VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna ar stikla mākslinieku Ernestu Vītiņu [31.01.2016. 09:33] Katriona Luīze Rožlapa, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3.kursa studente | ||||||||||
| Visai nesen ekspluatācijai nodotā Latvijas Universitātes Dabaszinātņu centra ēka pārsteidz ar savu moderno izskatu, mūsdienīgā dizaina objektiem un inovatīvajām tehnoloģijām, bet visnotaļ, kā visas ēkas nagla jeb visburvīgākais elements būtu nosaucams stikla mākslinieka Ernesta Vītiņa mākslas darbs „In Nature”. Vestibilā redzamie vairākus metrus augstie stikla koku stumbri liek vien apbrīnā noelsties un nodomāt, cik šķietami vienkārša forma, bet tai pat laikā dod maģisku un brīnumainu noskaņu. Pēc šī mākslas darba ieraudzīšanas Dabaszinātņu centrā, radās vēlme ko vairāk uzzināt par pašu mākslinieku, kā arī par darba tapšanu un to, kā viņš nonācis pie šāda mākslinieciskā risinājuma. Ar jauno stikla mākslinieku Ernestu Vītiņu tikos viņa rosīgajā darbnīcā, kurā patlaban norit darbs pie vienas no sarežģītākajām stikla krāvuma tehnikā veidotajām skulptūrām, kādas viņš ir radījis. Pats mākslinieks atzīst, ka šī skulptūra ir visai liels izaicinājums viņam, kuru viņš vēl nezina vai spēs piepildīt. Intervija kopumā ir par viņa mākslu, par sapņiem un vēlmēm, par mākslinieka dzīves realitāti un nepiepildīto sapni kļūt par basketbolistu... Katriona Luīze Rožlapa: Kādēļ tu izvēlējies studēt tieši stikla mākslu Mākslas akadēmijā? Ernests Vītiņš: Man bija divas izvēles vai iet uz vizuālo komunikāciju vai stikla mākslas nodaļu, jo stikla māksla bija lieta, ko nevar apgūt pašmācības ceļā. Mani interesēja stikls, jo maz par to zināju. No otras puses bija vizkoms, kas mani saistīja tieši dēļ tā, ka tur bija maketēšana un trīsdimensionālā vide virtuālā veidā. Nosvēros par labu stikla mākslai, pavisam triviālu iemeslu dēļ – zināju, ka tur būs mazāks konkurss. | ||||||||||
 Ernests Vītiņš. Post Procella Foto no: glasstone.lv | ||||||||||
| K.L.R.: Nodarboties ar mākslu tas tev ir tā vienmēr bijis tāds dzinulis – kaut ko taisīt, radīt? E.V.: Tas ir sarežģīts jautājums. Es nāku no ģimenes, kurā principā visi ir teju mākslinieki vai ar to saistīti. Līdz ar to, teikt, ka man šis te dzīves virziens būtu kaut kā pēkšņi parādījies, nevar. Vai tas man ir tā visu mūžu šausmīgi, nu tā ārkārtīgi uzrunājis un bijusi pārliecība, ka es būšu mākslinieks? Nē. K.L.R.: Tev nav tāda sajūta, ka dēļ tā, ka tev ģimenē visi ir mākslinieciski, tev arī ir bijis jāiet tas pats ceļš? E.V.: Nu to man tēvs ir diezgan atklāti pateicis, ka viņš ar manu vectētiņu Daili Rožlapu bija jau sen nolēmuši, ka man jāmācās Mākslas akadēmijā. Tā man ir teikuši, un skaidrs, ka mans tēvs bija visaktīvākais manis virzītājs šajā lauciņā, bet laikam tāpēc es arī izvēlējos tieši stiklu, lai neietu gluži tajās pašās sliedēs, kurās gājuši mani radinieki. Gribēju mākslā radīt, kaut ko atšķirīgu. Iestājoties akadēmijā, jutu, ka mani interesē materiāls, tehnika, bet vai es redzu sevi kā permanentu mākslinieku, kas tikai strādā, piemēram, taisa skulptūras? Nē. Gadu paņēmu akadēmisko pārtraukumu un tieši šī gada laikā nostabilizējās mani uzskati par stikla mākslu un izkristalizējās manas vēlmes, ko gribētu sasniegt tieši stikla apstrādes nozarē un sapratu, ka gribu turpināt