VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Konteksts un atskaites punkts... Santa Mičule, mākslas kritiķe Recenzija par izstādi “Grafika-S” “Rīgas mākslas telpā” 24.01.–06.03.2014. un 16. Tallinas grafikas triennāles izstādi “Lasītprasme – Analfabētisms” mākslas muzejā KUMU Tallinā 07.02.–01.06.2014. | |
| 2014. gada sākumā Baltijā tika atklātas divas savstarpēji nesaistītas grafikai veltītas izstādes. Abus notikumus rosināja pavisam atšķirīgi nosacījumi, un to vienlaicīgums bija tikai sagadīšanās – “Rīgas mākslas telpas” (turpmāk Rmt) izstāde “grafika-S” tika iecerēta kā mēģinājums emancipēt grafiku un tās izpratni latvijas mākslas kontekstā, savukārt “lasītprasme – Analfabētisms” ir kārtējais atskaites punkts daudzu gadu laikā augstu izkoptajām igaunijas grafikas tradīcijām. Ne mazāk atšķirīgi bijuši arī izstāžu mērķi, formāti un mērogi, tādēļ abu notikumu salīdzināšanas vietā piedāvāju nelielu ieskatu divos atšķirīgos veidos, kā iespējams domāt par grafikas aktualitāti mūsdienu kultūrā. “GRAFIKA-S” Sadarbībā ar biedrību “grafikas kamera” un kuratori ingu Šteimani rīkotā izstāde “grafika-S” masu medijos tika izziņota kā plašākais un šī iemesla dēļ nozīmīgākais grafikai veltītais notikums pēdējo 20 gadu laikā. izstāde bija mēģinājums radīt visaptverošu latvijas aktuālās grafikas ainu, apliecinot tās klātbūtni gan tradicionāli, gan starpdisciplināri strādājošu mākslinieku darbos. Neraugoties uz ambiciozo pieteikumu aktualizēt grafiku kā būtisku mūsdienu mākslas mediju, izstādes nosacījumi jūtami sašaurināja tās mērogu – hronoloģiski tā ietvēra tikai pēdējo trīs gadu veikumu, radot bažas, vai tik īss laika nogrieznis spēj pienācīgi aptvert aktuālo un sniegt ieskatu grafikas daudzveidībā. Tā kā “grafika-S” lielākā vai mazākā mērā atspoguļoja mūsdienu grafikas stāvokli latvijas mākslā, pēc izstādes apskatīšanas neizbēgami bija jāatgriežas pie mēģinājumiem definēt tās pārlieku izplūdušās robežas un salīdzināt savus priekšstatus ar piedāvāto versiju. eksponētie darbi variējās amplitūdā no tehnoloģiski tiešas līdz tīri asociatīvai saistībai ar grafiku, proti, grafiskā estētika bija padarīta par tikpat leģitīmu grafikas formu kā mehāniski vai digitāli reproducēti darbi (tiesa, pārsteidza foto un video mākslas pārstāvju ignorēšana). taču kopumā šāda nostāja nav pārliecinoša – ja grafikas mākslas darbs var būt jebkas, kas raisa asociācijas ar grafiku, medijs zaudē patstāvību un riskē kļūt par citu mediju sastāvdaļu. mūsdienu grafikas starpdisciplinārais raksturs apgrūtina viennozīmīgas definīcijas iespējamību, taču šim nenoteiktības stāvoklim piemīt zināms šarms, kas bija jūtams arī RMT izstādē. Skaitliski tieši zīmējums un tā noteicošie formveides elementi (līnija, siluets, gaišo un tumšo laukumu attiecības) bija grafikas dominējošais aspekts izstādē, veidojot saikni starp klasisko un laikmetīgo kā vienojošais kritērijs. pārāk maz uzmanības bija veltīts reproducējamībai, kas, manuprāt, mūsdienu mākslas situācijā ir būtiskāka grafikas iezīme nekā zīmējums. tieši pavairošanas potenciāls savulaik padarīja grafiku par sociāli nozīmīgu mākslas veidu un uzskatāmāko attēla “varas” iespēju apliecinājumu. Attiecības starp oriģinālu un kopiju digitālās pavairošanas laikmetā ir kļuvušas