VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss par literatūru un mākslu Citāti no dažādiem avotiem | |
| 1. Mākslas izcelšanās un attīstība Materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu. Sociālās esamības nosaka apziņu. Apzināta ražošana un radīšana pēc dailes likumiem. Darba loma mākslas pirmsākumos. Skaistuma izjūtas attīstība. Nesamērība starp materiālās un mākslinieciskās ražošanas attīstību. Vācu literatūras dižais gadsimts. Par veco formu aizgūšanu. Materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu Savas dzīves sabiedriskā ražošanā cilvēki stājas noteiktās, nepieciešamās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās – ražošanas attiecībās, kas atbilst viņu materiālo ražošanas spēku noteiktai attīstības pakāpei. Šo ražošanas attiecību kopums veido sabiedrības ekonomisko struktūru, reālo bāzi, uz kuras paceļas juridiskā un politiskā virsbūve un kurai atbilst noteiktas sabied- riskās apziņas formas. Materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu vispār. Nevis cilvēku apziņa noteic viņu esamību, bet gan otrādi – viņu sabiedriskā esamība noteic viņu apziņu. Savas attīstības zināmā pakāpē sabiedrības materiālie ražotājspēki nonāk pretrunā ar pastāvošajām ražošanas attiecībām jeb – kas ir tikai šo attiecību juridiska izteiksme – ar īpašuma attiecībām, kurās tie līdz šim attīstījušies. No ražotājspēka attīstības formām šīs attiecības pārvēršas to važās. Tad iestājas sociālās revolūcijas laikmets. Līdz ar ekonomiskā pamata pārmaiņu straujāk vai lēnāk noris apvērsums visā milzīgajā virsbūvē. Aplūkojot tādus apvērsumus, vienmēr nepieciešams atšķirt materiālo, ar dabaszinātnisku precizitāti konstatējamo apvērsumu ražošanas ekonomiskajos apstākļos no juridiskām, politiskām, reliģiskām, mākslinieciskām vai filozofiskām, īsi sakot, no ideoloģiskām formām, kurās cilvēki apzinās šo konfliktu un cīnās par to, lai šo konfliktu atrisinātu. Kā par atsevišķu cilvēku nevar spriest, pamatojoties uz to, ko viņš par sevi domā, gluži tāpat par tādu apvērsuma laikmetu nevar spriest pēc tā apziņas. Gluži otrādi – šī apziņa izskaidrojama ar materiālās dzīves pretrunām, ar esošo konfliktu starp sabiedriskajiem ražotājspēkiem un ražošanas attiecībām. Neviena sabiedriskā formācija neaiziet bojā, iekām nav attīstījušies visi ražotājspēki, kam tā dod pietiekamu plašumu, un jaunas, augstākas ražošanas attiecības nekad neparādās agrāk, iekām to eksistences materiālie apstākļi nav nobrieduši pašas vecās sabiedrības klēpī. Tāpēc cilvēce vienmēr izvirza sev tikai tādus uzdevumus, ko tā var atrisināt, jo, pamatīgāk aplūkojot, vienmēr izrādās, ka pats uzdevumus rodas tikai tad, kad tā atrisināšanas materiālie apstākļi jau pastāv vai vismaz atrodas tapšanas procesā. Aziātisko, antīko, feodālo un mūslaiku, buržuāzisko ražošanas veidu vispārējos vilcienos var apzīmēt kā sabiedrības ekonomiskās formācijas progresīvus laikmetus. Buržuāziskās ražošanas attiecības ir sabiedriskā ražošanas procesa pēdējā antagonistiskā forma, antagonistiska nevis individuāla antago- nisma nozīmē, bet gan tāda antagonisma nozīmē, kurš izaug no indivīdu sabiedriskajiem dzīves apstākļiem; bet ražotājspēki, kas attīstās buržuāziskās sabiedrības klēpī, līdz ar to rada ma- teriālos nosacījumus šī antagonisma atrisināšanai. Tāpēc ar buržuāzisko sabiedrisko formāciju noslēdzas cilvēku sabiedrības priekšvēsture. Kārlis Markss. Par politiskās ekonomijas kritiku (1859) Markss, Kārlis. Par politiskās ekonomijas kritiku. Rīga: LVI, 1952, 7.–8. lpp. Sociālās esamības nosaka apziņu To visvieglāk saprast no darba dalīšanas viedokļa. Sabiedrība rada zināmas vispārīgas funkcijas, bez kurām tā nevar iztikt. Šim nolūkam izraudzītie cilvēki izveido jaunu darba dalīšanas nozari pašā sabiedrībā. Līdz ar to viņi iegūst īpašas intereses arī pret- statā tiem, kas viņus pilnvarojuši; viņi kļūst patstāvīgi attiecībā pret tiem, un rodas valsts. Bet pēc tam notiek tas pats, kas ga- dījumā ar preču tirdzniecību un vēlāk ar naudas tirdzniecību. Jaunajam patstāvīgajam spēkam visumā gan jāseko ražošanas kustībai, bet tas savukārt iedarbojas uz ražošanas apstākļiem un gaitu, tāpēc ka tam piemīt relatīva patstāvība vai, pareizāk, tā kādreiz ir iegūta un pakāpeniski attīstās tālāk. Tā ir divu nevienādu spēku mijiedarbība: no vienas puses, ekonomiskā kustība un, no otras puses, jauna politiskā vara, kas tiecas pēc iespējami lielākas patstāvības un kam piemīt arī patstāvīga kustība, ja tā jau ir radusies. Ekonomiskā kustība visumā lauzīs sev ceļu, bet uz to savukārt iedarbosies arī politiskā kustība, ko tā pati ir radījusi un kam piemīt relatīva patstāvība. Ekonomisko kustību ietekmē, no vienas puses, valsts varas kustība un, no otras puses, – vienlaicīgi ar to radītā opozīcija. Tāpat kā naudas tirgū atspoguļojas visumā – ar iepriekš minētajiem iebildumiem – rūpniecības tirgus kustība un, protams, atspoguļojas sagrozīti, tā arī valdības cīņā pret opozīciju atspoguļojas cīņa starp šķirām, kas jau pirms tam ir pa- stāvējušas un cīnījušās, – un gluži tāpat sagrozīti: nevis vairs tieši, bet netieši, nevis kā šķiru cīņa, bet kā cīņa par politiskiem