VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pieredzes un dokumentēšanas paradokss Elīna Dūce, Zane Oborenko Trialogs ar mākslinieci Barbaru Fesleri | |
| Elīna Dūce: Barbara, man šķiet, ka jūs mākslu uztverat kinestētiski. Jums ir nepieciešams par to domāt, rakstīt, runāt, to radīt un vēl piedevām rīkot mākslas pasākumus... Tāda sajūta, ka mākslas laukā jums būtiska ir darbība un process un, iespējams, mazāk – rezultāts vai kāda pabeigta doma (tas gan izklausās ļoti kategoriski). “Studijas” lasītājs ir jūs iepazinis kā rakstu un interviju autori, jūsu daiļrade ir cieši saistīta ar fotogrāfiju, taču jūsu šībrīža dienas plānā ir ArTransit – Performing Arts in Motion1 projekts, kam esat kuratore. Un arī šis projekts ir saistīts ar kustību gan burtiskā, gan konceptuālā nozīmē. Kādas atziņas vai secinājumus esat guvusi, strādājot pie ArTransit? Barbara Feslere: jums ir lieliska intuīcija, uzsverot kustības nozīmi manā dzīvē un mākslā. atrodoties nepārtrauktā kustībā, kā pareizi ievērojāt, nevar izdarīt secinājumus – process, kas dod impulsus manā kā mākslinieces attīstībā, ir svarīgāks par rezultātu. apzinos, ka mani darbi ir attīstījušies no tradicionālā priekšstata par mākslas darbu kā lietu jeb priekšmetu, tādu kā, piemēram, zīmējums, glezna vai skulptūra, un digitālās fotogrāfijas vai instalācijas veidolā ieguvuši krietni nemateriālākas izpausmes. šo māksliniecisko praksi varam raksturot kā reakciju uz ierobežojošo situāciju un telpu vai domāšanu, rakstīšanu un šobrīd arī efemerās skatuves mākslas pasākuma vadīšanu, kas ir vēl nemateriālāka izpausme. Ja dažkārt šķiet, ka savu domu esi pabeidzis, šis uz mirkli sasniegtais mērķis tik un tā izrādās tikai pagrieziena punkts vai pagaidu zīme tavā ceļā, jo tu taču vari radīt jebkādu mākslas darbu vai tekstu. es pati šīs dažādās iepriekš nosauktās nodarbes nemaz būtiski neatdalu citu no citas. patiesībā viss atkarīgs no skatījuma uz tām. man, piemēram, ir sajūta, ka mana kā mākslinieces pieeja vai metode rakstīšanai vai pasākumu organizēšanai ir diezgan līdzīga mākslas darbu radīšanai. tā ir gluži kā šis teksts – kā dialogs ar apkārtējo pasauli, satikšanās ar realitāti, daļēji vadoties pēc nejaušības principa. es “studijas” 94. numurā rakstīju par nejaušības uztveri, par apstākļu sagadīšanos vai situācijām, kuras vari nejauši piedzīvot, kuras ir jāuztver, jāpamana, jāpiesavinās un uz kurām jāspēj reaģēt, citādi tās vienkārši paiet garām... kad es, dodoties ikdienas gaitās, fotografēju, es uztveru situāciju un to piesavinos, vispirmām kārtām šo apstākļu kopumu ieraugot, pēc tam – nofotografējot. arī savās instalācijās – kā objet trouvé (rastais objekts – red.) – es reaģēju uz esošo situāciju. termins “instalācija” nozīmē veidot atbildi vai reaģēt konkrētā telpā ar materiālu vai mākslas darbu palīdzību. instalācija caur savu pagātni, lietojumu, formu un krāsu iegūst īpašu nozīmi. kad es rakstu, vados pēc savām interesēm, kā arī pēc personīgās uztveres. es, protams, rakstīšu tikai par izstādi vai mākslinieku, vai mākslas darbu, kas spēj mani aizraut, kas liek manam ķermenim un manam prātam trīsēt. pēc pirmās, virspusējās iepazīšanās es, bez šaubām, izlasu pilnīgi visu, ko varu atrast par tēmu. es iedziļinos pētījuma tēmā un papildinu savas zināšanas par darbu, cenšoties izprast tā skaidrojumu un, kļūstot par vērotāju, gaišreģi un personu, kas spēj nolasīt informāciju kā rentgenaparāts, tādējādi atklāju par tēmu vēl vairāk. | |
