VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Es gribēju saprast... Vai nav jauks aicinājums komunicēt? Maija Rudovska, kuratore Saruna | |
| 2013. gada vēlā rudenī “kim?” laikmetīgās mākslas centrs jau otro reizi savas pastāvēšanas vēsturē aicināja lietuviešu māksliniekus veidot izstādi, kas – šoreiz ar nosaukumu Underground1 – tieši tāpat kā tās priekštece “lieta virpina lapu vējā” 2010. gadā, raisīja ne vienu vien pārdomu vietējā latvijas mākslas vidē. toreiz, pirms četriem gadiem, par to “studijas” lappusēs izteicās Jānis Borgs2, šoreiz bezbailīgi savu viedokli interneta vietnē Satori atklāja mākslas kritiķe Jana kukaine rakstā “ar mākslīgo pavadoni pazemes tunelī”3. tomēr Underground vedina izsvērt un aplūkot drīzāk ne pašas izstādes virtuozitāti un atmosfēru, ar kurām tik meistarīgi žonglē no lietuvas mākslas scēnas nākusī mākslinieku grupiņa, bet gan tās iedarbību un saikni ar latvijas mākslas vidi, atkal un atkal uzdodot jautājumus par attiecību ķēdi “mākslinieks– mākslas institūcija–skatītājs un pati māksla”. sarunā mākslas kuratore maija rudovska, mākslas kritiķe Jana kukaine un “kim?” laikmetīgās mākslas centra programmas direktore zane onckule, ar komentāriem piedaloties “studijas” galvenajai redaktorei līgai marcinkevičai, diskutēja par gaidām un klišejām, vajadzīgo un esošo, vēlamo un reālo, ar ko saskaramies latvijas laikmetīgajā mākslā un tās izstāžu dzīvē. Maija Rudovska: Pēc līdzšinējās pieredzes un šeit, lokālajā mākslas vidē, pieejamām refleksijām par laikmetīgo mākslu spriežu, ka pie mums no tās tiek gaidīts kas episks, katarsi vai pārdzīvojumu raisošs. Šādas domas rodas arī, pievēršoties Underground izstādei un viedokļiem, kas par to izskanējuši. Pārlasot Janas recenziju, kurā izvērsta kritika par šo izstādi, es kaut kam varu piekrist un kaut kam ne. Jana, kā tu domā – ko pie mums gaida no mākslas? ko tu gaidi? Jana Kukaine: tavā jautājumā ir ietverts tas, ka it kā pastāvētu kāda auditorija, veselums, kas ir homogēns, ar vienām un tām pašām interesēm. manuprāt, tāds uzskats nav pamatots, un intereses ir sadrumstalotas. kāds, piemēram, vēlas apskatīt savu studentu izaugsmi, cits – piedzīvot konkurentu izgāšanos, vēl kāds – jauki pavadīt laiku ar ģimeni utt. līdz ar to atbildēt uz jautājumu, ko skatītājs gaida, nevar, jo mēs nezinām, ko viņš gaida. tu esi piedāvājusi sadalīt mākslas vērotāju, izšķirot pietuvinātu un attālinātu skatītāju. iedziļinoties šīs idejas konsekvencēs, parādās daudz problēmu, kā mēs saprotam “distanci”. Zane Onckule: Varbūt tā vietā var runāt par ieinteresētu skatītāju un pārējo publiku, kas apmeklē to vai citu izstādi? M.R.: bet “ieinteresēts” arī nebūs precīzi. skatītājs var atnākt uz izstādi neieinteresēts un kļūt ieinteresēts. Z.O.: es domāju, ieinteresēts tādā nozīmē, ka tas var būt mums zināmais profesionālis, kas ar to strādā, jo tā ir viņa izvēlētā ikdiena. M.R.: reizēm profesionālis jeb tas, kurš ir kultūrai, mākslai tuvāks, var būt pilnīgi neieinteresēts. Z.O.: Viņš ir ieinteresēts šo problēmu apskatīt, arī kritizēt, jo tas galu galā ir viņa vienīgais ierocis. J.K.: interesi ir grūti izmērīt, tāpat nelietderīgi izrādās šķirot cilvēkus pēc profesijas. Pat tāds galēji