VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par lidotājiem un sapņu pasauli padusē Inga Bunkše | |
| Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē, kas norisināsies no 2015. gada 8. maija līdz 22. novembrim, šogad pārstāvēs mākslinieki Katrīna Neiburga un Andris Eglītis ar multimediālu mākslas instalāciju Armpit jeb „Paduse”. Tā ir tēlnieciski veidota būvju sistēma, kas caurausta ar videostāstiem par lokālo fenomenu – vīriem, kuri savu brīvo laiku pavada garāžās, nodarbojoties ar izgudrojumiem, konstruējot mehāniskas ierīces un pa jaunam pārlodējot no veciem aparātiem izrautas mikroshēmas. Projektam nosaukumu piešķīris kurators Kaspars Vanags, iezīmējot plašo nozīmju gammu, kuru ietver šis mākslas darbs – no sasvīdušas „īsta vīrieša” paduses, kas simbolizē vīrišķību, līdz sajūtām, kādas iedomājamies, dzirdot vārdu „azote”, kurš ietver drošības un māju sajūtu, ko izjūt vīri, pazūdot savās privātajās, no nevēlamām acīm slēptajās teritorijās, un līdz sakrālās nozīmes Dieva azotei. Katrīna Neiburga, ciemojoties postpadomju un vēlāko laiku garāžās, veidojusi video par vīriem ar zelta rokām, savukārt Andris Eglītis būvē instalāciju, uzsverot vīriešu fiziskajā darbā apgūtu roku gudrību. Iespējams, šī ir pēdējā paaudze, kas zina, kā izjaukt pulksteni vai pašam salabot auto. Spējot izzināt, kā būvēti apkārt esošie priekšmeti, pārnesot šīs zināšanas uz priekšstatu sistēmām par pasaules uzbūvi un iezīmējot savu vietu universālajās struktūrās, vīrietis nodrošina garīgo brīvību, ko „uzturēt mūsdienās kļūst arvien grūtāk” (Kaspars Vanags). Uz sarunu ar abiem māksliniekiem aicināju leģendāro autosportistu, auto krosu, ralliju, rallijreidu vadītāju, daudzu Dakaras ralliju dalībnieku un OSCar automašīnu inženieri konstruktoru Andri Dambi. Viņš, manuprāt, ir izcils piemērs tam, kā puikas gadu fantastiskākos sapņus var realizēt pieaugušo dzīvē, ja nezaudē savu mērķi, kā arī tam, ka radošais gars ir galvenais stimuls ekonomiskai izaugsmei, nevis otrādi. | |
 Katrīna Neiburga, Andris Eglītis. Stopkadrs. 2015 | |
| Andris Eglītis: Jūs reāli būvējat sporta mašīnas? Andris Dambis: Tā ir sanācis. Pats nodarbojos ar autosportu, bet esam būvējuši arī ielas mašīnas. Skaidrs, ka es nebūvēju mašīnu, ko ielikt salonā. A.E.: Es arī kādreiz sapņoju, ka varētu pasūtīt savu mašīnu, tādu kā nevienam. Pats visu izdomātu, bet uztaisīt gan nemācētu. A.D.: Arī autobūvēšana, tas, ar ko mēs nodarbojamies ikdienā, ir totāli radoša lieta. Tas sasaucas ar mākslu, ar iedvesmu, fantāziju. Iedvesma, man liekas, ir svarīga arī tiem cilvēkiem, kas garāžās visas tās lietas dara. A.E.: Iemesli, kas liek gribēt būvēt savu mašīnu, ir ļoti tālu no racionalitātes, praktiskuma, tie ir citi stimuli. Mani interesē, kurā vietā beidzas praktiskais, racionālais un kurā brīdī sākas estētiskais, poētiskais, radošais. Vai ir tādi trakie, kas grib, lai viņiem uzbūvē mašīnu vai arī paši grib uzbūvēt? A.D.: Tādi cilvēki ļoti bieži nāk pie manis konsultēties. Es viņus saucu par “lidotājiem”, tāpēc ka daudzi no viņiem ir gribējuši uzbūvēt lidmašīnas. Tās ir arī plašākas asociācijas ar vārdu „lidotājs”, viņi ir fantazētāji, puikas. Piemēram, cilvēks atbrauc pie manis konsultēties par lidmašīnu, ko viņš būvē. Viņam viss jau ir izdomāts, sagatavots, viņš atver žurnālu Мотористконструктор, ko es arī lasīju, kad gāju skolā, un, dabūjis rasējumus, kaut ko sametinājis, rāda, kas viņam bagāžniekā, un prasa man, kādus amortizatorus labāk iebūvēt, lai varētu piezemēties. Es viņu arī nopietni uztveru, palīdzu viņam, bet patiesībā viņš ir fantazētājs. Šo piemēru stāstu bez jebkādas smīkņāšanas, lai jūs saprastu, kas ir “lidotājs”manā sapratnē. Es viņam palīdzēju, bet šis cilvēks nav pacēlies gaisā, tomēr ir tādi, kas ir uztaisījuši lidmašīnas. Trenējoties Latvijas rallijam, sanāk braukt pa agrāk neredzētām vietām, redzēt īsto Latviju, un