 Barbara Feslere. 2012 Foto no Barbaras Fesleres personiskā arhīva | |
| Runājot par Artransit – kā nosaukums vēsta, projekts ir par tranzītu, taču konkrētajā gadījumā tranzīts jeb kustība ir kā tuvināšanās un satikšanās instruments starp atšķirīgām kultūrām. Artransit ir daļa no pro Helvetia programmas Viavai – Contrabbando culturale Svizzera–Lombardia (“nāk un iet – šveices–lombardijas kultūras kontrabanda”), kuras mērķis ir kultūras apmaiņa starp šveici un itāliju. te jāņem vērā, ka itāļu valoda ir viena no četrām nacionālajām šveices valodām, kurā runā veselu divu kantonu iedzīvotāji un daudzie itāļu imigranti, kas dzīvo šveicē. Artransit ir patiešām nozīmīgs projekts – tajā iesaistīti seši kuratori, pieci asistenti, 26 mākslinieki, seši dramaturgi un režisori, desmit aktieri un dejotāji un divi rakstnieki. projektam ir trīs virzieni: itāliskais virziens ietver divus teātra iestudējumus (karlo emilio gadas (Carlo emilio Gadda) “baiļu izzināšana” no Out Off milānas teātra un enriko filipini (enrico Filippini) “pēdējais ceļojums” no askonas San Materno teātra); otrs virziens konfrontēs performances māksliniekus no gotarda kalna abām pusēm; izstādē divās mākslas institūcijās – milānas galerijā un šveices institūtā milānā – tiks salīdzinātas mākslas un tehnoloģijas attiecības. Artransit līdzās nostata skatuves mākslu (performing Arts) un vizuālo mākslu – performanci (performance Art), veicinot informācijas apmaiņu starp paaudzēm, dažādām mākslas disciplīnām un kultūrām. piemēram, kopā ar šveices un itālijas dalībniekiem noorganizējām īpašu konferenci – performanci, ko veltījām teorētiskām un vēsturiskām pārdomām par performances tēmu gan teātra, gan mākslas jomā. patiesībā, lai gan abas disciplīnas pārstāv dažādas vides, tās ir ļoti līdzīgas: abas ir efemeras, nemateriālas, izzūd tūlīt pēc izrādīšanas, un tas, kas paliek, ir vienīgi foto vai video stāsts vai verbāla dokumentācija. performatīvās mākslas tādējādi ir iesaistītas fotogrāfijas paradoksā – tās padara par klātesošu un rāda to, kā vairs nav. mājaslapā Artransit.ch, izvietojot milānas brēras akadēmijas maģistrantūras un lugāno CISA (Conservatorio Internazionale di Scienze Audiovisive; starptautiskā audiovizuālo zinātņu konservatorija – red.) studentu fotogrāfijas, iepriekš publicēto pasākuma programmu pamazām nomaina tās dokumentācija. Strādājot pie projekta, mēs šo apmaiņas konceptu īstenosim arī burtiski – bez pasākumiem ēku telpās būs divi hepeningi divos transportlīdzekļos: būs īpašs performanču vilciens, kas 2014. gada 15. novembrī kursēs starp milānu un cīrihi gotarda maršrutā, un performanču kuģis, kas 2015. gada pavasarī dosies ceļā pa madžores ezeru, kurš savieno itāliju un šveici. galvenā ideja, izmantojot abas mobilās pasākuma