VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Mēs nevaram iztēloties pasauli, kurā kapitāls ceļo pilnīgi brīvi, bet personām ir jāstāv pie ratiem” Barbara Feslere, māksliniece Saruna ar Adrianu Pāci | |
| Sarunā par ceļojošo izstādi “Dzīves tranzītā”, kas bija piestājusi Parīzes izstāžu centrā Jeu de Paume, tagad atrodas Milānas Mūsdienu mākslas paviljonā (PAC) un 2014. gadā būs apskatāma Monreālā, Gēteborgā un arī Norvēģijā, albāņu mākslinieks Adrians Pāci (Adrian Paci) atbildēs uz jautājumiem par savu praksi, darbiem, dalīsies pārdomās par savas dzīves un daiļrades dažādajiem posmiem. Sarunājoties pa skaipu, mēs centāmies noformulēt un izprast, kā formāli mainās attēli un sarežģītas situācijas, kādas pārvērtības tie piedzīvo. Intervijas un arī Pāci daiļrades galvenā tēma ir migrācijas parādība, kuras izraisītās traģēdijas diemžēl aizvien aizpilda avīžu pirmās lappuses. Pāci stāsta par savas dzīves un mākslas krustpunktiem, atklāj savas metodes, kā arī attieksmi pret šķietami nejaušu stāstu potenciālu, ko viņš prot notvert un izgaismot no visām pusēm. Barbara Feslere: Skatoties uz tavas daiļrades attīstību, var ievērot tādas tendences izkristalizēšanos, kas izaug no au tobiogrāfiskiem elementiem, ar spēcīgu metaforu palīdzību aizvedot mūs no migrācijas tēmas pie universālāka principa. Šī tendence atklājas arī formālā līmenī – attēli kļūst gludāki, skaidrāki, drošāki, un video tehniskā kvalitāte nemitīgi uzlabo jas. Kā tu pats raugies uz savas daiļrades attīstību? Adrians Pāci: Šādi raugoties, liekas, ka ir notikusi pāreja no aptuvenības uz precīzāku situāciju. Bet man pašam ir cits skatījums. Acīmredzami skaidrs, ka ir darbi, kuros ir atšķirīga tuvības pakāpe, un arī no tehniskā viedokļa tie ir vienkāršāki nekā nesenākie darbi. Tomēr es negribētu teikt, ka pāreja ir tikai no tīri autobiogrāfiska materiāla uz kaut ko universālāku vai uz labāku formālu konstrukciju. Ja ņemam par piemēru pirmos darbus, kas pie ieejas aplūkojami monitoros, neviens no trim video – ne “Īsta spēle” un Piktori, ne arī “Tici man, es esmu mākslinieks” – nerodas no autobiogrāfiskas ieceres, pat ja visi tajos saskata manu personu. Darba “Īsta spēle” tematika atsedz spēles un fikcijas mijiedarbi pieredzes izstāstīšanā. Piktori apcer mākslas valodas pārkodēšanu un interpretācijas iespējas dažādos kontekstos. “Tici man, es esmu mākslinieks” nepierastā kontekstā tiek uzdoti jautājumi “kas ir māksla?” un “kas ir mākslinieks?”. Formālā aspektā šie darbi nebūtu varējuši būt citādi. Piemēram, “Albāņu stāstu” vai “Īstas spēles” gadījumā, ja es būtu atradies studijā ar RedCam, kur mana meita sēdētu starmešu gaismā, man neizdotos radīt šo tuvības atmosfēru, bez kuras neiztikt. B.F.: Pirmajos darbos izpaužas spēcīgas jūtas un juteklis kums, bet arī tiem tuvu stāv ļoti nabadzīgās albāņu realitātes estētika, un varbūt ir tikai likumsakarīgi, ka no tās uzvēdī ārkār tīgi spēcīga melanholija, ko nes attēli ar atgādinājumiem par citām vietām citos laikos. Šis bēdīgums ir īpaši labi sajūtams izstādē Milānas PAC, piemēram, video sekvencēs Vajtoica, kur aizplīvurojusies kundze skandē sirdi plosošas vaimanas