tad man ir nācies redzēt, ka galīgos laukos sētā stāv lidmašīna. Man kaimiņš ir mākslinieks, un viņš pirms trīsdesmit gadiem uzbūvēja savu mašīnu. Mašīna ir reģistrēta, viņš piedalījās paštaisīto mašīnu salidojumos, bet neko no tehnikas nesaprot. Tādi cilvēki, kas savā šķūnītī vai garāžā visu uztaisa, ir mums tepat blakus. A.E.: Kā tādu mašīnu varēja reģistrēt? A.D.: Krievu laikos bija tehniskie noteikumi pašizgatavotām automašīnām, un, ja pēc šiem noteikumiem mācēji mašīnu uzbūvēt un aizgāji atrādīt Valsts autoinspekcijai, tad samērā vienkārši varēja dabūt arī numura zīmi. Man vēl tagad ir piekabe, kuras tehniskajā pasē bija rakstīts „pašizgatavota”. Eiropā esam piedzīvojuši situācijas, kad amatpersona savā valodā ir skaļi lasījusi „pašizgatavota”, vaicājot, kas tā ir par marku, jo viņš tādu nezina. Tā radās šī vārda jaunā izruna un jauna „Eiropas piekabes marka”. A.E.: Šodien reģistrēt tādu mašīnu ir ļoti sarežģīti? A.D.: Jā. Es esmu autoražotājs, iespējams, vienīgais Latvijā, mums ir savs starptautiskais šasijas numurs (VIN), visas mūsu ražotās mašīnas, OSCar un citas, ir reģistrētas, visām ir numurzīmes, citādi jau mūs nelaistu ne Spānijā, ne Argentīnā, ne kur citur. Es zinu, cik grūts ir dokumentu saskaņošanas un auto ražošanas ceļš tādai sīkai sērijai, vienai mašīnai tas nav ekonomiski pamatoti. A.E.: Vai OSCar mašīnas jūs ražojat sērijveidā? Katrīna Neiburga: Es pirmo reizi dzirdu par tādām mašīnām. A.D.: OSCar ir tīrā māksla, tā ir būvēta, lai brauktu rallijreidos, maratonsacensībās divu nedēļu garumā. Lai tādu mašīnu labi uztaisītu, viss jāsāk no nulles. Es nevaru paņemt standarta ielas mašīnu un to pārtaisīt, tas nebūs nekas. Tā, it kā skolnieks kaut ko uz lapeles ar pildspalvu uzšvīkātu un nosauktu to par mākslu. Uzdevums tehniski ir ļoti sarežģīts – no nulles būvējam visu mašīnu, būvējam cauruļrāmi, bet pāri ir vajadzīga ārējā čaulīte. Arī mašīnas dizains ir Latvijas autodizaineru radīts – Egons Martinsons ir mūsu darbinieks, mācījies, strādājis autorūpnīcās; bet kādreiz es pats AutoCAD zīmēju modeļus. Tāpēc varu iedomāties, kā ir būvēt instalācijas, es taču esmu inženieris, uz katru lietu skatos, kā tā kopā turas, lieliski saprotu, kā tas ir – Latvijā kaut ko uzbūvēt, tad nojaukt, pārvest. Ir jādzīvo starp mākslu un mehāniku, jāuztraucas par to, kā objekts ceļā uzvedīsies, cik salocīsies un cik saskrāpēsies. Jūs savās gaitās droši vien esat satikušies ne tikai ar mašīnu būvētājiem, bet arī ar cilvēkiem, kam ir visdažādākās idejas? K.N.: Lidmašīnas, motocikli, ozonatori, biorezonanses aparāti... A.E.: ...un lidojošie šķīvīši. A.D.: Perpetuum mobile arī ir vesela tēma, kas nonāk pie manis. Sākot ar lietām, ka mašīna griezīs ventilatorus, kas ģenerēs elektrību. Tā ir izplatītākā ideja. Pirmajā mirklī šķiet, ka tas iespējams. Tikai jāņem vērā, ka ventilators griežas tāpēc, ka mašīna iet uz priekšu ar benzīnu. Ja brauc no kalna un bremzē, tad tas darbojas, citādi ne. Mūsu pēdējo trīs četru gadu tēma ir elektriskās mašīnas, tikko esam pabeiguši jauno dizainu, pirmdien sūtīsim čehiem frēzēt modeli izmērā 1:1. OSCar mašīnai mēs ar rokām izveidojām modeli, noņēmām formas, līmējām kompozītmateriālus. Būvējam arī sporta mašīnu, ar ko trešo gadu piedalīsimies Paikspīkas kalna ātrumsacensībās ASV, Kolorādo štatā. Mašīna ir būvēta, lai uzvarētu. Mēs esam profesionāļi, bet cilvēki jūsu projektā ir labie “lidotāji”. Inga Bunkše: Vai vīrietis, vienalga, amatieris vai profesionālis, jūtas kā radītājs savā telpā, kurā viņš ir noslēdzies no ārpasaules? K.N.: Nav īsti godīgi tā nodalīt, ka vīrietis ir radītājs... un sieviete..., kas tad ir sieviete? Es par to domāju ik pa brīdim un mēģinu saprast, kāpēc vīrieši ir garāžās, bet sievietes ne. Ko tikmēr dara sievietes? Kāpēc vīrietis meklē to vietu un grib aizbēgt no visas pasaules, varbūt no sievietes, kas mājās „zāģē” – kāpēc viņš