principiem un turklāt tik sagrozīti, ka bija vajadzīgs tūkstošiem gadu, lai mēs varētu izprast lietas būtību. Valsts varas atgriezeniskā iedarbība uz ekonomisko attīstī- bu var būt trejāda. Tā var darboties tai pašā virzienā – tad attīstība notiek ātrāk; tā var darboties pretēji ekonomiskajai attīstībai, tad mūsu laikos katrā lielā tautā tā uz laiku sabrūk; vai arī tā var ekonomisko attīstību noteiktos virzienos traucēt un stimulēt citos virzienos – šis gadījums atvedināms beigu beigās uz vienu no iepriekšējiem. Bet ir skaidrs, ka otrajā un trešajā gadījumā politiskā vara var nodarīt ekonomiskajai attīstībai lielu ļaunumu un var radīt spēku un materiāla izšķiešanu ļoti lielā daudzumā. Bez tam vēl ir gadījumi, kad ekonomiskie resursi tiek iekaroti un rupji iznīcināti un tāpēc zināmos apstākļos agrāk ir varējusi pilnīgi iet bojā veselu apvidu un nāciju visa ekonomiskā attīstība. Tagad šādiem faktiem pa lielākai daļai ir pretēji rezultāti, vismaz pie lielajām tautām: uzvarētais dažreiz uz ilgu laiku iegūst ekonomiskā, politiskā un morāliskā ziņā vairāk nekā uzvarētājs. Ar tiesībām ir tas pats: kad rodas vajadzība pēc jaunas darba dalīšanas, kas rada profesionālus juristus, tūdaļ atklājas jauna, patstāvīga sfēra, kura, lai gan vispār ir atkarīga no ražošanas un maiņas, tomēr spēj savukārt atgriezeniski iedarboties uz visām šīm sfērām. Mūslaiku valstī tiesībām ne tikai jāatbilst vispārējam ekonomiskajam stāvoklim, ne tikai jābūt tā izteiksmei, bet arī jābūt iekšēji saskaņotai izteiksmei, kas neatspēkotu pati sevi iekšēju pretrunu rezultātā. Lai to sasniegtu, ekonomisko attiecību atspoguļojums tiek pārkāpts arvien vairāk un vairāk. Šāda parādība sastopama jo biežāk, jo retāk atgadās, ka likumu kodekss ir asa, nemīkstināta, nesagrozīta vienas šķiras kundzības izteiksme: tas taču jau pats par sevi būtu pretrunā ar “tiesisko ideju”. Tīrā, konsekventā 1792.–1796. g. “revolucionārās” buržuāzijas tiesiskā ideja ir daudzējādā ziņā viltota jau Napoleona kodeksā, un tas, kas tajā iemiesots, ik dienas visādi jāmīkstina, tāpēc ka pieaug proletariāta spēks. Un tomēr Napoleona kodekss ir liku- mu kodekss, kas ir pamatā visām jaunajām kodifikācijām visās pasaules daļās. Tādējādi “tiesiskās attīstības” gaita pa lielākai daļai ir tāda, ka sākumā tiek mēģināts novērst pretrunas, kas izriet no tā, ka ekonomiskās attiecības tieši iztulko kā juridiskus principus, un nodibināt harmonisku tiesību sistēmu, un pēc tam turpmākās ekonomiskās attīstības ietekme un piespiedu spēks atkal pastāvīgi lauž šo sistēmu un sapin to jaunās pretrunās (es te runāju pagaidām tikai par civiltiesībām). Ekonomisko attiecību atspoguļošanās tiesisko principu veidā gluži tāpat nepieciešami nostāda šīs attiecības ar galvu uz leju: šis atspoguļošanas process norisinās, pašam cilvēkam, kas darbojas, to neapzinoties; jurists iedomājas, ka viņš rīkojas ar apriorām tēzēm, bet tās ir tikai ekonomisko attiecību atspoguļojumi, – tādējādi viss stāv ar galvu uz leju. Un šis sagrozījums, kamēr tas vēl nav atklāts, veido to, ko mēs saucam par ideoloģisku koncepciju, savukārt iedarbojas uz ekonomisko pamatu un var to zināmās robežās pārmainīt, – tas man liekas pats par sevi saprotams. Mantošanas tiesību pamats ir ekonomisks, ja ņemam vienādu ģimenes attīstības pakāpi. Tomēr būs grūti pierādīt, ka, piemēram, Anglijas absolūto testamentu brīvību un tās stipro ierobežošanu Francijā būtu radījuši tikai ekonomiski cēloņi. Bet tiklab viens, kā otrs ļoti spēcīgi iedarbojas uz ekonomiku ar to, ka ietekmē īpašumu sadalījumu. Bet, kas attiecas uz tām ideoloģijas sfērām, kas vēl augstāk lidinās gaisā, – uz reliģiju, filozofiju utt., tad tām ir vēsturisks sa- turs, ko atrod un apgūst vēsturiskais periods, saturs, kuru mēs tagad nosauktu par bezjēdzību. Šie dažādie nepareizie priekš- stati par dabu, par paša cilvēka būtību, par gariem, par burvju spēkiem utt. balstās uz ekonomisku pamatu pa lielākai daļai tikai negatīvā nozīmē: aizvēsturiskā perioda zemajai ekonomiskajai attīstībai papildinājums un dažkārt nosacījums un pat cēlonis bija nepareizi priekšstati par dabu. Un, kaut gan ekonomiskā vajadzība bija un ar laiku aizvien vairāk ir kļuvusi par galveno atsperi progresējošajā dabas izzināšanā, tomēr būtu pedan- tisms meklēt ekonomiskus cēloņus visām šīm pirmatnējām bez- jēdzībām. Zinātņu vēsture ir vēsture, kas rāda, kā pakāpeniski tiek novērsta šī bezjēdzība vai tās vietā likta cita, tomēr jau ma- zāk bezjēdzīga. Cilvēki, kas ar to nodarbojas, pieder atkal pie īpašām darba dalīšanas sfērām, un viņiem šķiet, ka viņi strādā neatkarīgā darba laukā. Un, ciktāl izveido patstāvīgu grupu sa- biedriskās darba dalīšanas iekšienē, tiktāl viņu darbi, ieskaitot arī viņu kļūdas, atgriezeniski ietekmē visu sabiedrisko attīstību, pat ekonomisko. Bet tāpat viņi paši atkal atrodas ekonomiskās attīstības noteicošā ietekmē. Filozofijā, piemēram, to visvieglāk var pierādīt attiecībā uz buržuāzisko periodu. Hobss bija pir- mais mūsdienīgais materiālists (XVIII gadsimta garā), bet viņš bija patvaldības piekritējs tai laikā, kad absolūtā monarhija pārdzīvoja savu uzplaukuma periodu visā Eiropā