vēl netveramākas, caurvijot mūsu ikdienas dzīvi un kultūru daudzos kompleksos veidos: vizuālās informācijas pavairošanas un izplatīšanas iespējas ir teju neierobežotas. Šajā sakarā īpaši saistošas šķita izstādē “grafika-S” eksponētās instalācijas, jo kā telpiski objekti tās visgrūtāk pakļaujas reproducēšanai, pieprasot skatītāja fizisku klātesamību. Lauras Feldbergas un Artūra Virtmaņa darbi patīkami balansēja starp telpiskotas grafikas un instalācijas žanriem, pārkāpjot grafikas kā pavairojama mākslas medija nosacījumus: abus darbus iespējams uztvert tikai klātienē, lai arī to galvenie izteiksmes līdzekļi ir līdz galējumam grafiski. Tradicionālajās un improvizētajās grafikas tehnikās tapušie darbi bija eksponēti kā vienlīdzīgi, radot vēlmi pēc skaidrākām robežām abu dalījumā, kas diemžēl netika piedāvāts pat ekspozīcijas iekārtojuma līmenī. problēmas sakne gan ietiecas ārpus izstādes uzstādījuma – trūkstot jebkādam vispārinoši analītiskam pārskatam par grafikas attīstību latvijas mākslas vēsturē, nav viegli saskatīt tās nozīmi mūsdienu mākslā. RMT izstādē, klasiķu darbus eksponējot blakus tehnoloģiskajiem eksperimentiem, pirmie atstāja nepamatoti vecišķu iespaidu, jo ekspozīcijas idejiskie akcenti bija vērsti uz t. s. robežpārkāpējiem un jaunākās paaudzes veikumu. Starp abām grafikas stratēģijām neveidojās dialogs, liekot cerēt, ka tradicionālās grafikas pārstāvji (Gunārs Krollis, Ilze Lībiete, vladislavs grišins, imants Krepics u. c.) vēl piedzīvos savu triumfa izstādi, ko viņi patiesi pelnījuši. | |
 Skats no izstādes “grafika-S”. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība “Rīgas mākslas telpai” | |
| Iepriekš minēto iemeslu dēļ sevišķu interesi raisīja darbi, kas balansē uz tradicionālās un netradicionālās grafikas robežām. maija Kurševa, inga Ģibiete un Reinis eglītis piesaista ar to, ka atsedz un zināmā mērā dekonstruē grafikas tehnoloģijas, vienlaikus nepārkāpjot to pamatprincipus. tieši šo autoru darbos jūtama grafikas evolūcija, spēja inovatīvi artikulēt ierastos izteiksmes līdzekļus. Kopumā darbos formālās vērtības prevalēja pār saturu – gandrīz vienīgā tēma, kura tika aktualizēta, bija izpildījuma medijs, kas tādējādi kļuva par izstādes galveno saturu. Aktīvu mākslas ideju, sajūtu vai stāstu paušanas vietā bija redzama rotaļāšanās ar grafikas formālajām iespējām un “grafiskuma” meklēšana. iespējams, pie tā vainojams pats izstādes uzstādījums, kas kā galveno skatītāja uztveres virzienu piedāvāja medija specifiku. Dominējot uzsvaram uz mākslas vizualitāti, tehnoloģiskajām un formālajām īpašībām, darbu emocionālais vai intelektuālais saturs visbiežāk palika nepamanīts. Kā patīkami izņēmumi jāizceļ veronikas frolovas, viļņa putrāma, Rasas jansones un lienes Bondares darbi. Uz kopīgā formālisma fona tie izcēlās ar spēju uzsvērt grafiskās izteiksmes piemērotību laikmeta izjūtu un sabiedrībā aktuālu jautājumu paušanai. Atgriežoties pie izstādes “grafika-S” pamatidejas, jāsecina, ka vēlme sniegt visaptverošu kopainu izrādījās arī galvenais klupšanas akmens, jo rezultāts – mākslas akadēmijas jarmarkām līdzīga darbu skate: noteiktu kvalitātes kritēriju vai kādu citu vadlīniju neesamība traucēja izstādei kļūt par mākslas notikumu ar lielo burtu. ierasto grafikas