norises vietas, ir uzskatāmi parādīt, ka kultūras apmaiņa nav iespējama bez atvērtības pret citādo un bez zināšanām par atšķirīgo. lai izietu gan no noteikta fiziska, gan fiksēta un stagnējoša prāta stāvokļa, kā arī lai iepazītu citādo, ir nepieciešama kā fiziska, tā prāta kustība. tādējādi šis ceļojums, kur attēli paslīd gar acīm un ainava, ierāmēta īpašā tILO vilciena milzīgā loga rāmī, lido, vienlaicīgi sniedz reālu un ideālu, fizisku un mentālu, kā arī kustību pieredzi, atbrīvojot domas plūsmu. Šobrīd vilkt kopsavilkumu, protams, ir pāragri. arī tā iemesla dēļ, ka projekts ir atklāts tikai pirms mēneša (septembrī – red.) un turpināsies līdz nākamā gada aprīlim ar teātra izrādēm, izstādēm, dejas un performances pasākumiem. atbildot uz jautājumu, ko esmu iemācījusies un kādas zināšanas esmu ieguvusi no šī Artransit piedzīvojuma, varu atklāt, ka sastapos ar paradoksālu situāciju – cenšoties satuvināt dažādas kultūras, mēģinot rast priekšnoteikumus apmaiņai ar atšķirīgo, radās milzīgas grūtības pieņemt šo atšķirīgo un uztvert to kā kaut ko, kas varētu bagātināt, nevis kā draudu, attālinātu realitāti vai nepārvaramu aizu. tā teikt, katram savs krekls tuvāks. ir nepieciešama liela piepūle, lai izdotos saprast atšķirīgo, citādo valodas un kultūras, dzimuma un seksuālās orientācijas ziņā, paaudžu ziņā, un – beigu beigās – neaizmirsīsim plaisu starp pilsētu un laukiem vai ciematu. gotarda kalnu vilciena maršrutā performanču dalībnieki konfrontējas ar nelielu ciematu neprofesionālo aktieru grupām, kas sadarbojas ar teātra pedagoģijas studentiem no ZHdK (Zürcher Hochschule der Künste; cīrihes mākslas augstskola – red.). Vilciena salonā un pieturvietās sastopas divas ar vienu teritoriju saistītas realitātes: no vienas puses, laikmetīgā māksla, kas visās pasaules pilsētās ir līdzīga, no otras – folklora un gotarda kalnu pārejas maršrutā esošo nelielo lauku ciematu īpašā tautas kultūra. kultūras apmaiņa šajā projektā tiek interpretēta atšķirīgi, akcentējot dažādību, jo bieži vien tieši šīs atšķirības rosina mūsu apziņas procesus un bagātina mūsu pieredzi. | |
 Viavai. ArTransit projekts Foto: Barbara Fässler Pateicība Barbarai Feslerei | |
| Zane Oborenko: Kad pirmo reizi dzirdēju, ka izmantosi vilcienu ArTransit projektā, pirmkārt, zinot tevi kā cilvēku, kas lielāko daļu mūža atrodas kustībā, ceļā no vienas pilsētas uz otru (esi dzimusi Cīrihē, bet mācījusies Nicā un tagad dzīvo Milānā, taču joprojām Cīrihe–Milāna ir tev ierasts un biežs maršruts), tā man šķita pavisam organiska, no tevis dabīgi izrietoša izvēle. Tev ir vīrs un četri bērni, tomēr tu atrodi laiku un enerģiju, ko veltīt izglītībai, mākslas radīšanai, projektu vadīšanai, rakstiskai refleksijai par mākslu un mākslas pedagoģijai – pēdējos gados papildus jau esošajai izglītībai esi ieguvusi sen loloto bakalaura grādu filosofijā Valsts universitātē Milānā un mākslas pedagoģijas maģistra grādu Cīrihes ZHdK. Rodas sajūta, ka tu nekad neesi absolūta miera stāvoklī, un arī tavi mākslas darbi rodas it kā ceļā uz kaut kurieni, un pārsvarā tās ir fotogrāfijas. Ko tu iesāktu, ja neeksistētu