Mākslinieka sūtība jeb pret mākslu pēc pārpalikuma principa [27.11.2015. 23:06] Linda Teikmane, Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras studente
Mākslinieka sūtība ir dzīvot pilnīgu, krāšņu un pēc iespējas daudzveidīgu dzīvi mākslas pasaulē, kuras ietvari tiks tālāk izvērsti rakstā. Lai varētu runāt par mākslas pasaules eksistenci, ir jābūt pamatam tās pastāvēšanai. Par to jau ir sprieduši gan vietējie, gan ārzemju mākslas zinātnieki, vēsturnieki, institucionālisti, galeriju, muzeju darbinieki un citi teorētiķi vairākus gadu desmitus tādā vai citādā aspektā, līdz ar to tas ir pašsaprotams fakts. Mākslas darbu finansēšanas kārtība kopš 90. gadiem ir kardināli mainījusies, liekot Latvijas teritorijā pastāvošajai mākslas pasaulei pielāgoties tā brīža apstākļiem. Par 90. gadu lielo pārkārtojumu procesu Latvijas teritorijā pētniecība ir iesākta, bet tā nav vēl tik pilnīga, lai varētu teikt, ka par šo laiku ir zināms viss.
Sociālisma laika ekonomikas pāreja uz tirgus ekonomiku bija viena no lielākajām ekonomiskās sistēmas pārmaiņām pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Šīs sistēmas bija pilnīgi atšķirīgas pēc savas būtības un to, kas veiksmīgi darbojās iepriekš, nekādi nevarēja pielietot turpmāk ne daļēji, ne pilnībā. Tā kā nebija iespējas iepriekš paredzēt PSRS sabrukumu, tad par nopietnu uzdevumu kļuva pielāgošanās jaunajai tirgus ekonomikas sistēmai, par kuru iepriekš nebija nekas konkrēti zināms. Daži ārzemju izstāžu braucieni kopā ar nelielu skaitu ārzemju žurnālu, kuri sāka parādīties publiskajā telpā aizvien vairāk, ārzemju radio pārraides sniedza fragmentāru ieskatu par to, kāda varētu būt tirgus ekonomika. Tomēr jāņem vērā, ka, runājot par tirgus ekonomikas sistēmu, netika izvērsta tā pilnvērtīga apskate tāpat neiedomājami būtu veikt šo abu, tobrīd konkurējošo, sistēmu salīdzinājumus (piemēram, kas tika veikts šī raksta autores bakalaura darbā “Vizuālās mākslas un mārketinga attiecības LPSR Mākslas Fonda un LPSR Mākslinieku Savienības ietvaros 1981.–1991. gads”, analizējot sociālisma mākslas sistēmas īpatnības ar Rietumu mārketinga teorijas instrumentiem). Tirgus ekonomika tika analizēta vienīgi tā negatīvo pušu kontekstā gluži tāpat kā sociālisma sistēmā bija pārsvarā vienīgi sasniegumi un pozitīva ietekme uz valsts ekonomiku. Tirgus ekonomikas ekonomistu kritika pārsvarā bija šāda rakstura: “Viņi pilnībā ignorē sociālisma un kapitālisma sociāli ekonomisko sistēmu pretstāvi, un, kā jau bija pārliecinoši pierādīts ar marksistisko kritiku, hiperbolizē tehniski ekonomisko procesu mērogus un nozīmi, kuriem varētu būt līdzīgas īpašības polāri atšķirīgos sociālos apstākļos” (Экономические науки. CCCP, "Высшая школа", 1981. 99.lpp.). Sociālisma sistēmā strādājošajiem un dzīvojošajiem cilvēkiem nebija pieejams objektīvs skatījums par turpmākajām pārmaiņām vai to nozīmi. Lai arī objektivizēts skatījums ir diskutabls jautājums arī šodien, tomēr skatījuma akūtam trūkumam ir neapgāžama ietekme uz tā brīža lēmumu pieņemšanu un rīcības iespējām.