un kad Anglijā tā uzsāka cīņu ar tautu. Loks bija reliģijā, tāpat politikā, 1688. gada šķiru kompromisa dēls. Angļu deisti un to konsekventākie turpinātāji – franču materiālisti bija īsti buržuāzijas filozofi. Vācu filozofijā no Kanta līdz Hēgelim redzams vācu mietpilsonis gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Bet kā īpašai darba dalīšanas nozarei katra laikmeta filozofijai priekšnoteikums ir noteikts domu materiāls, kuru tai nodevuši priekšteči un uz kura tā balstās. Ar to izskaidrojams, kāpēc ekonomiski atpalikušas zemes filozofijā tomēr var spēlēt pirmo vijoli: Francija XVIII gadsimtā attiecībā pret Angliju, uz kuras filozofiju franči balstījās, un pēc tam Vācija attiecībā pret abām pirmajām. Bet kā Francijā, tā arī Vācijā filozofija, tāpat kā vispārējais tā laikmeta literatūras uzplaukums, arī bija ekonomiskā uzplaukuma rezultāts. Ka ekonomiskā attīstība galu galā dominē arī pār šīm sfērām, tas man ir skaidrs, bet šī dominēšana notiek apstākļu ietvaros, kurus nosaka pati dotā sfēra: filozofijā, piemēram, ekonomisko ietekmju (kuras atkal iedarbojas pa lielākai daļai tikai savā politiskajā u. tml. ietērpā) iedarbība uz priekšteču atstāto filozofisko materiālu. Ekonomika te nerada nekā jauna, bet tā nosaka jau esošā domāšanas materiāla pārmaiņu un turpmākās attīstības veidu un arī to pa lielākai daļai netieši, kamēr filozofiju tieši ietekmē visvairāk politiskie, juridiskie, morāliskie atspoguļojumi. Par reliģiju pašu nepieciešamāko esmu pateicis pēdējā nodaļā brošūrā par Feierbahu. Tātad, ja Barts domā, ka mēs noliedzam jebkādu ekonomiskās kustības politisko utt. atspoguļojumu atgriezenisko ietekmi uz pašu šo kustību, tad viņš vienkārši cīnās ar vējdzirnavām. Viņam tikai jāieskatās Marksa “Astoņpadsmitajā brimērā”, kur gandrīz vienīgi runāts par īpašo lomu, kāda ir politiskām kaujām un notikumiem, protams, ievērojot to vispārīgo atkarību no ekonomiskajiem apstākļiem. Vai arī jāpaskatās “Kapitāls”, piemēram, nodaļa par darba dienu, kur parādīts, kāda izšķiroša iedarbība ir likumdošanai, kura taču ir politisks akts. Vai arī nodaļa par buržuāzijas vēsturi (24. nodaļa). Kādēļ gan mēs cīnāmies par proletariāta politisko diktatūru, ja politikā vara ir ekonomiski bezspēcīga? Vardarbība (t. i., valsts vara) arī ir ekonomisks spēks! Bet man tagad vairs neatliek laika kritizēt pašu grāmatu. Vispirms jāiznāk III sējumam, un, manuprāt, to pavisam labi var izdarīt Bernšteins. Kas visiem šiem kungiem trūkst, tā ir dialektika, Viņi pastāvīgi redz tikai te cēloni, tur – sekas. Ka tā ir tukša abstrakcija, ka tādi metafiziski polāri pretstati īstenajā pasaulē pastāv tikai krīžu laikā, ka viss lielais attīstības process notiek mijiedarbības veidā – kaut arī mijiedarbības spēki ir ļoti nevienādi, pie tam ekonomiskā kustība ir pati spēcīgākā, sākotnējā, noteicošā –, ka te nav nekā absolūta, bet viss ir relatīvs, to viņi neredz, viņiem Hēgelis nav eksistējis... Engelss – Konradam Šmitam, 1860. g. 27. oktobrī. No: Markss, Kārlis. Engelss, Frīdrihs. Darbu izlase. 3 sēj. Rīga: Avots, 1981, 3. sēj., 536.–540. lpp. 1. Tas, ko mēs saprotam ar ekonomiskajiem apstākļiem, ko uzskatām par sabiedrības vēsturi noteicošu bāzi, ir metodes, ar kādām cilvēciskas būtnes kādā sabiedrībā ražo sev iztikas līdzekļus un apmainās ar ražojumiem (ciktāl pastāv darba dalī- šana).(1) Tādējādi tās ietver visus ražošanas un pārvietošanas pa- ņēmienus. Saskaņā ar mūsu koncepciju šie paņēmieni nosaka arī apmaiņas veidu un turpmāk – ražojumu sadalījumu un līdz ar to pēc cilšu sabiedrības izjukšanas arī iedalījumu šķirās, tātad dzimtkungu un dzimtļaužu attiecības, un līdz ar tām – valsti, politiku, likumus un citu. Ekonomiskie apstākļi tālāk iekļauj ģeogrāfisko bāzi, kurā tie darbojas, un tās no agrākajām ekono- miskās attīstības pakāpēm, kuras nodotas mantojumā un izdzīvojušas – bieži vien tikai tradīciju vai inerces spēka dēļ; protams, arī tās ārējās vides dēļ, kas ietver šo sabiedrības formu. Ja, kā Jūs sakāt, paņēmiens ir galvenokārt atkarīgs no zināt- nes stāvokļa, tad zinātne vēl jo vairāk ir atkarīga no paņēmiena stāvokļa un vajadzībām pēc paņēmiena. Ja sabiedrībai ir kāda tehniska vajadzība, tas palīdz zinātnei virzīties uz priekšu vairāk nekā desmit universitāšu. Visas hidrostatikas (Toričelli u. c.) nozares rašanos rosināja nepieciešamība 16. un 17. gadsimta Itālijā regulēt kalnu upes. Mēs zinām kaut ko saprātīgu par elektrību, tikai kopš atklāja tās tehnisko lietojamību. Bet diemžēl Vācijā kļuvis ierasts zinātņu vēsturi rakstīt tā, it kā tās būtu nokritušas no debesīm. 