fotoaparāts un digitālā fotogrāfija? Un, otrkārt, es nevarēju nepadomāt par aģitācijas propagandas (turpmāk – aģitpropa – Red.) vilcieniem, it sevišķi nesen apmeklētās Gustava Kluča izstādes iespaidā. B.F.: Protams, Zane, tieši tā arī notika. ideja par performanču vilcienu man nāca kā zibens no skaidrām debesīm. kā gan labāk savienot divas tālas kultūras, ja ne ar transportlīdzekli kustībā? un es piekrītu, ka tam ir saistība gan ar manu dzīves uztveri, gan darba metodēm. kopš sevi atceros, vienmēr esmu bijusi zinātkāra, ieinteresēta atklāt pasauli, iepazīt dažādas valstis, apgūt valodas un ar noslieci izprast pirmajā mirklī grūti atšifrējamus domāšanas veidus. arī iepriekš esmu nepārtraukti izglītojusies, lai gan bez institucionāla rāmja un beigu diploma, – tā ir tikai daļa no šīs spēcīgās izzināšanas vēlmes, no neremdējamām slāpēm pēc atklājumiem un dziļas nepieciešamības pēc izaicinājumiem, kas aizkustina līdz dvēseles dziļumiem. šī nepārtrauktā vibrēšana, protams, var tikt uztverta kā miera trūkums, bet varbūt ir otrādi – nespēju rast mieru bez nepārtrauktiem stimuliem, jaunumiem, kurioziem, pārmaiņām, īsāk sakot, bez gara un prāta barības. Tu runāji par manu mākslas pasniedzējas lomu. maniem audzēkņiem ir pastāvīgs uzdevums turēt kārtībā savu piezīmju grāmatiņu, kurā brīvi izvēlētā tehnikā – no rakstības līdz zīmējumam, no fotogrāfijas līdz kolāžai un glezniecībai – fiksēt ārējās pasaules novērojumus. tas ir kā viņu uztveres un pārdomu seismogrāfs, kas fiksē dažādas pastaigu laikā sastaptās pēdas. domāju, ka šāds vingrinājums viņiem ir grūts, jo absolūtā brīvība un iespaids, ko rada minētais uzdevums, ir ļoti līdzīgs manai pasaules uztverei, mākslinieciskajai darbībai, tekstu rakstīšanai un kuratores darbībai. Atgriežoties pie sākuma tēmas – notvert nejaušības vai to, kas mums nāk pretim. lakāns teicis: sēne atrod mani. digitālā fotokamera šajā kontekstā ir būtiska. mēs varam tērēt izejmateriālu, un tas ļauj eksperimentēt visos iespējamos veidos – vēlamajā intensitātē fiksēt mūsu soļus, kustību un to, ko vēlamies paņemt līdzi. fotografēšana kļūst par lasīšanu (sēņu kontekstā – red.), un mēs atkal kļūstam izsalkuši pēc informācijas, zināšanām kā izslāpuši mednieki vācēji. iespējams, ja nebūtu fotogrāfijas, es būtu zīmējusi, rakstījusi, būtu atradusi analoģisku veidu, lai fiksētu šīs nejaušās tikšanās. Līdzība ar aģitpropa vilcieniem mani pārsteidz. protams, vilciens ir transportlīdzeklis, kas pārvietojas pa sliedēm, tātad seko obligātam maršrutam, bet tajā pašā laikā tā ir socializēšanās telpa – telpa, kurā piedzīvot nejaušu satikšanos, atklāt dzīvības sparu; tas vienlaikus spējīgs pārvadāt preces, kā arī zināšanas. šajā ziņā aģitpropa un performanču vilciena pamatideja ir līdzīga – savienot atšķirīgas kultūras, ņemot vērā, ka vecā revolucionāru krievija pirmo padomju savienības gadu laikā bija milzīga valsts, kas sastāvēja no neskaitāmām tautām, kuras runāja dažādās valodās un savstarpēji nekomunicēja, un ļoti atšķirīgām kultūrām. iedzīvotājiem tolaik nebija piekļuves informācijai un zināšanām, līdz ar to vilciens dabiskā veidā kļūst