par tavu fiktīvo nāvi, bet videoinstalācijā “Pēdējie glāsti” glāstu žes ti palēninājuma dēļ iegūst metafizisku smagumu. Toties video darbs “Nejauša sastapšanās” balstās uz emocionāli distancētāku empātisko principu – video ir uzņemts ļoti rūpīgi sagatavotā uzstādījumā, uzvedums veidots pēc perfekti ģeometriska plāna. Sicīlijā, laukumā Ščikli bazilikas priekšā 700 cilvēku ir atnākuši paspiest tev roku – viņi virzās uz priekšu nevainojamā pusaplī, kas savieno attēla labo un kreiso pusi, viņi nepārtraukti iet uz priekšu, virzoties uz laukuma vidu un pagriežoties tur, un tas viss apliecina arī tavu klātbūtni – šīs cita aiz citas paspiestās rokas. Kādu lomu tavā mākslā spēlē emocijas, afekti, vai tiem ierādītas citas izpausmes iespējas tavos jaunākajos, nesenākajos darbos? A.P.: Jūtu vai afektu un distances aspekts vienmēr ir manos darbos klātesošs. Video sekvencēs Vajtoica ir šī sieviete, kas ļoti dobjā balsī vaimanā par manu nāvi, tomēr ir skaidrs, ka šeit ir runa par fikciju, par konstrukciju. Fiktīvums atvieglo visu šo svaru un smagumu, un beigās nāk priecīga mūzika, kas ir kā happy end atrisinājums. Arī “Pēdējie glāsti” ir jūtām piesātināts darbs, taču patiesībā mēs atrodamies rituālā, bet katrā rituālā ir kaut kas teatrāls. Šajā darbā uzņemtie cilvēki pozē videokameras priekšā. Lai arī šeit ir spēcīgs emocionāls lādiņš, tomēr vienlaikus te ir arī savveida atsvešinātība, kas izriet no rituāla fiktīvā rakstura. | |
 Adrians Pāci. 2013 Kadrs no Skype intervijas | |
| B.F.: Vienmēr ir arī metarefleksija par pašu vēstījumu, par fiktīvo, par to, kā mēs redzam realitāti un stāstām par to. A.P.: Tieši tā, kā darbā “Nejauša sastapšanās” es gribēju kadrējumu no augšas, es gribēju to ieeju, to izeju, to pusapli, šo sicīliešu palazzo – lepno namu – scenogrāfiju. B.F.: Jā, tā ir ļoti skaista... A.P.: Neraugoties uz inscenējumu, es patiešām paspiedu roku 700 cilvēkiem. Tādējādi – pat ja video pasniedz to visu distancētāk, šajā darbā tomēr ir reāls pārdzīvojums, nenoliedzama emocionāla klātbūtne. Es visādā ziņā esmu vienisprātis ar Delēzu, kas apgalvo, ka mākslas darbs ir jūtams caur emocijām, nevis ar jēdziena, koncepta starpniecību. Cenšos savā darbā iesaistīt afektīvo pusi, tomēr piesargos iekrist sentimentalitātē. B.F.: Tu esi nācis no Albānijas, kas ir viena no Eiropas nabadzīgākajām zemēm, un pēc padomju sistēmas sabrukuma no nācis Itālijā, pateicoties katoļu baznīcas stipendijai, jo piederi pie katoļu mazākuma, un tu sāki savu ceļu patiešām no paša “zemākā” pakāpiena, kāds vien ir – stāšanās imigrantus paze mojošā rindā pēc uzturēšanās atļaujas. Pēc pirmajiem soļiem eksperimentālajos centros, piemēram, Isola Art Center, tu šo dien esi atzīts mākslinieks un izstādies nozīmīgās un ietekmī gās galerijās. Jau tikai estētiskā līmenī šīs divas pasaules ir tādā pretstatā, par ko lielāks nav iedomājams: starp aplupušām sienām un nodriskātām drēbēm (video) un baltām sienām un apmeklētāju elegantajām drānām (izstāžu zālē). Kā šī situācija uz tevi iedarbojas? Vai tu personīgi saskati tajā dialektiku vai pretrunas? Attīstību vai lietu dabisko gaitu? Vai pragmatiski kā nepieciešamu