nodeldēts piemērs kā sētnieks neder, jo pazīstu vienu mākslinieci, kas studiju laikā patiešām strādāja par sētnieci. tas viņai bija tāds protesta žests. M.R.: zane, vai tu, gatavojot izstādes, domā par to, kas ir potenciālais skatītājs? Pieļauju, ka, veidojot izstādi, tu par to nedomā un vairāk pievērsies idejai, savām izjūtām un interesēm. Z.O.: savā ziņā tas ir kompromiss. kas ir skatītājs latvijā? kultūrā tās plašākajā nozīmē nav amorfas auditorijas, tā vietā var novērot dalījumu atsevišķām nozarēm piederīgajos: vizuālā māksla, klasiskā mūzika, teātris, opera utt. Visus šos potenciālos skatītājus un to daudzumu nosaka pieejamie resursi jeb infrastruktūra, kā arī nozares vēsturiskā attīstība un nejaušības. Šī iemesla dēļ, domājot par vizuālās mākslas auditoriju, jāskatās uz mums pieejamo, proti, cik izstāžu zāles mums ir, cik muzeju mums ir, kādi tie ir, cik komerciāli veiksmīgas galerijas mums ir, cik procesos ieinteresēti un izglītoti mākslas kolekcionāri utt. darba procesā man arī noteikti sanāk, ja ne izdomāt, tad vismaz piedomāt par to vai citu skatītāju. J.K.: bet ko mums dod šis nošķīrums? kāpēc mēs to vispār izvēršam? M.R.: manuprāt, skatītājam, kurš ir saistīts ar kultūru, būtu jābūt bāzei un zināšanām, kas dod iespēju skatīties un būt iesaistītam izstādē atšķirībā no skatītāja, kuram tas nav dots. zināšanas dod priekšnosacījumus izstādes uztveršanai. Z.O.: Jā! tieši tā, būtu jābūt bāzei, jo, kā redzam, arī ieinteresētā profesionāļu daļa, par ko mēs izvēršam sarunu, ir tik ļoti dažāda, ka saruna par viņiem reizēm ir neiespējama. tas ir īpaši spilgti novērojams, ja salīdzinām, piemēram, ilmāra blumberga izstādi “es nemiršu” ar reakcijām, kas ieskauj Underground izstādi. J.K.: un varam secināt, ka bāzes jeb zināšanas var būt atšķirīgas, vai tā? tas nepārsteidz. | |
 Maija Rudovska, Jana Kukaine un Zane Onckule | |
| M.R.: Šo jautājumu uzdevu tādēļ, ka mani māc šaubas, vai skatītājs, kurš aiziet uz mākslas izstādi “kim?” vai jebkur citur, spēj reflektēt par izstādi. no tavas recenzijas, Jana, rodas sajūta, ka ir gadījumi, kad nespēj. es nedomāju, ka tu nespēj. drīzāk, ka neveidojas komunikācija starp kuratoru un /vai māksliniekiem un apmeklētāju, viņa zināšanām un pieredzi. Pārņem sajūta, it kā būtu bezdibenis starp mākslu un skatītāju. J.K.: es precizēšu – fakts, ka neveidojas komunikācija, vēl nenozīmē, ka skatītājs nereflektē. M.R.: tam varu piekrist. Jana, tavs raksts kaut kādā mērā kalpo par atskaites punktu šai sarunai, jo tu, protams, neesi pirmā, kas uz šo (vai līdzīgām) izstādēm reaģē kritiski. es drīzāk gribētu uzzināt, kādēļ tas tā ir. kādi ir iemesli? zinot zanes pieeju un to, kā viņa veido izstādes, es gribētu vairāk dzirdēt arī viņas domas. kādēļ ir tā, ka, sarīkojot šādu izstādi, daudzi mākslas profesionāļi reaģē kritiski, drīzāk pat negatīvi uz to? J.K.: Šajā gadījumā izstādes vēlme veidot komunikāciju, manuprāt, nebija izteikta. lai gan nevar sacīt, ka tā klusētu kā kaps, tomēr teiktais drīzāk izklausījās pēc... hm... neartikulētām skaņām. Z.O.: bet kas tieši veido komunikāciju? es gribētu saprast. mēs izstādē redzam rotaļīgi piezemētu estētiku, izkalkulētu, bet noteikti ne klaji provocējošu. kā arī visiem