VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ??? + stils = dzīvesstils Dita Birkenšteina, mākslas kritiķe Recenzija par Ugņus Gelgudas un Neringas Čerņauskaites zīmola Pakui Hardware izstādi “Skrējēja metafizika” Laikmetīgās mākslas centrā (CAC) Viļņā 26.06.–17.08.2014. | |
| “kusties, seko skrējējam 321. no nākotnes uz pagātni. 123... Atceries pēdējo skriešanas reizi parkā? zem tavām kājām lūstošo zaru skaņu?”1 ir silts, svaigs gaiss, vēja nav. Ausīs skan uzmundrinoša melodija, pilsēta vēl tikai mostas, un tu skrien. jauki, vai ne? ja pavisam godīgi, man šķiet, ka nav neviena, kuram tā pa īstam patiktu skriet, svīst, skaitīt minūtes, metrus un mērīt pulsu, turklāt pirms tam vēl tā ņemšanās un saņemšanās, lai līdz tam vispār tiktu, arī paņem enerģiju. lai cik apgrūtinoši tas būtu, šodien skrien gandrīz visi, pārsteidzošā kārtā pat tie, kuri skolas 5 km krosā aizelsušies knapi varēja izspiest vien skumīgu “ieskaitīts” kārtīgas atzīmes vietā. Agros pavasaros sporta zāles ir tik apmeklētas kā nekad un pilsētu ielas un parki ir pilni apņēmīgiem sportot gribētājiem svaigās Nike krosenēs, bet, lai arī izskatās, ka visiem šiem sportsmeņiem no sirds rūp viņu veselība un fiziskā sagatavotība, kaut kas tajā visā mani nespēj līdz galam pārliecināt. ja man jautātu, es teiktu, ka tā ir modes lieta, kults, turklāt visai paradoksāls. tev ir aktīvs dzīvesveids, lai tu būtu labā fiziskā formā, veselīgs, bet tajā pašā laikā tam līdzi nāk tik daudz sintētikas, ka pats skriešanas process ir vienīgais daudzmaz dabiskais elements šajā kultā. katram sevi cienošam sportotājam ir arī savs must-have tehniskais aprīkojums ar mp3 pleijeri un pulksteni, kas izmērīs ne vien laiku, bet arī attālumu un skrējēja pulsu, un, sākot ar poliesteru sporta tērpā un beidzot ar proteīna kokteiļiem uzturā, neko dabiski tas vis neizklausās, īpaši, ja skrējējs dod priekšroku treniņam sporta zālē. Par šo kulta būšanu es aizdomājos šad un tad (parasti kaut kad ap maratonu sezonas sākumu vai pārskaitot nodedzinātos hamburgerus savā Endomondo kontā), bet tas, kāpēc par to stāstu, ir neringas Čerņauskaites (Neringa Černiauskaitė) un ugņus gelgudas (Ugnius Gelguda) izstāde “Skrējēja metafizika” (The Metaphysics of the Runner) viļņā, laikmetīgās mākslas centrā, kur atklāju, ka arī viņi dalās visai līdzīgās pārdomās. | |
 Skats no Ugņus Gelgudas un Neringas Čerņauskaites zīmola Pakui Hardware izstādes “Skrējēja metafizika”. 2014 Foto: Ugnius Gelguda Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem un Aleksam Rosam | |
| Gelgudas un Čerņauskaites sadarbība kopīgu ideju īstenošanā ilgst aptuveni piecus gadus, un, dzīvojot kustībā starp bruklinu un viļņu, šis duets paguvis sarīkot vairākas izstādes gan vienā, gan otrā kontinentā. viena izstāde, vēl viena, nākamā, bet ar skrējēja metafiziku ir mazliet citādi nekā līdz šim. tas citādais slēpjas faktā, ka “Skrējēja metafizika” ir nosacīts pilotprojekts jaunam zīmolam Pakui Hardware2, kas turpmāk būs neringas Čerņauskaites un ugņus gelgudas kopprojektu atpazīstamības zīme. zināmā mērā šī metamorfoze, šķiet, bijusi likumsakarīgs veiksmīgas sadarbības rezultāts vai tāds kā profilaktisks restarts. vai jauns zīmols ko būtiski mainīs arī kolektīva interesēs un domāšanā? dzīvosim – redzēsim. kā radošam kolektīvam viņiem ir savs steitments, kurā tiek postulēts, ka viņu interesēs ir sekot objektu sociālajai dzīvei, tam, kāda loma tiem ir cilvēces vēsturē un darbībā un kādas saiknes un attiecības ir objektiem citam ar citu. brīdī, kad ir novecojušas objektos materializējušās idejas, uz kurām mākslinieki fokusējušies, to materiālā klātbūtne tiek iekārtota citos kontekstos. Saplūst iztēle un eksperiments. objekti pārstāsta cilvēces vēsturi no savas perspektīvas, savā valodā un spēlē dažādas – gan pirmā, gan