Šis lielais lūzuma punkts, varētu teikt, ir sekmīgi pārvarēts, tomēr daļēji tam ir bijusi ietekme uz to, kāda ir mūsdienu mākslas pasaule. Sevišķi tas ir sakāms par Austrumeiropas mākslas pasauli 2000. gadu mijā. Tomēr arī Rietumeiropā nevar teikt, ka viss bija tik rožaini, kā to mēģināja iegalvot Latvijas neatkarības laika sākumā un īpaši stāšanās laikā Eiropas Savienībā, kapitālismu definējot kā sistēmu gandrīz bez vājajām pusēm. Balsojumam nepieciešamo informāciju gūstot no vienas puses informatīvajā kampaņā un no otras puses savā viedoklī, bija vienīgi skaidrs, ka iestāšanās Latvijai nesīs zināmas pārmaiņas. Kādas pārmaiņas būs, noteikt varēja mēģināt noteikt vienīgi nelielos tirgus apjomos saistībā ar cilvēku praktisko darbību (Ķirsons Māris. Prognozē pārmaiņas pēc Latvijas iestāšanās ES. 2004. gada 13. aprīlis. http://www.db.lv/razosana/prognoze-parmainas-pec-latvijas-iestajas-es-163392). Tirgus ekonomika kopš savas pastāvēšanas sākumiem nebija spējusi pastāvēt bez lielākām un mazākām krīzēm. Krīzes iestājās agrāk vai vēlāk, pat ja vadošie finanšu instrumenti un institūcijas apgalvoja, ka krīzes tirgus ekonomikā nebija iespējamas un nekādā gadījumā neiestāsies tuvākajā laikā. Tāpat kā 1930., 1950., 1990. gados arī 2008. gada krīze bija smags un negaidīts trieciens. Krīžu esamība bija tas apstāklis, uz kuru īpaši rūpīgi norādīja padomju teorētiķi, bet tas nenozīmēja, ka tāpēc, ka krīzes bija un ir tirgus ekonomikā, kāds būtu atcēlis krīzes sociālisma sistēmā tās funkcionēšanas laikā. Kā teorētiķi uzsver, PSRS sabrukums, lai arī neparedzams, tika ilgstošas un smagas stagnācijas, krīzes ievadīts.
Principā 1990. gadu sākumā tika vienkārši nomainīta fukcionēšanas sistēma visai valstij kopumā. Šajās norisēs tika iesaistīts Latvijas lokālais mākslas tirgus, kā arī jau minētā mākslas pasaule. Kritiskie prāti jau tobrīd paredzēja to, ka jebkurā gadījumā nebūs iespējama tāda veida varbūtība, ka jaunajai sistēmai nebūs nekādu trūkumu. Lai arī lielākā daļa defektu tika skatīti morālās kategorijās kā “sapuvušā kapitālisma” parādības vai degradējošais dzīvesstils, tomēr trūkumi skāra arī ekonomisko pusi. Ņemot vērā to, ka mākslas fondu sistēma un mākslas finansēšanas modeļi Rietumos tobrīd un arī tagad ir attīstītāki nekā Austrumeiropā, tas tagad tiek bieži aizmirsts. 2000. gados Latvija un to pārstāvošie mākslinieki pirmoreiz izteikti pievērsās Rietumu mākslas pasaulei, tās māksliniekiem, sniegtajām izstāžu un mobilitātes iespējām. Šai ziņā jāuzsver 1990. gadu dekādes nenoliedzamā atšķirība no 2000. gadu dekādes.