2. Mēs uzskatām, ka ekonomiskie apstākļi ir tie, kas galu galā noteic vēsturisko attīstību. Bet rase pati par sevi ir ekonomisks faktors. Tomēr šeit nedrīkst neievērot divas lietas: a) Politiskās, juridiskās, filosofiskās, reliģiskās, literārās, mākslinieciskās u. c. attīstības pamatā ir ekonomiskā attīstība. Taču visas tās reaģē cita ar citu un ar ekonomisko bāzi. Ekono- miskais stāvoklis nebūt nav cēlonis un vienīgais, kas ir aktīvs, kamēr viss pārējais ir tikai pasīvas sekas. Drīzāk pastāv mijie- darbība ekonomiskās vajadzības līmenī, kas galu galā vienmēr izvirzās priekšplānā. Piemēram, valsts realizē savu ietekmi ar tarifiem, brīvo tirdzniecību, labu vai sliktu finanšu sistēmu; ekonomiska ietekme bija pat vācu sīkburžuāzijas nāvīgajam tukšumam un nevarībai, kas izrietēja no Vācijas nožēlojamā ekonomiskā stāvokļa no 1648. līdz 1830. gadam un vispirms izpaudās kā piētisms, tad kā sentimentalitāte un verdziska pakalpība prinčiem un augstmaņiem. Tas bija lielākais šķērslis atjaunotnei un palika nesatricināms, līdz revolūcijas un Napoleona kari hronisko postu nepārvērta akūtā. Tātad nav tā, kā ļaudis šur tur mēģina ērti iztēloties, ka ekonomiskais stāvoklis rada auto- mātiskas sekas. Cilvēki paši rada savu vēsturi, tikai noteiktā vidē un apstākļos un uz jau pastāvošu attiecību pamata, starp kurām ekonomiskās attiecības, lai cik arī citas politiskās un ideoloģiskās attiecības tās ietekmētu, galu galā ir izšķirošas, veidojot sarkano pavedienu, kas vijas tām cauri un vienīgais ved uz sapratni. b) Cilvēki paši veido vēsturi, taču vēl ne ar kolektīvu gribu, ne pēc kolektīva plāna, pat ne arī kādā skaidri noteiktā sabied- rībā. Viņu pūliņi saduras, un tieši tāpēc visās sabiedrībās valda nepieciešamība, ko papildina un kas dažādos veidos parādās kā nejaušība. Tā nepieciešamība, kas šeit paceļas pāri visiem gadī- jumiem, galu galā ir ekonomiskā nepieciešamība. Tieši tad talkā nāk tā sauktie izcilie cilvēki. Protams, tikai tīras nejaušības dēļ tāds un tāds cilvēks un tieši tas cilvēks noteiktā brīdī parādās tieši tajā valstī. Taču aizvāciet viņu, un radīsies prasība viņu aizstāt, un šādu aizstājēju atradīs, labu vai sliktu, bet beigās viņu atradīs. Nejaušības pēc Napoleonam, tieši tam korsikānim, bija jākļūst par militāro diktatoru, kas vajadzīgs sava kara novārdzinātajai Francijas Republikai; bet to, ka, ja nebūtu Napoleona, kāds cits būtu aizpildījis viņa vietu, ir pierādījis fakts, ka cilvēks vienmēr ticis atrasts, tiklīdz viņš kļuvis nepieciešams: Cēzars, Augusts, Kromvels un citi. Lai gan tieši Markss atklāja vēstures materiālistisko izpratni, Tjerī, Minjē, Gizo un visi angļu vēsturnieki līdz 1850. gadam ir pierādījums, ka pēc tās tiecās, un tas, ka šo pašu jēdzienu atklāja Morgans(2), pierāda, ka bija pienācis īstais laiks un tas bija jāatklāj. Tāpat ar visām citām vēstures nejaušībām un šķietamām nejaušībām. Jo tālāk kāda noteikta joma, ko pētām, atrodas no ekonomikas un tuvāk tīri abstraktai ideoloģijai, jo vairāk nejaušību mēs atklāsim tās attīstībā, jo vairāk tās gaita virzīsies līkloču līnijā. Bet, iezīmējot šo svārstību vidējās tendences līkni, jūs konstatēsiet, ka, jo ilgāks ir pētāmais laikposms un plašāka joma, jo tuvāk šī līkne slieksies ekonomiskās attīstības tendences līknei. Engels, Friedrich. Letter to Heinz Starkenburg, Jan. 25, 1894. In: Marx, Karl. Selected Works, Vol. I, pp. 391–392. Tādējādi stāvoklis ir šāds: noteikti indivīdi, kas noteiktā veidā nodarbojas ar ražošanu, stājas noteiktās sabiedriskās un politiskās attiecībās. Empīriskam novērojumam katrā atsevišķā gadījumā empīriski un bez kādas mistifikācijas un spekulācijas jāatklāj sabiedriskās un politiskās struktūras sakars ar ražošanu. Sabiedrības struktūra un valsts patstāvīgi izaug no noteiktu indivīdu dzīves procesa, taču ne tādu indivīdu, kādi tie var likties savā pašu vai citu iztēlē, bet gan tādu, kādi tie ir īstenībā, t. i., tie rīkojas, materiāli ražo, tātad, kā tie darbojas noteiktās materiālās un no viņu patvaļas neatkarīgās robežās, priekšnoteikumos un apstākļos. Ideju, priekšstatu, apziņas veidošanās sākotnēji ir tieši ievīta cilvēku materiālajā darbībā un materiālajā savstarpējā saskarsmē, reālās dzīves valodā. Cilvēku priekšstatu veidošanās, domāšana, garīgā savstarpējā saskarsme te vēl tieši izriet no cilvēku materiālās rīcības. Tas pats attiecas uz garīgo produkciju, kā tā izpaužas zināmās tautas politikas, likumu, morāles, reliģijas, metafizikas utt. valodā. Cilvēki veido savus priekšstatus, idejas utt. – bet tie ir īsteni, darbīgi cilvēki, kurus nosaka noteikta viņu ražotājspēku attīstība un šiem ražotājspēkiem atbilstoša cilvēku savstarpējā saskarsme līdz pat pašām tālākajām formām. Apziņa [das Bewußtsein] nekad nevar būt kaut kas cits kā apzi- nāta esamība [das bewußte Sein], un cilvēku esamība ir īstenais viņu dzīves process. Ja visā ideoloģijā cilvēki un to attiecības ir nostādītas uz galvas kā kādā camera obscura, tad šī parādība gluži tāpat izriet no viņu vēsturiskā dzīves procesa, kā ačgārns priekšmeta attēlojums acs tīklenē izriet no viņu tieši fiziskā dzīves procesa. Pilnīgā pretstatā vācu filozofijai, kura nokāpj no debesīm uz zemi, šeit notiek kāpšana no zemes uz debesīm, t. i., lai nonāktu pie īstiem cilvēkiem, par pamatu netiek ņemts tas, ko cilvēki saka, iedomājas, priekšstata, un arī ne cilvēki, kādi tie pastāv tikai vārdos, domās, iztēlē, priekšstatos; par pamatu ņemti cilvēki, kādi viņi tiešām darbojas, un no viņu īstenā dzīves procesa secināta arī šā dzīves procesa ideoloģisko atspoguļojumu un atbalsu attīstība. Arī mīklainie veidojumi cilvēku smadzenēs ir viņu materiālā, empīriski konstatējamā un ar materiāliem priekš- noteikumiem saistītā dzīves