tiem, kuriem sanāca būt atklāšanā, bija tā iespēja uzņemt enerģijas devu uz improvizētas deju grīdas blakus mākslai. Vai nav jauks aicinājums komunicēt? bet, atgriežoties pie problēmas, tas gan nav nekas jauns – veidojot “kim?” programmu pēdējos četrus gadus, ar šādu uzstādījumu nācies saskarties regulāri. tajā pašā laikā tavs raksts, Jana, man šķita interesants. to es neuztveru kā kritiku. man bija pāris vietas, kur es vēlējos, lai Jana pakomentē. J.K.: kā veidot komunikāciju? Vienas atbildes nav. tas atkarīgs no tā, cik “runīgi” ir paši mākslas darbi, kādā tradīcijā tie ieturēti, kādā kontekstā izstādīti, citiem vārdiem, no kuras puses pūš vējš. M.R.: Šajā gadījumā tā ir tā sauktā postkonceptuālā ievirze, kas konkrēti norāda uz zināmām tradīcijām, kā mākslas darbi tiek veidoti, kā tie tiek skatīti, kā top, uz kā bāzes. J.K.: Šādi ievirzīta, izstāde atklāj daudzus trūkumus, uz kuriem jau norādīju savā rakstā. Z.O.: Jāpiebilst, ka Underground izstādes mākslinieki nāk no konkrētas valsts (izņemot divus dalībniekus) un zināmā mērā reprezentē šo reģionu. reprezentē – šo vārdu viņi paši kategoriski noliegtu, tāpēc ka ir kāda viņus vienojoša un visiem redzama specifika, kas mums atvieglo darbu. mēs nojaušam, kā viņi strādā, kā viņu izstādes top. M.R.: raksturo to! Z.O.: sākotnējais punkts Underground bija pirms trim gadiem notikusī izstāde “lieta virpina lapu vējā”, kas toreiz tika iekārtota “kim?” trešā stāva auditorijā. mākslinieki apzināti izvēlējās šo telpu, kas ir kā starptelpa, “netelpa”, nepiemērota izstādēm. tajā laikā, kad viņi noskatīja šo telpu, tā bija nepievilcīga, brūnā krāsā, kas to viņiem darīja vēl pievilcīgāku. Veids, kā viņi strādā, ir caur sajūtām – kopā būšanu. izstāde attīstās kā stāsts, naratīvs. ir kāda darbu iecere, ko viņi individuāli attīsta savos projektos paralēli kopdarbam, un no šīm sarunām, nobīdēm tēmās un uzdevumos top izstāde. Underground ir izstāde, kas pati sevi veido. Underground – kā izstādes organizators, mākslinieki – kā tās aģenti. tāpēc izstādē nav darbu uzskaitījuma, nav mākslinieku vārdu pie darbiem utt. M.R.: bet vai tas, ko tu nupat aprakstīji, ir raksturīgs tikai lietuviešiem? tā varētu tapt jebkura cita laikmetīgās mākslas izstāde. Z.O.: Varbūt var teikt, ka tas ir kaut kas tāds, kas ir raksturīgs šodienai. tādēļ mēs atgriežamies pie jautājuma – kādēļ vietējais skatītājs, vietējā auditorija to nav gatava uztvert? M.R.: manuprāt, tu nenosauci nevienu raksturīgu iezīmi, kas tieši būtu vienīgi lietuviešu grupai zīmīga. Pieļauju, ir kaut kādas iezīmes, kas raksturo tikai viņus un arī vēl citu mākslinieku izstādes “kim?”. Piemēram, saskatu līdzību arī ar oļas Vasiļjevas izstādēm. tās tomēr atšķiras no citām ar to, kā tiek gatavotas, liktas kopā un kā pēc tam nodotas skatītājam, – tur ir kaut kas vienojošs. Ja salīdzina pagājušogad notikušās izstādes, atšķirīgas bija, piemēram, maijas kurševas izstāde vai kristapa epnera izstāde, kuras arī notika “kim?” telpās. Varbūt, šādu salīdzinājumu veicot, var izskaidrot, kādēļ reakcija atšķiras? Z.O.: Jā, to var redzēt arī apmeklējuma dinamikā. M.R.: Viedokļi biežāk tiek izteikti kuluāros. daudzkārt ir sanācis runāt ar mākslas vides cilvēkiem par