studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 Nr.6 (99) Nr.5 (98) Nr.4 (97) Nr.3 (96) Nr.2 (95) Nr.1 (94) 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

https://www.facebook.com/kaspars.groshevs http://instagram.com/_0x20 http://www.draugiem.lv/user/22400/ https://twitter.com/_0x20 http://00x20.tumblr.com http://72noes.tumblr.com http://klab.lv/users/raidijums/ https://soundcloud.com/ Kaspars Groševs, mākslinieks

4. marta rītā pamodos neizgulējies un noguris. Apdullis, it kā nakti būtu pavadījis, mēģinot aizmigt dunošā naktsklubā. vēl pirms kafijas – bet tā gadās ārkārtīgi reti – ar miegainiem pirkstiem pabraukāju pa saplaisājušo planšetes ekrānu – nekā jauna, karš nakts vidū, par laimi, nebija sācies, visur plīvoja tie paši attēli un tie paši strupie pusteikumi. cīnoties ar nelabumu, par spīti sev, vēru vaļā jaunus un jaunus logus, lai arī laika līdz nākamajam autobusam vairs nebija. iepriekšējās dienas, ko pēc atgriešanās no īsa ceļojuma, kā ierasts, aizvadīju, maldoties starp feisbuka sienām un tvitera kolonnām, nebija devušas gandrīz neko: es zināju visu par neko un neko – par visu. Nespēju atcerēties, kurā mirklī manā komunikācijā ar cilvēkiem sāka dominēt virtuālais, – varbūt tas notika strauji, bet nemanāmi. Šķiet, kādu dienu mani vienkārši vairāk interesēja anonīmi komentāri un iespējamas “vēstules” no svešiniekiem, nevis iespēja satikt pazīstamu pretimnācēju. Uzreiz jāpiemetina, ka nekad neesmu bijis nekas vairāk par vidējo interneta patērētāju – pasaules tīmeklis mani spēj vienlaikus izklaidēt un nomākt, tomēr līdz patiesai sajūsmai par tā nezināmajām iespējām vienmēr ir bijis gaužām tālu. iespējams, pie vainas ir dzimšanas gads vai sliktās atzīmes eksaktajos priekšmetos, jo varu tikai apbrīnot, piemēram, e-Lab agrīnās aktivitātes un vēlmi izmantot “brīvo jauno telpu”1. Kā vienā vasarīgā bāra sarunā man norādīja kāds viegli aizkaitināts jauns cilvēks no liepājas MPLab: “internets nebeidzas ar feisbuku!” es nevarēju nepiekrist, lai arī atbilde man tobrīd šķita nevietā jautājumam: vai tomēr radošās idejas, nepieklājīgi vispārinot, aizvien biežāk neapstājas turpat – feisbukā vai tā apkaimē? Kā daudziem, mana dzīve tīmeklī kļuva interesantāka līdz ar lietotāju skaita pieaugumu un sazarotajām web 2.0 ķetnām. latvijas dīkdieņu un darbaļaužu virtuālā ikdiena būtiski mainījās ar draugiem.lv parādīšanos. portāls, kas nekautrējoties daudz aizņēmās no tobrīd plaukstošā sociālā tīkla Friendster, tika atklāts 2004. gada martā, bet gadu vēlāk tajā bija jau gandrīz 200 tūkstoši lietotāju. intervijā žurnālam “Sestdiena” lauris liberts, viens no draugiem.lv radītājiem, dižojās: “mums onlainā sēž 13 tūkstoši cilvēku... Nu, tas ir baigi daudz, nu baigi