mācības. Atceros, pasniedzēja teica, nē, neej akadēmiskajā, tu nekad neatnāksi atpakaļ! Pa to laiku es sapratu, ka nē, man patīk materiāls un, ka es gribu, un man liekas, ka es varu, izdarīt kaut ko tādu, kam varētu būt arī vērtība. K.L.R: Veidojot savas īpatnējās skulptūras, kas ir tavi iedvesmas avoti? E.V.: Īpatnējās skulptūras... Man liekas, ka tās ir abstraktas. K.L.R.: Tās savā ziņā ir īpatnējas Latvijas mākslas vēstures kontekstā, kur tu esi vienīgais, kas šāda stilā un tehnikā strādā. E.V.: Man gribētos domāt, ka esmu vienīgais, bet noteikti ir vēl kāds. Galvenie iedvesmas avoti ir visapkārt. Man patīk skulptūras un es diendienā sekoju visam, kas notiek mākslas, dizaina lapās. Redzu dažādu mākslinieku darbus, un katrreiz, kad skatos kādas skulptūras, ieraugu, nu jā, šis ir baigi labi uztaisīts, bet es gan taisītu mazliet citādāk. Tad prātā satiekas tās lietas, kuras esi redzējis gatavas, ar to, kā tev liekas, ka varētu uztaisīt kaut kā citādāk. Labākais stimuls ir laika limits, kad noteiktā laika periodā jāspēj radīt cilvēkam piedāvājums, kurš vēlams sastāv no diviem skulptūru variantiem. Maksimums ir trīs, bet ne vairāk par trijiem, jo, ja būs vairāk, pasūtītājs apjūk, nezinot, ko īsti grib un var gadīties, ka beigās neizvēlas neko. Citreiz pilnīgi nejaušas lietas, ko ieraugi ikdienā, uzrunā tevi. Vissmieklīgākais, manuprāt, ir piemērs ar skulptūru Pullulare, ko iegādājās Rūmenes muiža. Ideju šai skulptūrai atradu skatoties raidījumu Top Gear. Tur bija viena pavisam sīka epizode, kas mani uzrunāja tā, ka nolēmu, to attīstīt tālāk, un gala rezultātā izveidoju skulptūru. Radošais savā ziņā ir tāds kā muskulis, kas visu laiku jātrenē. Īpaši tad, kad sāc strādāt, visgrūtāk ir uzzīmēt pirmās divas, trīs skices. Pēc tam sāc to visu koncentrēti darīt un, kad tu iekustini to riteni, tad jau radošais process notiek pats no sevis. Fiziski strādājot ar stiklu, veidojot reālu skulptūru, ļoti bieži materiāls pats sāk teikt priekšā, ko varētu darīt citādāk. | ||||||||||
 Ernests Vītiņš. Pullulare Foto no: glasstone.lv | ||||||||||
| K.L.R.: Pie kā tu strādā tagad? E.V.: Šobrīd es strādāju pie viena kapu pieminekļa un pie skulptūras, ko ceru sūtīt uz Maltu. K.L.R.: Un kādēļ tu grasies to sūtīt uz Maltu? E.V.: Maltā strādā mans pārinieks, kas ir finansists, un viņš ir sarunājis ekspozīcijas vietu vienā glaunā viesnīcā, kas sevi pozicionē kā viesnīcu ar māksliniecisku novirzienu. Tad viņi bija ļoti ieinteresēti no mums saņemt vienu šādu skulptūras paraugu. K.L.R.: Vai tu esi piedalījies arī kādās citās starptautiskās izstādēs ar savām skulptūrām? E.V.: Jā. Esmu piedalījies kapu Expo izstādēs (kapu Expo ir komercizstāde, kurā satiekas visa veida uzņēmumi, kas saistīti ar apbedīšanas kultūru – K.L.R.), kas viennozīmīgi ir starptautiskas. Esmu piedalījies vairākās stikla katedras organizētās starptautiskās izstādēs Latvijā, kas notikušas gan Mākslas akadēmijā, gan Mencendorfa namā, gan arī citās izstāžu zālēs. | ||||||||||
 Ernests Vītiņš. In Nature Foto no: glasstone.lv | ||||||||||
