VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bez nožēlas. Bez riska Maija Rudovska, mākslas kritiķe, kuratore Eiropas laikmetīgās mākslas biennāle Manifesta 10 Valsts Ermitāžā un citur Sanktpēterburgā 28.06.–31.10.2014. | |
| “Joprojām nav skaidrs, vai lēmums rakstīt šo tekstu brīdī, kad tas tika uzrakstīts, bija pareizs,”1 – tā jekaterina degota reflektē par savu lomu iesaistīties eiropas laikmetīgās mākslas biennālē manifesta 10, ko šogad uzņēmis Valsts ermitāžas muzejs sanktpēterburgā. Viņa no līdzdalības rakstīt par krievijas mākslas politisko nozīmi manifesta 10 katalogam atteicās, tāpat kā līdz ar krimas aneksiju no dalības izstādē atteicās mākslinieku grupa Что делать un Pavels althamers. Kā uzsver degota, laiks rādīs. taču jau tagad ir iespējams paredzēt, ka šī manifesta vēsturē tiks ierakstīta kā viskomplicētākā no līdzšinējām. tas noticis nevis mākslinieciskā satura, bet gan sarežģīto tapšanas apstākļu un politiskā fona dēļ. Pirmkārt, laiks (2013. gada vasara), kad tika nolemts par izstādes norises vietu ermitāžā, sakrita ar krievijā izdoto likumu pret geju propagandu, otrkārt, tuvojoties izstādes atklāšanas mēnesim, radās politiski un militāri saspīlējumi starp krieviju un ukrainu, kas vēl joprojām nav rimuši. Visi šie iemesli būtiski ietekmējuši biennāles norisi, raisot vispretrunīgākos viedokļus gan starptautiskajā, gan krievijas mākslas vidē, sākot ar ideju to atcelt vai boikotēt un beidzot ar ierosinājumiem pārcelt uz citu pilsētu vai ieņemt politiski aktīvu nostāju, kritiski izturoties pret krievijā notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, krimas aneksiju, propagandu, preses cenzūru un citām manipulācijām, ar ko šī valsts nodarbojas. tomēr, neraugoties uz visām ķibelēm, biennāles galvenais kurators kaspers kēnigs (Kasper König) ar komandu spītīgi pieturējies pie pasākuma īstenošanas. Jāpiebilst, ka kēniga vairākkārtējā norāde, ka manifesta 10 notiek mākslas dēļ un ka tā mēģina norobežoties no politiskā konteksta, tomēr ir aplama, jo māksla ir politiska vienība, kas nav atrauta no varas, politisko ietekmju un institucionālo attiecību saitēm visdažādākajos līmeņos. šis notikums to arī pierāda. “(..) kad tiek kalpots rietumu normām, laikmetīgā māksla ir jebkas, izņemot “brīva”, un tās “kritiskā” stāja ir vienmēr apzīmogota kā konkrētu sociālo attiecību izpausme neatkarīgi no pozīcijas, par ko tā iestājas,” 2 raksta helmuts drakslers biennāles katalogā. Lai saprastu, kas ir manifesta un kāda loma tai ir laikmetīgās mākslas kontekstā, jāielūkojas tās neilgajā vēsturē. Par biennāles tapšanu rūpējas fonds International Foundation manifesta, neatkarīga bezpeļņas organizācija, kas atrodas amsterdamā. manifesta aizsākās 20. gadsimta 90. gadu sākumā kā nepieciešamība mākslai atsaukties uz situāciju un apstākļiem pēc aukstā kara un berlīnes mūra nojaukšanas. jaunā sociālā, politiskā un kultūras vide aicināja pētīt un apgūt teritorijas, kas pirms tam eiropai nebija pieejamas. manifesta līdz ar to izauga kā nomadiska biennāle, kas ik pa diviem gadiem notiek citā eiropas pilsētā (līdz šim sarīkota roterdamā, luksemburgā, ļubļanā, frankfurtē, donostijā / sansebastjanā, trentīno–dienvidtirolē, mursijā un genkā). biennāles loma uz citu lielu eiropas mākslas izstāžu fona, kādas ir Venēcijas biennāle un Documenta, vienmēr bijusi vairāk vērsta, lai apgūtu marginālākas eiropas teritorijas, problēmzonas, piemēram, austrumeiropas, balkānu u. c. ģeogrāfisko reģionu mākslu, un lai strādātu ar jauniem, vēl nezināmiem māksliniekiem. šogad par manifesta 10 norises vietu izvēlēta