priekšnoteikumu, lai varētu saglabāt iespēju turpināt strādāt? A.P.: Šeit vajadzētu šo to precizēt. Esmu ielāgojis, ka visi jautājumi ir vērsti uz to, lai parādītu manu daiļradi kā pāreju no vienas situācijas uz citu, bet man pašam šķiet, ka viss ir sarežģītāk. Jāteic, ka ir kāda lieta, kas saistīta ar izstādes “Dzīves tranzītā” tēmu, – mani galu galā šai tranzītā interesē paliekošais, nevis pārmaiņas kā tādas. Pārmaiņas ir esības priekšnoteikums. Un mani īpaši interesē – kas paliek par spīti pārmaiņām? Atgriežoties pie tava jautājuma, jāteic – ir tiesa, ka Albānija ir viena no trūcīgākajām Eiropas valstīm, bet mana situācija nebija tik bezcerīga, es biju beidzis mākslas liceju, studējis klasisko un renesanses laikmeta mākslu, un tas tiek uzskatīts par greznību. Jau no bērna kājas kopēju Leonardo da Vinči un skatījos grāmatas ar Ticiāna reprodukcijām, mācījos svešvalodas – kad ierados Itālijā, es jau runāju itāliski un angliski. Respektīvi, nevar teikt, ka es būtu pametis galīgu bēdu leju un ieradies gozēties veiksmes spozmē. Kad dzīvoju Albānijā, man visapkārt bija māksla, un es gribēju turpināt savu gājumu, turpināt mākslinieciskos meklējumus. Lūk, tā manā dzīvē pienāca brīdis, kad ierados Itālijā kā imigrants. Bet varbūt tā ir pazemīga, ne pazemojoša situācija. Imigrants ir kāds, kurš pārceļo no vienas zemes uz citu, un viņš var būt izmisis, bet tikpat labi arī ne. Man vienmēr ir bijis jumts virs galvas, darbs. Nekad neesmu bijis pazemots imigrants, pat ja ir nācies stāvēt rindā pēc uzturēšanās atļaujas... B.F.: Arī es esmu izstāvējusi šo rindu... A.P.: Skaidrs, ka tas ir nepatīkami. Es negribu te “bīdīt” kaut kādu albāņa veiksmes stāstu, kurš ierodas Apsolītajā zemē... B.F.: Arī es esmu izstāvējusi šo rindu... A.P.: Arī par maniem pirmajiem soļiem mākslā, sākot ar Isola Art Center, var teikt, ka viss kļūst aizvien sarežģītāks: kad Milānā piedalījos Isola kustībā, man jau bija aiz muguras personālizstāde lielā Zviedrijas muzejā, jau biju piedalījies Venēcijas biennālē un Manifesta. Proti, es jau biju sācis izstādīties, bet par spīti tam ļoti labprāt piedalījos Isola Art Center, tāpat kā tagad pēc izstādes PAC es varu piedalīties studentu izstādē kādā pavisam necilā vietā, jo tas man liekas interesanti. Nebūt nav tā, ka es rautin rautos pēc panākumiem, man nav vajadzības pasniegt savu status quo kā pretrunu – re, kur mākslinieks nabadziņš no Albānijas, sācis ar darbību eksperimentālos centros, lai pēc tam nonāktu lielajās institūcijās. Mana pieredze nav pretruna, bet attīstība, virzība. Mani neinteresēja nedz palikt marginālā īstenībā, nedz arī par varas makti lauzties iekšā mākslas pasaulē. Man ir svarīgi kaut ko darīt un parādīt savu darbu, jo tā es varu to nedaudz patestēt, vai ne? B.F.: Katrā ziņā. A.P.: Un tagad izstādi PAC apskatīs desmitiem tūkstoši skatītāju, tā ne tikai sastapsies ar veiksmi, bet tai būs darīšana arī ar kritiku un pārdomām. Par to man ir dzīva interese. Skaidrs, ka es neesmu cilvēks, kas dzīvē meklē lielas grūtības, nē, es meklēju ērtu dzīvi. Kad ievācu ražu – arī finansiālā aspektā –, tad nevar teikt, ka tas man nepatiktu. Pretrunas