VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Postmodernisma noriets un posthumānisma rītausma Artis Svece | |
| Turpinājums sekos Frensiss Fukujama, kā visiem labi zināms, uzrakstīja grāmatu par vēstures beigām. Grāmatas pamatā bija eseja, ko viņš publicēja 1989. gadā, var teikt – postmodernisma ziedu laikos. Tas bija periods, kad būtiski mainījās ideoloģiskais ietvars, ar kura palīdzību cilvēki skaidroja starptautiskās attiecības, nosprauda politisko identitāšu robežas un interpretēja politiskos notikumus. Šādā situācijā bija gluži dabiski uzdot jautājumu – bet kas tālāk? Fukujamas grāmatas tēze, ka ir pienācis postideoloģiskais laikmets, kurā dominēs liberālajām demokrātijām raksturīgais sabiedrības modelis, ir diskutabla, bet jebkurā gadījumā uz plašāku publiku pirmām kārtām atstāja iespaidu grāmatas nosaukumā minētās „vēstures beigas”. Fukujamam īsā formulējumā bija izdevies izteikt sava laika noskaņu – lielā vēstures cīņa ir beigusies, atlikusi vien darbošanās pašas darbošanās dēļ. Fukujama dažkārt tiek pieskaitīts postmodernajiem domātājiem, un tam ir zināms pamats, turklāt ne tikai tāpēc, ka pastāv paralēles starp viņa idejām un to, ko rakstīja par tīrasiņu postmodernistiem atzītie Žans Fransuā Liotārs un Žans Bodrijārs: pirmais sludināja metanaratīvu, otrais – ideoloģiju laikmeta beigas. Pirmkārt, postmodernisms pēc definīcijas iezīmē beigas – modernisma beigas. Otrkārt, postmodernisma ētoss vai raksturs, cik nu tas identificējams, paredz šaubas par progresa un mērķtiecīgu pārmaiņu iespējamību. Tāpēc jautājums, kas seko postmodernismam, pirmajā mirklī šķiet uzdots nevietā. Tas paredz, ka vēsture nav beigusies, ka postmodernismam kaut kas vēl var sekot. Protams, fiksēt modernismu un postmodernismu, lai vismaz iezīmētu robežas tam, par ko tiek runāts, ir sarežģīti, jo būtībā tie ir teorētiski termini – rīki, ar kuru palīdzību var aprakstīt teju vai visu, ko vien vēlies. Ja to nepamana, tad veidojas pārpratumi. Ir „modernā zinātne”, „modernā filosofija”, „modernitāte” kā apzīmējums sabiedrībai un „modernisms” kā apzīmējums zināmai tendencei mākslā. Tā nav nejaušība, ka visos gadījumos tiek piesaukts „modernais”, bet būtu kļūdaini iedomāties, ka visi ir vienas parādības izpausmes. Tas pats sakāms par postmodernismu. Ir kārdinājums „postmodernā filosofa” Liotāra vai „postmodernisma sociologa” Zigmunta Baumana (Zygmunt Bauman) tekstos meklēt atbildes uz jautājumiem par postmoderno mākslu, bet šāda saistība nav obligāta. Atbilstoši būtu kļūda modernismu un postmodernismu esencializēt, piemēram, iedomāties, ka tas ir kāds noteikts laikmets ar skaidri iezīmētām robežām vai laikmeta gars ar vēsturiski konstatējamām iezīmēm. Postmodernisms ir kaut kas, kas nāk pēc modernisma, bet tas nenozīmē, ka runa burtiski ir par nošķīrumu un secību laikā. Tāpēc jautājumu, kas seko postmodernismam, ir iespējams noraidīt kā tādu, kurš balstās uz apšaubāmu priekšstatu par vēstures vai mākslas iedalījumu secīgos periodos. Vācu filosofs Ernsts Blohs (Ernst Bloch) 