likumu pārkāpumi izskatījās pēc maziem sānsoļiem, vēl nepārgriežot ar tradīciju vienojošo nabas saiti. Darbi bija saistoši kā atsevišķi veikumi, taču kopējā ekspozīcija – pārāk sadrumstalota un nevienmērīga, lai atstātu pārliecinošu iespaidu. “LASĪTPRASME – ANALFABĒTISMS” Pateicoties ilggadējām igaunijas grafikas triennāļu tradīcijām un mērķtiecīgai valsts kultūrpolitikai, 16. tallinas grafikas triennāle piedāvā augstvērtīgu darbu skati, vienlaikus sniedzot arī dziļāku ieskatu tajos aspektos, kas grafiku padara par uzmanības un triennāles vērtu mākslas mediju. Šīgada pieteiktā tēma “lasītprasme – Analfabētisms” šķiet lieliski piemērota grafikas specifikai, vienlaikus nosaukuma raisītajām asociācijām ļaujot ietiekties arī plašākā kultūras kodu tīklā. Nosaukums aptver gan grafikas vēsturisko saistību ar grāmatu mākslas un ilustrēšanas tradīcijām, gan mākslas valodu kā vienu no savdabīgākajiem cilvēku savstarpējās komunikācijas veidiem. Ar tallinas grafikas triennāles padomes pieteikto tēmu strādājuši gan dāņu kuratores marijas Kēras temsenas (Maria Kjær Themsen) īpaši uzaicinātie mākslinieki (tostarp no latvijas – tekstgrupa “orbīta”, Darja melņikova, oļa vasiļjeva), gan atvērto konkursu izturējušie mākslinieki (leonards laganovskis). Šo divējādo stratēģiju var uzskatīt par izstādes veiksmi, jo kuratores redzējumu papildina daudzveidīgākas lasīt- prasmes vai neprasmes interpretācijas, vienlaikus netraucējot ekspozīcijas viendabībai un mērķtiecībai. Triennālē lasītprasmes ideja tiek paplašināta līdz spējai uztvert arvien jaunus modernās pasaules kodus, netieši pasludinot to par vienu no svarīgākajām mūsdienu izdzīvošanas prasībām (varbūt igauņi tā realizē savu survival Kit versiju?). triennāles kopējo noskaņu gribas raksturot kā poētisku ironiju par mūs aptverošajām informācijas struktūrām, kas arvien lielākā mērā nosaka mūsdienu sabiedrības eksistenci un identitāti, bet vienlaikus tiek arvien dziļāk un nemanāmāk integrētas mūsu ikdienas paradumos. izstādes koncepcijā, kas izvērsti publicēta triennāles katalogā, uzsvars likts uz mākslinieku mēģinājumiem ar grafikas izteiksmes līdzekļu palīdzību ilustrēt izplatītākos sabiedrības komunikācijas modeļus, meklēt vizuālas (lasīt: grafiskas) alternatīvas verbālajai valodai, kā arī reflektēt par to abu mijiedarbību mākslā un sadzīvē. tiesa, galarezultāts ir pieticīgāks, un lielākoties izstādē vērojamas dažādas verbālās valodas vizualizācijas metodes – nozīmju pārnesumi, asprātīgas vai paradoksālas metaforas, acīmredzamā dekonstrukcija un citi ierasti laikmetīgās mākslas paņēmieni. Proporcionāli lielākā izstādes daļa ir atvēlēta darbiem, kas saistīti ar primāro lasītprasmes objektu – grāmatām, to idejisko, grafisko un arhitektonisko uzbūvi. to acīmredzami noteikusi pieaicinātās kuratores temsenas interese par grāmatu kā mākslas formu, ko rāda vairāki viņas iepriekšējie projekti un pētījumi. grāmatu grafikas estētika daudzu mākslinieku darbos tiek apspēlēta caur burtiem, izmantojot tos kā vizuālus, ar nozīmi nesaistītus artefaktus (Rauls mēls (Raul Meel), Kia Rinne (Cia Rinne)). virknē darbu ierastie verbālās informācijas nesēji (vārdi, burti, vispāratpazīstamas zīmes, simboli utt.) reducēti līdz to vizuālajām pamatiezīmēm, izslēdzot