ielien savā aliņā un ko viņš tur dara. Mēs smējāmies ar Eglīti, ka tas ir kā iet makšķerēt, tikai nav jānes zivis mājās, nav vajadzīgi pierādījumi. Sieviete var radīt, bet viņai nav svarīgi būt vienai, sevišķi, ja ir bērni. Viņa nespēj atslēgties, no prāta neiziet ģimene, bet vīrietis spēj būt viens pats, un viņam tas ir ļoti svarīgi. Bet viņš atkal tikpat veiksmīgi spēj pieslēgties atpakaļ un būt kopā ar ģimeni. A.E.: Vīrietis daudz vairāk atrodas sapņu pasaulē nekā sieviete, un viņam ir nepieciešamība tur būt, par ko liecina arī sports un hokeja skatīšanās, un šahs. Sieviete ir daudz reālāka, praktiskāka. I.B.: Tas ir vīriešu skatījums uz sievietēm. Sievietes var darīt praktiskos darbus un reizē domāt poētiskos tēlos un estētiskās kategorijās. K.N.: Kur tad vēl raganas, misticisms. A.E.: Labi, pateikšu citādi – vīrietim jārada sava pasaule un sapnis, jo sievietes operē ar esošo, bet vīrietim ir vēlme uzbūvēt sapņu pasauli no jauna. K.N.: Vīrietis nevar dzemdēt bērnu, tāpēc viņam jārada kaut kas cits. I.B.: Vai garāža ir auglības templis, kurā vīrietis rada? A.E.: Pilnīgi noteikti. A.D.: Tas, ko jūs abi teicāt, ir divi no potenciālajiem iemesliem, kāpēc vīrietis ir garāžā. Pirmkārt, viņš ir savā pasaulē, prom no visa, kaut vai uz brīdi. Otrkārt, viņš ir sapņotājs. Vēl viens no iemesliem – to es zinu no savas pieredzes – ir vēlme atvieglot darbu. Piemēram, vīrietim ir jāravē dārzs, un viņš izdomās, kā racionālāk dabūt ārā pienenes ar kādu ķeksi, kamēr sieviete ņemsies ar iepriekšējām metodēm. Lapas var parasti grābt vai izgatavot baigo superverķi, kas taisa milzīgu troksni, un pūst lapas ar to. Reizēm gadās, ka lapas paliek negrābtas, jo vīrietis ir tā noņēmies ar savu ideju, ka nekam citam laika vairs neatliek. Katru reizi, kā jāgrābj lapas, rodas ideja uztaisīt to verķi, un viņš iet uz garāžu un taisa. K.N.: Slinkums dzen. A.D.: Arī tas. Es jums gribēju pajautāt – vai jūs iztēlē redzat savu mākslas darbu, pirms tas ir radīts? No pieredzes zinu, ka es savu izdomāto objektu redzu telpiski kā 3D objektu, arī iekšpusi, un, kamēr visu neesmu prātā ieraudzījis, tikmēr to nevaru tik labi uztaisīt. A.E.: Pilnīgi noteikti. Pirmais, ko redzu, ir tēls – sajūtu līmenī. Tad seko iztēlē radītā samērošana ar reālajām realizēšanas iespējām. K.N.: Notiek idejas pieslīpēšana. Man ir skaidrs, ka Venēcijas būvē vajag tādu istabu, kurā, kā man liekas, es kā skatītājs piedzīvošu konkrētu sajūtu, un to sajūtu es gribu nodot citiem cilvēkiem. Man tas ir svarīgi. Bet darba procesā es saprotu, ka tas īsti nedarbojas, un tad tas tiek grozīts, šķobīts un pielāgots, lai gan beigās tāpat nesanāk tieši tas, ko sākumā esi iedomājies. Mēs neesam dievi, kas var radīt tieši to sajūtu un nodot to skatītājam. Tā vienmēr ir cenšanās. A.E.: Ar katru darbu tu mainies, attīsties, audz, katrā jaunā darbā esi jau mazliet cits. A.D.: Mēs to saucam – “ņemt mācību”. Jo vairāk mācības esi paņēmis, jo nākamais darbs ir vai nu vieglāks, vai interesantāks. Iepriekšējās pieredzes uzkrājas. I.B.: Vai garāžās veidojas rituāli, ar kuru palīdzību vīrietis atbrīvojas no ārējās pasaules un ieiet savā iekšējā telpā? K.N.: Man liekas, ka tās ir dažāda rakstura izpausmes, dažādi cilvēki, un viņi dažādi izturas. Pavadot kaut vai trīs stundas kopā ar kādu cilvēku, es nevaru viņam piekļūt, saprast viņa rituālus, man liekas, ka to var izstāstīt tikai pats cilvēks, es varu vienīgi novērot. A.E.: Man nav garāžas, es varu runāt par savu darbnīcas pieredzi. Es tiecos pēc organizētības, sistēmas. Ir kārtošanas process, lai ieietu nosacītā darbnīcas ritmā, tad īsu brīdi ir ritms, līdz tas atkal kļūst par rutīnu. Vienmēr ir telpas un vides, un apstākļu saorganizēšana darbam, bet ideālie apstākļi ir īsu brīdi, tad tas sabrūk – un process sākas no jauna. A.D.: Rituāli, kā es to iedomājos, tiešā izpratnē garāžās ir retos gadījumos. Autosporta