daudz... latvijā otra tik liela portāla nav, kur vienlaikus sēdētu tik daudz cilvēku, klikšķinātu, liktu bildītes, skatītos viens otra profilu.”2 Un to cilvēki tiešām darīja – klikšķināja un skatījās. portāla ienākumus lielā mērā nodrošināja cilvēku nepārvaramā vēlme uzzināt, kurš, kad un cik bieži ir “skatījies viņus”: par 35 santīmiem mēnesī nopērkamā profila statistika atrisināja līdz tam neiespējamo uzdevumu – izmērīt uzmanību. vienaldzīgos un taupīgos “draugi” vilināja ar anonīmiem siluetiem, ko pēc profila apmeklējuma atstājuši viņi un viņas, virpinot domas un cerības par virtuālā un reālā kopsakarībām. Bet, kad izslāpušo piemeklēja sausās dienas un apmeklējuma skaitlis tūļājās tuvu nullei, attēli un vārdi kļuva par ēsmu virtuālajiem garāmgājējiem. Drīz mēs zinājām visu – kur kāds ir pavadījis brīvdienas, ko ēdis un kā jokojis, pretim dodot to pašu – virtuālu ilūziju par savu dzīvi. es vairs īsti neatceros, kā izskatījās mans virtuālais dubultnieks, bet, kad, piemēram, sen nesatikti paziņas jautāja, vai es nepārtraukti ceļoju, izlikos, ka viņš, kas bildēs klīst pa parīzes netīrajiem pakšiem, esmu es, vien uz īsu mirkli viesojoties šeit. es, tāpat kā daudzi, biju gatavs maksāt 35 santīmus par 35 bildēm, lai draugiem un paziņām pavēstītu, kā tad patiesībā man iet.

Džons Rafmens. Kool-Aid Man in second Life Tours. Virtuāla tūre gida pavadījumā. Ekrānšāviņi. 2009

To pašu “Sestdienas” interviju, kas 2005. gada sākumā lika par jauno interneta parādību runāt arī tiem, kuri neatradās pie klaviatūras, viestarts gailītis izvēlējās noslēgt ar citātu no kāda sieviešu foruma: “Sinja: tas ir briesmīgi, ka atkal pieķēru sevi čekojot draugiem.lv un jau kuru reizi šodien. Bāc – tā ir epidēmija! Veselie – nereģistrējieties draugos, tā ir SēRgA, no kuras ļoti cenšos tikt vaļā...” oranžā epidēmija, ar kuru aplipt varēja vien pēc drauga ielūguma3, stiepās no Rūjienas līdz Dublinai un tālāk, 2007. gadā sasniedzot jau miljonu lietotāju. Darba devēji un mācību iestādes drīz ķērās pie portāla apkarošanas, bet lietotājiem pietika arī ar agriem rītiem un vēliem vakariem, lai virpuļotu no vēstulēm pie bildēm, no komentāriem pie dienasgrāmatām un tā tālāk. Bet starp nenogurdināmajiem draugiem gadījās arī pa svešiniekam – kādam, kuru drīzāk iejūsmina anonimitāte vai drošs slēpnis socioloģiskajiem novērojumiem. Starp neskaitāmiem īpatņu kolekcionāriem un dzidra naivisma meklētājiem viszināmākā, šķiet, ir ivara grāvleja veidotā attēlu kolekcija Latvian Girls and Boys4. pikseļainajās bildēs, kas, spriežot pēc nodevīgajiem laika zīmogiem to stūros, savāktas portālā draugiem.lv tā uzplaukumā (2005–2007), meitenes un zēni mums bezbailīgi pozē. varbūt viņiem tobrīd prātā bijis kāds noteikts