jebkādu vēstošu saturu vai padarot to sekundāru attiecībā pret grafisko formu ( Karolīna veinerte, egle vertelkaite, pēters ternebī, zofja Rogula / Carolin Weinert, eglė Vertelkaitė, Peter Thörneby, Zofia Rogula u. c.). vērojot un mēģinot “izlasīt” šos darbus, ierastie uztveres paņēmieni kļūst nederīgi, skatītājam jāmācās lasīt no jauna, pakļaujoties katra autora jaunradītajai gramatikai. vienlaikus ar šīm semiotiskajām spēlītēm tiek pārbaudītas arī pašas grafikas spējas kalpot par komunikāciju sistēmu. Kopumā izstādes dramaturģija ir ļoti vienmērīga, tādēļ lielāku uzmanību pievērš tie darbi, kas atšķiras no kopējām vadlīnijām un nepakļaujas vienkāršai kategorizācijai. Šajā ziņā viens no interesantākajiem darbiem ir “orbītas” veidotā “Radio siena”, kurai triennāles konteksts ļāva atklāties daudz pilnīgāk nekā iepriekš redzētajās izstādēs. | |
 Artūrs Virtmanis. Tas uzraksts uz tās sienas / nomērīts, izsvērts, sadalīts. Grafīta pulveris, kaučuka pulveris. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un “Rīgas mākslas telpai” | |
| To nodrošināja ne vien instalācijas vizuālais efektīgums, bet arī valodas izvērsums. lielākajā 16. tallinas grafikas triennāles darbu daļā valoda ir it kā samazināta, reducēta līdz grafiskajām zīmēm, bet “Radio sienā” tieši pretēji – izvērsta, pat hiperbolizēta, no zilbes topot par plašu rindkopu. vienlaicīgi “orbītas” darbs izceļas kā viens no retajiem, kas spēj pārvarēt izstādes sterilo, dizainisko estētiku. Ik pa laikam pavīd arī romantiskāki triennāles tēmas šķērsgriezumi. citiem valodas slāņiem pievērsušies tādi mākslinieki kā Andreass tali (Andreas Tali), Klaudija terstapena (Claudia Terstappen), Anabella Kreivena-Džonsa (Annabelle Craven-Jones), caur reliģijas un psihoterapijas tēmām pētot valodu kā iracionālu saskarsmes veidu un teju maģisku rituālu, ko neietekmē loģiskās konvencijas. Nedaudz mistiskas noskaņas pavada Rūtas Spelskītes (Rūta spelskytė) un līnas Sības (Liina siib) fotogrāfijas, kurās lasītprasmes un neprasmes konfrontācija pārnesta uz dabas un kultūras pretnostatījumu. Ārpus oficiālajām Grand Prix kā vēl vienu intriģējošu izstādes pieteikumu vēlos uzsvērt jaunā igauņu mākslinieka johana elma (Johan elm) darbu, ko veido mākslinieka bērnības fotogrāfijas: tās eksponētas no otras puses, skatītājam atklājot nevis pašus fotoattēlus, bet to lakoniskus aprakstus. Uz kopējā izstādes fona, kas mudž no nesalasāmības, sagrozījumiem, ačgārnībām un viltībām, elma darbs izceļas kā trāpīgs, nesamākslots komentārs par teksta un attēla attiecībām, vēršoties pie skatītāja emocionālās, nevis intelektuālās lasītprasmes spējām. Kopumā 16. tallinas grafikas triennāle piedāvā vairāk analfabētisma nekā lasītprasmes – lielākā daļa izstādes darbu funkcionē kā mākslinieku modelētas situācijas, kurās skatītājam jātiek galā ar pēkšņo analfabētismu, mācoties lasīt neierastos veidos. Ar laiku šāds izstādes apskates veids neizbēgami nogurdina un gribas atgriezties pie saudzīgāka mākslas un skatītāja attiecību modeļa. Rmt izstāde neradīja skaidrību par to, kas ir iespējams ar grafikas palīdzību, savukārt tallinas triennāle demonstrē pietiekami plašus medija apvāršņus, lai jautājumi par tās definīcijām šķistu naivi, pat nevajadzīgi. | |
| Atgriezties | |