| K.L.R.: Kā tev radās ideja par tieši šādu dekoratīvo stikla noformējumu Latvijas Universitātes Dabaszinātņu centram Torņkalnā? E.V.: Ņemot vērā, ka radošais process attiecībā uz stikla mākslas un dizaina objektiem šai ēkai sākās jau 2011.gadā, man bija ļoti daudz visādas idejas, ko tur varētu realizēt, jo arhitekte deva man diezgan lielu brīvību. Īsi pirms sākās reālais darbs, man jau bija zudusi cerība, ka tur viss notiks, jo kā jau ar šādiem objektiem pierasts, tur ir visādas birokrātiskās un juridiskās procedūras. Vienubrīd man likās, ka nekas nenotiks, ka viss process ir apstājies un mana stikla māksla ir izņemta no projekta ārā. Beigu beigās man apmēram gadu pirms būvniecības pabeigšanas zvanīja arhitekte un teica, ka tomēr šajā mājā ir paredzētas stikla skulptūras, bet ņemot vērā to, ka ir jāsamazina budžets, liela daļa lietu ir izņemtas ārā un mainīta arī vieta. Kā rezultātā no visa tā, ko biju uzzīmējis sākotnēji palika tikai stikla soliņi, kas tika samazināti, un Latvijas Universitātes uzraksts. Tad salīdzinoši nelielā laika posmā man bija jāuzzīmē galvenais skulpturālais objekts principā no jauna, jo bija izvēlēta jauna vieta. Visu šo būvniecības laika posmu, es aktīvi sekoju līdzi tur notiekošajiem procesiem un man bija izveidojusies labāka izpratne par to, kam vispār vajadzētu būt tajā ēkā. Ņemot vērā arhitektūru, to, kas ir ārpusē, kas ir iekšpusē plānots, kā arī izejot no tīri subjektīvām sajūtām, es nonācu pie tāda risinājuma, kā moments no sapņu meža. Tā radās tie garie stumbri, mirdzoši un mazliet mistiski, jo mainoties gaismām, mainās arī to raksturs, līdz ar to, kopējais tēls veidojas visai saskanīgs ar visu kopējo arhitektūru. K.L.R.: Neskaitot Latvijas Universitātes mākslas un dizaina objektus, kur vēl publiskā telpā var redzēt tavas stikla skulptūras? E.V.: Kapos. Nu principā tikai kapos. Cik es atceros, Rūmenes muižas parkā viņi nomainīja ekspozīciju, tur vairs nekā nav. Ir cilvēki, kuriem dārzā atrodas manas skulptūras, tur arī tās nav gluži publiski pieejamas. K.L.R.: Tā kā tu ieminējies par Rūmenes muižu – kā vispār radās doma par tavu skulptūru izstādīšanu Rūmenes muižas parkā? E.V.: Rūmenes muižas izstāde galvenokārt ir profesora Ojāra Spārīša nopelns, jo viņš bija man maģistra darba recenzents un piedāvāja izstrādāt skiču variantus, kuru viņš varētu rekomendēt Rūmenes muižas saimniekiem. Es izgatavoju desmit objektu trīsdimensionālas vizualizācijas. Pēc tam tapa izstāde, kurā bija četras visnotaļ monumentālas stikla skulptūras. K.L.R.: Ļoti interesanti šķiet tas, ka tu taisi ne tikai savas monumentālās stikla skulptūras, bet arī kapu pieminekļus. Kā tu vispār izdomāji pievērsties tam? E.V.: Es gribēju taisīt monumentālas stikla skulptūras jau beidzot bakalauru. Iestājoties maģistrantūrā, man bija skaidrs, ka mans maģistratūras pētniecības pamats būs monumentālā skulptūra no stikla, labākie tehniskie risinājumi, kā tādas būvēt. Šo divu gadu laikā es meklēju veidus, kā varētu taisīt tiešām lielas stikla skulptūras. Strādājot stikla katedrā, tu nemitīgi saskaries ar to, ka ir dažādas izstādes, bet tajās objekti ir paredzēti iekštelpām, smuki uzlikti uz podestiņa un kopumā tie ir nelieli. Tie varbūt ir estētiski ļoti spēcīgi, bet man prasījās mazliet izlauzties no tā formāta. Kā rezultātā nonācu līdz stikla krāvuma tehnikai. Bet joprojām nebija man īsti skaidrs, kāds būs mans maģistra darba objekts un kur to likšu. Es domāju par skulptūru, līdzīgi kā Brigitas Zelčas „Villendorfas Venēra 21.gs.”, ja es tādu uztaisīšu, kur es to liktu? Mana krustmāte palūdza man, tā kā es