sakarā par rituāliem bieži jāstāsta. Liekas, ka pirms pirmizrādes vai lielas izstādes, vai sacensībām katram ir savs rituāls, pēc kura rīkojoties viss labi izdosies. Bet, jo vairāk dari, jo vairāk saproti, ka nevajag nekādus rituālus. Esmu izmēģinājis dažādus rituālus, tie paši atnāk, veidojas vietējā folklora, bet tas strādā trīs četras reizes, taču piektajā reizē nestrādā. Tas ir normāli. Tad sāc darīt kaut ko citu. Kad desmit reižu esi tādiem cikliem izgājis cauri – augšā, lejā, augšā, lejā, ir veiksmes, neveiksmes –, tad beigās saproti: ja vispār neko neņem vērā, vienkārši esi tas, kas tu esi, lūk, tad ir forši. Tu esi gatavs labam rezultātam, ja nedomā, kā to sasniegt, bet dari. Tad rezultāts atnāk it kā pats no sevis. I.B.: Var jau sēdēt un gaidīt iedvesmu. K.N.: Ir daudzi cilvēki, kas gaida visu mūžu, attaisnojot savu nedarīšanu. Darot var ļoti daudz iemācīties. A.D.: Ideāli, ja būtu laiks gaidīt. Ir jādara, jo iedvesma nerodas pati no sevis, tā vispirms jāuzkrāj. Tad to var vilkt laukā pa gabaliņam. Un tad sajūti, kā darbs iet. A.E.: Būvējot instalāciju, liekas, ka laika ir maz, jāuzforsē, bet, ja saforsē, nākamajā dienā darbs jāpārtaisa. Vajag vidusceļu, lai ir harmonija. Protams, pirms izstādēm, kad pārslēdzies robota režīmā, strādā 24 stundas, tad arī visādi brīnumi notiek. Man tā ir aktuāla tēma, kā nošķirt stāvokļus – nogurums, slinkums, nav iedvesmas. A.D.: Ļoti svarīgi rēķināties ar visas komandas spējām. Es esmu darbu vadītājs, un man jādabū galarezultāts. Var arī saforsēt, bet tikai tad, ja iepriekš esi uzkrājis enerģiju un ja cilvēki pirms tam ir atpūtušies. Rallijreida sacensībās, kurās mēs braucam divas nedēļas, ir jāiemācās dabūt esenci, no kuras dzīvot, kā justies labi vēl divpadsmitajā dienā. Kad to iemācies, tad sāc šo dzīves mācību lietot arī ikdienā. Mums kolektīvā cilvēki zina, ka būs jābūt gataviem tam “pīķim” un visu tad varēs izdarīt ar baigo pacēlumu, bet pirms tam ir jānobriest. I.B.: Andri, Tu Venēcijas biennālei pats būvē instalācijas. Vai tā darbā iemiesojas vairāk enerģijas nekā tad, ja tu būtu kādam citam uzticējis tā fizisko radīšanu? A.E.: Varbūt tas ir aplam, varbūt tā ir amatieriska attieksme, bet man bieži sākumā ir tikai vīzija, un, sākot darīt, materiāls un darba process piedāvā jaunus risinājumus, kas nostāda izvēles priekšā – darīt tā vai citādi. Darbs veidojas caur izvēlēm, un tās es nevaru citam pasūtīt. Tēlnieciskās instalācijās tieši niansēs – kā tas tiek savienots, atrisināts – arī veidojas un uzkrājas tā enerģija. K.N.: Kad taisu operai vai teātrim maketu, es arī to varētu pasūtīt kādam studentam, bet es to nekad nedaru. Es maketu it kā iztaustu, visas lietas, kas ir galvā, pārvērtēju. Ja šo posmu izlaistu, tad tas būtu pilnīgi cits darbs, tad es nebūtu piedalījusies ar „taustāmo” domu. Tas ir tāds foršs brīdis. A.D.: Mēs esam radoši cilvēki un paši gribam izjust radīšanas prieku. Mēs taču netaisāmies šo sajūtu deleģēt citiem. Tāpēc jau mēs esam mēs, kas to lietu rada. Vēl svarīgi, ka to mākam darīt profesionāli. Bez tā, ka esi idejas ģenerators, pašam ir jādara gan ar rokām, gan jāpārzina process, bet var būt palīgi. Piemēram, komandā būtu jābūt profesionālim, kas saka priekšā, kā saskrūvēt konstrukcijas, nevis man jājautā: nu džeki, kā mēs te visu saskrūvēsim un pēc tam vaļā dabūsim? Grūta lieta ir mācēt uzticēt darbus, mums jau liekas, ka citi nevar tik labi izdarīt kā mēs paši. K.N.: Jāatrod īstie cilvēki. A.D.: Tas nāk ar laiku. Labākie kadri ir tie, kas ilgi bijuši blakus un caur sevi visu izjutuši. A.E.: Vēl nākas domāt par tādu morāli ētisku kategoriju. Mākslinieks izdomā, piemēram, uzbūvēt kalnu no sērkociņiem, pasūta ķīniešiem, lai uzbūvē, un pēc tam saka, ka tas ir viņa darbs. Jautājums ir – vai tu pats esi gatavs uzbūvēt kalnu. Ne jau tāpēc, ka nevarētu atļauties kādam citam to pasūtīt, bet vai tu pats to vari