skatītājs – daži attēli rāda gluži kriptogrāfiskas ainas, piemēram, viscaur rozā tērpta meitene tur ieroci pie deniņiem savai draudzenei, kas nometusies ceļos lūdzošā pozā. vai kāds pusmūža vīrs, kas sēž pie datora monitora, kurā redzams tas pats vīrs sēžam pie tā paša monitora. tomēr visos attēlos to autori mēģinājuši konstruēt savu virtuālo dubultnieku – pavedinošu vai vienaldzīgu, bīstamu vai iedzert mīlošu. Bet mēs, bezkaunīgie lūriķi, nespējam atrauties no šīm privātajām bildēm, turpinot klejot tālāk un tālāk nebeidzamajos tīklos, un nereti negribot iekrītam pārsteidzošos pakšos. Džona Rafmena (Jon Rafman) alter ego Kool-Aid Man, milzīga antropomorfa krūze ar sarkanu limonādi5, kādu laiku piedāvāja gida pakalpojumus ceļojumam pa second Life. 2003. gadā atvērtā 3D virtuālā pasaule, līdzīgi kā daudzi sociālie tīkli, piesaista milzīgu daudzumu cilvēku, kas tur būvē savus virtuālos dubultniekus – avatarus, lai komunicētu ar citiem lietotājiem, organizētu dažādas aktivitātes un piedalītos kopīgā Universa konstruēšanā. līdzīgi kā Kool-Aid Man, kas allaž ielaužas cauri sienām, lai remdētu izslāpušos, Džons Rafmens piedāvāja ielauzties second Life savādajos nostūros ( koolaidmaninsecondlife.com), meklējot tās lietotāju radītās situācijas un iesaistoties virtuālās orģijās, sarunās un kolektīvās dejās. Kool-Aid Man ar savu grotesko smaidu nereti kļuva par nelūgtu viesi, citiem lietotājiem liekot viņa klātbūtni uztvert kā ņirgāšanos un izjaucot viņu iedomātās virtuālās pasaules viengabalainību. Kad draugiem.lv, sekojot citam globālajam tīklam Myspace, ieviesa mūzikas sadaļu, nepagurstošajiem kolekcionāriem pavērās jauni plašumi: starp populārajiem mūziķiem, kas sociālo tīklu labprāt izmantoja pašreklāmai un komunikācijai ar faniem, atradās lērums nezināmu talantu, kuri kaut kur līdz šim bija slēpušies, – šlāgera tīrradņi ar vairākiem simtiem skaņdarbu, deju mūzikas producenti no vietām, kurp sabiedriskais transports vairs nedodas, cilvēki, kam beidzot bija iespēja plašam neredzamo klausītāju lokam piedāvāt savas versijas par mūziku. Un, lai arī cilvēki pēdējos gados “draugos” labprātāk dalās ar reklāmām, nodrillētiem jokiem, kaķu video un dzīves atziņām, mūzikas krājums ar katru dienu tikai aug, bet daļa skaņdarbu visdrīzāk nekad tā arī netiks atskaņoti. logošanās “draugos”6 gan dažkārt jau tiek salīdzināta ar viesošanos pie lauku radiniekiem, paralēles velkot ar reiz populāro Myspace, ko šodien nereti mēdz dēvēt par “interneta Detroitu”. Arī second Life lietotāju aktivitāte pēdējos gados ir samazinājusies, un tas, šķiet, reiz piemeklē katru sociālo tīklu. pirms dažiem mēnešiem daudzi mediji publicēja “satraucošas” ziņas – jaunieši masveidā pamet Facebook. tomēr savu desmito