VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Jaunā tēlniecība [09.12.2015. 21:58] Katriona Luīze Rožlapa, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3.kursa studente Latvijas jauno tēlnieku izstāde „T-faktors” Latvijas Mākslinieku savienības galerija 07.11.–06.12.2015. | ||||||||||
| Dodoties uz Mākslinieku savienības telpās esošo izstādi „T-faktors”, jau iekšēji rodu sevī skeptisku attieksmi par to, vai vispār ko labu izdosies tur ieraudzīt. Zinot, ka tā ir kārtējā laikmetīgās mākslas izstāde, protams, jāsaprot, ka visticamāk no īstenas tēlniecības, tās klasiskajā nozīmē, neko redzēt nevarēs. Šis pieņēmums apstiprinājās. Tomēr jāsaka, ka pāris objekti, kurus gan šā vai tā ir grūti nosaukt par tēlniecību, bija visai interesanti un to pamatā laba ideja. Kopumā izstāde parāda visai raibu un dažādu šodienas tēlniecības ainu. Tās ietvaros apskatāmi gan grandioza izmēra darbi, gan kinētiski objekti un pavisam neliela izmēra skulptūras. Darbi nav saistīti cits ar citu, līdz ar to nerodas izstādes kopības izjūta, lai gan šajā gadījumā tāda nemaz neprasās, jo iespējams aptvert, kāda tad ir mūslaiku tēlniecība un tās tendences. Interesanti novērot, kā tā ir attīstījusies, līdz pat tādai robežai, ka maz ko no šīs izstādes gribētos vispār saukt par tēlniecību, līdz ar ko radās jautājums, vai gadījumā nav tā, ka tēlniecība tās klasiskajā izpratnē ir zudusi? Interesanti ir ne tikai apskatāmie izstādes darbi, bet noteikti arī mākslinieku komentāri pie katra no tiem. Dažu darbi pauž visai dziļas idejas, savukārt citos aprakstos izlasāms vien tas, ka nekāda iecere nav bijusi un nu redz kā sanācis. Nenoliedzami interesanti ir izprast kā domā mūsdienu jaunie tēlnieki un kas tos interesē, iedvesmo un ko tad viņiem gribas pateikt ar to, ko viņi dara. Īpatnējā formā izteikta bija Andra Maračkovska ideja par cilvēka ārējo čaulu, kas apkārtējos uzrunā. Lauzīts silikona kailķermenis, kas atlaidies vannā, pilnā ar ūdeni. Visai īpatnējs veidojums, lai neteiktu vairāk, kas piesaista uzmanību ar savu neparastumu un to, ka tajā nepārtraukti cirkulēja ūdens. Skatu piesaistīja arī Agitas Šteinbergas darbs. Piesaistīja nevis ar savu neparastumu vai ar brīnišķīgo ideju, bet drīzāk ar to, ka visu laiku jāuzmanās, ka tik neuzplēst drēbes uz šīm metāla stieplēm. Protams, jaunās mākslinieces ideja bija interesanta un pašai nozīmīga, tomēr, jāsaka, ka veidojums nekādu apbrīnu manī kā skatītājā nevarēja izsaukt. No mazās formas tēlniecības darbiem uzmanību piesaistīja Andreja Ratkeviča darbs, jo tas skatītājam liek ilgi domāt, kā gan mākslinieks paveicis to, ko paveicis, kā tas nākas, ka viss darbs tik lieliski balansē un negāžas apkārt. Šādi īpatnējas formas tēlniecības darbi tieši parāda dažādās iespējas, materiālus, ko var izmantot, lai radītu interesantu objektu. Runājot par nelielā izmēra tēlniecības darbiem, noteikti skatu piesaistīja bikses nolaidušais ASV prezidents Obama. Šis ir Amandas Krūmiņas darbs, kurš lieliski atklāj mākslinieces pašas domas par to, kā dažkārt pasaules vadītāji sola mieru, bet patiesībā dara, ko citu. Šāds objekts visnotaļ varētu izsaukt kādu rezonansi sabiedrībā, ja vien būtu pareizi eksponēts, lai piesaistītu uzmanību no dažādiem cilvēkiem ar dažādiem viedokļiem, bet stāvot šajā mazajā Mākslinieku savienības kambarī, tas spēj iegūt visai mazu ievērību. Rūdolfa Baltiņa darbs „Maize” lielā mērā kontrastēja citu izstādes objektu starpā ar savu vienkāršību, bet vienkāršību tās labajā nozīmē. Gan idejiski, gan izpildījuma ziņā lielisks darbs, kurš parāda to, ka