izdarīt. Ja būvēsi pats, tad arī kalns būs citādāks nekā tad, ja to būs būvējis lētais darbaspēks. K.N.: Ja pirmo kalnu pats izveido, tad pārējos drīkst ķīnieši taisīt? Jo ir taču mākslas mīļotāji, kas grib pirkt kalnus. A.E.: Tās būs tikai kalna replikas. A.D.: Pašam jau tās vairs nav vajadzīgas, gribas nākamos projektus veidot. I.B.: Tas, ko jūs tagad stāstiet, ir pretējs sabiedrībā valdošajam patērnieciskuma kultam. No vienas puses, sabiedrības locekļiem ir brīvība un izvēles iespējas, bet, no otras, vēlams, lai tie neatšķirtos no pārējiem, pirktu vienu un to pašu, lai domātu vienādi. K.N.: Lielāka daļa vīriešu, ar kuriem es runājos garāžās, ir tādi kā panki un anarhisti. Viņi grib atteikties no elektrības, būvēt vēja ģeneratorus, viņi ir „pret”, „ārpus” tā, kas valda sabiedrībā. Viņus dzen doma, ka tad viņi būs neatkarīgi. I.B.: Vai garāžās ieraudzītās lietas ir šo vīriešu pašapliecināšanās process vai reāli izmantojamas lietas? K.N.: Ārkārtīgi dažādi. Ir vīlušies vīrieši, kas pirms desmit gadiem izdomājuši, teiksim, rūsas noņēmēju un dzīvo sapnī, ka tikai „tā krīze” visu izjaukusi. Tas nekas, ka tāds rūsas noņēmējs ir izdomāts jau pirms divdesmit gadiem. Bieži vien tām lietām nav nekādas praktiskas jēgas, tas ir tikai sapnis. Piemēram, mašīnas sveces, ko īstenībā var nopirkt par lētu naudu. | |
 Katrīna Neiburga, Andris Eglītis. Stopkadrs. 2015 | |
| A.E.: Tas bija konkrēta laika un situācijas fenomens. Cilvēks 90. gadu sākumā bija parēķinājis, ka mašīnai sveču komplektu viņš var nopirkt par savu gada algu. Tad viņš sev teicis: man ir gads, lai es pats tās sveces varētu uztaisīt. A.D.: Uztaisīt sev to, ko var nopirkt veikalā, tikai lētāk – šī ideja bieži nostrādā. Es savam birojam uztaisīju foršu galdu pats, tāpēc ka veikalā tāds maksāja 1000 naudiņas. Tagad man ir bauda uz to skatīties. Citi domā savus izgudrojumus patentēt, nopelnīt – kā piemērā ar to rūsas noņēmēju. Piemēram, atnāk pie manis cilvēks, kas ir izgudrojis, kā pārtraukt magnētisko lauku, un gribētu, lai es nopērku vai ieviešu viņa izgudrojumu. Es saprotu, ka tehniski viss ir ok, bet tas nav iespējams. Nē, patiesībā jau viss ir iespējams, pasaulē notiek kosmiskas lietas. Mēs tādās reizēs piesaucam “Kuļibinu” (izgudrotājs Ivans Studija Kuļibins, 1735–1818 – I. B.). „Kuļibini” mūsu žargonā ir tie, kam savās „garāžiņās” iespējams viss. Mēs, latvieši, esam ļoti maz, tādēļ iespējamība, ka mums būs garāžu ģēniji, arī ir mazāka. Lielajās valstīs, Amerikā vai Krievijā, arī garāžās tāda darbošanās notiek, tur iespējamība ir lielāka, bet tikpat labi brīnumi var rasties arī šeit, tādēļ jau par viņiem ir jārunā un viņi jāsaudzē. Tās ir tās zelta kripatiņas. A.E.: Ar Teslas pulciņa biedriem jums nav bijusi saskarsme? A.D.: Jā, viņi ir arī Latvijā. Bet Tesla kā inženieris (Nikola Tesla, 1856–1943 – I. B.) bija totālais kosmosa cilvēks. Ar savām enerģijas pārvadīšanas idejām un uzbūvēto, viņš ir ūnikums. Viņa laikabiedrs bija Tomass Edisons (1847–1931), viņi pasaules attīstību nenormāli pabīdīja uz priekšu. Idejas, ko Tesla nepaspēja realizēt... ar enerģijas torņiem, ko viņš uzbūvēja, lai pārvadītu enerģiju pa gaisu, no viena torņa uz otru, vai to, kā paņemt enerģiju no kosmosa, – viņš to visu iesāka. Tas ir fantastiski, es jums to stāstu un jūtu, ka man skrien skudriņas pār muguru. A.E.: Mēs esam saskārušies ar viņa sekotājiem Latvijā. K.N.: Viņi baidās no naftas industrijas, tur ir tādas sazvērestības teorijas. A.D.: Tas ir mīts. Tas, ka tur ir mistika un tas ir kaut kas īpašs, par ko neviens cits nedrīkst uzzināt, pieder pie šīs „garāžu” lietas. K.N.: Tātad pie jums viņi visi nonāk. Mums vajadzēja jūs satikt ātrāk. A.D.: Atnāk pie manis viens vīriņš, saka, ka nemāk labi izteikties, bet ir uzrakstījis visu, ko grib pateikt, un atstāj man vēstuli. Viņš, izrādās, sen ir izgudrojis lidojošu motociklu un novērtē mani kā labu