VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spēle ārpus laukuma Jānis Borgs, mākslas kritiķis Recenzija par Mārtiņa Roķa skaņu mākslas izstādi “2+2=5” Latvijas Laikmetīgās mākslas centra “Ofisa galerijā” 22.01.–28.02.2014. | |
| Apmeklējot latvijas laikmetīgās mākslas centra (llmc) “ofisa galeriju”, ik reizi atceros palodzi savā darba birojā. tur pirms kāda laika novietoju dažus podiņus ar ilgstoši nīkulīgiem audziņiem. Notika brīnums. tie burtiski eksplodēja botāniski vētrainā ekstāzē. No mazā kaktusiņa sāka dīgt pamatīgas beisbola nūjas; alvejas gaļīgās lapas izvērtās milzīgā džungļu vēdeklī; gadiem snaudusī “nakts karaliene” nu stīgoja līdz griestiem un vairākas reizes gadā rīkoja neticami krāšņus ziedu salūtus. tas viss nāca bez zināšanu piepūles, īpašiem mēslojumiem vai laistīšanas režīmiem. vienīgais izskaidrojums – dažu metru attālumā aiz loga elektromagnētiskos viļņus enerģētiski un visu caurvijoši staroja tramvaja līnijas vadi. tā arī šeit, llmc kabatas galerijā, līdzīgi kā uz manas palodzes, izstāžu atklāsmēs kārtojas dažādu māksliniecisku personību radošās domas “audziņi”, īpaši atlasīti starp tādiem, kam piemīt kaut kas avangardisks, eksperimentāls, māksliniecisko attīstību tālāk tīstošs... Še ir tāds testu poligons ar akurāt vajadzīgo māksliniecisko radiāciju un visādu citādu starojumu, kas reizēm rosina un šķiļ arī brīnuma dzirksti. Un arī to spēcīgo asinsrites straujumu un sajūtu bliezienu, kāds rodas salā pēc 50 gramu tīra spirta malka. Šoreiz tāds īpašas kvalitātes baudījums gadījies saistībā ar meistaru Mārtiņu Roķi un viņa ekspozīciju “2+2=5”. Komentārā autors viedi norāda, ka “politikas kontekstā 2+2=5 ir melu formula, kad acīmredzamas patiesības tiek noliegtas ideoloģijas vārdā”. jāpiebilst: un ne tikai. tāda nu ir ļaužu dzīves ierastā ikdienas prakse teju visās jomās. meli kā aizsardzības un patvēruma forma? meli kā vitalitātes garants? turklāt tā nu pēkšņi iegadījās, ka mārtiņa Roķa konceptuālais formulējums izrādījās pat itin pravietisks. jo jau izstādes izskaņā pasaules mediju fons sāka uzbudinoši pieblīst ar vēstīm par Krievijas fīrera paranoidālo un unikāli biezā melu darvā mērcēto “Krimas performanci”. Še jau tā sakot – 2+2 = 55! | |
 Mārtiņš Roķis. 2014 Foto no Mārtiņa Roķa personīgā arhīva | |
| taču mārtiņš Roķis, gan atzīstot savas “melu formulas” sadzīvisko reālismu “rupjajā ikdienā”, šajā ekspozīcijā tomēr cēlās astrālākos augstumos un attīstīja pavisam citu ievirzi gluži eksakti intelektuālā plaknē. tā bija pilnīgi deliterarizēta un deideoloģizēta tīras formas, skaņas un kustību pasaule. vide, kurā kā atvērts uztveres sūklis peldēja cilvēks – vērotājs. pacēlums it kā dievišķu abstrakciju realitātē ieveda mūs zinātnes un mākslas robežzonā. mārtiņa Roķa veidoto objektu matemātiskā skaidrība, lakonisms un tehnicisms hipnotizēja ar kādas tikko jaušamas mistērijas klātbūtni. Kā gaistošs smaržu aromāts... Kā “melnā matērija”, kas gan esot visaptveroša, bet mūsu prātam lielajā neziņas tumsā tīta. “meli” šeit bija “patiesība”, jo autora kompozīcijās organizētie jutekliski tveramie fiziskie elementi lika skaidri nojaust vēl kādas citas dimensijas klātbūtni. tālab šie “meli” ir nevis meli, bet mazas atklāsmes lielās realitātes bezgalīgajā