arī bez sarežģītām formām un elementu pārbagātības sasniedzams perfekts efekts. Skatoties uz šo granīta maizes klaipiņu, no tā dveš tāda kā latviska sajūta, ko pastiprina autora paša komentārs pie darba apraksta. Granīts kā latvisks materiāls visnotaļ nav izvēlēts nejauši. Tas precīzi saskan gan ar autora ideju, gan ar objekta formu un saturu, jo šis granīta maizes klaips neviļus atgādina nupat no krāsns izņemtu siltu rupjmaizes klaipiņu, ko kāda branga sieva uzlikusi uz ar lina galdautu pārsegta galda. Ieraugot aprakstā, ka šīs izstādes ietvaros sagaidāma performance, ar lielu interesi gaidīju, kas tad tas būs. Grūti iztēloties, kā gan tēlniecība sasaistāma ar performanci, līdz ar to vēl lielāku interesi radīja Kristapa Andersona pieteiktais tā saucamais mākslas darbs. Diemžēl jāsaka, ka tas radīja jautājumu – kā gan šis darbs pieskaitāms pie tēlniecības? Tetovējums, kas attēlo mums nacionāli tik nozīmīgo Brīvības pieminekļa daļu „Važu rāvēji”, grūti nosaucams par tēlniecības darbu, līdz ar ko rodas pamatots jautājums, kādēļ gan kuratore Olga Šilova vispār izvēlējusies šāda tipa darbu ietvert izstādē zem nosaukuma „tēlniecība”. Šis, tā saucamais, tēlniecības mākslas darbs nav piedēvējams Kristapam Andersonam, jo no viņa tur ir tik vien kā ideja. Piemineklis ir tēlnieka Kārļa Zāles veikums, kā arī tetovējumu veic vārdā nenosaukts vīrietis. Tas, ka mākslinieks, redz, ir izdomājis ideju, ka tādējādi šī važu saraušanas ideja tiek iekodēta viņā pašā, ir daudz par maz, lai šo performanci vispār nosauktu par tēlniecības mākslas darbu. Protams, burvīga ideja, ka vajag saraut visu, kas iegrožo, bet tad jājautā, vai tiešām šis darbs ir tik vērtīgs, lai to liktu izstādē zem nosaukuma – Latvijas jauno tēlnieku izstāde? Vislielāko izstādes apmeklētāju uzmanību visnotaļ piesaista divi liela izmēra kinētiskie objekti. Viens no tiem – Jāņa Novika darbs, kurā ir ietverts dzīves cikliskuma princips, ļauj skatītājam pašam darboties ar objektu, to darbinot, līdz ar ko izraisot neparastas skaņas. Runājot par otru kinētisko veidojumu, nenoliedzami varētu teikt, ka tas ir vispiesaistošākais objekts visas izstādes ietvaros. Atklāšanas dienā Laura Vītoliņa kinētiskais objekts „Laika dīdītājs” visu laiku pulcēja izstādes apmeklētājus, kuri gluži kā piekalti lūkojās uz to, kas notiek objektā iekšā. Tas ir kā vesela, astoņstūra formā veidota istaba. Tā ir pilna ar sadzīves mantām, tur ir gan gulta, gan krēsls, gan grāmatas, viss kā pienāktos vienkāršā istabā. Objekta piesaistošā burvība sākas tad, kad to ieslēdz. Visa šī istaba sāk griezties un mantas sāk nekontrolēti gāzties un virpuļot pa šo istabu. Jāsaka, ka mākslinieks ir līdz precizitātei realizējis savu aprakstā pausto ideju, līdz ar to darbs vērtējams kā izdevies, un nenoliedzami tas ir viens no interesantākajiem un iespaidīgākajiem izstādes objektiem. Kas tieši cilvēku piesaista šajā destruktīvajā istabas graušanas procesā un kādēļ gribas to skatīties un skatīties, ir grūti izprast, bet visnotaļ Laura Vītoliņa darbs ir ļoti uzmanību saistošs. Kopumā jāsaka, ka izstādi, kas atvērta līdz 6.decembrim, ir vērts apskatīt, ja skatītājam ir interese par to, kas jauns mūsdienu tēlniecībā. Interesentiem, kuri ir iecienījuši klasiskas tēlniecības formas, gan jāiet uz izstādi bez lielām cerībām ieraudzīt ko estētiski skaistu. Lai gan telpas nav izstādei tās labākās, tomēr vismaz ir izdevība apskatīt pāris visai lieliskus jauno tēlnieku veikumus, kas dod ieskatu mūslaiku tēlniecības norisēs. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