mācījos akadēmijā, lai tur atrodu kādu labu akmeņkali, kas varētu izveidot kapakmeni ģimenes kapiem. Principā tieši tanī brīdī es iedomājos, ka varbūt kapa pieminekli varētu taisīt no stikla. Tā arī sanāca, ka mans maģistra darbs bija reāls kapa piemineklis, kurš uzreiz pēc maģistra darba aizstāvēšanas tika uzstādīts kapos. Tam bija ļoti praktiska un tieša nozīme un man likās tas pats svarīgākais, ka mans maģistra darbs ir ar reālu nozīmi, reālu sasaisti ar kādu konkrētu vietu. Ja tā būtu skulptūra, man būtu ļoti gribējies, lai tā atrodas kādā parkā vai kaut kur, lai nav tā, ka uztaisi savu maģistra darbu, aizstāvies, bet pēc tam turi kaut kādā noliktavā. | ||||||||||
 Ernests Vītiņš. Memorial "Vītiņi” Foto no: glasstone.lv | ||||||||||
| K.L.R.: Vai tu kā mākslinieks spēj pats nodrošināt savu materiālo stāvokli radot tikai savu mākslu? E.V.: Šis ir ļoti sarežģītas dabas jautājums. Es nevarēšu uz to atbildēt. (smejas) Nē, bet īstenībā tas ir pats briesmīgākais jautājums, jo, manuprāt, tas ir akadēmijas kontekstā ļoti atstāts novārtā, jo, teiksim tā – man ļoti paveicās. Tā kā es ļoti rūpīgi veicu savu pētījumu, man laimējās, ka maģistrantūrā mans pētījums šķita saistošs komisijai, kas lemj par stipendijām. Pateicoties tam, es saņemu Eiropas stipendiju, kas bija ļoti nozīmīgs faktors. Tie bija 300 lati mēnesī visa mācību gada garumā. Rezultātā es varēju sasniegt noteiktu līmeni un ieinteresēt profesoru Ojāru Spārīti mani ieteikt Rūmenes muižas saimniekiem. Tas bija būtisks aspekts, lai es vispār varētu sākt taisīt savas skulptūras. Otra būtiska lieta ir tā, ka man ir palīgs, kurš atbild tieši par finansēm, jo, beidzot Mākslas akadēmiju, es sāku darbu pie Rūmenes muižas skulptūrām un nodibināju uzņēmumu. Pateicoties šim faktoram mēs varējām izmantot gan dažādus grantus, gan pieteikties radošo uzņēmumu biznesa inkubatoros, jo bez šiem biznesa atbalsta instrumentiem mana darbība nebūtu iespējama. Šādas skulptūras taisīt ir ļoti dārgi, ir nepieciešamas lielas telpas, vajadzīgs materiāls, līmes un tas viss kopā sastāda ļoti lielas naudas summas. Loģiski, ka sākot šādu māksliniecisko darbību, tev nav milzīgs klientu loks. Precīzāk teikt, tev klientu loka nav. Tas produkts, ko tu radi, un es šajā ziņā lietoju vārdu produkts nevis skulptūra, jo skatoties no biznesa viedokļa, es esmu kā rūpnieks, kurš ražo preci ar ļoti augstu realizācijas risku. Ļoti augsta riska produkts, ļoti šaurai kategorijai. Tas nozīmē, ka man, tā pragmatiski runājot, ir ārkārtīgi sarežģīti sasniegt savu mērķauditoriju, kurai patīk skulptūras un kura ir pietiekami nodrošināta, lai tās atļautos, kā arī tai ir vieta, kur tās eksponēt. Šai ziņā ar kapu pieminekļiem varbūt ir vienkāršāk. Tai pat laikā tā ir lieta, kura principā pirms manis nebija. Mēs šobrīd esam ļoti aktīvi iesaistīti dažādu mārketinga kampaņu attīstīšanā, lai cilvēkiem pasniegtu, ka tas ir iespējams. Varbūt rezumē būtu tāds, ka akadēmija mani sagatavoja tam, lai radītu mākslu, bet pilnībā nesagatavoja tam, lai es saprastu, cik augsta riska kategorija ir mākslinieks. Šajā gadījumā – kā tādas neesošas nišas mākslas produktu radītājs. Es principā radu ne tikai produktu, bet man pašam ir jārada tirgus, jārada pieprasījums. No vienas puses varētu teikt, ka, jā, man īsti nav konkurences, bet no otras puses, man