izstādēm, dzirdot domas un viedokļus, kas netiek atklāti recenzijās vai apskatos. J.K.: sarunas kuluāros... labāk, protams, tādas nekā nekādas. tomēr – kas notiek publiski? M.R.: kur tad mums publiski tas tiek pateikts – “dienā” (Vilnis Vējš vai stella Pelše), portālā arterritory (anna iltnere), “studijā” un varbūt vēl kur. ne jau par ikvienu izstādi ir trīs dažādi viedokļi katrā no šiem medijiem. līdz ar to, protams, publiski īsti nevar salīdzināt, kādas ir atsauksmes par to vai citu izstādi, kaut tas būtu nepieciešams. Viedokļi tiek izteikti privātās sarunās. un pēc tam to var redzēt balvu nominācijās. Līga Marcinkeviča: Vairākumu jau īpaši nesatrauc, piemēram, “studijas” kā medija viedoklis, bet daudz nozīmīgāks ir kādas konkrētas cilvēku grupas uzskats. J.K.: bet “studija” arī ir grupa! turklāt publisks viedoklis, manuprāt, ietver arī to, ka izstādes laikā notiek sarunas, kur piedalās mākslinieki, kuratori, skatītāji un citi. Z.O.: Satori ir kā grupa. “rīgas laiks” arī ir grupa. M.R.: zane, “kim?” arī ir tavs personīgais rokraksts. Z.O.: “kim?” ir daudzsejaina institūcija. sākumā tika pieņemts lēmums organizāciju pārstrukturēt, lai nav trīs “kabatas”, kur dažādas organizācijas strādā atsevišķi (RiXC, galerija “Vkn” un “fotokvartāls”), bet lai ir vienota institūcija. bija sajūta, ka ir jāstrādā ar programmu, kas tiek kūrēta. līdz šim programma tapusi mēģinājumā balansēt latviešu autoru (zināmu, mazāk zināmu) un paralēlās – latviešu un ārzemju mākslinieku veidotās izstādes (grupu, solo izstādes). L.M.: kā tieši strādā lietuviešu mākslinieki? Varbūt tu, zane, vari pamēģināt to definēt? Z.O.: man ir grūti to definēt. tajā pašā laikā, man liekas, ir dažādi blakus apstākļi, kas ir būtiski. Piemēram, latvija un rīga. Šiem lietuviešu māksliniekiem latvija un rīga ir ļoti svarīga vieta, kur šādu izstādi veidot. tāda atbrīvojoša vide. rīga neparedz kritisku vidi. rīga ir it kā vienlaikus ļoti problemātiska, bet viņiem nozīmīga jaunu mākslas darbu formātu testēšanai. to esmu novērojusi arī citu mākslinieku projektu laikā, kad, “kim?” aicināti, viņi ierodas rīgā. Piemēram, niks mauss (Nick Mauss) un vēl citi ir pēc tam par to rakstījuši vēstules. Viņiem visiem kāds moments rīgā ir bijis svarīgs. Viņi paši pat nav sapratuši, kas notika, – rīga ir it kā aizbēgšana no kaut kurienes. M.R.: un tomēr ir liela starpība starp to, kā no ārvalstīm atbraukušie mākslinieki vai kuratori paši jutušies, iekārtojot izstādes un uzturoties rīgā, un kā viņu padarīto uztver citi. J.K.: Jūs runājat no pozīcijām, kas pieņem, ka Underground izstāde ir jēdzīga, sakarīga, un tad lauzāt galvu – ak, kāpēc gan tai ir problēmas ar komunikāciju? kāpēc to nesaprot? es uz to skatos citādāk – manuprāt, tā ir, vienkārši izsakoties, blamāža. un tas, ka viņiem ir problēmas ar komunikāciju, ir tikai pašsaprotami. turklāt tās nav vienīgās šīs izstādes problēmas. M.R.: zane, vai tu domā, ka tā ir veiksmīga izstāde? Z.O.: es nezinu, kas ir veiksmīgs vai neveiksmīgs. es domāju, ka tā ir interesanta izstāde ar to, kā mākslinieki strādā ar telpu, ideju, cits ar citu. Piemēram, viens no māksliniekiem – nikolass matranga (Nicolas Matranga) – veidoja skici izstādes darbam, ko realizēja