rastos, ja es būtu noliedzis kaut ko no savas pagātnes. Kad runājam par Albāniju kā trūcīgu zemi, tad mēs domājam tautsaimniecības kategorijās, tomēr aizmirstam, ka ir iespējama arī pieredzes bagātība, vai ne? B.F.: Protams, un to var sajust tavos darbos. A.P.: Es gribu tikt pie šīs bagātības. Tāpat kā Albānijā es ieguvu kultūras bagāžu – tautas kultūru, bet arī klasisko, arī valodas, ko iemācījos, mākslinieki, kurus iepazinu. Tas viss ir manas pagātnes daļa, pat ja tagad mana dzīves īstenība ir citāda. Es neredzu tur nekādas pretrunas, tikai pāreju. B.F.: Migrācijas tēma iet cauri tavai daiļradei kā sarkans dzīpars. Video “Albāņu stāsti” tava trīsgadīgā meitiņa stāsta pasakas, kuras sajaukušās ar atmiņām par kariem Albānijā, līdz ar to savā veidā tiek apstrādātas traumas, ko radīja piespie du pārcelšanās. Citā video – “Pagaidu uzturēšanās centrs” – migrācijas princips kļūst abstraktāks, beigās gandrīz pārvēršo ties par šīs spēcīgās tēmas karikatūru. Personas ar migrācijas priekšvēsturi jeb MmM1, kā tās dēvē Vācijā, iznāk uz lidostas skrejceļa. Tikai tad, kad tās uzkāpj uz metāla veidojuma, tele vīzijas kamera aizvirzās prom un mēs redzam, ka nekādas lidmašīnas, pie kuras, kā bijām iedomājušies, ved šīs kāpnes, nemaz nav. Tās vietā ir tukšums, nebūtība, bezdibenis. Šis video ir kā sāpīgs atgādinājums par divām ļoti smagām katastrofām, ko pavisam nesen cieta piepūšamie plosti Lampedūzas tuvu mā, atgādinājums par to, ka migrēšana bieži vien ir saistīta ar nenormālu risku, upuriem un zaudējumiem un ka uz šā ceļa nonākušajiem citu variantu gluži vienkārši nav. Var tikai cerēt, ka šīs traģēdijas kaut ko izkustinās un varbūt sapurinās arī Itālijas un Eiropas miegaino sirdsapziņu. Eiropas Parlaments beidzot runā par būtisku praktisku palīdzību šiem ieceļotājiem un attiecīgajām valstīm, un Senāts Romā debatē par BosiFini likumu2 un par to, ka vajadzētu svītrot no kriminālkodeksa no ziegumu “atrašanās slēptā imigrācijā“. Tavos nesen tapušajos videomākslas paraugos migrācijas tēma iegūst estētiskākas, lai neteiktu – simboliskākas aprises. Kā tu tagad raugies uz migrācijas parādību? Vai to var salīdzināt ar pasauli, kurā pil sētas kļūst aizvien kulturāli daudzveidīgākas un to iemītnieki paši runā pulka valodu, jo viņi ir dzīvojuši dažnedažādās kul tūrās? Kādas ir tavas domas un attieksme pret migrāciju? A.P.: Ieceļošana ir ne tikai manu darbu tēma, bet atspoguļo arī manu pieredzi. Tas ir stāvoklis, kurā es atrados. Bet kā mākslinieks es nolemju, vai to ielikt savā daiļradē vai atstāt ārpus tās. Izšķīros par šīs tēmas iekļaušanu, izmantojot tās potenciālu. Es neaplūkoju tēmas problēmas no pētnieciskā viedokļa, bet piegāju tai kā mākslinieks, kurš mēģina apsmadzeņot paša piedzīvoto un arī to ļaužu pieredzi, kas atrodas ap mani, vienlaikus cenšoties runāt par to visā šīs parādības sarežģītībā. Pieredze, pārdzīvojums nekad nav viennozīmīgs, tajā ir piņķerīgums, sarežģītība. Tāpēc es mēģināju to pataisīt par izejas punktu savai refleksijai, savam darbam. Video “Pagaidu uzturēšanās centrs” tiek runāts par atrašanos tranzītā, tādā kā sliekšņa zonā. Tā ir tranzīta zona, kas paradoksālā kārtā kļūst par vietu, kur var palikt. | |