par instrumentu, kas nes šīs zināšanas un informāciju, tādējādi savienojot kultūras. šajā nozīmē abi vilcieni ir salīdzināmi, bet ne mērķa un pamatidejas ziņā. Artransit performanču vilcienam nav nekāda didaktiska mērķa. tas nenes nekādu vēstījumu, un tam nav nekādu propagandisku nolūku. kā visi mākslas darbi, tas vēlas palikt kā atvērta partitūra, pagaidu struktūra, dinamiska un sarežģīta konstelācija, kas pasažieriem piedāvā tekstuālus, vizuālus un skaņas stimulus. bet katrs skatītājs darina un stāsta pats savu personīgo stāstu, ieņemot stāstniekam vēlamo virzienu un radot stāsta nokrāsu, kompozīciju un jēgu. performanču vilciens šajā nozīmē ir tiešs revolucionārās psrs aģitpropa vilcienu pretmets. | |
 Skats no Dominiko Billari performances ”Man nav nosaukuma vienkāršās un sarežģītās telpas uztveres praksei”. 2014 Foto: Irene Ruiz Bazan, Accademia di Belle Arti di Brera Pateicība Barbarai Feslerei | |
| Z.O.: Gadu gaitā tu esi radījusi milzīgu, savdabīgu arhīvu, ar ko, iespējams, tev nu jau ir grūti tikt galā. Arhīva tēma parādās gan tavā filosofijas fakultātes diplomdarbā, gan tagad ArTransit projektā ar performancēm, kuru vienīgā lielākā vai mazākā mērā uzticamā dokumentālā liecība ir videoieraksti un fotogrāfijas. Vai šīs tēmas aktualitāte ir radusies no vēlmes ieviest kārtību vai izanalizēt dziļāk to, kas tevi mudināja veikt ierakstu, un to, kā vairs, iespējams, nav? B.F.: kad pabeidzu studijas nicā, Villa Arson nacionālajā mākslas skolā (ecole pilote Internationale d’Art et de recherche an der Villa Arson in Nizza), mana mākslinieciskā darbība no glezniecības un tēlniecības – ar uzsvaru uz mākslas objektu – pilnveidojās par mākslas praksi, kas mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli, to uzmanīgi vēro, izvēlas daļas no tās un piesavinās šīs detaļas ar video vai foto kameras starpniecību. radās problēma – kā pārzināt un pārvaldīt savāktos materiālus? es kolekcionēju realitātes fragmentus, kas mani dziļi iespaido, un vēlāk atlasu no ievāktajiem materiāliem daļas, ar kurām strādāju tālāk. tādēļ sāku interesēties par arhivēšanas tēmu arī kā par izpētes, analīzes un selekcijas veidu, kas beigu beigās izrādās hermeneitisks, interpretācijai pakļauts process. katrs arhīvs ir veidojies pēc īpašām atlases metodēm, un tā sastāvs ir nemitīgā attīstības procesā. tas, kas tiek ietverts arhīvā un kas izvēlēts palikšanai, ir tikpat svarīgs kā tas, kas bijis izslēgts jeb nolemts aizmirstībai. savā filosofijas teorijas diplomdarbā, kas nu jau ir iznācis kā grāmata gan itāļu, gan vācu valodā2, es pētīju Veimāras republikas 20. gadu jaunās lietišķības galvenā pārstāvja augusta zandera pretenziju uz objektivitāti – ideju, uz ko balstās viņa fotogrāfiju arhīvs. Veicot rūpīgu viņa fotoattēlu analīzi un analizējot nostāju pret konkrēto subjektu, atklāju, ka šāda no pozitīvisma izrietoša prasība ir tāla no iespējas to realizēt. absolūti objektīva reprezentācija vai, pareizāk sakot, objektīva patiesība neeksistē nedz fotogrāfijās, nedz arhīvos un pat ne zinātnē. jebkuras zināšanas var tikt atspēkotas, un katrs objekts var tikt aplūkots