latvijas mākslas akadēmijas studente keramiķe. Viņa nezināja, ko ar to iesākt, un izdomāja nosaukumu “Vāze”. un viņa bija arī neizpratnē, kā mākslinieks var strādāt attālināti, dodot viņai skici. no tā radās “kļūda”, neprecizitātes mērogā. Šeit uzreiz veidojās zināma saziņa. latviešu māksliniece noteikti uzzināja par to, ka var strādāt citādāk, kas ir autorība utt. finālā tas atklājās arī telpā. Vēl viens piemērs – norvēģu mākslinieka helges halvorsena (Helge Halvorsen) gleznas, kas tika izliktas un pabeigtas, sekojot mākslinieka instrukcijām. J.K.: nu, redzi, ja mēs iedziļināmies katra darba tapšanas vēsturē, tad saskatām arī tādus kā glābšanas riņķus, lai šo izstādi pilnībā nenorakstītu, bet kāpēc šī informācija nav pieejama izstādes apmeklētājam? kāpēc man tas jāuzzina pa aplinkus ceļiem? M.R.: Šis ir jautājums, ko vēlos aktualizēt šajā sarunā, – es aizeju uz izstādi, un ir sajūta, ka tur paslēptas kādas mistiskas zināšanas. L.M.: iespējams, ka tā ir izstāžu veidošanas metodika? M.R.: Varbūt. bet tās zināšanas mums nav pieejamas. un tad rodas jautājums – vai tām ir jābūt vai nav jābūt pieejamām? L.M.: kas man kā skatītājam jāvērtē šajā izstādē? izstādes tapšanas procesu man aprakstīja “kim?” izstādes gides. Vai man ir jāvērtē process, par kuru man stāsta, vai arī es vērtēju ekspozīciju, ko redzu. Ja process, ko piedzīvojuši mākslinieki, izkārtojot lietas telpā, ir svarīgākais, tad varbūt pietiek ar stāstu, kuru izstāsta gide, un izkārtotie objekti izstāžu zālē ir lieki. kam ir nozīme? Z.O.: tam, kā ar telpu ir strādāts, kā priekšmeti ir izlikti, kāda ir to savstarpējā attiecība... tādi žesti. nav vārds, uzvārds pie darba, nav darbu apraksti. būtiska bija arī atklāšana. ir grūti komentēt, kas ir tas pareizais. man nav problēmu kaut ko ne līdz galam saprast vai justies apmuļķotai. M.R.: Jana, kas tieši tev šķita neveiksmīgais Underground izstādē? J.K.: tavas pieminētās mistiskās zināšanas un zanes definīcija caur noliegumu (proti, mums izstādē jāpamana tas, kā tur nav) sasaucas ar to, ko Jekaterina djogota rakstījusi par maskavas konceptuālismu. Viņa norāda uz raksturīgo noslēgtību, norobežošanos no “nevēlamiem” ārējiem elementiem, slepenību, iesvētīto kultu... djogota šo tendenci sasaista ar apofātisko teoloģiju, proti, uzskatu, ka dievu nevar raksturot. uzjautrinoši, ka šī tendence no maskavas, šķiet, caur lietuvu ir atnākusi arī pie mums, tikai pats dievs pa ceļam ir pazaudēts, palicis vienīgi tas, ka “neko nevar pateikt”. savukārt elitārisms, ko bieži saista ar līdzīgām izstādēm... godīgi sakot, man tas nešķiet tas sliktākais, lai gan no sociālā viedokļa tas varbūt liekas nepieņemami. heses “stepes vilkā” ir epizode, kad galvenais varonis dodas pa ielu un ierauga uzrakstu “maģiskais teātris. ieeja ne jau visiem, tikai prātā jukušajiem”. Šī norobežošanās vieš cerību, ka tajā izstādē tomēr kaut kas ir, – ja es rūpīgi iedziļināšos un būšu ļoti atvērta, un daudz par to domāšu, es kaut ko uzzināšu un galu galā sapratīšu. taču Underground gadījumā ir tāda sajūta, ka šāda saprašana nemaz nav paredzēta, jo izstādes idejiskais materiāls ir... pavājš. | |
 Skats no izstādes Underground “kim?” laikmetīgās mākslas centrā. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Foto: Ansis Starks | |