20. gadsimta 30. gados rakstīja par „nevienlaicīguma vienlaicīgumu”. Proti, neviens laikmets nav homogēns, šķietamie laikabiedri var dzīvot ļoti atšķirīgās pasaulēs, kurās dažādās attiecībās sajaukta tagadne, pagātne un nākotnes gaidas. To pašu var teikt par modernismu un postmodernismu mākslā. Nebija tāda brīža, kad pirmsmodernisma mākslu nomainīja modernisms un pēc tam modernismu – postmodernisms. Kaut kādā ziņā tie vēl aizvien pastāv vienlaicīgi, tāpat kā, piemēram, vienlaicīgi pastāvēja „renesanses māksla” un „viduslaiku māksla”. Lai gan arī tas nav precīzi, jo liek domāt par tiem kā virzieniem, cilvēku grupām, pastāvīgām tradīcijām, bet tie drīzāk ir jāsaprot kā atslēgas vārdi, kas ļauj noteiktā veidā sakārtot un klasificēt mākslu, sociālas parādības vai vēl ko citu. Kas nāk pēc postmodernisma? Vienlaicīgi es teiktu, ka jautājums „kas nāk pēc...” nav absurds, ja vien to neiedomājamies kā jautājumu par hronoloģiski ierobežotiem laikmetiem. Vārds „moderns” tiek izmantots, lai pretstatītu jauno tradicionālajam. Pretstats, protams, ir nosacīts (vai tradicionālajā nepastāv jaunais?), un kaut kādā ziņā tas ir pašpietiekams (tradicionālais tiek definēts caur jauno un jaunais – caur tradicionālo), tomēr tas acīmredzami ir kalpojis kā labs līdzeklis, lai izteiktu pārmaiņas daudzās sabiedrībās (modernitāte) vai raksturotu ideoloģiju un projektu, kas ir spējis motivēt daudzus māksliniekus (modernisms). Šim projektam ir bijušas dažādas versijas, kuras kaut kādā ziņā pārklājas, bet vienlaicīgi ir arī tik atšķirīgas, ka jādomā, vai tās tiešām ir klasificējamās kā viena projekta izpausmes un apvienojamas vienā „modernisma” kategorijā. Modernisms ietver gan eksperimentus ar jauniem izteiksmes līdzekļiem un tēmām, gan dažāda veida „tīrās mākslas” meklējumus, gan arī mēģinājumu mākslu pakļaut plašākiem cilvēka un cilvēces pārveidošanas projektiem. Lai gan modernisms paredz atjaunotni un progresu, īpatnējā veidā tajā ir iekodēta beigu iespēja – kas notiek, ja utopisko sabiedrību izdodas realizēt, kas notiek, ja izdodas uzgleznot baltu krustu uz balta fona, pēc kura vairs nav ko gleznot? Kas nāk pēc modernisma? Postmodernisms diez vai ir rezultāts tam, ka modernisti ir sasnieguši savu mērķi un līdz ar to izsmēluši modernisma iespējas. Te atkal jāapzinās postmodernisma daudzveidība un šī apzīmējuma patvaļība. Par postmodernistiem sauc domātājus un māksliniekus, kas apzināti kritizējuši modernistu mērķus un pašu vēlmi pakārtot mākslu kādiem mērķiem. Bet vienlaicīgi pie postmodernās mākslas tiek pieskaitīti būtībā nejauši postmodernās, proti, multikulturālās, globālās, patērnieciskās, informācijas tehnoloģiju piesātinātās sabiedrības blakusprodukti, kam tiešas saistības ar modernisma pārvarēšanu nav. Doma, ka postmodernai sabiedrībai atbilst postmoderna māksla, nav pašsaprotama, jo jautājums vēl ir – vai postmodernā sabiedrība patiešām pastāv? Vai tā atšķiras no modernās sabiedrības (modernitātes)? Piemēram, jau minētais Baumans galu galā atteicās no postmodernitātes jēdziena lietojuma un mūsdienu „plūstošo sabiedrību”, kā viņš to nosauca, atzina par modernitātes izpausmi. | |