inženieri, kas varētu viņa ideju realizēt dabā. Viņš bija viens no galīgiem „lidotājiem”. A.E.: Ko jūs domājat par ūdeņraža dzinēju? A.D.: No ūdeņraža var dabūt elektrību, bet, kādā veidā to darīt, vai ūdeņradis ir gāzes vai šķidrā veidā, kā pārvadāt, – tam ir ļoti dažādi tehniskie paņēmieni, tādēļ arī izplatīts ir uzskats, ka tas ir iespējams garāžā. Bet tā ir viena no lietām, kas vismazāk iespējama. A.E.: Pastāv mīts, ka jau pirms simt gadiem ir izgudrots ūdeņraža dzinējs, kas ļautu iztikt bez fosilajām enerģijām, bet naftas magnāti ir patentu nopirkuši un paslēpuši. A.D.: Tā ir tikai teika. Mēs lietosim naftu vai gāzi un lietosim elektrību. Šīs lietas pasaulē pastāv viena no otras neatkarīgi, tādēļ būtu muļķīgi domāt, ka naftinieki vairs nelietos led lampiņas vai nebrauks ar elektrisko mašīnu. Cilvēki kultivē šo teiku. Mašīnu darbināt ar ūdeņradi kā ar gāzi – tas ir vissarežģītākais gadījums, un tas patiesībā nav iespējams, bet par tādu runā. Tas ir piemērs ļoti, ļoti grūti realizējamam sapnim, ko nevar īstenot garāžā. K.N.: Sanāk, ka mums ir projekts par „lidotājiem”. I.B.: Jautājums Katrīnai – kā tu juties šajā vīriešu pasaulē? K.N.: Bija pareizi, ka es gāju uz garāžām. Nezinu, vai tik atklāti un sirsnīgi izturētos pret Eglīti, varbūt to uztvertu kā sāncensību. Sākumā es gāju uz postsovjeta garāžām, kas bija ļoti slēgta vide, pilsētiņa, kur jātiek garām sargam, un sargs visiem šiem vīriešiem ir sieviete, kas nepavisam nebija priecīga, ieraugot, ka kaut kāda meitene te tagad nāks ar kameru. Bet es ļoti sadraudzējos ar daudziem. Bija brīži, kad vīri sāka man stāstīt tehniskas lietas, pārāk iedziļinoties sīkumos, ko es nesaprotu, bet pēc tam paskatījās uz mani un atmeta ar roku. Bet tad viņi mēģināja to formulēt citādāk. A.E.: Pāris reižu, kad es biju līdzi, man ar vīriem sanāca normāla tehniska saruna par dzinējiem, bet Katrīnai tie jautājumi ir par Dievu, par pasauli. K.N.: Man gribējās tās lielās lietas caur sarunām par motoru dabūt ārā. Piemēram, vīrs rakājas pa motoru, bet stāsta man, ka viņam ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki nav cēlušies no pērtiķiem. Mēs esam turpat garāžā, bet viņš man stāsta par savu lielo, īsteno patiesību. Un tad man Eglītis patiešām traucēja, jo viņš bija saticis īsto cilvēku, ar kuru parunāt par motoriem. Mani interesēja garāžu mitoloģija, teiksim, teika par Dieva frekvenci, kas vēsta, ka pirms simt gadiem mēs visi esam pagriezti nost no Dieva frekvences, visi instrumenti ir pārskaņoti pustoni augstāk un tas ir izdarīts pēc farmaceitu pasūtījuma, lai cilvēki disonētu ar skaņu un mums būtu daudz vairāk slimību. I.B.: Jums visiem ir iespaidīga starptautiskā pieredze, varat salīdzināt Latvijas un citu valstu mākslinieku darbus. Vai mākslai ir nacionālā identitāte? K.N.: Mūsu darbs nav piesaistīts konkrētai vietai, tas nav tikai latviešu mākslas darbs vai mākslas darbs no Latvijas, bet veidots tā, lai to emocionāli varētu saprast jebkurš cilvēks. Bet, protams, nevar neņemt vērā mūsu kultūras pieredzi un bagāžu, nevar izbēgt no tā, kas manī ir uzkrājies, ko es esmu pieredzējusi. Mani arī neinteresētu amerikāņu vai indonēziešu garāžas, es tad varbūt pat paliktu tādā virspusējā līmenī, netiktu līdz būtībai. Vienkārši mani interesē cilvēki, kas man ir apkārt, un pazīstamā vide, par ko es varu daudz dziļāk runāt. A.E.: Mēs cenšamies runāt par vispārcilvēciskām, universālām lietām, kas ir saprotamas visiem, bet tas, kur mēs atrodamies un no kura punkta mēs uz to skatāmies, veido atšķirības jeb – nosacīti – nacionālās iezīmes. Lielā mērā tas ir kultūras konteksts, kas mūs ir izveidojis. Nacionālā kultūra ir tāds daļēji noslēgts organisms, kur veidojas specifiski skatpunkti. A.D.: Es noteikti uzskatu, ka jebkuras darbības, kas tiek veiktas Latvijā, gan tehniskas, gan mākslinieciskas, ir nacionālas. Manuprāt, ļoti svarīgi zināt, kam