| M.R.: manuprāt, tieši par šo, it kā jēgas meklēšanu, lietuvieši māk ļoti labi ironizēt. Varbūt arī rada sajūtu, ka tur kaut kas ir, kaut nekā tāda tur nav. arī citās savās izstādēs viņi to izspēlē, piemēram, Venēcijas biennālē. kritiķi pēc tam rakstot īsti nesaprot, kam pieķerties, ko akcentēt, jo šo lietuviešu mākslinieku izstādes nepakļaujas rietumu diskursiem, darbojas ārpus to rāmjiem. Pat klēra bišopa šķita nedaudz apmulsusi savā recenzijā. J.K.: tas arī saskan ar to, ko tu, zane, man jautāji, – kāpēc formālisms ir izslēdzošs “kim?” darbības analīzē. formālisms līdz ar dažiem citiem klasiskiem interpretācijas instrumentiem šeit nedarbojas. neiešu taču aprakstīt to lietussardziņu, kas tā švaki ar līmlenti salīmēts! Z.O.: Varbūt tas tieši attiecas uz latvijas izstādēm? J.K.: latvijā ir ļoti daudz tādu izstāžu, par kurām pēc tam lasām: “o, krāsu gammas!” M.R.: mēs mīlam sekot formālisma tradīcijām. tas ir zināmā mērā atbrīvojoši, jo tad arī apraksts par mākslas darbu var veidoties tāds poētisks, balstoties uz redzamo, nevis zināmo. iespējams, vietējais skatītājs to arī gaida. taču laikmetīgā māksla šobrīd virzās pretējā virzienā – tā mēģina piekopt tādu praksi, kurā darbojas ne tikai formālas, bet arī idejiskas abstrakcijas. J.K.: bet kādas idejiskas abstrakcijas darbojas Underground gadījumā? Z.O.: es neteiktu, ka formālas abstrakcijas izstādē nedarbojas. J.K.: bet kas tad tur ir šajā izstādē? Z.O.: laikmetīgajai mākslai mūsdienās piemīt vieglums, tā ir vienlaikus politiski uzlādēta, bet savās izpausmēs tai piemīt kaut kas ļoti ēterisks un reizēm arī nesaprotams, līdz galam neizskaidrojams. M.R.: to nevar teikt par visu laikmetīgo mākslu. tā mūsdienās ir ļoti dažāda. ir politiski, sociāli spēcīgi piesātināta, tieša un konkrēta laikmetīgā māksla, arī provokatīva un skarba, bet, protams, šāda tipa izstāde ir tāda, kā, zane, tu aprakstīji. J.K.: formālisma ievirze ir tikai viens latvijas mākslas kritikas klupšanas akmens. ir virkne vairāku klišeju, kas tiek nepārtraukti atražotas. tostarp arī dažos “studijas” rakstos. tajos tiek sniegta informācija, kas darba saprašanai ir sekundāra, tiek aprakstītas darba formālās īpašības, raksturots mākslinieka “rokraksts”, pētīta “stila” attīstība, un tad ir tāds briesmīgs rezumējums: “mākslinieku vērtēju kā daudzsološu.” kad to izlasu, es jau zinu, kuru augstskolu beidzis šī raksta autors vai autore. Z.O.: tas uzrāda kādu rakstīšanas tradīciju, kādas augstskolas ievirzi, izglītību. tā var kaut ko sabojāt, bet arī kaut ko dot. aprakstošā pieeja, ko tu nupat minēji, neko nedod. tavs raksts, Jana, noteikti bija daudz interesantāks un lika aizdomāties. man pašai pēdējos gados ir hobijs pierakstīt “pērles” no rakstiem par laikmetīgo mākslu – kāda tā ir, kāda ir izpratne un attieksme pret to. J.K.: Piemēram? Z.O.: Piemēram, citējot no galvas, “laikmetīgā māksla ir pavirša, ātri tapusi”. Pēc būtības it kā tam nevarētu piekrist, jo tapšanas laiks nav kritērijs labai vai sliktai mākslai. Šeit var vairāk pieskarties elitārisma jautājumam, kam sarunas laikā maija aicināja pievērsties. laikmetīgā māksla vispār latvijā netiek labi ieredzēta