no cita skatpunkta. šādā nozīmē eksistē daudzi skatpunkti un daudzas patiesības. Artransit projekts ir loģisks turpinājums manai mākslinieciskās darbības attīstībai no materiālas uz nemateriālu un mentālu mākslas praksi. performatīvās mākslas un performances māksla ir uz laika pamata balstītas un efemeras, tātad tās izlietojam īsā laikposmā. Vienīgais veids, kā saglabāt kaut daļu no tām, ir tās dokumentēt, un tieši tādēļ jau no paša sākuma šajā projektā integrējām visa notiekošā dokumentāciju. studenti seko projekta norises gaitai, fotografē, un ar mājaslapas artransit.ch palīdzību astoņu mēnešu laikā iespējams izsekot projekta attīstībai – kā tas no plāna pārtop par dokumentētu faktu. protams, mēs apzināmies, ka video vai fotogrāfija nevar aizstāt klātbūtni pašā notikumā, taču tie atstāj paliekošas pēdas dokumentālo fotogrāfiju un video autoru interpretācijā. man patīk, ka šīm dokumentālajām liecībām iespējams izsekot pakāpeniski, līdz projekts ir noslēdzies, izgaisis. iespējams, pagaidām prevalē sensuāla, nevis analītiska pieeja, bet var būt, ka projekta noslēgumā mēs pāriesim uz analītisku fāzi. respektīvi, es vēlētos, lai tā būtu. Z.O.: Vēl neizbraucis no stacijas, tavs performanču vilciens ir jau darbībā, raisot asociācijas un saiknes starp dažādām kultūrām cauri laikam. Ne velti vilciens bieži vien ir vēstures metafora, un man patīk iztēloties tavu vilcienu kā maģisku vietu, kur darbojas pavisam citi likumi, varbūt par ireāli, gluži kā Hičkoka filmās. Šaurā, izolētā vilciena vai kuģa telpa bez iespējas izkāpt, kad ienāk prātā, papildus rada labvēlīgus apstākļus iesaistei un tam, lai iepazītu to, ko ierastos apstākļos mēs neiedomātos kā iespējamu. Vilciens un kuģis kustas, pateicoties tehnoloģijām, taču to kustību ietekmē arī dažādi negaidīti, no cilvēka prāta neatkarīgi ārējie apstākļi, piemēram, stiprs vējš. B.F.: šobrīd patiešām performanču vilcienam piemīt kaut kas fantasmagorisks. tas eksistē mūsu galvās. pusotru gadu strādājot pie ArTransit projekta, reizēm man šķiet, ka es ar milzu piepūli veidoju skulptūru no gaisa. kas realitātē notiks uz šī vilciena, to atklāsim noteiktā dienā un noteiktā laikā, kad visi atradīsimies kustībā vilciena vagonā, sabiedrībā, kas vilcienā iekāpusi brīvprātīgi vai arī piespiedu kārtā, ceļojumā, kurš seko konkrētam pagaidu maršrutam un kura rezultātu nevaram paredzēt – nedz kādus iespaidus tas uz mums atstās, nedz kādi secinājumi mums radīsies. būtu skaisti, ja notiktu tā, kā tu saki, ka vienotais galamērķis un ierobežotā telpa mums palīdzētu koncentrēties uz individuālajām performancēm un tās spēcīgi izdzīvot, pilnībā iesaistoties, lai pēc tam līdzbraucēji varētu izvērtēt līdzības un atšķirības. mēs nevaram iepriekš izmēģināt, tādēļ nevaram būt droši par iznākumu. kā būs, tā būs. ar pirmo mēģinājumu. gigantiska improvizācija, jam-session procesā. kas zina, vai mums izdosies salikt kopā visu iecerēto, kurš pirmajā acu uzmetienā var šķist eklektisks, neviengabalains un kontrastējošs. divi pavisam jauni dramaturgi liliane koha (Liliane Koch) un kristofers krīze (Christopher Kriese), piemēram, uzstāsies, bez