sanktpēterburga un Valsts ermitāža, kas svin 250. jubileju. daļa izstādes notiek nule renovētajā Ģenerālštāba ēkā, kas atvēlēta modernajai un laikmetīgajai mākslai, daļa – ziemas pilī starp muzeja kolekcijas darbiem. apjomīgas pasākumu programmas, to skaitā publiskā programma, aptvērušas dažādas vietas visā pilsētā. Ģenerālštāba ēkā izstādi ievada tacu nisi (Tatzu Nishi) darbs “es tikai vēlos mīlēt jūs” (So I only Want to Love Yours, 2014) un huana munjosa (Juan muñoz) “gaidot džeriju” (Waiting for Jerry, 1991), kam seko timura novikova “horizonti” (Horizons) un tomasa hiršhorna “griezums” (abschlag, 2014). Visi no tiem darbojas kā izstādes ievadītāji, toņa noteicēji vai akcenti, kas savā ziņā dod norādes uz tālāk gaidāmo izstādes “programmu”. Vizuāli efektīgākais ir hiršhorna “griezums” – monumentāla, arhitektoniska instalācija, kas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē izjauc Ģenerālštāba ēkas iekšējā pagalma arhitektonisko kompozīciju: tur iebūvēta daļēji nojaukta ēkas fasāde, atsedzot skatu uz komunalkām. kā norāda mākslinieks, “pilnība, ēka vai vēsture, joprojām stāv savā vietā, bet ir bez sejas, un aiz struktūras tā piedāvā jaunu ainavu, atklājot skatam iekšieni. “apslēptās vietas” kļūst redzamas, un parasti slēptās saites izgaismojas. Pagātne izlaužas ārpus; tās aizmirstās daļas kļūst saskatāmas.”3 mākslinieka vēstījums varētu tikt nolasīts gan plašā vēstures nozīmju kontekstā, gan tieši šajā izstādē: iekšpuse izvērsta uz āru, paverot ne visai patīkamu skatu uz tās “orgāniem” – cementa blokiem, akmens atlūzām, tapešu strēķiem un mēbeļu atliekām. hiršhorns šo darbu skaidro kā aizmirstās vēstures aktu, cieņas izrādīšanu tādiem krievu konstruktīvisma māksliniekiem kā kazimirs maļevičs, ļubova Popova, Varvara stepanova, aleksandrs rodčenko un citi, tomēr to var lasīt arī kā vispārīgu atsauci uz krievu mākslu, tās vēsturi un māksliniekiem, kas piedzīvojuši aizmirstību un, pateicoties cut-off jeb “atgriezumam” (kā to lieto mākslinieks), ar laiku atkal tiek celti gaismā. Tomēr, neraugoties uz hiršhorna apjomīgo žestu, šķiet, ka kopējā izstādes kontekstā daudz spilgtāk runā metaforiskais un asprātīgais munjosa darbs “gaidot džeriju”. nelielā, tumšā telpā redzama peles ala, no kurienes spīd izteiksmīgs gaismas stars, fonā skan dramatiski momenti no tik labi zināmās multfilmas “toms un džerijs”. skaidrs, ka tūliņ kaut kam būtu jānotiek – džerijam būtu jāiznāk no alas, kā atceramies no multfilmas. tas ir gandrīz jau simbolisks, arhetipisks tēls. ala un džerijs ir nesavienojami. tomēr viņš nenāk. skatītāji meklē džeriju gan alā, gan aiz sienas, tomēr viņa tur nav. laikam jau nav īpaši jānorāda šī darba līdzība ar pašu manifesta 10 un tās tapšanas peripetijām: tik daudz apsološu vārdu, tik daudz plānu, par kuriem kurators runājis, tik daudz nerealizētu ieceru, taču iznākums ir vien ala ar gaismas staru – apsolījums, no kurienes mēs gaidām parādāmies brīnumu, kura tur nav. Timurs Novikovs, krievu 80. un 90. gadu mākslas scēnas leģenda, prasa atsevišķu uzmanību tāpat kā viņa skolnieks un līdzgaitnieks manifesta 10 ar plašu darbu kolekciju pārstāvētais Vladislavs mamiševs-monro. Viņi ir divi spilgtākie mākslinieki no krievu mākslas vides, kas, jāsaka, izņemot vēl dažus citus vārdus, kā Pāvels Peperšteins (Павел Пепперштейн), jaunās paaudzes māksliniece aleksandra suhareva (Александра Сухарева), jeļena koviļina (Елена Ковылина), iļja orlovs un nataša krajevska (Илья Орлов, Наташа Краевская), biennālē nemaz nav spilgti reprezentēta. novikova un mamiševa-monro vārdi ienes izstādē