VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
“Vasaras mākslas” tūrisms
Maija Rudovska, mākslas kritiķe, kuratore

 
Siltajiem vakariem, peldēm, šortiem un ogu veltēm izplēnot, jāsāk izvērtēt, cik daudz domu, uzmanības un jēdzīgas refleksijas visa minētā ēnā bijis veltīts mākslai – notikumiem, tostarp festivāliem, iniciatīvām un ierosmēm, kas materializējušās ārpus Rīgas, Latvijas mazpilsētās, nomalēs, kultūras centros, brūžos, ezermalās un citviet. Kāda tad šī “vasaras māksla” (ja tā to var nosaukt, jau sākotnēji šim vārdam nepiešķirot nedaudz ironisku noti) bijusi? Kādu mērķu dēļ tapusi? Un kurus tā uzrunājusi?

Šajā tekstā pievērsīšos atsevišķiem notikumiem – Cēsu Mākslas festivālam un pop-up mākslas telpai “jūrK”, kā arī iespējamām saitēm un saiknēm, kas raisījušās vai bijušas par pamatu šādu un līdzīgu pasākumu tapšanai. Starp minētajiem – tīri subjektīvi izvēlētiem – pieturas punktiem noteikti vēl varētu ierindot citus, piemēram, mākslas festivālu “RojaL” Rojā, mākslas aktivitātes “Tukuma piezīmes” Tukumā un citus. Manuprāt, visiem tiem ir viens mērķis – raisīt intervences vai būt interakcijā ar perifērijām (šeit un turpmāk rakstā vairāk domātas teritoriālas perifērijas), starp kurām var būt gan neapgūta vieta vai ēka, gan tikpat labi jebkura nomale un Latvijas mazpilsēta. Vienalga, vai tas būtu festivāls, kurā akcenti likti uz mākslu publiskajā telpā, tādējādi mēģinot uzrunāt vai iesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju, vai arī baltā kuba pārnešana kādā marginalizētā vidē, šie notikumi atspoguļo centienus iedzīvināt laik- metīgo mākslu vai iepazīstināt ar to.
 
Vadims Fiškins. Mis Ziemassvētki. Instalācija. 2012
Foto no publicitātes materiāliem
Pateicība Irinai un Mārim Vītoliem
 
Pop-up mākslas telpa “jūrK” Ventspils novada Jūrkalnes pagastā darbojas tikai vasaras sezonu, proti, no 15. jūnija līdz 23. augustam, jo, pēc tās iniciatores Lindas Sīles vārdiem, tas ir laiks, kad to apmeklē tūristi – lielākoties jūras dēļ. Sezonas laikā šeit bija skatāms Lauras Prikules un Evas Vēveres interaktīvs projekts “Jūrkalnes zelts”, Romana Korovina “Liesma groziņa formā”, Evelīnas Deičmanes “Tradīciju nešana”, Kriša Salmaņa “Doma piepilda telpu” un Kates Krolles un Ata Jākobsona kopdarbs “Patiesība ir vienkārša”. Visi autori un šī izstāžu cikla kuratore Odrija Fišere vairāk vai mazāk bija centušies “sarunāties” ar vietējo vidi, rast iespējami labākās izpausmes formas, lai māksla šeit izskatītos un iegultu dabiski, it kā īpaši nepiepūloties. Piemēram, Deičmane Jūrkalnē uzturējās vairākas dienas, lai par tur aizvadīto laiku un noskaņām reflektētu trauslos site-specific darbos. Savukārt Prikule un Vēvere izspēlēja zelta kubu paslēpes, radot intrigu un iesaistot meklēšanā vietējos iedzīvotājus.