noslēpumā un daudzveidībā. Kā ieskats cauri atslēgas caurumam – tur otrā pusē ir vēl kāda cita pasaule. Un vēl, un vēl, un vēl... Un arī še un tagad līdzās mums, ap mums un mūsos iekšā ir vēl kas cits. Kā jau kamerizstādēs tas klājas, arī llmc galerijā tika demonstrēti tikai kādi pieci seši objekti, kas vērojuma gaitā saaudās vienā veselumā. Un, kā tas saistībā ar mākslu piederas, še it kā prasītos kādi estētiski vērtējumi. ierastās mērauklas vicinot, varētu piesaukt, piemēram, minimālismu. Bet šajā gadījumā tā būtu tikai norāde uz artefaktu strukturējuma veidu kaut kādā elementārdaļu līmenī. Skaistums, par ko vajadzētu runāt dailes apcerēs, še izrietēja ne tik daudz no paša autora apzinātas gribas, bet gan apriori bija pašiem objektiem piemītošs. pirms jebkādas apzinātas pieredzes. piemēram, aplis ir skaista, ideāla un absolūta forma neatkarīgi no jebkura mākslinieka gribas un talanta. tas ir objektīvs skaistums – kā matemātikas formulu elegance, kā reizrēķinu tabulas maģiskā kārtība. Cool elegance un spriegums staroja no katra “2+2=5” eksponāta. piemēram, lielā plakne, kur grafisko mikroelementu iluzorā vibrācija atgādināja datora monitora vai tv ekrāna darbību nulles režīmā. vizuāli tvērām trikotāžas tekstūrai līdzīgu smalku rakstu. te tas ir – mēs apzināmies attēla statiku, bet tā aktīvais “šilierējums” acīs pretēji prāta protestam uzrāda citu patiesību, kuras tur it kā nav, jo 2+2=5. Un mērķtiecīgais subjektīvisma izslēgums še garantēja absolūtu formas un koncepta atklāsmes perfekciju. | |
 Mārtiņš Roķis. Skats no izstādes “2+2=5”. 2014 Foto: Andrejs Strokins Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un Latvijas Laikmetīgās mākslas centram | |
| Līdzās uz grīdas dzīvoja hipnotiska “pulksteņu” grupa, kur melnos ietvaros tvertu apļu aklajās “ciparnīcās” riņķoja vientuļi rādītāji. Katrs savā neatkarīgā gaitā, bet vienotā ritmā. Kā robotu armija. Kā laika mīnas. varbūt varam še rast arī kādu metaforu, mājienu uz atziņām par laika relativitāti. lai gan šāda banalitāte atkal pārāk vienkāršoti izriet tikai no objektu formas literāra lasījuma. Bet “patiesība ir kaut kur tur laukā”. ir jau tur arī “laiks”, bet drīzāk – process. Ritms... Kādas universālas un nebioloģiskas apziņas apliecinājums. Un tad nāca instalācija spoguļkvadrātā. grīdas plaknē atveras iluzora gaismas aka, kur zaigojošu punktu virtenes vilina skatu maģiskās dzīlēs un arī atklāj kādu citu “telpisku” īstenību, kādu “aizspoguliju”. vai teju līdzās arī “spoguļu stūris” ar tajā iekārušos akustisku zirnekļveidīgu ietaisi. Atmiņā ataust konstruktīvistu stūra skulptūras. Un še vēl līdzās pie sienas trīs “maļeviči” – trīs krāsaini taisnstūri. Balts, sarkans, zils – tāds īsteni mondrianisks salikums. “extraterrestriālas” mistērijas gaisotni kāpināja telpā un objektu tuvumā pulsējoša mainīga un tehnogēna skaņa. fascinējoša un satraucoša norāde par kādas citas esības klātbūtni. Šķietami nedzīvais ir dzīvs. tieši skaņa, domājams, bija būtiska un visu ekspozīciju vienojoša dominante. zīmīgi, ka šādi – kustībā caur nepārtrauktas un vienotas vizuālās un audio norises uztveri – jutekliski apgūstam kaut ko lielāku, citu papildvērtību. tā ir liecība par kādu multireālu vidi. te ir bijuši “viņi”, tikai kaut kur