 Patrīcija Pičinīni. Jaunā ģimene. Silikons, stikla šķiedra, āda, mati. 85x150x120 cm | |
| Tomēr ir konteksti, kuros modernisma un postmodernisma nošķīrums ir noderīgs. Piemēram, postmodernismu var raksturot kā modernisma kritiku, un tādā ziņā postmodernisms patiešām ir pēc modernisma. Metodoloģiski postmodernā kritika lielā mērā balstās uz reprezentācijas un reprezentējamības analīzi. Postmodernisti apšauba „tīrās mākslas” iespējamību, apšauba modernistu vēlmi ar mākslas palīdzību atklāt pārikdienišķu patiesību, apšauba tradīcijas aizstāšanu ar kaut ko īstenāku, seklas un dziļas mākslas pretstatu, apšauba ģēnija un unikāla mākslas darba iespējamību. Postmodernisms bieži vien raksturots kā ironisks un pašironisks, bet tā ir ironija, kas nepieļauj naivumu, utopiskumu, cerības uz progresu un jauna laikmeta atnākšanu. Līdz ar postmodernismu mākslas vēsture beidzas. Posthumānisma pieteikums 2002. gadā Frensiss Fukujama izdeva jaunu grāmatu, kuras nosaukumu varētu tulkot kā „Mūsu posthumānā nākotne”. Tajā viņš runā par „vēstures atsākšanos”, proti, viņš atzīst, ka „vēstures beigu” tēze varētu izrādīties kļūdaina. Nevis tāpēc, ka daudz kas ir noticis kopš 1989. gada, 11. septembra teroraktus ieskaitot, bet tāpēc, ka zinātne un tehnoloģijas turpina attīstīties. Viņš piekrīt vārdā nenosauktam kritiķim, ka vēstures beigas nav iespējamas, kamēr nav piedzīvotas zinātnes beigas. Šajā grāmatā viņš pievēršas biotehnoloģijām, kas potenciāli var būtiski mainīt cilvēka dabu un līdz ar to arī sabiedrisko iekārtu. Sliktākajā gadījumā liberālās demokrātijas modeli, kas daļēji balstās uz cilvēku īpašību nejaušību un relatīvo vienlīdzību, var nomainīt totalitāra distopija, kurā cilvēki tiek radīti atbilstoši tādai vai citādai kārtībai. No Fukujamas grāmatas nevar izdarīt secinājumus par posthumānismu. Protams, „post” liek domāt par secību. Posthumānisms kaut kam seko – humānismam, cilvēkam. Bet atkal jāsaka – tas ir teorētisks termins, kurš parādās apmēram 20. gadsimta 90. gadu vidū un par kuru drīzāk ir jādomā kā par universālu darbarīku, kas izmantojams dažādiem mērķiem. Tas nenosauc vārdā kādu ārpus teorijām pastāvošu lietu vai parādību. Posthumānisms nav laikmets, nav skaidri identificējams virziens politikā, filosofijā vai mākslā, nav pat apzīmējums kādai domubiedru grupai, lai gan to var izmantot, lai apzīmētu visu jau minēto un vēl daudz ko citu. Tomēr vienu posthumānisma jēdziena lietojumu gribu nedaudz vairāk pieminēt. Atšķirībā no Fukujamas gana daudzi teorētiķi šo jēdzienu lieto pozitīvā nozīmē. Nevis posthumānisms, bet humānisms un cilvēks ir problēma, kas ir jāpārvar. Šī nostāja sakņojas tekstos un diskusijās, ko mēdz saukt par postmodernām. "Anti", "post" un "trans" Humānisms šajā gadījumā ir apzīmējums noteiktam veidam, kā tiek reprezentēti, domāti un attēloti cilvēki un vienlaicīgi arī ne-cilvēciskā pasaule, piemēram, daba. Humānisms paredz antropocentrisku