dzimšanas dienu Facebook sagaidīja ar vairāk nekā miljardu aktīvo lietotāju, un galu galā bilžu dalīšanās tīkls Instagram, kas pievilina aizvien vairāk “pārbēgošos” jauniešus, pieder Facebook. Kad piereģistrējos feisbukā 2008. gadā, man nebija ne jausmas, ka kādu dienu šeit būs ievilināti “visi” – vecmāmiņas, anarhisti, valstu oficiālās pārstāvniecības, nekomerciālas galerijas, nerunīgi mākslinieki. es, vidējais interneta apmeklētājs, tobrīd domāju, ka šī būs tikai vēl viena vietne kontaktiem ar dažiem ārzemju draugiem, – Myspace tobrīd bija kļuvis pārāk haotisks un nenoteikts, agonijā cīnoties ar sevi. Bet gandrīz sešus gadus vēlāk es joprojām katru dienu meklēšanas lodziņā ierakstu “f” un nokļūstu kādas svešas sarunas vidū vai attopos, skatoties fotogrāfijas ar cilvēkiem, ko nepazīstu. Facebook 2006. gadā pieņēma tālredzīgu lēmumu par sociālā tīkla centrālo elementu padarīt ziņu lenti (news feed), ļaujot katram lietotājam redzēt savu virtuālo draugu darbības – kam šodien ir dzimšanas diena, kurš jūtas noguris, bet kurš pārtraucis attiecības ar dzīvesbiedru. Drīz parādījās iespēja ne vien vērot citu virtuālās aktivitātes, bet arī tajās iesaistīties – komentēt, laikot, šērot. Atšķirībā no citiem tābrīža populārajiem sociālajiem tīkliem lietotājam vairs nebija jāpiepūlas, meklējot sev interesējošo: visa jaunākā informācija jau bija acu priekšā.7 es vienlaikus redzu personiskas fotogrāfijas, drauga ieteikumu izlasīt to vai citu grāmatu, kāda paziņas jaunāko skaņdarbu, uzzinu par tā vai cita politiskajiem uzskatiem un – pa vidu visam – redzu izmisušu plikpauri, kas reklamē matu augšanas līdzekli. Dažkārt es izdaru secinājumus par paziņām, ko pārāk nepazīstu, vērojot viņu aktivitāti sociālajos tīklus. Nereti man šķiet, ka kāds visu acu priekšā jūk prātā. Reizēm es klusi vēroju strīdus, mēģinot savaldīt vēlmi iesaistīties. Sākotnēji daudzi lietotāji bija sašutuši par savas virtuālās dzīves publiskošanu, kam sekoja Facebook piedāvātās iespējas pašam noteikt, cik daudz personiskās informācijas ir redzama citiem. Un tomēr joprojām lielu daļu manas ikdienas aprij feisbuka neīstie jaunumi – starp tiem, protams, slēpjas lietas, ko labprāt uzzinu, taču jau ap brokastu laiku es jūtos noguris no informācijas. tādēļ, kad pabeigšu šo rakstu, es visdrīzāk kārtējo reizi aktivizēšu interneta pārlūka aplikāciju, kas ļauj diennaktī feisbukā pavadīt noteiktu laiku, piemēram, vien desmit minūtes. Kad taimeris noskaitīs pēdējās sekundes, interneta pārlūks aizvērs feisbuku un milzu burtiem jautās man: sHOuLdn’T YOu Be WORKInG?8. Un, pat ja tajā mirklī es nospriedīšu, ka tas viss tomēr ir muļķīgi un nekādus ierobežojumus nevajag, man tāpat nāksies gaidīt nākamo dienu, lai šo rīku atslēgtu.