procesa nepieciešami produkti. Tādējādi morāle, reliģija, metafizika un pārējie ideoloģijas veidi un tiem atbilstošās apziņas formas zaudē savu šķietamo patstāvību. Tām nav vēstures, tām nav attīstības; attīstot savu materiālo ražošanu un savu materiālo savstarpējo saskarsmi, cilvēki līdz ar šo savu īstenību pārveido arī savu domāšanu un savas domāšanas produktus. Nevis apziņa nosaka dzīvi, bet gan dzīve nosaka apziņu. Kas turas pie pirmā aplūkošanas veida, tas pamatojas uz apziņu kā uz dzīvo indivīdu; kas turas pie otrā, īstenajai dzīvei atbilstošā aplūkošanas veida, tas pamatojas uz pašiem īstenajiem dzīvajiem indivīdiem un aplūko apziņu tikai kā viņu apziņu. Šim aplūkošanas veidam ir savi priekšnoteikumi. Tas pamatojas uz īstenajiem priekšnoteikumiem un ne uz mirkli nepamet tos. Tā priekšnoteikumi ir cilvēki – nevis kaut kā fantastiski izolēti un sastinguši, bet gan savā īstenajā empīriski novērojamā attīstības procesā, kas noris noteiktos apstākļos. Tiklīdz attēlo šo aktīvo dzīves procesu, vēsture vairs nav nedzīvu faktu sakopojums, kāda tā ir no empīriķu viedokļa, kuri paši vēl ir abstrakti, vai arī iedomātu subjektu iedomāta darbība, kāda tā ir no ideālistu viedokļa. Kur beidzas spekulatīvā domāšana – īstenās dzīves priekšā, – tur tātad sākas patiesā, pozitīvā zinātne, cilvēku praktiskās darbības, viņu praktiskā attīstības procesa attēlošana. Beidzas frāzes par apziņu, to vietā jāstājas patiesai zināšanai. Kad attēlo īstenību, pastāvīgā filozofija zaudē savu eksistences vidi. Tās vietā var stāties labākajā gadījumā visvairāk vispārīgo rezultātu sa- kopojums, kurus iespējams abstrahēt, aplūkojot cilvēku vēsturisko attīstību. Šīm abstrakcijām pašām par sevi, šķirti no reālās vēstures, nav gluži nekādas vērtības. Tās var noderēt, tikai lai atvieglotu vēstures materiāla sakārtošanu, iezīmētu tās atsevišķo noslāņojumu secību, bet atšķirībā no filozofijas šīs abstrakcijas nebūt nedod recepti vai shēmu, kurai varētu pielāgot vēstures laikmetus. Gluži otrādi, grūtības tad tikai sākas, kad sāk aplūkot un sakārtot materiālu, – vai nu tas attiecas uz kādu pagājušu laikmetu, vai uz tagadni, – kad sāk to tiešām attēlot. Šo grūtību novēršana ir atkarīga no priekšnoteikumiem, kurus nebūt nav iespējams te parādīt, bet kuri nosakāmi, tikai pētījot katra laik- meta indivīdu īsteno dzīves procesu un darbību. Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss. Vācu ideoloģija (1845–1866) Markss, Kārlis. Engelss, Frīdrihs. Darbu izlase. 3 sēj. Rīga: Avots, 1979, 1. sēj., 20.–23. lpp. (1) Savā vēstulē Engelss atbild uz diviem jautājumiem: 1. Kā izpaužas ekonomisko attiecību cēlonība? Vai tās ir pietiekams cēlonis, bāze, faktors, pastāvīgs nosacījums u. c. attīstībai? 2. Kāda ir rases faktora un vēsturiskās individualitātes loma? – Red. (2) Amerikāņu zinātnieka Lūisa H. Morgana darbs Ancient Society, or Researches in the lines of Human Progress, from Savagery, through Barbarism, to Civilisation (London: MacMillan & Co) nāca klajā 1877. gadā. Engelss priekšvārdā darbam “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās” (6. lpp.) raksta: “Morgana lielais nopelns ir tas, ka viņš galvenajos vilcienos ir atklājis un atjaunojis šo mūsu rakstītās vēstures aizvēsturisko pamatu un Ziemeļamerikas indiāņu ģints sakaros atradis atslēgu, kas ļauj izprast svarīgākās, līdz šim neatrisināmās seno grieķu, romiešu un ģermāņu vēstures mīklas.” – Red. Apzināta ražošana un radīšana pēc daiļuma likumiem Objektīvas pasaules praktiska ražošana, neorganiska dabas izveide pierāda, ka cilvēks apzinās sevi kā piederīgu sugai, proti, kā būtni, kas pret sugu izturas kā pret sevi pašu vai pret sevi – kā pret sugu. Protams, dzīvnieki arī ražo. Tie iekārto ligzdas, mitekļus utt., piemēram, bites, bebri, skudras un citi. Taču tie kaut ko rada, tikai lai apmierinātu savas vai savu pēcnācēju tiešās vajadzības; tie ražo vienpusīgi, turpretim cilvēks ražo vispārēji; tie ražo, tikai tiešu fizisku vajadzību spiesti, turpretim cilvēks ražo neatkarīgi no fiziskām vajadzībām un patiešām rada tikai tad, kad ir brīvs no šīm vajadzībām. Tie ražo tikai sevi, turpretim cilvēks atražo visu dabu; dzīvnieku ražojums tieši pieder to fiziskajam ķermenim, turpretim cilvēks brīvi pavēršas pretim savam ražojumam. Dzīvnieki rada tikai saskaņā ar savas sugas veidolu un vajadzību, turpretim cilvēks var ražot atbilstīgi ikvienas sugas veidolam un vienmēr var priekšmetu atveidot tam vien piemītošā veidolā. Tādējādi cilvēks rada pēc daiļuma likumiem. Marx, Karl. Oekonomisch-philosophische Manuskripte aus dem Jahre 1844. In: Marx-Engels Gesamtsausgabe, Part I, Vol. 3, p. 88. Darba loma mākslas pirmsākumos Tāpēc tās operācijas, kurām mūsu senči pārejas laikmetā no pērtiķa uz cilvēku daudzos gadu tūkstošos pakāpeniski iemācījās pielāgot savu roku, sākumā varēja būt tikai ļoti vienkāršas. Paši pirmatnējākie mežoņi un pat tie no viņiem, par kuriem jāpieņem, ka tie atgriežas stāvoklī, kas vairāk līdzīgs dzīvnieka stāvoklim, un reizē ar to fiziski deģenerējas, tomēr stāv daudz augstāk par šīm pārejas būtnēm. Iekām cilvēka roka pārveidoja pirmo krama gabalu par nazi, droši