to enerģiju, kura tai pietrūkst un kuras klātesamību būtu gribējies izjust vairāk, proti – svaigumu, aizrautību, mākslas mīlestību un pašaizliedzību. no novikova darbiem izstādē redzama zināmā tekstildarbu sērija “horizonti”, kurā viņš stāsta par pasaules kārtību, dažādām kultūrām, to iedzīvotājiem un viņu ieradumiem. audekli ir ļoti vienkārši, pat minimālistiski, bieži vien sastāvot no trim vai četriem toņiem un attēlojot ainavas ar pāris elementiem, piemēram, ar sauli un kalnu (“Piramīdas” (The Pyramids), 1989) vai briedi un eglēm (”briedis” (The Deer), 2000). Vienkāršums un precīzums šajos darinājumos rada sajūtu, ka skatītājam tiek pavērts logs uz patiesību. Pasaule beidzot tiek ieraudzīta savā īstajā skaistumā. izveidojot t. s. neoklasicisma skolu, novikovs bija pārliecināts, ka mākslai jābūt “universālai”, ar to saprotot “vispārīgai”, respektīvi, tādai, kas ir piemērota visiem, vienkārši izprotamai, ilgstošai, pārmaiņu neietekmētai – līdzīgi, kāda ir klasiskā māksla. | |
 Lara Favareto. Spēriens. Instalācijas fragments. Skats no Manifesta 10 izstādes. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei un Galleria Franco noero, Torino, Italy | |
| Ziemas pilī skatāmā izstāde rāda visai atšķirīgu pieeju mākslinieku reprezentēšanā nekā Ģenerālštāba ēkā redzētais. starp apjomīgās pastāvīgās kolekcijas darbiem, kas piedāvā bagātīgu mākslas un kultūras mantojumu daudzu gadsimtu garumā, izvietojušies laikmetīgās mākslas darbi – apgūti atsevišķi stūri, telpu “kabatas”, neitrālas sienu plaknes utt. lielākā daļa manifesta 10 uzaicināto laikmetīgās mākslas pārstāvju radījuši darbus īpaši šiem apstākļiem un kontekstam, vedot savveida diskusiju un sarunu ar ermitāžas kolekciju. šī saruna var nebūt tieši mērķēta pagātnes un vēstures virzienā, darbu klātbūtne var darboties pati no sevis, raisot domāt par šodien un senāk radītā attiecībām. kā atzīmējis kēnigs, viņa sastapšanās sanktpēterburgas vizītes laikā ar luīzes buržuā “dabas studiju” (nature Study, 1986) – hibrīdu, zvēram līdzīgu būtni bez galvas, ar ķetnām un vairākām krūtīm –, kas atradās starp antīkajām skulptūrām blakus baroka laika mākslinieka džovanni batistas Piranēzi darbiem, bijis viens no inspirāciju avotiem, kurš rosinājis viņu pēc tam attīstīt ideju par biennāles veidošanu ermitāžā.4 Vienlaikus tas veicinājis piekopt rotaļīgu stratēģiju darbā ar moderno un laikmetīgo mākslu, eksponējot to ermitāžas kolekcijas vidū. manifesta 10 kontekstā tas ir viens no saistošākajiem momentiem, kaut arī šāda pieeja dažādos veidos jau izmantota citās biennālēs; šogad līdzīga stratēģija bija vērojama berlīnes biennālē, kur tās kurators huans a. gaitans (Juan a. Gaitán) kā vienu no galvenajām biennāles daļām bija izvēlējies museen Fahlem: Staatliche museen zu Berlin pastāvīgo ekspozīciju. Manifesta 10 ziemas pils ekspozīcijas daļas apskatei nepieciešamas gandrīz vai detektīvam cienīgas iemaņas. mākslas darbi izkārtoti dažādos stāvos ar minimālām norādēm uz to atrašanās vietām; tas skatītāju gribot negribot izved cauri visai kolekcijai. tā ir interesanta un vienlaikus nogurdinoša pieredze, kas laikmetīgās mākslas interesentam tūrisma sezonas aktīvākajā laikā nemanot obligāti piedāvā iepazīties ar ermitāžas kolekcijas spožumu un bagātību, savukārt, pieļauju, tūristam – nejauši sastapties ar laikmetīgās mākslas elementiem, brīnoties par to iederību šajā vidē. laikmetīgā māksla šeit atklājas klusi un nemanāmi, tomēr tas nenozīmē, ka tā neiegulst atmiņā. Piemēram, lara favareto (Lara Favaretto) herkulesa istabā, kur atrodas antīkās grieķu skulptūras