VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pieminot Normundu Naumani 12.01.1962.–12.09.2014. | |
 Andrejs Grants. Normunds. No sērijas “Kolēģi, draugi, paziņas”. 1987 Pateicība andrejam Grantam | |
| “Rīga ir tik maza, ka hroniski trūkst cilvēku – vismaz man –, ar ko sarunāties manā valodā un līmenī. reizēm tā piegriežas, ka jākauc,” privātā vēstulē pirms vienpadsmit gadiem atrakstīja normunds naumanis. tomēr viņš turpināja, kā sācis, – sarunājās caur tekstiem ar katru Latvijas cilvēku savā līmenī. Pārtverot teātra un kino kritiķes Valentīnas freimanes – kuras skolnieks viņš arī bija – gara aristokrātisko uzstādījumu: dalīties ar to, kas tev ir dots. ar savu skatienu. Vienalga, kas apkārt notiek. Vienalga, kādi laiki. Valentīnas Freimanes kinolektoriji padomju gados veselas aktieru un režisoru paaudzes vilka laukā no nezināšanas, no provinciālisma. atverot viņiem cilvēces garīgo pasauli visā tās spektrā un apjomā, neļaujot nonākt plebejismā, pazust aprobežotībā. Arī Normunds Naumanis turpināja šo garīgo jābūtību attīstīt latvijas telpā caur saviem tekstiem. jau citos laikos un modernākā valodā aktualizējot krišjāņa Valdemāra imperatīvu par latviju kā inteliģentu cilvēku sabiedrību. ne tikai astoņdesmitajos, tā sauktajos pārbūves gados, kad pats bija maksimālistisks divdesmitgadnieks, nule kā pabeidzis studijas teātra mākslas institūtā daudzmiljonu metropolē maskavā pie pasaules klases pasniedzējiem, un ar pasaules klases skatienu un zināšanām uzlādēts atgriezās latvijā, kur sāka veikt revīziju kultūras laukā. tas nozīmē – dzīvē. jo kultūra naumanim nekad nenozīmēja dzīves piedevu, bet tās fundamentu un dzīvi totāli caurvijošu garīgās enerģijas tīklu. latviešu valodai piešķirtais barokālais krāšņums un kontekstuālais atvēziens jau no paša sākuma signalizēja, ka ar visiem runāts tiks pasaules līmenī. un nekad ne sīkāk un mazāk. Viņa teksti nezaudēja satura blīvumu un domas kaislību arī jaunākajos laikos, kad ātrais patēriņš un komerciālisms, kā savulaik padomju ideoloģija, masīvi sāka ieņemt kopīgo telpu. Darba ņēmējs Normunds Naumanis tam pretojās mazāk, pilnīgi mierīgi varēja savos rakstos maisīt kopā klačas, dzeltenās ziņas un mākslas procesus, rakstīt popkorna teikumus, iestāstot sev un citiem, ka citādi nevar. Pret “jauno barbarismu” drīzāk iestājās normunda naumaņa talants, viņa neparastā spēja saskatīt, sadzirdēt mākslu un prast to atvērt citiem. Viņa mākslinieciskā būtība. Jo Normunds Naumanis arī pats bija mākslinieks. komentāra mākslinieks. Viņa komentāri nereti bija daudzslāņaināki, vitālāki, domas rosinošāki, mērogā jaudīgāki nekā pašas aplūkojamās parādības, kuru būtībā viņš spēja ietiekties kā reti kurš. “es biju tur, es zinu” – naumanis mīlēja citēt dzejniekus, iznācis laukā, un ļāva sajust arī visiem citiem, kas tur, mākslas iekšienē, notiek. Normunda Naumaņa tekstu jutekliskumam un vārdu enerģijai piemita hipnotisks spēks, liekot viņa rakstiem pieslēgties cilvēkiem, kurus tas, par ko viņš raksta – teātris, vizuālā māksla, literatūra –, it kā nemaz neinteresē. naumaņa teksti ar pilnu jaudu pievilka cilvēkus klāt mākslas un kultūras parādībām un jau ar izmainītu iekšējo pasauli atlaida viņus vaļā. normundam naumanim piemita šodienas laikiem reta īpašība – nevienaldzība. Viņš jaucās dzīvē un mākslā iekšā. un viņa sakāmais aizvien bija elektrizēts, enerģijas uzlādēts. bet tai piemīt nezūdamības likums. Margarita Zieda | |
 Andrejs Grants. Laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcija. Laima Slava un Normunds Naumanis Mākslas un arhitektūras nodaļā. 1987 Pateicība andrejam Grantam | |