vien pagāja tik ilgs laika periods, ka mums zināmais vēsturiskais laika posms salīdzinājumā ar to ir nenozīmīgs. Bet izšķirošais solis bija sperts: roka bija kļuvusi brīva un tagad varēja iegūt sev arvien jaunas izveicības, un tādējādi iegūtā lielākā lokanība iedzimtības ceļā pieauga no paaudzes uz paaudzi. Tātad roka ir ne tikai darba orgāns, bet arī darba produkts. Tikai darbs, pielāgošanās arvien jaunām operācijām, šādi iegūta muskuļu, cīpslu un ilgākā laika posmā arī kaulu sevišķā izveidojuma iedzimšana un šo iedzimto uzlabojumu vienmēr atkārtota izmantošana jaunām – arvien sarežģītākām operācijām noveda cilvēka roku līdz tai augstajai pilnības pakāpei, kad tā it kā uz burvja mājienu spēja radīt Rafaēla gleznas, Torvaldsena statujas un Paganīni mūziku. Frīdrihs Engelss. Dabas dialektika (1883) Engelss, Frīdrihs. Dabas dialektika. Rīga: Liesma, 1979, 162.–163. lpp. Skaistuma izjūtas attīstība Tā kā mūzika modina vienīgi cilvēka muzikālo izjūtu un tā kā cilvēkam bez muzikālās dzirdes visskaistākā mūzika neko nenozīmē, tā nav objekts, jo man objekts var būt tikai kādas manas pamatspējas apliecinājums; tādējādi tas var būt tikai man, tikai ciktāl manai pamatspējai piemīt subjekta raksturs; un, tā kā objekta izjūta man sniedzas vienīgi tiktāl, cik manas maņas (uztverot nozīmi tikai ar kādu atbilstošu maņu), sabiedrībā mītošu cilvēku sajūtas ir pilnīgi atšķirīgas no to cilvēku sajūtām, kuri atrodas ārpus sabiedrības. Tikai objektīvi atraisoties cilvēciskas būtnes bagātībai, daļēji attīstās un daļēji tiek radīta subjektīvā cilvēciskā jutekliskuma bagātība, tāda kā muzikālā dzirde, spēja saredzēt apveidu daili, vārdu sakot, jutekļi, kas ir spējīgi uz cilvēcisku tīksmi un, kā pierādījies, ir cilvēciskas pamatspējas. Jo ne tikai piecas maņas, bet arī tā sauktās prāta un praktiskās maņas (griba, mīlestība u. c.), vārdu sakot, cilvēciskās sajūtas un sajūtu cilvēciskums rodas tāpēc, ka cilvēkam pastāv objekts, cilvēciskota daba. Piecas maņas veidojušās visā pasaules vēstures gaitā līdz pat mūsdienām. Jutekļi, ko ierobežo primitīvi praktiskas vajadzī- bas, uztver tikai šauru nozīmi. Badacietējam nepastāv pārtikas cilvēciskā forma, vienīgi ēdiena abstraktā būtība. Tas varētu būt pieejams visprimitīvākajā veidolā, un nevar pateikt, kā badacietējs ēdot atšķirtos no dzīvniekiem, kas barojas. Rūpju un nabadzības nomāktam cilvēkam nav prātā pat visizsmalcinātākā izrāde; metālu tirgonis saredz tikai tirgus vērtību, nevis metāla skaistumu un savdabību. Viņam nav jēgas par minerāliem. Tāpēc cilvēka esamības objektivizācija gan teorētiski, gan praktiski nozīmē padarīt maņas cilvēciskas, kā arī radīt cilvēciskas maņas, kas atbilst cilvēka un dabas dzīves plašajai pārpilnībai. Marx, Karl. Oekonomisch-philosophische Manuskripte aus dem Jahre 1844. In: Marx-Engels Gesamtsausgabe, Part I, Vol. 3, p. 88. Nesamērība starp materiālās un mākslinieciskās ražošanas attīstību 6. Materiālās ražošanas attīstības nevienādā attiecība, piemē- ram, pret māksliniecisko. Vispār progresa jēdzienu nevajag ņemt parastajā abstrakcijā. Mākslas jautājumos utt. šī disproporcija vēl nav tik svarīga un nav tik grūti izprotama kā praktisko sociālo attiecību sfērā, piemēram, izglītības stāvokļa salīdzinājums Savienotajās Valstīs un Eiropā. Bet sevišķi grūts punkts, kas te jāizskaidro, ir sekojošais: kādā veidā ražošanas attiecības kā tiesiskās attiecības sāk nevienādu attīstību. Tātad, piemēram, romiešu privāttiesību (uz krimināltiesībām un valsts tiesībām tas attiecas mazāk) attiecība pret moderno ražošanu. 7. Šī izpratne parādās kā nepieciešama attīstība. Tomēr tiesību atzīšanas gadījumam. Va[ria] (brīvība un pārējais). (Satiksmes līdzekļu ietekme.) Vispasaules vēsture nav eksistējusi vienmēr; vēsture kā pasaules vēsture ir rezultāts. 8. Izejas punkts, dabiski, no dabiskās noteiktības: subjektīvi un objektīvi, ciltis un rases utt. Par mākslu zināms, ka noteikti tās uzplaukuma periodi neatrodas nekādā saskaņā ar sabiedrības vispārīgo attīstību un tātad arī ar sabiedrības materiālā pamata attīstību, kurš ir it kā tās organizācijas skelets. Piemēram, grieķi salīdzinājumā ar mūslaiku tautām vai arī Šekspīrs. Par dažām mākslas formām, piemēram, par eposu, pat atzīts, ka tās savā klasiskajā formā, kas rada laikmetu pasaules vēsturē, nekad nevar tikt radītas, tiklīdz ir sākusies mākslinieciskā ražošana kā tāda; ka tādējādi pašā mākslas sfērā zināmas formas, kam ir liela nozīme, iespējamas tikai uz mākslinieciskās attīstības samērā zemas pakāpes. Ja tas tā ir mākslas sfērā attiecībās starp tās dažādajiem veidiem, tad vēl mazāk pārsteidz, ka tā tas ir visās mākslas sfērās attiecībā pret vispārīgo sociālo attīstību. Grūtības rada tikai šo pretrunu vispārīgā formulēšana. Vajag tikai izdalīt katru no tām, un tās jau ir izskaidrotas. Ņemsim, piemēram, grieķu un pēc tam Šekspīra mākslas attiecību pret tagadni. Ir zināms, ka grieķu mitoloģija bija ne tikai grieķu mākslas arsenāls, bet arī tās augsne. Vai tad tas uzskats par dabu un sabiedriskajām attiecībām, kas ir grieķu fantāzijas un tāpēc arī grieķu [mākslas] pamatā, ir iespējams, pastāvot selfaktoriem, dzelzceļiem, lokomotīvēm