arī nav lauciņa, kurā es varētu pozicionēties. Man tas ir jārada, lai cilvēkiem radītu interesi, un tad es varu arī pēc tam to interesi apmierināt. Līdz ar to, tas ir ļoti būtisks aspekts, ko tu neiemācies akadēmijā. Manā gadījumā, pateicoties manam ļoti rūpīgam darbam un veiksmei ar to, ka man ieteica recenzentu Spārīti, kuram arī bija interese mani atbalstīt un rekomendēt. Bez tā es droši vien akadēmiju absolvētu, bet ar stikliem nemaz nevarētu atļauties neko darīt. K.L.R.: Vai tu esi kādreiz domājis par to, ka varētu pasniegt Latvijas Mākslas akadēmijā stikla skulptūru veidošanu? E.V.: Es nezinu vai tieši stikla skulptūru veidošanu, bet vispār jā. Man gan ir daudzas lietas vēl jāapgūst, jāapzina savā tiešajā mākslas radīšanas procesā, bet jā, es ļoti labprāt atgrieztos akadēmijā arī pasniedzēja statusā. Man tas liktos ļoti pagodinoši, savā ziņā pat tā nostalģiski romantiski. Man akadēmija asociējas tikai ar tām vislabākajām atmiņām, lai gan tur ir bijuši visādi kreņķi, bet kopumā akadēmija ir bijis viens superīgs laiks... Man liekas, ka tas virziens, kurā es eju un tā pieredze, kuru es gūstu, pēc noteiktiem gadiem, tas līmenis, ko es būšu sasniedzis, varētu dot vērtīgus padomus jaunajiem, topošajiem stikla māksliniekiem. | ||||||||||
 Ernests Vītiņš. Hortus Anima Foto no: glasstone.lv | ||||||||||
| K.L.R.: Vai tev jebkad ir gribējies darīt ko citu pavisam citu, ir bijis kāds sapnis kļūt par kaut ko pavisam citu, nevis stikla mākslinieku? E.V.: Jā! Man ļoti patīk mašīnas. Bet tās man patīk kopš bērnības. Es atceros to, ka tad, kad es vēl nezināju, ko es darīšu pēc vidusskolas, kādā 10. vai 11.klasē, man ļoti gribējās būt auto tirgotājam. Tad, kad bija krīze, kad es vēl mācījos akadēmijā, man bija skaidrs, ka ar mākslu naudu nenopelnīsi. Es aizsūtīju dažus CV, jo bija vakances autosalonos, bet kaut kādā dīvainā kārtā viņi mani nepieņēma darbā. Viņiem nepietika ar to, ka teicu, ka man ļoti patīk mašīnas un ka es savā mūžā esmu pārdevis gan savas, gan draugu un paziņu mašīnas, bet nē. Ar to bija par maz. Un vēl mans bērnības sapnis, bet tas man ātrāk izdzisa, tiešā akadēmijas sakarā – kļūt par basketbolistu. Es bišku pa vēlu sāku trenēties un, kad man sāka labāk padoties, tad tieši bija situācija, ka jāizvēlas, vai iet akadēmijas sagatavošanas kursos vai uz treniņiem. Nedēļā bija pieci treniņi, no kuriem trīs pārklājās ar akadēmijas kursiem, un man vajadzēja apzināties to, ka es neesmu pietiekami garš un talantīgs, lai es varētu būt basketbolists. Tā, diemžēl, tas sapnis man arī ir izsapņots, ko es nekad nepiepildīšu, jo, ja es kādreiz kļūšu par auto tirgotāju, tad par basketbolistu vairs ne. K.L.R.: Kādi ir tavi nākotnes sapņi vai mērķi saistībā ar stikla mākslu? E.V.: Es joprojām neesmu pārdevis nevienu skulptūru ārpus Latvijas... Man ir lieli mērķi. Protams, ir tāds teiciens, ka nevajag stāstīt par saviem plāniem, lai nesmīdinātu dievus. Man ir tāds diezgan konkrēts sapnis. Es varētu detaļās par to stāstīt, bet māņticība manī ir ļoti spēcīga, līdz ar to, es to nedarīšu. Man ir diezgan liels mērķis un lielos vilcienos man ir skaidrs, kas būtu jādara, lai to sasniegtu. Jā – man ir ļoti skaidrs mērķis, skaidra vēlme, ko sasniegt tieši ar to, ko es daru mākslinieciskā ziņā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