Korijs Ārkendžels. Working on My Novel (tvitera meklēšana). Sociālā tīkla meklētājs. 2009

Protams, internets nebeidzas ar feisbuku. Dažreiz es saņemu e-pastus, dažkārt izliekos, ka lasu ziņas, reizēm iemaldos tviterī vai meklēju atbildes uz kādu jautājumu, piemēram, kādēļ mans kaķis veras tukšumā. Dažkārt nolemju uzzināt ko vairāk par, piemēram, etiopijas mūziku, es uzzinu par nedzirdētiem žanriem, klausos lieliskus ierakstus un attopos pāris stundas vēlāk ar jaunām, ne pārāk praktiskām zināšanām. Nereti es tīksminos par publiskiem strīdiem tviterī, bet daudz biežāk no tiem nogurstu. tviteris, tāpat kā feisbuks, ir nebeidzama ziņu straume – duļķaina murdoņa, kuras saturu šķietami ietekmēju es pats. Sekoju pāris draugiem, pāris medijiem, pāris žurnālistiem, pāris mākslas kritiķiem, pāris blogeriem un galu galā attopos duļķainā murdoņā, kurā daudz patīkamāk ir retumis lasīt apziņu ieguvuša robota putekļsūcēja (@selfAwareROOMBA) grūtsirdīgās pārdomas vai sajaukumu no Kimas Kardašjanas un Kirkegora atziņām (@KimKierkegaard): I always regret when I try long nails. They remind me too poignantly of the sharp scythe of the reaper9. mākslinieks Korijs ārkendžels (Cory Arcangel) ir apkopojis tvītus, kuros cilvēki sakās strādājam pie sava romāna (@WrknOnMynovel): kādam spēku turpināt rakstīt ir devis Kanje vests, kāds dzer alu un raksta, kāds vispirms iztīrīs māju un tikai pēc tam sāks rakstīt utt. Kā jebkura tēma, ko tviterī iespējams uzmeklēt, atslēgvārdi working on my novel10 rāda nepārtrauktu straumi no tūkstošiem cilvēku, kuri ar sava virtuālā dubultnieka starpniecību pavēsta pasaulei, ka joprojām raksta romānu. līdzīgi veidots cits ārkendžela projekts – blogs, kurā apkopoti dažādu blogu ieraksti, kuros to autori atvainojas lasītājiem par to, ka sen nav neko jaunu ierakstījuši (sorry. coryarcangel.com). Blogeri atvainojas par to, ka reālā dzīve viņus ir pārņēmusi, par to, ka nav noticis nekas ievērības cienīgs, vai viņiem šķiet, ka viņus nelasa, viņiem ilgstoši sāp galva utt. Daudzu blogeru sākotnējais impulss ir bijis dalīties ar zināšanām – ar receptēm vai maz zināmām amatieru filmām, un šī interneta puse – dalīšanās ar zināšanām – brīžiem var būt ārkārtīgi skaista. Yahoo! iedibinātajā jautājumu un atbilžu vietnē Answers jebkuram iespējams uzdot jautājumu, cerot uz izpalīdzīgu interneta lietotāju atbildēm. mākslinieks Džoels holmbergs (Joel Holmberg) 2011. gadā brīvos mirkļos sāka vietnes lietotājiem uzdot grūtāk atbildamus jautājumus, piemēram: “Ko man vajadzētu meklēt?” iespējamās atbildes: karjeras iespējas / cilvēkus / kādēļ tu to jautā? / savu dvīni. Bet paša holmberga mājaslapa (joelholmberg.com) 2014. gada martā piedāvā apskatīt ne vairs mākslinieka līdzšinējo daiļradi, bet enigmātisku reklāmu slaidšovu, aprakstā par sevi minot, ka viņš “bieži savus kaimiņus raksturoja, vadoties pēc viņu bezvada pieslēgumiem”. ir saprotama mākslinieku vēlme savus darbus atstāt ārpus tīkla (ja vien sākotnējais mērķis nav bijis izstādīšana internetā), saglabāt to klātbūtnes vērtību, kontroli pār darbu dokumentāciju. lai arī informācija internetā parādās un pazūd un daudzas mājaslapas izgaisušas bez pēdām, kontrole pār saviem datiem var būt mānīga. Sanfrancisko bāzētais interneta arhīvs (archive.org) nemanāmi saglabā lielu daļu no internetā publiski pieejamās informācijas, raisot diskusijas, vai šim arhīvam ir tiesības kaut ko saglabāt bez autora piekrišanas. 