VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Daži vārdi par Līvas Rutmanes sazvērestības teorijām Santa Mičule, mākslas kritiķe | |
| Līva Rutmane (dz. 1984) šīgada pavasarī ieguva maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas grafikas apakšnozarē, taču izstādēs piedalās jau ilgāku laiku (kopš 2002. gada) un ir pieteikusi sevi kā vienu no spilgtākajiem grafiķu jaunās paaudzes pārstāvjiem. runājot par līvas rutmanes laika un domu biedriem grafikā, parasti tiek piesaukta medija jaunu robežu apzināšana, to pārkāpšana un pārbīdīšana, vienlīdz intensīvi izmantojot gan ierastos grafikas izteiksmes līdzekļus, piemēram, zīmējumu, gan dažādus montāžas paņēmienus un fotogrāfiju, kā arī pievēršoties brīvākam un konceptuālākam to izmantojumam. līva rutmane jauno grafiķu vidū atšķiras ar interesi par manipulētu mākslas stāvokli, domu eksperimentiem un nejaušību kombinācijām, kas noslēdz mākslas darbu, nevis to atklāj. pie šīs atziņas es varētu arī apstāties un neturpināt, bet, kā izrādās, mākslas slēpšanas un maskēšanās process spēj būt interesantāks par tradicionālajām mākslas komunikācijas formām, kas čum un mudž no stāstiem un pretenzijām uz dažādas pakāpes patiesīgumu. | |
 Līva Rutmane. Zīmējums. 2012 | |
| 1 Pirmajās izstādēs, ko atminos, līva rutmane sevi pieteica ar fotogrāfijām, piemēram, laikmetīgās grafikas izstādē “Vielmaiņa”, kas 2009. gadā notika latvijas nacionālajā mākslas muzejā. izstādē jaunā māksliniece piedalījās ar sirreālu fotoportretu sēriju “Vienradzis”, kuras kailie, savādie personāži, noslēpumainība, pārģērbšanās un maskēšanās tuvina darbus gotiski romantiskajai estētikai. izceļas autores spēja precīzi režisēt tēlus, uzburot to, ko aizplīvuroti dēvējam par noskaņu. fotogrāfiju kompozīcijās izmantoti dažādi montāžas paņēmieni, piemēram, aizklāti laukumi, “nogriezti” ķermeņu fragmenti, kas iejaucas ne tikai augumu, bet arī pašu kadru uzbūvē kā abstrakti laukumi. līdzīgs paņēmiens izmantots arī salīdzinoši nesen radītajos zīmējumos no mākslinieces maģistra darba instalācijas “d. š.”, ko “tabakas fabrikā” varējām apskatīt jūnijā izstādē “Vairāk, vairāk”. “d. š.” smalko, filigrāno zīmējumu kompozīcijas pārtrauc tukši, it kā izdzēsti laukumi – rodas asociācijas ar baltajiem plankumiem atmiņās, pārrāvumiem vienmērīgajā realitātes plūdumā un apstādināta laika sajūtu. Vienlaikus “d. š.” sērijas zīmējumi meklē attiecības ar ekspozīcijas telpu. to pasvītro gan blakus darbiem izvietotie priekšmeti, gan paši zīmējumi, kas tiecas būt nemanāmi, pat pazust no skatītāja uzmanības – tie ir tik smalki, diskrēti un gandrīz caurspīdīgi, ka zināmā mērā saplūst ar sienām kā interjera elementi. lai cik ļoti vecmodīgi un laikmetam nepiederīgi šķiet dažādi “-ismi”, šo tendenci gribas saukt par jauno minimālismu, kas uz informācijas laikmeta pārmērībām atbild ar klusumu. līva šo izmantoto stratēģiju definē kā konspirāciju, kas nesagatavotam skatītājam mākslas darbu liek uztvert kā nesaprotamu vai bezjēdzīgu. māksliniece atzīst ietekmēšanos no žana bodrijāra esejas “mākslas konspirācija”, kurā viņš kritizē laikmetīgās mākslas pakļautību komerciālajām, nevis estētiskajām vērtībām: mākslas relativizācija art is everywhere virzienā to ir devalvējusi, māksla ir saplūdusi ar realitāti un ikdienas dzīvi, un tās māksliniecisko vērtību aizstāj mākslas institūciju aizrautīgi producētās ilūzijas par mākslas vērtību. tas izpaužas šovbiznesam līdzīgā mākslas menedžmentā, pārdošanas rekordos un reklāmiskajos publicitātes mehānismos. līva savos darbos iepriekšminētos konspirācijas paņēmienus izmanto nevis kā institucionālisma kritiku, bet drīzāk kā apzinātu opozīcijas formu ierastajiem veidiem, kādos vizuālajā mākslā tiek ģenerēta nozīme un pie kādiem esam pieradināti mākslas uztverē. līdzīgi kā bodrijārs definē attēlu kā realitātes simulakru, līvas rutmanes radīto darbu gadījumā to nozīme ir vien iluzora konstrukcija – jēgas simulakrs, kas pastāv tikai kā ilūzija un ar dažādu shematisku kodu palīdzību konstruēta “vizuāla sazvērestība”. | |