skatījumu, proti, viss ne-cilvēciskais tiek skatīts no cilvēcisko interešu un vērtību perspektīvas. Bet arī cilvēciskais šeit nav neitrāls apzīmējums – humānismā cilvēciskais tiek identificēts ar saprātu, kultūru, garīgumu, brīvību, autonomiju, atbildību, individuālismu, tikumību. Humānisma kritikas attīstībai 20. gadsimtā un pirms tam es pat nemēģināšu šoreiz izsekot, tomēr skaidrs, ka postmoderno domātāju ieguldījums te ir liels. Šī kritika ir daudzveidīga, bet vismaz pāris tās aspekti ir jāpiemin. Pirmkārt, kritiķi noraida humānisma esenciālismu – tikko aprakstītais cilvēciskums nav pašsaprotama cilvēka būtība. Humānisti cilvēciskumu pasniedza kā dabisku īpašību kopumu, ko filosofs vai mākslinieks atklāj, pārdomājot un novērojot cilvēka dabu. Postmodernisti cilvēciskumu skatīja kā konstrukciju, noteiktam laikam raksturīgu domāšanas un pasaules sakārtošanas veidu. Otrkārt, šī konstrukcija ir vardarbīga, jo uzrāda visa ne-cilvēciskā otršķirīgumu un attaisno tā diskrimināciju, pakļaušanu un izmantošanu. Runa ir ne tikai par dabu, bet arī par cilvēkiem, kas neatbilst humānisma piedāvātajam cilvēka modelim. Piemēram, pazīstamās posthumānisma teorētiķes Rozija Braidoti (Rosi Braidotti) un Donna Haraveja (Donna Haraway) analizē tā saukto Vitrūvija cilvēku jeb Leonardo da Vinči zīmēto proporcionālā cilvēka shēmu. Rietumu kultūrā tā tiek uztverta kā cilvēka ideāla simbols, bet šis simbols nav neitrāls, tajā ideāls ir identificēts ar balto eiropieti, vīrieti, indivīdu, tehnoloģiju nepastarpinātu cilvēku. Humānisms ir konstrukcija, kas iekļaujas plašu un sarežģītu varas un ekonomisko attiecību tīklojumā. Tomēr ir vērts pamanīt būtisku iezīmi, kas Braidoti un Haravejas stila posthumānismu, manuprāt, atšķir no humānisma kritikas postmodernismā. Būtu kļūdaini apgalvot, ka postmodernisti (kaut vai tas pats Mišels Fuko un Žaks Deridā) nemēģina nokļūt viņpus kritikas un piedāvāt alternatīvas vardarbīgajām kultūras konstrukcijām, kuras viņi atkailina šo konstrukciju lietotāju priekšā. Tomēr posthumānisti daudz drošāk atļaujas domāt utopiski, apcer progresa iespējas un cenšas veicināt jauna laikmeta atnākšanu. Viņi sevi definē nevis ar "anti" (antihumānisms), bet "post" palīdzību. Viņos, protams, nav modernisma naivuma, bet nav raksturīgs arī vēstures beigumu sindroms, kas mocīja postmodernistus. Viņu utopisms ir informēts, ironisks un uzmanīgs. Posthumānisti nāk pēc postmodernisma, turpina postmodernismu, bet ar būtisku nobīdi, kas ļauj tos nošķirt no priekšgājējiem. Posthumānistu projekts vai, pareizāk sakot, projekti paredz alternatīvu meklēšanu tām sociālajām un ētiskajām praksēm, kas pamatojas uz humānistisko izpratni par cilvēku. Šo alternatīvu skaits nav ierobežots, bet vairākas tēmas visnotaļ skaidri iezīmējas jau tagad, kas varbūt ir tikai posthumāniskās domas sākums (neizslēdzot iespēju, ka to pēkšņi nomaina kāds cits „post”). Posthumānisti lielā mērā pārņem marksisma, kritiskās teorijas, kultūras studiju un postmodernistu stafeti seksisma, rasisma, koloniālisma