apstājas lasot franca kafkas romāna “pils” inspirētus vientuļā tārpa tipa tekstus, paužot pārmērību dēļ radušos stresa sajūtu, kā arī ar nepārtrauktu vārdu plūsmu apšaubot linearitātes ideju, kas attīstās līdz izsīkumam un runā par iekšējiem krampjiem un netveramas varas ārējo kontroli. jūlija gereča (Julia Geröcs) un korīna cinda (Corina Zünd) veiks īstu biļešu kontroli otrās klases vagonos. divi kontroles aspekti, kas oficiālajā statusā pārstāv valsti, likumu, formālo pusi; no otras puses, tas ir kā alter ego, iekšējā balss, monologs ar sevi vai bezmērķīgs iekšējo ciešanu diskurss, radot kontrastu ar nevainojamo ierēdņa formastērpu un lomu. pirmās klases vagonos varēsim izsekot tulkotāja un žurnālista enriko filipini pārdomām, kurš strādājis romā avīzē La repubblica. savā “pēdējā ceļojumā” pirms miršanas viņš meitai končitai uztic, ka patiesībā ir iepazinis pavisam maz. karlo emilio gada savukārt lasījumā La cognizione del dolore (“sāpju apzināšanās”) vērsīsies pret narcismu un egoismu, ko iemiesojis pats briesmīgākais vietniekvārds “es”. galvenais varonis dzīvo izolētā villā cietumā kopā ar māti visai divdomīgās naida un mīlestības attiecībās. gada atrodas citurienes meklējumos un mēģina tikt pāri šķietamībai. otrajā pirmās klases vagonā atradīsies emilio fantins (emilio Fantin) ar savu nomadu grupas darbu Ateneo dynamic (“dinamiskā universitāte”), kurā, kā lasām aprakstā, “tiek ņemtas vērā tēmas, analīze un vīzijas, lai izaicinātu paradigmas un konsolidētas pārliecības”. bet divi dejotāji no Arnaboldi trupas demonstrēs, kādos veidos mēs varam sēdēt un kā ķeblis pēkšņi spēj mainīt savu funkciju un nozīmi atkarībā no saskarsmes ar mūsu ķermeni. | |
 Artransit performanču vilciens. 2014 Foto: Tania Volobueva, Accademia di Belle Arti di Brera Pateicība Barbarai Feslerei | |
| Vilciena lineārās kursēšanas laikā pārdomas un performanču dalībnieku pārvietošanās pa vagonu koridoriem ik pa laikam pārtrauks īslaicīgi pasākumi ārpus vilciena – stacijā, pļavas vidū, baznīcas priekšā un citur. skanēs alpu ragi, uzstāsies neprofesionālu teātru grupas, cīņas mākslas audzēkņi, kori un folkloras grupas, ZHdK teātra pedagoģijas studenti. Viņu aktivitātes būs redzamas, kamēr vilciens palēninās gaitu vai apstāsies. šādi notiek vēl viena divu tālu, bet saistītu pasauļu sastapšanās: laikmetīgā mākslas izpausme performances veidolā ar vilcienu pietuvojas senākai tautas kultūras izpausmei – lauku ciematu tautas dziesmai, dejai un teātrim. Varbūt performances vilciena maģiskā un pārsteidzošā puse ir meklējama tieši sarunās ar sevi, šaubās, fundamentālā nedrošībā un eksistenciālos ceļojumos – kustībā, palēnināti slīdot garām pamatvērtībām, ko nostiprinājušas tradīcijas, kuras turpina pastāvēt, jo ir izturējušas vispārējas šaubas, skepsi, dažādas krīzes, bailes un – beigu beigās – nāvi. mobilitāte salīdzinājumā ar nekustīgumu; nepastāvība pret pastāvību; nematerialitāte pret matēriju; iekšējais pret ārējo. labākajā gadījumā vilciens izceļ, palīdz uztvert un apzināties atšķirības un nianses bez jebkādas pieņēmumu interpretācijas. tILO vilciena logu