salīdzinājumā ar citām sfērām, piemēram, klasisko mūziku, operu un teātri. tas laikam ir vairāk sociāls jautājums. apmeklējot dažādas izstādes, piemēram, kopā ar ārzemju kolēģiem, veidojas interesanti novērojumi. kā viņi vērtē to vai citu izstādi, kas lokāli tiek “celta debesīs”. cilvēks no malas to uztver citādāk. Viedoklis var būt kardināli kritiskāks, jo tas ir radies, esot distancē no vietējās mākslas vides norisēm. Piemēram, šobrīd mēs diskutējam par izstādi Underground, par kuru ārzemju kolēģi ir vienkārši sajūsmā, bet par blumberga izstādi bija... nesapratne. M.R.: kādēļ tā tiek vērtēta tik augstu? runājot nevis par māksliniekiem, bet par pašu izstādi, jo izstādes, protams, var veidot dažādi. Z.O.: te mēs arī atduramies pie tā, kā acs ir ietrenēta, kā skatītājs redz izstādi. tas, kam ir pamatojums starptautiskajā mākslas scēnā, šeit tiek uztverts pavisam citādāk. J.K.: acs ietrenēšana un ieradums ir svarīgs moments, bet vai mēs paliekam pie tā, ka ārzemju kolēģi noteiks kritērijus? Z.O.: Jā un nē. lokāli es nejūtu tādu ieinteresēto grupu, diskusijas esamību. Pieņemsim, man būtu saistoši diskutēt, un tādēļ es salīdzinu ar skatu ārpusē. M.R.: būtu augstprātīgi skatīties uz vietējo mākslu no rietumu mākslas skatpunkta, kas it kā būtu labāks. tā, protams, nav. Pati esmu kritiska pret šādas pieejas kultivēšanu, kas nostāda latvijas mākslas vidi zemākās pozīcijās nekā kādu citu. tomēr vienlaikus ir raksturīgas pazīmes un problēmas, ar ko būtu jāstrādā un kam jāpievērš vairāk vērības. Jautājums, ko mēs vēlamies. Vai gribam saglabāt “lokālismu”, kādā mēs dzīvojam un darbojamies? Vai būtu piemērotāk runāt par lokalitāti vai provinciālismu, jo pirmo var skatīt vairāk pozitīvā gaismā, bet otro – negatīvā. es domāju, ka izstādes, ko ienes ārzemju kolēģi, var rosināt uz citu skatījumu, reakciju un kritiku. Vietējā mākslas vidē problēma ir zināma pašapmierinātība un nespēja ieinteresēties par ko citu. mums arī reti ir pieejama informācija un zināšanas par, teiksim, tiem latviešu māksliniekiem, kas strādā ārpus latvijas robežām. Var apgalvot, ka arī londona un Ņujorka ir savā ziņā lokālas, tām raksturīga noslēgta mākslas vide, to pašu var teikt arī par citām mākslas scēnām, tomēr saistībā ar pašmāju vidi vairāk runa ir par to, kā mēs varam kļūt atvērtāki auglīgām un nepieciešamām diskusijām, lai iegūtu citu intensitāti un dinamiku. J.K.: ir jauki, ja izdodas pārvarēt to, ka tavus jautājumus kāds uzskatīs par muļķīgiem. taču nevajag lolot arī ilūzijas, ka, piemēram, tad, kad ārā ir mīnus 15 grādu, kāds īpaši kārotu kaut kur skriet un diskutēt, nevis palikt savā omulīgajā mājas čību pašpietiekamībā. 1 izstādes Underground dalībnieki: Ļudviks buklis (liudvikas Buklys, 1984), Ģintars didžapetris (Gintaras Didžiapetris, 1985), antans gerliks (antanas Gerlikas, 1978), helge halvorsens (Helge Halvorsen, 1981), nikolass matranga (Nicolas Matranga, 1983), elena narbutaite (elena Narbutaitė, 1984), toms Požemis (Tomas Požemis, 1978). 2 borgs, Jānis. Vēl daži ezīši miglā. Studija, 2010, nr. 74, 54.–55. lpp. 3 kukaine, Jana. ar mākslīgo pavadoni pazemes tunelī. Publicēts tiešsaistē 2013.gada 11. decembrī: www.satori.lv/raksts/6540. | |
| Atgriezties | |