otrā plāna – lomas gelgudas un Čerņauskaites izdomātajos stāstos.3 “Skrējēja metafizikā” nav jūtamas būtiskas atkāpes no steitmenta, jo arī šajā izstādē apkopotie darbi reflektē par cilvēces postorganisko sporta kultu. Vienu no laikmetīgās mākslas centra zālēm uz izstādes laiku Pakui Hardware transformējuši sporta zālē. pirmais, kas notver uzmanību, ir improvizētu trenažieru dzelži un smalka, elektroniska melodija. tas ir uz leģendārā Kurzweil K2000 sintezatora komponēts skaņu celiņš videodarbam After Effects, kura tumsā, tikpat kosmiskā kā melodija, kas to pavada, peld kustīgas 3d grafikas: ORGANIC, DRONE HARMONICS. Skaņu celiņa polifoniskā džinkstoņa saspēlējas ar citu video, kura nosaukums ir After Nature. tajā ziedošu koku attēli mijas ar interpretācijām par 21. gadsimta “mātes pienu” Soylent4. Sintētiski violetā krāsu gamma kopā ar After Effects salkano sintezatora melodiju rada viegli eiforisku noskaņu, kas nedaudz ironiski atgādina pacilājošo gandarījuma sajūtu pēc sporta nodarbības, kad ķermenis kārtīgi uzlādēts ar endorfīniem. ekspozīcijas centrā ir foto ar stāsta galveno varoni5, ap kuru telpā virknējas objekti6, kas fragmentāri reflektē par kultam raksturīgo. kājās labi atpazīstama zīmola sporta apavi, bet mugurā ultramoderns džanīnas hanas (Jeannine Han) dizaina sporta tērps – tikai pašiem labākajiem, un vēl pāris porcelānā atveidotu trauslu koku zariņu – pēdējā saikne ar dabu. tās visas ir trofejas, kolekcija, kas ir savveida nepieciešamība, lai identificētos ar urbāno sportotāju pulciņu. Black Out ir pēdējais no trim videodarbiem, uzstādīts zāles tālākajā galā, un, skatoties ekrānā, ar vienu aci var vienlaicīgi novērot visu ekspozīciju. Aptuveni pusotru minūti garais videomateriāls vistiešākajā nozīmē ir maldīšanās tumsā, jo vājā kabatas lukturīša apgaismojumā no tumsas iznirst kolonna, logs, kapitelis, reklāmas afiša, logs, kolonna. dezorientējošais blekauts nedaudz uzirdina izstādes pašapmierināto sporta reklāmu noskaņu un visādi citādi pat pārāk korekto ekspozīciju, un tas nebūt nav mīnuss. pie šī darba tikai sākas domas kustība par visām pretrunām starp veselīgu dzīvesveidu un visiem mākslīgajiem niekiem, kas to stimulē. drošības labad uzmeklēju vairākus skaidrojumus, no kuriem par derīgāko pieņēmu to, kurā teikts, ka metafizika ir domāšanas metode, kas lietas un parādības aplūko miera stāvoklī kā pabeigtas un nemainīgas, citu no citas neatkarīgas un noliedz iekšējās pretrunas tajās. lai gan atklāti neviens kritizēts netiek, īsti piekrist tam, ka “Skrējēja metafizika” būtu neitrāls novērojums, arī nevar. Saturs, kas aktuāls teju katram pilsētas iedzīvotājam, vēl jo vairāk – izstādes glancētā, nedaudz salkanā estētika, ar kādu tas pasniegts, un pāris gaisīgā pavadošā teksta rindkopas liek domāt, ka mums darīšana ar krietnu ironijas devu. un, ja skatītājs ar ironiju nav uz “jūs”, tad “Skrējēja metafizika” paver iespējas tālākām diskusijām, kuras ar labu humora izjūtu un nedaudz fantāzijas var aizsniegties krietni vien tālāk par to, kas redzams ekspozīcijā. to, vai man būs bijusi taisnība, redzēsim ziemā izstādes trešajā iznācienā “kim?” laikmetīgās mākslas centrā. 1 fragments no izstādes anotācijas. 2 zīmols Pakui Hardware ir kuratora Aleksa rosa (Alex Ross) radošais īpašums. 3 www.ugniusgelguda.lt/index.php?/projects/artists-statement/ (skatīts 04.07.2014.). 4 Soylent ir jaunas paaudzes uztura dzēriens, kas spēj nodrošināt visu organismam nepieciešamo uzturvielu daudzumu (reklāmas kampaņās īpaši izcelts, ka produkts klasificējams kā pilnvērtīga uztura avots, nevis uztura bagātinātājs). 5 fotogrāfija ir no sērijas, kas tapusi sadarbībā ar danielu ternu (Daniel Terna). 6 izstādē esošie objekti tapuši, sadarbojoties ar dovili gudačauskaiti (Dovilė Gudačiauskaitė). | |
| Atgriezties | |