 Līva Rutmane. K uz papīriņa, papīriņa. K uz dēlīša. Instalācija. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| 2 Bet runa nav tikai par viltībām un konspirācijām. šīgada vasarā izstāžu zāles “arsenāls” radošajā darbnīcā notika līvas rutmanes, klāva upaciera un ingas Ģibietes kopizstāde “cīeņa” – abus māksliniekus var minēt kā līvas tuvākos radošos līdzgaitniekus, kuri arī aktīvi eksperimentē ar “tradicionālajiem” medijiem, izmantojot maksimāli vienkāršotus, pat naivus izteiksmes līdzekļus. tēmas un sižetus aizstāj konceptuāla formas manifestācija, kas “cīeņas” gadījumā ir zīmējums kā process, kurā attēlojuma rezultāts ir sekundārs pret attēlošanu kā māksliniecisku aktu. Vēl viena būtiska iezīme – savu darbu skaidrojumos mākslinieki ir ļoti lakoniski, nevedinot ne uz ko ārpus paša mākslas darba. tas piesaka mākslas pašpietiekamību un noslēgtību, jo darbus nav iespējams analizēt ārpus pašradītās sistēmas, un iespējams, ka šīs pašreflektīvās zīmes un aizvērtie vizuālie kodi arī ir tas, kas līvas rutmanes darbos valdzina visvairāk. Līvas darbi pauž īpašu attieksmi pret zīmējumu kā ļoti dinamisku un daudzpusīgu mākslas formu vai pat drīzāk tēmu, nevis vienkārši mediju vai tehnoloģisku izteiksmes veidu. līdzīgi zīmējumu kā laikmetīgu mākslas valodu latvijā pēdējos gados ir aktualizējuši gan popper Magazine izdevumi, gan atsevišķi autori, piemēram, iepriekšminētie klāvs upaciers un inga Ģibiete. kā sekundārs izteiksmes līdzeklis, tomēr ne mazāk interesantos veidos tas ik pa brīdim parādās kaspara groševa, maijas kurševas, oļas Vasiļjevas un citu autoru darbos. iespējams, zīmējuma popularitāti nosaka vēlme atgriezties pie mākslas pamatiem, vienkāršības un tīrradnības, caur ko reanimēt pirmatnējo impulsu, kurš mudina radoši izpausties: vajadzība kaut ko fiksēt, vizualizēt kādu fantāziju vai iespaidus. zīmējums arī nodrošina šī impulsa nepastarpinātu realizēšanu, proti, zīmētājs nav atkarīgs no specifisku tehniku pārzināšanas vai komplicētiem tehnoloģiskajiem procesiem (protams, var jau arī sarežģīti, ja nepieciešams). Arī Līvas Rutmanes jaunākajā personālizstādē “κπ”, kas novembrī notika galerijā “427”, galvenajā lomā bija zīmējums, bet, varbūt pateicoties telpu specifikai, uzmanību piesaistīja zīmējuma attiecības ar papīru – aplūkojot izstādi, skatiens pastāvīgi atgriezās pie paša papīra formāta, tā mērogiem attiecībā pret attēloto. no materiāla darba pamata tas ir kļuvis par zīmējumam līdzvērtīgu izteiksmes līdzekli. izstādes aprakstā jaunizveidotā apzīmējuma izruna bija skaidrota kā kappa (κ) un pi (π), apspēlējot “klupšanas akmens” tēmu. darbos šis motīvs parādās gan akmeņu atveidojumā, gan dažādu formu konfigurācijās, kas asociatīvi nolasās kā klupšanas brīdis / stāvoklis. ar netēlojošu, pusabstraktu formu palīdzību imitēts pārrāvuma, iztrūcinājuma un izstādes anotācijā piesauktais distorsijas stāvoklis (optisks attēlojuma izkropļojums, kas dažādas priekšmeta vietas palielina nevienādi). tas sasaucas ar raksta sākumā minētajās fotosesijās izmantoto vizuālo valodu, kas tiecas uz deformāciju un attēla realitātes dekonstruēšanu. taču dziļāk par šiem konkrētajiem intonāciju slāņiem līvas darbos ir grūti piekļūt – tie ir kā nepieejamas salas, kas aplūkojamas tikai no attāluma un kam iespējams noteikt vienīgi ārējās ģeogrāfiskās pazīmes. Vienlaikus tas ir atgādinājums par to, cik viegli var manipulēt ar vizuālo informāciju un ka nepakļaušanās interpretācijām ir viena no attēla varas formām. | |
| Atgriezties | |