rāmjos iezīmējas dalībnieku iekšējās ainavas kā milzīga tableau vivant (“dzīvā bilde” – red.), kura sastāv no daudziem maziem mozaīkas gabaliņiem, kas, tikko parādījušies, jau gaist un paliek vienīgi mūsu atmiņā vai atmiņas kartēs... E.D.: Latvijā 1998. gadā notika līdzīgs projekts – akcija3, kuras laikā brauciens ar vilcienu tika dokumentēts, un tagad cilvēks, kas nav bijis pasākuma dalībnieks var “baroties” ar subjektīvi dokumentētām drumstalām jeb fragmentiem. No vienas puses, žēl, ka nav plašākas dokumentācijas, no otras – varbūt vajadzētu rīkoties gluži kā māksliniekam Tino Zēgalam, kurš apzināti izvairās no performanču dokumentēšanas (viņš pat neko nepieraksta performanču laikā, nesastāda līgumus, kad tās pārdod), tā palielinādams to nozīmīgumu, svarīgumu un vērtību, radot unikālu un neaizmirstamu pieredzi tās dalībniekiem? B.F.: domāju, ka tino zēgala darbība un radikālā nostāja liecina par spēcīga tēla veidošanu. tā uzturēšanai faktiski nepieciešams stiprs mārketings, lai performances izskatītos reti notiekošas un no dalībnieku viedokļa – gana iekārojams mērķis. taču bez šīs milzīgās komunikācijas ar sabiedrību un savveida mīta radīšanas tavs pasākums, ja tu to nedokumentēsi, izgaisīs no pasaules, tiklīdz būs beidzies. protams, jebkurš radikāls solis ir kā pokera spēle – tu vari pievērst sev milzīgu uzmanību vai arī pazust un kļūt neredzams līdz brīdim, kad kāds mākslas vēsturnieks nonāk uz tavām pēdām, bet, ja nebūsi atstājis nekādus materiālus, tad vienīgā iespēja, kā par tevi kāds varētu uzzināt, ir aculiecinieka liecība... fotogrāfijas paradokss ir attiecināms uz jebkuru dokumentēšanu. fotogrāfijā redzamais ir konkrētajā mirklī vairs neeksistējošs. tā ir neesamības klātbūtne. savukārt personīgā atmiņa gluži kā fotografētie vai uzfilmētie dokumenti tikai uzrāda kādu aspektu, detaļu vai pagājuša notikuma daļu. šādā kontekstā, ņemot vērā, ka “objektīva” dokumentācija nepastāv un ka jebkuras atstātās pēdas ir tikai kāda konkrēta redzes leņķa vai viedokļa mesta ēna – tas nozīmē, ka katrs rada savu, unikālu piedzīvotā interpretāciju, – uzskatu, ka piedzīvot tagadni ir viennozīmīgi būtiski. No itāļu valodas tulkojusi Zane Oborenko 1 Artransit, kas notiek no 2014. gada septembra līdz 2015. gada aprīlim, ir viens no milānas eXpO 2015 ievadpasākumiem. pārējie kuratori: domeniko lukini (Domenico Lucchini), gvido manjagvanjo (Guido Magnaguagno), heinrihs lībers (Heinrich Lüber), liliana heimberga (Liliana Heimberg), simone frandži (Simone Frangi). 2 fässler, barbara. August Sander: Fotografia, Archivio e conoscenza. milano: postmedia books, 2014; fässler, barbara. Fotografie, Archiv und erkenntnis im Werk von August Sander. bern: edition atelier, 2014. 3 mākslas aģitvilciena “Ventspils. tranzīts. termināls” (idejas autors un kurators kristaps Ģelzis) mērķis bija vest mākslinieku idejas Ventspils pilsētvides uzlabošanai, kas notika visai burtiski – reisa pasažieri lielākoties bija mākslinieki, turklāt pēdējā vagonā tika iekārtota iz- stāde, kas bija jānogādā galamērķī ar jau gataviem darbu piedāvājumiem pilsētvidei. | |
| Atgriezties | |