Kopējā telpas iecere un uzstādījums ir pietiekami simpātiski, lai tas pārvērstos par, cerams, ikgadēju “vasaras mākslas” notikumu un aizrautīgu pieredzi ne tikai māksliniekiem un viņu draugiem, kas meklē patvērumu pie jūras. Pagaidām pasākumam piemītošais vieglums un rotaļīgums, piedāvājot daudz un dažādus izpausmes veidus, to nepadara pārāk nopietnu. Bet, ja godīgi, man nav ne jaus- mas, cik daudz un cik dziļas pēdas šīs izstādes un aktivitātes atstāju- šas vietējā jūrkalnieša sirdī vai kāda cita tur pabijuša tūrista marš- rutā. Lai arī bez provokācijām, kas izskanējušas tālāk par Jūrkalni, nav iztikts. Proti, drīz pēc Kriša Salmaņa izstādes “Doma piepilda telpu” (27.07.–08.08.) atklāšanas vietējā Kurzemes avīzē “Kurzemnieks” lasīju daudz sašutušu viedokļu par šo izstādi, kurā nekā neesot un skatītāji “pataisīti par muļķiem”. Patiesi, ja neskaita suvenīru stendu, kas kā pastāvīga “instalācija” sastādīja kompāniju visiem projektiem, izstādē arī nekā nebija – vien kartona kaste ar Salmaņa darinātajiem bukletiem. Ideja, protams, zināma un vienkārša: piedāvājot skatītājam tukšu telpu, tiek sniegta iespēja radīt savu māk- slas darbu, liekot lietā pieredzi, iepriekšējo saskari ar mākslu un savus estētiskos kritērijus, vai arī piedalīties mākslinieka spēlē un saskatīt “neredzamos mākslas darbus”. Šī ideja jau neskaitāmas reizes apspēlēta, piemēram, Īva Kleina (Yves Klein), Lorijas Pārsonsas (Laurie Parsons), Betanas Hjūsas (Bethan Huws), Mārtina Krīda (Martin Creed) un citu darbos. Īpaši hrestomātisks piemērs ir Īva Kleina darbs “Tukšums” (The Void), kas 1958. gadā bija izstādīts Iris Clert Gallery. Izstāde sastāvēja no gandrīz tukšas telpas – tajā atradās tikai balti krāsota vitrīna –, galerijas logs bija nokrāsots zilā krāsā, un pie ieejas pasniedza zilus kokteiļus. Savā ziņā Salmaņa ideja ir pievilcīga un skaista, paužot vēlmi atteikties no jebkā lieka. No rādīšanas. No materialitātes. No ekspektācijām un interpretācijām. Atstājot vietu tikai domai. Tomēr šajā konkrētajā kontekstā diemžēl tā lika vilties, jo vietējiem iedzīvotājiem nebija nedz nolasāma, nedz saprotama. Izstāde palika nepiepildīta jeb absolūti neuztverama cilvēkiem, kam nav īpašas zināšanas par laikmetīgo mākslu vai vismaz vajadzīgā skatīšanās pieredze (un tādai, saprotams, viņiem nav jābūt). Tieši otrādi – izstāde varētu raisīt pretreakciju un turpmāku norobežošanos no līdzīgām mākslas izpausmēm. Izdarot šādus secinājumus, rodas jautājums – kāda māksla ir uztverama vai rādāma perifērijās? Un kādēļ tai vispār tur “jāiejaucas”?

Lai kā tas izklausītos, tomēr šībrīža “vasaras mākslai” piemīt sava deva tūrisma un izklaides, bez kā tā nespētu notikt un kas lai- kam nav nekas slikts (ja nav lieku gaidu). “Laba izklaide nedēļas no- galei,” kā atzīst Vilnis Vējš recenzijā par Cēsu Mākslas festivālu(1), un nākas vien piekrist. Cēsu Mākslas festivāls, kas šogad bija pēc kārtas septītais, kļuvis par lokāli prominentu pasākumu, kura apmeklējumu par obligātu uzskata jebkurš Rīgas “kulturālis”. Jau sākotnēji ambiciozi iecerēts un labi finansēts, tas pievērsies ne tikai vizuālajai mākslai, bet arī mūzikai, skatuves mākslai, kino, dejai u. c. mākslas un kultūras jomām. Neraugoties uz plašo reklāmu un piepulcētajām izcilībām, skaļajiem vārdiem un lokālajām balvām, tā vizuālās mākslas sadaļa, izņemot atsevišķu mākslinieku vai ku- ratoru veikumu, diemžēl vienmēr bijusi vāja un nepārliecinoša. Šis gads nav izņēmums, kad ekspozīcijas iekārtotas un attiecības būvētas visai neveikli, kaut arī daudzu mākslinieku darbi bija aizraujoši un interesanti.
 