2013. gada janvārī arhīvs paziņoja, ka ir noglabājis 240 miljardus interneta vietrāžu (uRL). internets vienmēr ticis dēvēts par zināšanu krātuvi, tomēr skaļajā informācijas troksnī ir viegli apmaldīties, ieklīst kārtējā sarakstā ar “19 meitenēm, kas nezina, kā izskatās uzacis” vai attapties garlaicīga strīda viducī. Un tādēļ mani neizbrīna snapchat popularitāte – mobilo telefonu aplikācija ļauj tā lietotājam nosūtīt ziņu adresātam, izvēloties laika limitu (1–10 sekundes), pēc kura ziņa izdzēšas. es neskumtu, ja feisbuks reizi nedēļā izdzēstu visu savu lietotāju informāciju. tāpat kā īpaši nesēroju, kad pirms neilga laika visa mana 250 gigabaitu mūzikas kolekcija aizgāja nebūtībā līdz ar datora cieto disku. es notrausu putekļus no kasešu atskaņotāja, pagrozīju skaņuplati rīta gaismā un mirkli vēlāk jau lejuplādēju 15 ierakstus no marrākešas mūzikas bloga. 4. marta rītā, izdzēris trešo rīta kafiju, izklikšķinājis cauri pārdesmit saitēm par notiekošo Krimā, kārtējo reizi pārliecinājos par new Yorker žurnālistikas kvalitāti. es nez kuru reizi apskatīju fotogrāfiju ar Rīgas krastmalu divdesmitajos vai trīsdesmitajos, kuru mani paziņas tik turpināja šērot, daloties ar skumjām par aizejošo. iesāku skatīties trīs ziņu raidījumus, noglabāju kādus septiņus rakstus, ko vēlāk (vai nekad) izlasīt, aizsūtīju pāris e-pastu, noskatījos pāris saturday night Live skeču (YouTube “zina”, kas man patiesībā patīk, lai kā es liegtos), žigli iztinu pēdējās nedēļas izstādes Contemporary Art daily blogā, gribēju šo to uzrakstīt, bet attapos noguris. 1 Šmite, Rasa, Šmits, Raitis. Saglabāt kā? studija, 2014, Nr. 94, 44. lpp. 2 gailītis, viestarts. Draugi. sestdiena, 2005, 26. febr. pieejams tiešsaistē: www.diena.lv/arhivs/draugi-12326696. 3 vairākus gadus vienīgais veids, kā pieslēgties draugiem.lv, bija saņemt ielūgumu no kāda, kas portālā jau ir reģistrējies. 4 www.ivarsgravlejs.com/pages/draugiem.htm 5 Kool-Aid Man kopš 20. gs. 50. gadiem ir Kool Aid limonādes talismans, kas reklāmās allaž ierodas, iegāžoties cauri sienām. Kad 1978. gada 18. novembrī Džims Džonss lika saviem sekotājiem izdarīt masveida pašnāvību, kas vēlāk iemantoja nosaukumu “Džonstaunas slaktiņš”, viņa palīgi izmantoja Kool Aid pakaļdarinājumu, lai tajā iejauktu indi. 6 2013. gada decembrī draugiem.lv joprojām gan saglabāja līdera pozīciju, kartē iezīmējot latviju kā vienu no nedaudzajām pasaules valstīm, kurās nedominē Facebook. Avots: vincos.it/world-map-of-social-networks/. 7 RIXC organizētajā izstādē sAVe As “kim?” laikmetīgās mākslas centrā bija izstādīts Oļas Ļaļinas un Dragana espenšīda darbs “Reiz bija” (2011–2012), kurā cita starpā redzama interpretācija, kā 1997. gadā izskatītos Facebook, – kā divvirzienu taciņa, kas ļauj ceļot no viena lietotāja pie nākamā. projekts apskatāms: 1x-upon.com/. 8 “vai tev šobrīd nevajadzētu strādāt?” (Angļu val.) 9 “es vienmēr beigās nožēloju, kad pamēģinu izaudzēt garus nagus. pārāk rūgti tie man atgādina par pļāvēja aso izkapti.” (Angļu val.) 10 “Strādāju pie sava romāna” (angļu val.).

Ekrānšāviņš no Google Chrome papildaplikācijas Stay Focused 1.4.9. 2014

Atgriezties