 Adrians Pāci. Nejauša sastapšanās. Video kadrs. 22’. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un kaufmann repetto, Milāna | |
| B.F.: Tieši tā. A.P.: Ir skaidrs, ka, raugoties no attēlu viedokļa, šis darbs ir varen spēcīgs, jo tas tomēr glabā sevī atmiņas par visiem šiem cilvēkiem pārbāztajiem kuģiem, un tā ir realitāte, kas man pieder. Imigrācija mūsu laikā ir ļoti spēcīga tēma. Mēs nevaram iztēloties pasauli, kurā kapitāls ceļo pilnīgi brīvi, bet personām ir jāstāv pie ratiem. Tāpat mēs nevaram iedomāties pasauli, kur tikai varenie var brīvi ceļot turp, kurp vēlas, bet nabagie ir spiesti palikt iespundēti. Ar imigrāciju nav iespējams tikt galā mierīgā ceļā, pilnīgā harmonijā, kur visi ir paēduši un priecīgi. Imigrācija dzimst no pretrunām un dzemdina jaunas pretrunas. Politikai ir jārisina šīs pretrunas, tā nevar izsvītrot, ignorēt tās. Un kultūrai arī ir sava artava dodama, tai jāpaplašina redzeslauks, jāpalīdz ļaudīm atvērt acis un kļūt zinošākiem, bet tā nevar šo likstu novērst. Kad atgadās tādas traģēdijas, kādas mūs piemeklēja pavisam nesen, tad zem to nastas mēs varam tikai noliekt galvu un paklusēt... B.F.: Patiesi. A.P.: Tik spēcīgs notikums – ko tas galu galā nozīmē?... Ar mūsdienu ceļošanas un sakaru iespējām nav iespējams liegt ļaudīm fiziski ceļot. Tomēr pārvietošanās telpā noved pretrunās, ko gaiši politiķu prāti var noturēt kaut kādos rāmjos, taču nevar novērst pavisam. Multikulturalitāte savā ziņā ir tās sekas. Pasaulē, kur ļaudis pārvietojas, viņi nes sev līdzi kultūru, valodu, dzīvesveidu. Nepiekrītu domai, ka tas viss mūs bagātina un – punkts. Mēs nevaram šo parādību nonivelēt līdz United Colours of Benetton. Pārvietošanās ir realitāte, kur dažādību pārvalda, ar to risina dialogu un ar to ir jātiek galā, nebaidoties no visiem ar to saistītajiem konfliktiem. Nedrīkst no tās vairīties, vērst pret to spaidus – tad tā var uziet gaisā un kļūt nekontrolējama. B.F.: Tavs pēdējais videodarbs “Kolonna” (2013) tika ra dīts tieši šīs ceļojošās izstādes vajadzībām, tajā refleksija pie vēršas migrantu plūsmām un work in progress jau universālā un metaforiskā līmenī. Video ar izcili tīru un skaidru attēlu un skaņu redzam, kā marmora bluķis uzsāk pārvērtību ceļu no Ķīnas uz Eiropu ar kuģifabriku, kur pieci tēlnieki izkaļ klasis ku kolonnu ar korintiešu kapiteli. Tātad Eiropā nonāk Eiro pas antīkās kultūras paraugs, kas ir ķīniešu kopija, un tas, ka radīšanas laiktelpa atbilst pārvadāšanas laiktelpai, uzsver pār vērtības norišu svarīgumu. Tas, ka kolonna ir apskatāma guļus, vēlreiz liek aizdomāties: vai guļus tiek izstādītas tikai pusgatavas kolonnas apstrādes fāzē vai arī tās, kas ir drupās, sagrautas? Vai kolonna, kas “darbojas”, vienmēr ir piecelta stāvus un pilda balsta funkcijas? Kolonnas nedaudz atgādina rumakus, kas ne kad nemetas guļus, vienīgi tad, kad mirst... Kā tu raksturotu šā sarežģītā darba jēgu? A.P.: Pirmā doma šajā darbā ir stāsts. Kāds man stāstīja, ka esot tādi kuģi-fabrikas, uz kuriem tiekot darinātas marmora skulptūras. Kad sastapos ar šādu stāstu, mani ieinteresēja tā vizualizācijas