un elektriskajam telegrāfam? Kur tad nu Vulkānam pret Roberts & Co, Jupiteram pret zibeņnovedēju un Hermesam pret Crédit Mobilier? Ikviena mitoloģija pārvar, pakļauj un veido dabas spēkus iztēlē un ar iztēles palīdzību; tātad tā izzūd, līdzko rodas patiesa kundzība pār šiem dabas spēkiem. Kas būtu noticis ar dievieti Famu, pastāvot Printing House Square? Grieķu mākslas priekšnoteikums ir grieķu mitoloģija, t. i., daba un sabiedriskās formas, ko jau tautas fantāzija pārstrādājusi neapzināti mākslinieciskā veidā. Tas ir viņas materiāls. Bet ne jebkura mitoloģija, t. i., ne jebkura neapzināti mākslinieciskas dabas (te ar pēdējo saprot visu priekšmetisko, ieskaitot sabiedrību) pārstrādāšana. Ēģiptiešu mitoloģija nekad nebūtu varējusi būt augsne grieķu mākslai. Bet katrā ziņā tieši mitoloģija. Tātad nebūt ne tāda sabiedrības attīstība, kas izslēdz ikvienu mitoloģisku attiecību pret dabu, ikvienu dabas mitoloģizēšanu, kas tātad prasa, lai mākslinieka fantāzija nebūtu atkarīga no mitoloģijas. No otras puses, vai Achils iespējams pulvera un svina laikmetā? vai vispār Iliada blakus iespiedēju darbgaldam un tipogrāfijas mašīnai? Un vai ar iespiedēja darbgalda parādīšanos nenovēršami neizzūd teiksmas, dziesmas un mūzas un līdz ar to arī episkās poēzijas nepieciešamie priekšnoteikumi? Bet grūti nav vis saprast to, ka grieķu māksla un eposs saistīti ar sabiedriskās attīstības zināmām formām. Grūti ir saprast to, ka tie vēl joprojām sniedz mums māksliniecisku baudu un zināmā nozīmē saglabā normas un neaizsniedzama parauga nozīmi. Vīrietis nevar no jauna pārvērsties par bērnu – vai arī viņš kļūst bērnišķīgs. Bet vai viņu neiepriecina bērna naivitāte, un vai viņam pašam nav jātiecas pēc tā, lai augstākā pakāpē atražotu savu īsteno būtību. Vai bērna dabā katrā laikmetā neatdzīvojas viņa paša raksturs savā nemākslotajā patiesībā? Un kāpēc gan cilvēku sabiedrības bērnība tur, kur tā attīstījusies visskaistāk, lai nebūtu mums mūžīgs daiļums – kā pakāpe, kas nekad neatkārtojas? Mēdz būt neaudzināti bērni un vecīgi gudri bērni. Daudzas no senajām tautām pieder pie šīs kategorijas. Grieķi ir normāli bērni. Burvīgums, ko mums sniedz viņu māksla, nav pretrunā ar neattīstīto sabiedrības pakāpi, no kuras tā izauga. Otrādi, viņa ir tās rezultāts un nesaraujami saistīta ar to, ka ne- nobriedušas sabiedriskas attiecības, kādām pastāvot tā radusies un vienīgi arī varēja rasties, nekad nevar atkārtoties no jauna. Kārlis Markss. Par politiskās ekonomijas kritiku (1859) Markss, Kārlis. Par politiskās ekonomijas kritiku. Rīga: LVI, 1952, 216.–220. lpp. Vācu literatūras dižais gadsimts Tāds bija Vācijas valsts stāvoklis pagājušā gadsimta nogalē. Tā viscaur bija viena vienīga dzīvi trūdoša masa un atbaidošs sabrukums. Neviens nejutās brīvi. Valsts amatniecība, tirdzniecība, rūpniecība bija gandrīz iznīdēta; zemnieki, amatnieki un manufaktūru īpašnieki juta asinssūcējas valdības un neveiksmīgas tirdzniecības divkāršu spiedienu; muižniecība un firsti secināja, ka viņu ienākumi, lai kā arī viņi censtos izspiest sev pakļautos, netiek līdzi pieaugošajiem izdevumiem; viss bija aplam, un viscaur valstī valdīja vispārējs nemiers. Ne izglītības, ne ļaužu prātu ietekmes līdzekļu, ne brīvas preses, ne sabiedrības gara, pat ne plašāku tirdzniecības sakaru ar citām valstīm – nekā, tikai sīkumainība un savtīgums – visu tautu piesātinājis sīkumains, zemisks, nožēlo- jams bodnieka gars. Viss nodeldēts, brūk un strauji pārvēršas gruvešos, un nav ne mazāko cerību, ka varētu notikt labvēlīgas pārmaiņas; tautai nav palicis pat ne tik daudz spēka, lai aizvāktu mirušo institūciju trūdošos līķus. Vienīgā cerība uz labākiem laik- iem tika saskatīta šīs valsts literatūrā. Šis politiskā un sabiedriskā ziņā kaunpilnais laikmets vienlaikus bija vācu literatūras uzplau- kuma periods. Ap 1750. gadu ir dzimuši visi Vācijas dižgari – dzejnieki Gēte un Šillers, filosofi Kants un Fihte, un – gandrīz divas desmitgades vēlāk – pēdējais izcilais vācu metafiziķis Hēgelis. Ikviens šāds izcils darbs izstaroja izaicinājuma un dumpīguma garu, vērstu pret visu tālaika vācu sabiedrību. Gēte sarakstīja “Gecu fon Berlihingenu”, lugā paužot cieņu dumpinieka piemiņai; Šillers radīja “Laupītājus”, kur cildināja cēlsirdīgu jaunekli, kas piesaka karu visai sabiedrībai. Taču šie bija autoru agrīnie darbi; kļūstot vecāki, viņi zaudēja visas cerības: Gēte aprobežojās ar visdzēlīgāko satīru, un Šillers būtu padevies izmisumam, ja neatradis patvērumu, ko viņam sniedza zinātne, jo īpaši senās Grieķijas un Romas dižā vēsture. Pat nācijas vislabākie un spēcīgākie prāti atmeta visas cerības par savas valsts nākotni. Engels, Friedrich. The State of Germany. The Northern Star, No. 415, October 25, 1845; Marx-Engels Gesamtsausgabe, Part I, Vol. 4, pp. 482–483. Par veco formu aizgūšanu Jūs esat parādījis, ka romiešu tiesību pārņemšana sākotnēji bija (un, ciktāl tas attiecas uz juristu zinātnisko izpratni, joprojām ir) balstīta uz pārpratumu. Taču tāpēc vien tas vēl nenozīmē, ka tiesības savā mūsdienīgajā formā – neraugoties uz mūsdienu juristu neatlaidīgajiem pūliņiem tās no jauna