2000. gadu sākuma dekādi vairāk kā jebkuru no iepriekš bijušajām dekādēm raksturo vārds “globalizācija”. Tagad, varētu teikt, notika ne tikai mākslas sasniegumu pielīdzināšana pie Rietumu mākslas pasaules sasniegumiem, bet arī daudz aktīvāka iedzīvošanās Rietumu mākslas pasaules vidē. Lai arī konkrētus gadskaitļus šai gadījumā iedalīt ir diezgan sekundāri, jāatzīmē, ka daudzi no šiem procesiem turpināja notikt ar mainītu dinamiku un aktualitāti. Pēc dažādu teorētiķu teiktā varēja manīt pretēju tendenci – iedzīvošanās process ir noticis jau tik būtiski, ka, lai arī Austrumeiropas māksla pēc sociālisma sistēmas sabrukuma vairs nav uzskatāma par īpašu eksotiku un ir kļuvusi Rietumos pazīstamāka, Austrumeiropas mākslai ir zudis lokālais konteksts un tā ir “rietumnieciskojusies” (Carrell Christopher, Third Eye Centre. Contemporary visual art in Hungary: eighteen artists. Third Eye Centre in association with the King Stephen Museum, 1985. 4.lpp.; Badovinac Zdenka, Peter Weibel. 2000+ Arteast Collection: the art of Eastern Europe: a selection of works for the international and national collections of Moderna galerija Ljubljana: Orangerie Congress-Innsbruck, 14. – 21. November 2001. Folio, 2001. 12.lpp.; Irwin. East Art Map: Contemporary Art and Eastern Europe. Afterall, 2006. 375.lpp.). Tādejādi Austrumeiropas, tai skaitā Latvijas, mākslai ir joprojām svarīgi saglabāt savu seju turpmākos globalizācijas un rietumnieciskošanās apstākļos, lai spētu noturēt savas pozīcijas attiecībā pret 3. Pasaules valstu māksliniekiem, kuri no Tuvajiem Austrumiem, Āzijas un Āfrikas nāk ar spēcīgi lokālo mākslu, kura jau no orientālisma laikiem ir uzskatāma kā eksotika.
Mūsdienās notiekošie procesi mākslas pasaulē ir visu kādreiz notikušo procesu rezultāts. Fondu un mākslas finansējuma sistēma joprojām ir nemitīgā attīstībā, ņemot vērā gan ārvalstu pieredzi šajā jomā, gan nemitīgus lokālos pilnveidošanas pasākumus. Viens no joprojām vadošajiem darbības pricipiem un vienlaikus trūkumiem ir mākslas pasaules atbalsta fragmentārais raksturs. To šobrīd neizbēgami ietekmē pasaulē aktuālās norises kā “divi B” (bruņošanās un bēgļu krīze). Nenoliedzot šo globālo notikumu risināšanas nepieciešamību, svarīgi ir arī neaizmirst par lokālo mākslu kā nozari ar vienu no visspēcīgākajiem sabiedrības saliedēšanas potenciāliem. Šis potenciāls ir spēcīgs no tā viedokļa, ka tas ir vietējs un mentalitāte, gluži tāpat kā ekspresija daudziem ir radniecīga. Vietējās mākslas projektu veiksmīgs menedžments un izstāžu darbība fragmentārā veidā nevar notikt prognozējami. Lai arī jātiek īstenotiem vislabākajiem projektiem, jāņem vērā, ka visu projektu sagatavošanā tika ieguldīts darbs un iespēju robežās tie tiek īstenoti. Šādā veidā tiek deformēta izpratne par vizuālās mākslas ainu, kā arī fiziķu un liriķu stereotipu iespaidā – par darbu vizuālajā mākslā.
Par vienotas kultūrpolitikas esamību, vienota virziena ievērošanu mākslas jomā grūti runāt, ja pat regulārais, varētu teikt garantētais, mākslas atbalsts pēkšņi tiek reducēts kā nesenajos budžeta grozījumos visām ministrijām, kopumā ietaupot 12 miljonus (Ķezbere Zandra. Budžets 2016: Nespēj vienoties par minimālās algas apmēru; izdevumi jāsamazina par vēl 12,4 miljoniem. http://www.delfi.lv/bizness/budzets_un_nodokli/budzets-2016-nespej-vienoties-par-minimalas-algas-apmeru-izdevumi-jasamazina-par-vel-124-miljoniem.d?id=46389305 2015. gada 27. augusts). Samazinājums pēc medijos izskanējušās informācijas Kultūras ministrijai nozīmēja arī pasākumu Latvijas simtgadei reducējumu. Ne mazāk svarīgs jautājums ir tas, kāda aina vizuālajā mākslā un kultūras jomā ir sastopama gan Latvijas centrālajos rajonos, gan reģionos. Tas, ka vizuālās mākslas pasākumi lielākoties notiek, orientējoties ap mākslas institūcijām kā muzeji un galerijas, ir skaidrs, jo tādā veidā tiek īstenots piešķirtais atbalsts konkrētām juridiskām personām. Tomēr jautājums aptver arī pašu vizuālās mākslas ainu gan Rīgā, gan ārpus tās. Visu nevar reducēt tieši auditorijas uztveres specifikā un tajā, ka mērķauditorija neinteresējas par vizuālo mākslu šodien. Tomēr vizuālā māksla kā tieši latviskais fenomens ir tiešām maz zināma, jo lielākoties reģionos nav tādas mākslas dzīves, lai tur dzīvojošie cilvēki uzreiz varētu atpazīt, kas ir tas, kas veido Latvijas vizuālās mākslas specifisko raksturu.