Krišs Salmanis. Skats no izstādes “Doma piepilda telpu“
Foto no publicitātes materiāliem
Pateicība māksliniekam
 
Vizuālās mākslas programmas izstāžu daļu veidoja trīs savstarpēji it kā nesaistītas izstādes: Ievas Kulakovas izauklētais projekts ar Visvalža Ziediņa mākslinieciskajai praksei veltītu līdz šim neredzētu darbu atlasi “Bezdibenis. Visvaldis Ziediņš” (Cēsu Izstāžu nams), starptautiskā mākslas izstāde “Vasaras lasījumi”, ko veidoja lietuviešu kurators, Lietuvas Laikmetīgā mākslas centra (CAC) direktors Ķēstutis Kuizins (Cēsu alus brūzis un pilsētvide), kā arī jaunās fotogrāfes Karlīnas Vītoliņas personālizstāde “Portreti” (Cēsu tipogrāfija). Festivāla galveno noti noteica Kuizina izvēlētā pieeja atklāt attiecības starp fiktīvo un dokumentālo, izdomāto un reālo jeb ļoti šauro un nenoteikto robežu, kas atdala šos pieņēmumus vai ļauj tos identificēt, bet Kulakovas veidotā izstāde zināmā mērā spoguļojās šīs idejas ietvaros. Protams, ne apzināti, jo formāti atšķīrās – “Vasaras lasījumi” vairāk izplūda un mijiedarbojās ar brūža arhitektūru, veiksmīgāk vai neveiksmīgāk to apgūstot, savukārt izstāde “Bezdibenis. Visvaldis Ziediņš”, iekārtota izstāžu zālē, izkārtojuma ziņā ieguva vairāk sastingušu formu. Tomēr atšķirīgais bija tas, ka “Bezdibenis” piedāvāja antropoloģisku materiālu un pieeju, ko var nosaukt par klasisku un Latvijas kultūrvidei jau pazīstamu. Šoreiz gan īpaši neaizraujoties ar stāstiem un mitoloģiju, ja nu vienīgi dokumentālajos materiālos, kur mākslinieka – ģēnija tēls joprojām ņem virsroku. Izstādītie objekti bija klasificēti žanriski (piemēram, portrets) vai pēc izpildījuma tehnikas (grafikas / zīmējumi, skulptūras / objekti), ko papildināja intervijas. Līdz ar to izstādes darbu atlase neizgaismoja kuratora metodi vai skatījumu attiecībā uz saturisko pusi, drīzāk gan vienkārši parādīja atradumus (it kā tie jau nebūtu kādu izvēļu rezultāts!). Un varbūt tas pat ir labi, jo Ziediņa loma un mākslas mantojums pagaidām vēl ir kā karstais kartupelis, kas, kaut arī apzīmēts ar tik pretrunīgo nonkonformisma mākslas jēdzienu, tomēr veļas ārā no līdz šim radītajiem Latvijas mākslas vēstures plauktiņiem. Ziediņa mantojuma apzināšanai, tā formulē- šanai un izstādīšanai ir saistoši sekot arī paša institucionalizācijas procesa dēļ: kur fakti un atradumi saaug ar atradēja / kuratora skatījumu, kā tie tiek pasniegti, kā formulēti un kur ielikti. Šajā ziņā Kulakovas projekts pat pārāk labi iekļāvās Kuizina konceptuālajā rāmī.