| “Katram savs Naumanis”, frāze, kas nebeidz maisīties pa galvu. tagad – savā kanonizētajā veidolā – Normunds Naumanis turpinās darboties mūsu kultūras laukā jau, tā teikt, pēc pieprasītāja vajadzības: mēs viņu citēsim, varbūt jautāsim sev: “ko par to teiktu naumanis?” – vai meklēsim atbalstu kritēriju kopumā, kas izkristalizēsies zem teātra un kino kritiķa Normunda Naumaņa vārda. bet varbūt vienkārši atcerēsimies, cik mīļš un sirsnīgs puisis viņš bija tad, kad nebija neciešams, proti – kad nekavējās ar nododamo tekstu. katram savs... Kad 80. gadu vidū, pēc studijām maskavā parādoties rīgas ainavā, “Literatūras un Mākslas” redakcijā viņš visus šarmēja ne vien ar sava redzesloka plašumu, aso prātu un literārajiem dotumiem, bet arī ar sevi pašu kā centru, ap kuru viss varēja sagriezties neaprēķinamā, nervus kutinošā virpulī, dzīves garša ieguva jaunu dimensiju. Visi, kas to piedzīvoja, teiks, ka šis laiks nav iedomājams bez Naumaņa zīmes. Un tā turpinājumā, atjaunojoties Latvijas valstij, tieši Naumaņa varēšana savos tekstos reizē pavērt un apvienot pasauli kā dzīvu, topošu un kontekstā neizsmeļamu kultūras parādību, bija nepieciešama katram sevi cienošam kultūras izdevumam. Arī žurnālam “Studija”, sākot savas gaitas 1997. gada nogalē. jo bija skaidrs, ka par aktuālām pasaules līmeņa parādībām ar dzīvu to sajūtu nervu saprotami un atraktīvi pastāstīt spēj tieši un vienīgi viņš – Normunds Naumanis. Piemēram, par tālaika teātra dievu Robertu Vilsonu, kura pārsteidzošās izrādes reizē bija kā tēlnieciskas instalācijas, dzīvas gleznas, arhitektoniski, dizainiski veidojumi. “tā ir klasiskās izglītības priekšrocība: atzīt prāta sakāvi mākslas iespaida priekšā,” šajā 1998. gada tekstā, sveicinot Aristoteli, saka Naumanis. Tieši šī skaistā kapitulācija, ko viņš prata ietērpt vārdos kā neviens, darīja dzīvas naumaņa recenzijas un tekstus. un spēja viņš rakstīt un, galvenais, domāt, veidot tekstu kā impulsu lasītāja domai ne tikai par teātri. Piemēram, par mūsu pašu multimākslinieka ilmāra blumberga fotodarbiem – savveida scenogrāfisku stāstu Venēcijas San Lio baznīcā, par “vīrieti kā tēlu” mūsdienu mitoloģijas kontekstā, par 2001. gada Venēcijas biennāles ekspozīcijas spēcīgākajiem iespaidiem utt., u.t.jpr. bet teksta par mākslinieku iļju kabakovu ievadrindkopu gribu citēt kā zīmīgu: “Viņš gribēja kļūt labāks – ja ar šo vārdu gribam un saprotam kāda cilvēka vēlmi pilnveidot, kopt, lolot savu iekšējo pasauli, savu dvēseles dzīvi, savu anima mundi, un, šaubu nav, darīt to, ne jau pašiznīcinoši bubinot allaž noderīgo mea culpa, mea maxima culpa (brīžam liekas, ka tie cilvēki, kam vispār attīstīts sirdsapziņas orgāns, tomēr pārāk bieži vārdos atrunājas ar grēknožēlu, bet patiesībā... ak, bet kurš gan zina, kā ir patiesībā, – sevī, kur nu vēl citā, neielīdīsi).” Saglabāt vai, pareizāk, pieņemt kā noteikumu – noslēpumu un reizē palaist gaisā tā nojausmu, piešķirt daudznozīmību katram mirklim, jā, protams, manifestējot mākslas pasauli kā dzīvei neatņemamu īpašību,– to naumanis spēja kā neviens. Varbūt tiešām ar viņa aiziešanu aiziet vesels izaicinoši romantisks un daudzpusīgs kritiskā prāta laikmets? Es ticu, esmu pārliecināta, ka normunds naumanis tiks lasīts un atklāts atkal un atkal no jauna, tiks citēts, tiks pieminēts. jau viņa dzīves laikā naumaņa visiem nepietika. tagad nāksies rakties dziļāk tajā, kas mums šķita pašsaprotami atvēlēts kā ikdienišķa prāta barība. bet normunda naumaņa teksti nekad nebija ikdienišķi. Laima Slava | |
| Atgriezties | |