Ja ņem vērā Latvijas vizuālās mākslas attīstību, tad skaidrs, ka vizuālā māksla ir spērusi soli uz priekšu, lai gūtu pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko tēmu ietvarus. Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spēcīgi saistīta ar latvisko identitāti ne tikai tehniskā izpildījuma ziņā, piemēram, glezniecībā. Rodas jautājums, kādā veidā saliedēt mūsdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetīgo mākslu? Būtībā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšķirīgi viens no otra, kā varētu domāt. Abos gadījumos saruna ir par aktuālām tēmām. Abos gadījumos acu mirklī tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors, kuru, piemēram, literatūrā spilgti ilustrē tāda mūsdienu parādība kā Vilis Lācītis ar savu daiļradi. Ir svarīgi turpināt iesākto dialogu ar tautiešiem kā Latvijas vizuālās mākslas galveno mērķauditoriju un konteksta uztvērējiem. Turklāt ir svarīgi nenoniecināt mūsdienu mākslas parādības kā mūsu laikabiedru radošos devumus tā mērķa labad, lai nogaidītu hipotētisku periodu nākotnē, kad mākslinieka darbi tiešām būtu droši: vērtīgi un apstiprināti pareizi.
Daudzos gadījumos ir grūti pievērsties vizuālajai mākslai tieši no šāda skatu punkta. Daudz zināmāk un skaidrāk ir pievērsties no mākslas mīļotāju skatu punkta vecmeistaru nenoliedzamā snieguma atkal novērtēšanai. Pēc Frančesko Bonami nesen latviskotās grāmatas vecmeistaru popularitāti un arī cenas mākslas tirgū neveido paši darbi: “Agrāk kolekcionārs investēja nākotnē, slēgdams derības ar tagadni. Mūsdienās derības tiek slēgtas jau pēc sacīkšu beigām un pirktas patiesībā tiek pašas cenas, nevis mākslas darbi” (Bonami F. Es arī tā mācētu. Neputns. 2015. 134.lpp.). Lai arī laikmetīgā māksla mākslas sektorā nav tā lielākā daļa mūsdienās, svarīgi ir mēģinājumi samērot mākslas sektora iekšējo struktūru, neizdzīvot ārā radikālos jaunās mākslas piekritējus un neiznīcinot arī konservatīvo pusi. Mākslas pasaule ir vienota tad, kad ir pēc iespējas vairāk dažādu pušu pārstāvju. Tomēr, krītot konservatīvismā, mākslas pasaule var riskēt ar to, ka jaunrade izzūd un procesi, kuri vēl kādu laiku risinās uz priekšu pēc inerces, var apstāties. Gadījumos, kad notiek apstāšanās, tā notiek totāli. Daudzu Eiropas valstu kontekstā laikmetīgā māksla tieši tāpat joprojām turpina pierādīt savu nozīmi un nav iespējams nekāds cits risinājums kā šo mākslas pasauli atkal iekustināt. Lai neturpinātu Dona Kihota iesākto cīņu par priekšstatiem, kā bija un kā varēja būt, visoptimālākais variants ir uzņemties šo grūto darbu un būt atvērtam laikmetīgās mākslas parādībām, kuras notiek tagad, lai runātu par to, kāda varētu būt 21. gadsimta vizuālā māksla.