projekts ir paredzēts, par to profesonālam māksliniekam vai inženierim būtu jādomā. Es, pa pasauli dauzoties, esmu iemācījies to, ka mēs nekādi nevaram iedomāties spriest tā kā cilvēks citā pasaules malā. Mums liekas, ka mēs saprotamies, bet izrādās, ka tā nav. Jo vairāk zemeslodei otrā pusē, jo vairāk atšķirības. Izdarīt tā, ka visiem ir labi, nekad nav iespējams. A.E.: Es iztēlojos, ka mākslas profesionāļi, tāpat kā autosporta profesionāļi, savā starpā saprotas. Tie, kas piedalās Parīzes– Dakaras rallijā, var būt no Ķīnas, Amerikas vai Latvijas, bet viņi saprotas no pusvārda, viņiem ir savs saprašanās lauks. A.D.: Pilnīgi piekrītu, bet tie ir profesionāļi, kas domā tajā pašā virzienā. Taču skatīties ierodas citi cilvēki. Ja mūs apmierina tikai profesionāļu auditorija, viss kārtībā, līdzīgi domājošie mūs sapratīs. Ja mūsu mērķis ir uzrunāt plašāku auditoriju, tad jautājums ir daudz sarežģītāks. Mēs nupat domājām taisīt vienu projektu kopā ar japāņiem. Uzrakstījām vēstuli, bet pēc pāris dienām sapratām, ka to negribam. Es novērtēju, ko viņi ir izdarījuši, viņi novērtē, ko es esmu izdarījis, tad, kad ir gatavs produkts, bet es ar viņiem komandā nevaru to realizēt tāpēc, ka viņu domāšana ir pavisam citādāka. Es esmu sapratis, ka superproduktu varu uztaisīt tikai kopā ar latviešiem, varbūt vēl kādu krievu un angli var pieaicināt, bet ne ar japāņiem. K.N.: Venēcijas darbā es ļoti apzināti izvairījos no valodas lietošanas, sajūtas būs notveramas tīri vizuāli. Ja darbos ir izmantota valoda, uzreiz prasās subtitri, tulkojums, viss, kas traucē darbu tvert nepastarpināti, tā ir lielākā barjera. Venēcijas darbā nebūs nekādas tekstuālas informācijas. I.B.: Māksla tieši vai pastarpināti vienmēr nes kādu vēstījumu. Ko jūs gribētu, lai skatītājs jūsu darbā ierauga? A.E.: Es domāju, uzstādījums, ka darbam ir konkrēts vēstījums, ir nepareizs. Darbs nav ilustrācija kādai domai vai pozīcijai. Darbs ir pētošs, jautājošs, pieredzi izraisošs, kas var novest pie domām un atziņām. Bet tas nenozīmē, ka tas ir jebkas, savā ziņā darbs ir ļoti precīzs. Venēcijas instalācija ir attiecības starp sapņu pasauli, iztēli un reālo pasauli, taustāmo pasauli. K.N.: Tas ir ceļš – gan garīgā, gan fiziskā nozīmē – cauri visai ēkai ar video. I.B.: No kurienes un uz kurieni ceļš ved? A.E.: Mums abiem ir diezgan līdzīga sajūta, ko mēs gribam radīt ar darbu, un to pagaidām nevar noformulēt vārdos. Jo vienkāršāk ir pastāstīt, par ko ir darbs, jo tas ir vājāks. K.N.: To sajūtu ir ļoti grūti izstāstīt. Tiklīdz mēs sākam teikt, ka tas ir par „vīriešiem, par tiem, kas vēl kaut ko dara ar rokām, par pieredzi” un tā tālāk, tas viss, nosaukts vārdā, kļūst banāls. Mēs par to ļoti daudz domājam, bet, iekams darbs nav gatavs, ir kļūda par to tik daudz runāt. A.D.: Vai jums ir izdomāta – nezinu, kā to pareizi nosaukt, – pasniegšanas tehnoloģija? Esmu aizgājis, redzu darbu, vai ir kaut kāds ceļvedis? Ne jau lapiņa, bukletiņš, bet vai man tiks doti mājieni, kā iepazīties ar šo darbu? K.N: Tur būs durvis, un, kā jūs ieiesiet, tā jutīsiet vilkmi, un ar to vilkmi jūs tiksiet aiztransportēts cauri sešām dažādām telpām un izspļauts ārā. A.D.: Vai man tur kaut kas liks arī apstāties? K.N.: Protams! Video. Arī viss būves veidojums jums liks ik pa brīdim apstāties, būs tēli, asociācijas raisoši uzvedinājumi. Jums liksies – o, tur ir plauktiņi, bet pieiesiet klāt un... tur nekā tamlīdzīga nav. Būvēšanai būs izmantoti visdažādākie jocīgie materiāli, kam tur nevajadzētu atrasties, es nezinu, vai drīkst teikt pirms laika, bet lustras un veļasmašīnas, piemēram. A.E.: Nozīmes veidosies no tā, kas tur ir, pēc kā tas izskatās, ko tas attēlo un ko tas veido kopumā. Tas viss būs zem tāda kā sakrālās celtnes kupola, kas būvēts no skaidu plašu mēbelēm, un gaismiņas būs no automašīnu aizmugurējām lampām. A.D.: Es guvu priekšstatu, un man tas bija ļoti