potenciāls. Doma par antīku paraugu, kas ceļo uz austrumiem un atgriežas rietumos ar šā fiziskā ceļojuma palīdzību, ķīniešu tēlniekiem peldot uz kuģa pa okeānu. Mani satrieca tas, ka vienlaikus klātesošs, no vienas puses, ir klasiska parauga artefakta skaistums, un, no otras, ir jūtama mūsdienu pasaules dinamika ar tās politiskajām pretrunām, darbaspēka ekspluatāciju un Ķīna kā ļoti nozīmīgs spēks mūsdienu globālās pasaules dinamikā. Lūk, kad vienā stāstā ir tik bagāts potenciāls, tad es sarosos, lai kaut ko darītu. Tātad šis darbs ir dzimis, lai mēģinātu izpētīt minēto potenciālu, tas nav tikai vēstījums un basta, nozīme un basta. Tajā ir iespējas, ko šai stāstā saskatīju jau no paša sākuma. B.F.: Un guļošā kolonna? A.P.: Lūk, jā, guļošā kolonna savā ziņā nedaudz uzsver miera stāvokli, šo gatavību vēl vienam ceļojumam, jo tā pagaidām nav atradusi novietojumu. Tev gribas to teju vai noglāstīt, tā liekas aizmigusi. Tā man šķiet spēcīgāka guļus nekā stāvus. Un darba gaitā es atklāju vēl citas kopsakarības. Kāds man stāstīja par kolonnu, ko Konstantīns no Romas pārcēlis uz Stambulu, bet Musolīni lika aizvest vienu antīku kolonnu uz Čikāgu, lai godinātu kādu itāļu pilotu. Doma par ceļojošām kolonnām nav dzimusi tikai manā galvā. Šajā stāstā un faktos ir bijis kaut kas tāds, ko es nebūtu varējis atskārst, paredzēt iepriekš. B.F.: Tava daiļrade īstenojas akvareļos, eļļas glezniecībā, tēlniecībā, izmantojot sintētiskos sveķus vai marmoru, amatie riskā video un HD ar neticami sarežģītiem tehniskiem risinā jumiem. Visus tavus darbus savstarpēji saista kāds pavediens, tas nekad nav tikai tīri formāls vai ārējs, bet bieži jāmeklē dzi ļākos rūpestos. Kādi būs tavi nākamie gājieni? A.P.: (smejas) Pateikt, kādi ir nākamie gājieni, šķiet pieņemt par pašsaprotamu, ka apakšā ir kaut kāda precīza stratēģija. Bet nē, es ceru, ka spēšu uzmanīgi un dabiski skatīties uz to, kas ir man apkārt, un te var notikt arī pavisam negaidīti pavērsieni. Man gribas teikt – nākamie gājieni turpinās iepriekšējos, un šķiet, ka ar to nav maz teikts. Raugi, ir skaidrs, ka šajā darbā ir iekšēja dinamika. No viena darba dzimst nākamais. Bet vienmēr tajos ir logs uz stāstiem, kas atgadās ar mani pašu, uz attēliem, kas trāpās manā ceļā, uz satiktajiem ļaudīm. Līdz ar to tas viss savā ziņā arī nosaka manu darbu. Šos gājienus nav iespējams paredzēt. Ir notikumi, kas tev atgadās, tie kaut ko atmodina un, tā teikt, kļūst par sākuma punktu jaunām dēkām. No itāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš (1) No vācu Menschen mit Migrationshintergrund. Šeit un turpmāk – tulk. piez. (2) It. Legge Bossi-Fini. Likums nosaukts parakstītāju – Berluskoni valdības ministru Džanfranko Fini (Gianfranco Fini) un Umberto Bosi (Umberto Bossi) – vārdā; precīzāk – Itālijas Republikas 2002. gada 30. jūlija likums Nr. 189, ar ko maina Likumu par imigrāciju un ārvalstnieku statusu. Bosi-Fini likums, cita starpā, paredz nelikumīgo imigrantu tūlītēju izraidīšanu no valsts. Amnesty International ir paudusi bažas par šāda regulējuma saderību ar ANO Bēgļu konvenciju (1951) un patvēruma tiesībām. | |
| Atgriezties | |