izgājuši, kaut kur aiz stūra vēro mūs, bet tikmēr aparāti tikšķ un mirgo un kaut kas nemitīgi rit un notiek... tomēr šādas fantāziju vīzijas balstītas uz gana vēsu prāta darbu, kur meistara apziņā tapušas konceptuālas stratēģijas dažāda rakstura skaņu ģenerēšanā. Amplitūdā no psihedēlijas līdz datormūzikas sacerējumiem. Un ne velti tā. jāatceras, ka mārtiņš Roķis ir audiovizuālās programmēšanas self-made speciālists. teju piecpadsmit gadus gremdējies elektronisko skaņu pasaulē. Kā norādīts izstādes anotācijā, “autors strādā ar skaņu dažādos kontekstos un formās, uzstājoties eksperimentālās mūzikas koncertos, veidojot instalācijas un skaņdarbus multikanālu sistēmām. (..) viņa darbi bijuši skatāmi vai tikuši atskaņoti gan latvijā (mākslas muzejā “Rīgas Birža”, jauno mediju kultūras centrā RIXC Spīķeros, festivālā ”Skaņu mežs” un citur), gan skaņu mākslas centros sTeIM Nīderlandē, eMs un Fylkingen zviedrijā, koncertzālē Audiorama Stokholmā, Cafe OTO londonā, festivālos nextsound Ukrainā un sound Around Kaliningrad Krievijā (..)” Un plus vēl ducis citu internacionālu prezentāciju, kur mārtiņš godam pildījis Latvian guest-composer lomu. Rosība radio viļņos un dīdžeja darbos. viņa personības vēriens iespaidīgi atklājas arī virknē skaņdarbu ierakstos un albumos, kas pilni ar valdzinošiem “skaņu mākoņiem”. Mārtiņu Roķi labi raksturo Rihards Bražinskis: “(..) ekstrēmās datormūzikas daudzveidība pilnā tās amplitūdā, iekļaujot arī ritmiskus un kvazimelodiskus pavērsienus. Roķis jau kādu laiciņu ir uzņēmis savu pilnasinīgo kursu un to ļoti labi arī tur, būdams izturēts, estētiski tīrs un stabils un piedāvādams saistošu plosi un masīvu, labu skaņu.” | |
 Mārtiņš Roķis. Skats no izstādes “2+2=5”. 2014 Foto: Andrejs Strokins Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un Latvijas Laikmetīgās mākslas centram | |
| Ievērosim, ka saistībā ar mārtiņu Roķi retāk tiek lietots vārds “mākslinieks”. Biežāk varbūt neitrālais – “autors”. taču, šķiet, vēl varētu lietot apzīmējumus “operators”, “diriģents”, “dizainers”... mārtiņš Roķis nav tāds tradicionāls “daiļradītājs”. viņš kārto un organizē artefaktu statusā celtus pirmelementus. mēs še tā kautrīgi pārāk bieži nepiesaucam vārdus “māksla” vai “mūzika”. jo Mārtiņam nav šī šķietami obligātā izglītība iz mūzikas vai mākslas akadēmijām un pat ne no speciālajām skolām un koledžām. toties autors studējis filozofiju latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātē. varbūt tieši tur trenēta tā un tāda domas disciplīna, ko varētu tikai apskaust jo daudzi daiļo mākslu kopēji. Katrā ziņā tieši par šāda “nemākslinieka” darbiem mēs tagad pavisam godbijīgi runājam nopietnā mākslas žurnālā. tas vēlreiz atgādina nereti piemirstu patiesību par domāšanas absolūtu prioritāti jebkādos mākslinieciskajos procesos. viss pārējais caur akadēmisko izglītību varbūt ir tikai formas slīpēšana, kas, protams, ir ne mazāk svarīgi, bet ne izšķiroši. mārtiņam Roķim domāšana ir primāra vērtība. viņš ar savu inteliģenci, talantu un citādi trenētu prāta disciplīnu ir pratis ienākt mākslas spēļu laukā it kā no otras – netradicionālās un neoficiālās puses. Un pratis šo spēli izvērst plaši – ārpus ierasto pieņēmumu aploka. izvest to lielajā klaidā... | |
| Atgriezties | |