no 4. gs. pirms mūsu ēras, izvietojusi raupjus cementa blokus. tie vienlaikus kontrastē un papildina antīkās mākslas idealizētos tēlus, atrodoties ar tiem līdzvērtīgās bezhierarhiju pozīcijās, it kā radot neitrālu, vienam otru papildinošu sarunu. mākslinieka jasumasas morimuras (Yasumasa morimura) darbam “ermitāža 1941–2014” (Hermitage 1941–2014, 2014) par pamatu ņemti padomju laika mākslinieku Veras miļutinas un Vasilija kučumova darbi, kuros redzams, kā muzejs izskatījās otrā pasaules kara laikā, kad no tā sienām tika noņemti ap pusotra miljona mākslas darbu. šī saspēle ar vēsturisku notikumu un muzeja kolekciju, it kā iejūtoties dažādos laikos, rosina iztēloties muzeju, kāds tas bija krīzes periodā kara laikā, kad tukšie gleznu rāmji atgādināja rēgus muzejā. morimura uzsver, ka viņa instalācija ir par redzamo un neredzamo. Simbolisks ir fransisa alisa (Francis alÿs) “ladas “kapeika” projekts” (Lada “Kopeika” Project, 2014). Viņš kopā ar brāli realizējis jaunības dienu sapni – roudtripu ar automašīnu Лада, ceļojot no briseles līdz sanktpēterburgai. Padomju savienība savā citādībā jauniešiem šķitusi kā alternatīva apsolījuma zeme. Pirms aptuveni 30 gadiem ceļojums palicis pusratā, mašīnai “nobrūkot” pie Vācijas robežas, toties tagad mērķis sasniegts, turklāt ar īpaši patētisku noslēgumu – galapunktā ietriecoties ziemas pils pagalma kokā. kā mākslinieks norādījis aprakstā manifesta 10 katalogā, tas ir “ceļojuma stāsts, kam pienāca beigas un kas noķēra vēstures virzienu. avarējusī mašīna ir kļuvusi par pajumti ielu dzīvniekiem (pārvērt darbību funkcijā: nolaidies krievijas šābrīža realitātē).”5 tas ir lielisks un vienkāršs vēstījums par jaunības sapņiem, utopiju un ilgām pēc citas pasaules; tā realizācija mākslas projekta formā ieguvusi piepildījumu šodien – aplis ir noslēgts. Vienlaikus šis akts – ceļojums ir ķēde starp vēsturi un šodienu. lada kā padomju laika simbols, ceļojums kā sapnis vai ilgas pēc citādā un bēgšana; neveiksme kā atgriešanās, iniciācija, lai sagatavotos dzīvei (realitātei); atkārtots ceļojums ar galamērķa sasniegšanu – sapņa īstenošana, taču jau citā dzīves posmā. Atsevišķu uzmanību gribu pievērst manifesta 10 publiskajai programmai, ko veidojusi poļu kuratore joanna Varša (Joanna Warsza), par izejmateriālu idejai ņemot vilcienu galapunktu sarakstu Vitebskas stacijā.6 šī stacija bija pirmā dzelzceļa stacija krievijā, kas savienoja krieviju ar rietumiem. arī šodien no šīs stacijas var nokļūt gan tallinā, gan kijevā, gan kišiņevā un Varšavā. izvēloties kartē galapunktus austrumeiropā, Varša dalībai projektā aicinājusi Pavelu brailu (moldova), lado darahvelidzi (gruzija / nīderlande), alevtinu kahidzi (ukraina), deimantu narkeviču (lietuva), kristinu normani (igaunija), iļju orlovu un natašu krajevsku (krievija), aleksandru Piriči (rumānija), Slavs and Tatars (eirāzija) un ragnaru kjartansonu (islande). sarakstu papildina vēl daudzi citi mākslinieki, kuru intervences epizodiski sastopamas pilsētā. Varšas projekts manifesta 10 piešķir vairāk politiska diskursa, kā arī aktualizē austrumeiropas mākslu, tās kompleksās vēsturiskās un šābrīža attiecības ar krieviju. Publiskā programma ar fokusu uz attiecībām starp publisko un privāto dažādos veidos spēj aizķert sāpīgus un jūtīgus sociālpolitiskus, vēsturiskus un estētiskus jautājumus, kas gadsimtiem ilgi bijuši strīda punkti un sarežģījumu cēloņi šajā reģionā. uzaicinātomākslinieku lielākā daļa alegoriski vai abstrakti, pastarpināti vai tieši reflektē par krīzes situācijām, sadursmēm, konfrontācijām, pretošanos un citiem