Savukārt, pievēršoties “Vasaras lasījumu” izstādei un tās dažā- dajām telpiskajām vienībām un daļām, pārņem visai pretrunīgas izjūtas. Izstādes kartogrāfiju veidoja gan apjomos efektīgi un smieklīgi darbi, kam piemita vairāk provokatīvs vai izklaidējošs raksturs, gan introverti un izteiksmes ziņā jūtīgi darinājumi, kuri pieprasīja iedziļināšanos un uzmanīgāku skatīšanos. Pieļauju, ka apmeklētājiem, kas no mākslas gaida kādu vizuālu pārsteigumu, vistuvākā bijusi ieejas daļā izvietotā Donāta Jankauska (Donatas Jankauskas) veidotā iespaidīgā skulptūru grupa “Svētdiena” (2013) vai arī Maijas Kurševas atraktīvā, nedaudz jocīgu kartona tēlu apdzīvotā instalācija “Harmsapuksti“ (Kharms Beat, 2013), kurā, kā vienmēr, atklājās mākslinieces personiskā mitoloģija. Vizuālajos parametros līdzīgi absurda, laikmetīgas satīras un metaforu piepildīti darbi, kas var- būt formālajās izpausmēs šķiet rotaļīgi vai nenopietni, ir Leonarda Laganovska objekti “Tribīnes” (1998–2013) un Eduarda Kļaviņa animācija “Dollijas briljanti” (2013). Par klusākiem darbiem tiešā un arī pārnestā nozīmē būtu dēvējams Sebastiana Diasa Moralesa (Sebastian Diaz Morales) video Pasajes I & II (2012–2013), kā arī Virdžīnijas Kolvelas (Virginia Colwell) “Arhīvs” (The Archive, 2012– 2013). Moralesa videodarbs, kur kāds anonīms džentlmenis izstaigā Buenosairesu, simboliski piedāvājot alternatīvu ģeogrāfijas modeli, lieliski sasaucās ar brūža tukšajām, pamestajām telpām, kuru interesantā arhitektūra jau pati par sevi piedāvā īpašu pieredzi. Toties Kolvelas darbs, iespējams, visprecīzāk iegula Kuizina idejiskajā uzstādījumā, jo reflektē par atmiņām un vēstures konstruēšanu, kur fakti pārvēršas par izdomāto un iztēlotais – par iespējami noti- kušo. Minētie mākslas darbi bija tikai daļa no izstādē piedāvātā materiāla, taču vismaz šī raksta autorei spilgtākie un atmiņā paliekošākie piemēri. Noslēdzot apskatu, vēl jāmin Vadima Fiškina (Vadim Fishkin) “Mis Ziemassvētki”, kur projektora radītā palma, kas “izaug” no krāsas poda, vistiešākajā veidā kalpo par tūrisma objektu, jo pie tās var fotografēties tāpat kā pie Pizas torņa. Un palma noteikti vairākumam šajos platuma grādos dzimušajiem simbolizē tādu kā nesasniedzamo paradīzi. Kopumā ekspozīcija raisīja kakofonisku iespaidu – daudz dažādu izteiksmes veidu un formu, kontekstu un diskursu, kas savienoti vienā, ne tik viegli aptveramā telpā.
 
Maija Kurševa. Harmsapuksti. Instalācija. 2013
Foto no publicitātes materiāliem
Pateicība māksliniecei
 
Gan Cēsu Mākslas festivāls, gan nelielais “jūrK” projekts liek aizdomāties arī par izstāžu formātu un to vēlamību vai vajadzību “vasaras mākslas” kontekstā. Vai rādīt, izstādīt, skolot, piesaistīt un izklaidēt patiešām jābūt galvenajam mērķim, šādu pasākumu radīšanas iemeslam? Saistībā ar laikmetīgās mākslas festivālu Survival Kit 5, kura pamattēma šogad ir “Lēnā revolūcija: Māksla un kultūra institucionālajās un teritoriālajās perifērijās”, noteikti polemika par perifēriju un centru attiecībām tiks izvērsta plašāk, taču jau pirms paša notikuma norises izgaismojās jautājums par “perifēriju okupāciju” jeb interakcijas veidu un formu, kurā tā tiek iesaistīta, zināšanām, kas par to tiek konstruētas, un to tālākiem izmantošanas veidiem. Visbiežāk perifērijām apgaismības labākajās tradīcijās tiek piedāvātas jaunas zināšanas, kas uzskatītas par vērtīgākām nekā esošās, un izstāde nez kādēļ atzīta par pareizāko metodi, kā to paust. Manuprāt, lielisks piemērs jaunu telpisko parametru un attiecību meklējumiem ir amerikāņu izcelsmes mākslinieka, Fluxus un konceptuālisma pārstāvja Stenlija Brauna (Stanley Brouwn) darbs This Way Brouwn (1960), kura tapšanas laikā, apmeklējot Romu, viņš lūdza sastaptos svešiniekus uzzīmēt ceļu uz populāru baziliku. Vienmēr jautājot pēc viena un tā paša, viņš ieguva neskaitāmus, citu no cita atšķirīgus ceļa maršrutus, kas pauda dažādas izpratnes par vietu un telpu, kuras katrs no iedzīvotājiem iedomājās tik labi pārzinām.


(1) Vējš, Vilnis. Stāstītāji un lasītāji: Recenzija par Cēsu mākslas festivālu 2013. www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/2508-stastitaji_un_lasitaji._recenzija_par_ cesu_makslas_festivalu_2013/ (sk. 19.08.2013.).
 
Atgriezties