī kādas performances izvirzīšana. Iespējams, risinājums būtu darbu aizstāt ar dokumentāciju, taču tas nevarētu radīt klātbūtnes sajūtu. Paradoksāli, bet pirmo divu tipu darbus konteksta maiņa ir ietekmējusi vienlīdzīgā mērā: Miķeļa Fišera ekspozīcija šķiet visprecīzāk pārcelta no Medicīnas vēstures muzeja, bet, kā atzīmē cienītāji, būtisku, varbūt vissvarīgāko satura daļu, kas balstīta uz kontekstu, līdzi nepaņemsi... Acīmredzot tomēr kokgriezumu „tāfelītes” un video izrādījies gana patstāvīgs medijs, lai tiktu novērtēts ar balvu. It kā nekas turpretī nevarētu kaitēt tik mākslinieciski noslēgtām vienībām kā Henrija Preisa gleznas. Tomēr „Arsenāla” zāles siena, pie kuras tās bija izkārtas, ir teju vai ļaunatminīga – tepat pirms diviem gadiem mazāk iespaidīgi nekā personālizstādēs izskatījās Harija Branta zīmējumi, bet vēl pirms tam – Helēnas Heinrihsones gleznas. Vienkārši telpu plānojums ir tāds, ka „Arsenālā” vienas lokācijas ir uztveramas kā pastaigas galapunkts, skatiena mērķis, kamēr citas – kā garāmejamas pieturas, pie kurām grūti koncentrēt uzmanību. Līdzīgi kā „zaudējumus” varētu uzskaitīt visos pārējos izstādes darbos, tos salīdzinot ar pirmo izstādīšanas reizi. Tomēr izstādes kuratore un mākslinieks strādājuši godprātīgi, ar nelielu piezīmi, ka būtu vēlams norādīt eksponātu izmērus un materiālus, jo faktiski visiem dalībniekiem tie ir netradicionāli. Jāatzīstas, ka šī īsā apskata tēmu esmu aizņēmies no izstādes dalībnieka un balvas nominanta Kaspara Teodora Bramberga. Vēl pirms izstādes, intervējot mākslinieku viņa darbnīcā, izteicu šaubas, vai vajadzētu darbus atkal izstādīt uz pārvietojamiem statīviem, kas peldošajā galerijā „Noass” bija apstākļu diktēts risinājums. Es būtu vēlējies redzēt Bramberga lielizmēra abstraktās, reljefās kompozīcijas īsti muzejiskā izkārtojumā (mazliet piepaceltas un cieši pie baltām sienām), kas, manuprāt, pēc stila un ievirzes tām patiesi pienāktos. Brambergs atteica, ka ir pārliecinājies – viņa darbi esot izturīgi, tos varot izstādīt tā un šitā un tie vienmēr saglabā savu patību. Apskatot izstādi „Purvīša balva 2015”, man nācās piekrist. Lai gan šo domu var viegli vispārināt: ļoti šaurā vidē, protams, ir iespējams salīdzināt mākslas darba pirmo un nākamo parādīšanas reizi, bet vai mēs to darām pasaules mākslas kontekstā? Attiecībā uz videi piesaistītiem darbiem var gausties, ka tos nebrauc aplūkot kritiķi un kuratori no visas pasaules, tomēr mākslinieku starptautiskās karjeras veido darbi, kas ceļo no vienas izstādes uz nākamo, mainot sākotnējo kontekstu pret citu un vienmēr spējot gūt ievērību. Manuprāt, visi izstādes “Purvīša balva 2015” dalībnieki taču ir to pelnījuši, vai ne? | |
| Atgriezties | |