kritikā, vienlaicīgi atbildot Fuko aicinājumam „domāt citādi” un mēģinot iztēloties jaunus dzīves modeļus, kā „planetārais kosmopolītisms”, „tapšana par minoritāti”, „nomadisms”, „androgīnija”, kas neapzīmē fizisku pārvietošanos telpā vai dzimumu sajaukšanu, bet zināmas sensibilitātes izkopšanu, kura ļauj pamanīt, ka mana identitāte nav tik stingri noteikta, kā humānisma tradīcijā ir audzināts, un citu identitātes ir niansēts kopīgo un atšķirīgo īpašību komplekss. Identitātes problēma posthumānistus savukārt aizved pie ķermeņa un tehnoloģiju tēmas. Humānistiskais pasaules apraksts paredz stingru dabiskā un mākslīgā nošķīrumu, no kura posthumānisti atsakās, norādot, ka jau šobrīd cilvēki ir būtībā kiborgi, kas pārveido ķermeni un ar tehnoloģiju palīdzību paplašina ķermeņa un prāta iespējas. Biotehnoloģijas nepārprotami spēj mainīt cilvēka un sabiedrības pastāvēšanas modeļus, kas nav pilnībā prognozējami, bet tās sniedz arī iespējas – jaunu izpratni par ideālu ķermeni, bioloģisku nāvi, atbildību par slimību, atbildību par nākamās paaudzes radīšanu. Šajā kontekstā dažkārt posthumānisms tiek nošķirts no transhumānisma, ar kuru tiek apzīmēti tīri tehnoloģiski mēģinājumi pārvarēt cilvēka iespēju robežas, kaut vai saglabājot cilvēka identitāti digitālā veidā, kamēr posthumānisms paredz plašākas pārdomas par cilvēka pārdefinēšanu. Izvērsta tēma posthumānismā ir postantropocentrisms, kas ietver tādas cilvēka un dabiskās vides, cilvēka un dzīvnieka attiecības, kurās tiek nojaukts Rietumu kultūrai raksturīgais cilvēka un ne-cilvēka nošķīrums. Tas ietver identificēšanos ar dabu un dzīvniekiem, nevardarbīgas kopeksistences meklējumus, dzīvnieku daudzveidības un daudzveidīgo komunikācijas iespēju novērtējumu. Posthumānistiem ir savi iemīļotie mākslinieki, grāmatas un filmas. Tomēr gluži kā postmodernisma sākumos lielākoties runa nav par māksliniekiem, kas sevi pozicionē kā posthumānistus. Kaut kādā ziņā posthumānisma tēmas mākslā nav jaunas, der kaut vai atcerēties zinātniskās fantastikas populārās un izsmalcinātākās formas. Tomēr te jābūt uzmanīgam. Citplanētiešu, cilvēkdzīvnieku parādīšanās mākslā, digitālo tehnoloģiju izmantojums vai refleksija par cilvēka fizioloģijas un maņu iespējām / robežām pašas par sevi vēl nenozīmē posthumānismu tādā nozīmē, kā centos raksturot. Pat kritizējot, atklājot netaisnību, aizspriedumus, ir iespējams palikt humānisma ietvaros. Ar fantāziju vai kritiku ir par maz. Posthumānisms paredz ironiski nopietnus nākotnes postcilvēka meklējumus. Ieteicamā literatūra: Badmington, Neil. Alien Chic: Posthumanism and the Other Within. London: Routledge, 2004. Braidotti, Rosi. The Posthuman. Cambridge: Polity, 2013. Haraway, Donna J. When Species Meet. Minneapolis: University of Minnesota Press, 2008. Hayles, Katherine. How We Became Posthuman: Virtual Bodies in Cybernetics, Literature and Informatics. Chicago: University of Chicago Press, 1999. Wolfe, Cary. What is Posthumanism? Minneapolis: University of Minnesota Press, 2010. | |
| Atgriezties | |