politiski un sociāli relevantiem apstākļiem. tieši Varšas publiskā programma, ieplūstot pilsētā un tādējādi, iespējams, dažbrīd iegūstot klusāku balsi nekā biennāles pamatizstāde ermitāžā, varētu apmierināt daudzu apmeklētāju vēlmes sagaidīt no biennāles politiski aktīvu, šobrīd aktuālu, refleksiju pilnu mākslu, kas vēstījumā vienlaikus ir gan kompleksa, gan mākslinieciski saistoša. šo biennāles daļu papildina arī manifesta 10 paralēlā programma, kas ietver neskaitāmas dažādu vietējo institūciju organizētas aktivitātes, piemēram, biennāles atklāšanas laikā notikušo mākslinieku grupas Что делать pasākumu Between a rock and a hard place, kas bija veltīts pašreizējiem ukrainas un krievijas notikumiem. Lai arī kēniga vadītā manifesta 10, kā viņš pats norādījis, ir izstāde bez manifesta7, tas, protams, nenozīmē, ka tā uzreiz būtu laba vai slikta. tomēr sarežģītie biennāles tapšanas apstākļi un konteksts, kas to šoreiz ietekmējis, nav iemesls, lai attaisnotu koncepta trūkumu, sadrumstalotību un nespēju radīt savstarpēju komunikatīvu un / vai sinerģijas saikni starp māksliniekiem un publiku. domāju, ka vainīga nav kuratora intuitīvā atlases metode (pēc kuras vadās tik daudzi kuratori un mākslinieki), bet gan drīzāk vēlme ienest rietumu izpratnei raksturīgu izstādes formātu krievijas mākslas vidē, taču nespējot to pielāgot vietējiem apstākļiem un rīkoties elastīgi. izstādei (mākslai) nav jātop drošos apstākļos, līdz ar to nav iemesla vainot tikai politiskos saspīlējumus. Vienlaikus ir acīmredzama kēniga vēlēšanās izpatikt rietumu mākslas biennāļu un apjomīgo mākslas izstāžu institucionalizētajām “sejām”, standartiem un kritērijiem. Par to liecina starptautiskajā vidē visiem atpazīstami mākslinieku vārdi, no kuriem veidots manifesta 10 karkass: fransiss aliss, marlēne dimā, dominiks gonsaless-fersters, tomass hiršhorns, brūss naumans, boriss mihailovs, gerhards rihters, Slavs and Tatars un Volfgangs tillmanss. galarezultātā ir tapusi pieklājīga, konformistiska izstāde, par kuru domājot rodas daudz ideju, kāda tā varētu būt izskatījusies, kādas variācijas būtu varējusi izspēlēt, kādu enerģiju akumulēt, tomēr tas viss paliek “kā būtu, ja būtu” līmenī. arī pats kurators pauž romantiskas vīzijas par darbiem, ko viņš vēlējies iekļaut, un atmosfēru, kādu gribējis radīt8, taču izstāde ir tāda, kāda ir. bez īpašas dzirksts. šķiet, līdz šim neviena starptautiskā mākslas biennāle nav ietvērusi tik daudz publisku atklāsmju par neiespējamām iespējām, kā tas šoreiz noticis ar manifesta 10. un atkal jāatgriežas pie munjosa darba “gaidot džeriju”, kas, kā jau iepriekš minēju, visdrīzāk neapzināti kļuvis par biennāles atslēgas darbu, jo raksturo gaidīšanas un apsolījuma sajūtu, kādu raisa šis notikums. tomēr, ar to iepazīstoties, top skaidrs, ka džerijs nav satikts. 1 degot, jekaterina. a text that should never have been written? Pieejams: www.e-flux. com/journal/a-text-that-should-never-have-been-written/ (skatīts 31.07.2014.). 2 draxler, helmut. alienation through history: the partiality of contemporary art. in: manifesta 10: The european Biennial of Contemporary art. ed by kasper könig. – st. Petersburg: the state hermitage museum, 2014, p. 40. 3 thomas hirschhorn. in: manifesta 10, p. 124. 4 könig, kasper, evans, emily joyce. manifesta without a manifesto. in: manifesta 10, p. 24. 5 francis alÿs. in: manifesta 10, p. 168. 6 warsza, joanna. turning unpublic into public. in: manifesta 10, p. 223. 7 könig, kasper, evans, emily joyce. manifesta without a manifesto, p. 24. 8 turpat, 24.–31. lpp. | |
| Atgriezties | |