svarīgi. Es gribētu būt tādā jūsu radītā objektā. A.E.: Šajā gadījumā ir svarīga tiešā pieredze, tāpat kā man ir svarīgi to taisīt ar rokām. Man ir svarīgi pašam to pieredzēt, un vārdi pa vidu savā ziņā ir pat iznīcinoši. Mākslas uztverē vispār ir vajadzīga tiešā pieredze, saskarsme ar darbu. Ja darbu skatās attēlos, tad var gūt informāciju, nevis to pieredzēt. I.B.: Kurators Kaspars Vanags ir uzrakstījis koncepciju, un tajā ir ļoti daudzi un dažādi nozīmju slāņi – no vīriešu pašizteiksmes un radošuma līdz pat sakrālajam. Kā jūs to skaidrosiet skatītājam? Vai pie ieejas būs koncepcijas izklāsts? K.N.: Cauri darbam mierīgi varēs iet bez teksta izlasīšanas, lai cilvēks ir brīvs savā uztverē. A.E.: Labāk, lai skatītājs ieiet darbā ar savu pieredzi. Ja viņš gribēs meklēt pavedienus, varēs lasīt pēc tam. K.N.: Mēs veidojam arī katalogu, kurā piedalās vairāki rakstītāji, katrs ar savu pieredzi un domu. I.B.: Sociālpolitiskais fons, kara draudi, arī tā ir viena no asociācijām, kas rodas saistībā ar jūsu darbu. K.N.: Kaspars Vanags bija koncepcijas tekstā pieminējis Ukrainas notikumus. Tā ir tā spēlēšanās garāžā, kur var aizspēlēties līdz atombumbai. A.E.: Attīstoties civilizācijai, liekas, ka kari tūlīt beigsies, visi dzīvos priecīgi un laimīgi, bet vēsture visu laiku pierāda pretējo. Kaut kas cilvēkā ir tāds, kas noved pie kara. K.N.: Sievietēm karš vairāk saistās ar to, ka viņu dēlus var nogalināt. Tas liekas pārāk ārprātīgi, lai vispār pieļautu šādu domu. Ja sievietes cīnītos savā starpā, viņas noteikti izdomātu citādus – viltīgākus veidus, bez tik lieliem upuriem. Es nekad nelaistu savus dēlus karā, ja man būtu tāda vara. Bet tikpat labi es pati aizstāvētu savu vietu, savu zemi ar ieroci. To es nevaru zināt. A.D.: Tas jāliek aiz auss, bet mums nebūs tādas vajadzības. Es neticu, ka kaut kas tāds var notikt. K.N.: Kāpēc jūs par to esat tik pārliecināts? A.D.: Es pozitīvi domāju. Ja man ir iespēja teikt savas domas, es saku labas domas. A.E.: Man laikam ir līdzīgi. K.N.: Man ir tā – ja es izdomāju kaut ko sliktu līdz beigām, tad tas nekad nenotiek. I.B.: Vai mākslas darbam ir jārada pozitīvas emocijas vai jāstrādā provocējot, rādot negatīvo. A.E.: Mēs esam baigie pozitīvisti. A.D.: Ir jārāda arī sliktās vēstis un domas, lai tam pievērstu uzmanību. Tāpēc jau tā ir māksla. Ja bukletiņā jāizlasa, kas tas ir, tad man tas vairs nav vajadzīgs. Katrs cilvēks var domāt, ko viņš grib, un katram ir sava taisnība, nav jāuzpiež savas domas. Svarīgāk, lai cilvēks vispār skatās un domā. A.E.: Tas nav jautājums par pozitīvo un negatīvo. Labs mākslas darbs rada sajūtu par dzīves dziļumu. Kaut kas aiz tā virspusējā, ikdienišķā ļauj sevi piedzīvot dziļākā dimensijā un rada ticību, sajūtu, ka tev ir dvēsele un ka pasaule ir daudz dziļāka, daudzslāņaināka nekā avīžu virsrakstos. Ka cilvēkiem ir citas domas un patiesības, kas ļauj pieredzēt citādo. Agrāk cilvēki gāja baznīcā pieskarties sakrālajai pasaulei, mākslai arī ir tāda funkcija, un nav vienkārši pasakāms, vai tas sasniedzams caur pozitīvo vai negatīvo. A.D.: Esot Eiropā vai pasaulē, es vienmēr eju uz izstādēm. Tas, kas mani mākslā ļoti interesē, ir atšķirīgais, citāda domāšana. K.N.: Man pašai ir svarīgi reizēm ieiet baznīcā un apstāties, padomāt. Tāpat ir izstāžu zālēs – pie mākslas darba ir jāapstājas, jāpadomā. Tur ir kaut kas radniecisks. I.B.: Māksla kopj dvēseli? K.N.: Ārstē. Es visu mūžu esmu sapņojusi kļūt par dakteri, mani ārkārtīgi interesē raksti par jaunāko medicīnā. Un tad es vienreiz sapratu, ka es jau arī esmu daktere. Savā ziņā. Tur ir kaut kas no ārstnieciskā, tu pats mēģini ārstēties un pavelc citus. A.D.: Māksla ārstē dvēseli, bet pirmām kārtām māksla atklāj dvēseli. Mākslinieks, kas to ir radījis, ir ielicis savu dvēseli, darbs atspoguļo arī to, kas viņam ir galvā, un otrs, skatītājs, veldzējas no tā. | |
| Atgriezties | |