iztulkot, vadoties pēc romiešu tiesību aplamiem iztulkojumiem, – ir pārprastas romiešu tiesības. Citādi varētu teikt, ka ikviens kāda iepriekšēja laikposma sasniegums, kas pārņemts vēlākos laikos, ir pārprasta vecā forma. Piemēram, ir skaidrs, ka trīs vienotības, kā Luija XIV laikā tās teorētiski interpretēja franču dramaturgi, pamatojās uz pārprastu grieķu drāmu (un Aristoteļa rakstiem kā galveno kla- siskās grieķu drāmas izklāsta avotu). No otras puses, ir vienlīdz skaidrs, ka viņi saprata trīs vienotības atbilstoši savām māksli- nieciskajām vajadzībām. Tāpēc viņi cieši turējās pie šīs tā dē- vētās klasiskās drāmas vēl ilgi pēc tam, kad Dasjē un citi bija viņiem pareizi izskaidrojuši Aristoteli. Arī visi mūslaiku pamat- likumi galvenokārt balstās uz pārprasto Anglijas Konstitūciju, un tie pieņem kā būtisku kādu Anglijas Konstitūcijas īpatnību – piemēram, tā dēvēto atbildīgo kabinetu –, kas ir piedzīvojusi pagrimumu un mūsdienu Anglijā pastāv tikai formāli, jo tikusi nepareizi piemērota. Tieši pārprastā forma ir vispārīgā forma un noteiktā sociālās attīstības posmā vienīgā, ko var vispārīgi iz- mantot. Marx an Lassalle. 22 Juli 1861. In: Ferdinand Lassale: Nachgelassene Briefe und Schriften. Bd. 3. Hg. Gustav Mayer. Stuttgart; Berlin, 1922, S. 375. 2. Māksla kapitālistiskajā sabiedrībā Par materiālā un garīgā darba dalīšanu. Kapitālistiskā ražošana ir naidīga mākslai un dzejai. Visu revolucionizējošā naudas vara. Buržuāzijas varas pieaugums un pasaules literatūras pirmsākumi. Par materiālā un garīgā darba dalīšanu Manufaktūrā, tāpat kā vienkāršajā kooperācijā, funkcionējošais darba ķermenis ir kapitāla pastāvēšanas forma. Sabiedriskais ražošanas mehānisms, kas sastādīts no daudziem individuāliem daļstrādniekiem, pieder kapitālistam. Tāpēc ražīgais spēks, no dažādu darba veidu kombinācijas, parādās kā kapitāla ražīgais spēks. Manufaktūra šā vārda tiešajā nozīmē ne tikai pakļauj agrāk neatkarīgo strādnieku kapitāla komandai un disciplīnai, bet turklāt rada hierarhisku sadalījumu pašu strādnieku vidū. Vienkāršā kooperācija atstāj atsevišķu personu darba veidu visā visumā negrozītu, turpretim manufaktūra to revolucionizē pašos pama- tos un sabojā individuālā darbaspēka pašu sakni. Manufaktūra padara strādnieku par kropli, mākslīgi kultivējot viņā tikai vienpu- sīgu iemaņu un apspiežot visu viņa ražīgo tieksmju un dotību pasauli, tāpat kā Argentīnā nogalina dzīvnieku, lai iegūtu tā ādu vai tā taukus. Ne tikai atsevišķi daļēji darbi tiek dalīti starp dažādiem indivīdiem, bet arī pats indivīds tiek sadalīts, pārvērsts par kāda daļēja darba automātisku rīku, un tādējādi īstenojas Menenija Agripas pliekanā fabula, kur attēlots cilvēks kā viņa paša ķermeņa daļa. Sākumā strādnieks pārdod savu darbaspēku kapitālam tāpēc, ka viņam nav materiālo līdzekļu preces ražošanai, tur- pretim tagad pats viņa individuālais darbaspēks nav lietojams, pirms tas nav pārdots kapitālam. Tas spēj funkcionēt tikai sakarā ar citiem, un šis sakars realizējas tikai pēc pārdošanas, kapitālista darbnīcā. Kļuvis nespējīgs atbilstoši savām dabiskajām dotībām darīt kaut ko patstāvīgu, manufaktūras strādnieks attīsta ražīgu darbību vairs tikai kā kapitālista darbnīcas piederums. Tāpat kā uz izredzētās tautas pieres ir rakstīts, ka tā ir Jehovas īpašums, gluži tāpat manufaktūras strādniekam darba dalīšana uzspiež zīmogu, ka viņš ir kapitāla īpašums. Zināšanas, atjautība un griba, kuras, kaut arī mazā mērogā, attīsta patstāvīgs zemkopis vai amatnieks – līdzīgi tam, kā mežonis ar savu personīgo viltību pauž visas kara mākslas dažādos elementus, – šeit tiek prasītas tikai no visas darbnīcas kopumā. Ražošanas garīgās potences paplašina savu mērogu vienā pusē tieši tāpēc, ka daudzās citās pusēs tas pilnīgi zūd. Ko zaudē daļstrādnieki, tas viņiem pretēji koncentrējas kapitālā. Manufaktūras darba dalīšana noved pie tā, ka materiālā ražošanas procesa garīgās potences stāv pretim strādniekiem kā svešs īpašums un spēks, kas valda pār tiem. Šis nošķiršanās process sākas vienkāršajā kooperācijā, kur kapitālists attiecībā uz atsevišķu strādnieku pārstāv sabiedriskā darba ķermeņa vienību un gribu. Tas attīstās tālāk manufaktūrā, kas kropļo strādnieku, pārvēršot viņu par daļstrādnieku. Tas beidzas lielrūpniecībā, kas zinātni kā patstāvīgu ražošanas potenci atdala no darba un liek tai kalpot kapitālam. Manufaktūrā kopstrādnieka un tātad arī kapitāla sabiedriskā ražīgā spēka pieaugšanas nosacījums ir strādnieka individuālā ražīgā spēka samazināšanās. “Nezināšana ir rūpniecības tāpat kā māņticības māte. Domā- šanas un iztēles spēks var kļūdīties, bet paradums izdarīt noteik- tas kustības ar roku vai kāju nav atkarīgs nedz no vienas, nedz no otras. Tāpēc manufaktūras vislabāk uzplaukst tur, kur visvairāk nomākta cilvēka garīgā dzīve, un tāpēc darbnīca ir aplūkojama kā mašīna, kuras daļas ir cilvēki.” [An Essay on the History of Civil Society. Edinburgh, 1767] Un tiešām, XVIII gadsimta vidū dažas manufaktūras labprāt izmantoja pusidiotus zināmu vienkāršu operāciju veikšanai, kuras tomēr bija fabrikas noslēpums. Kārlis Markss. Kapitāls (1867) Markss, Kārlis. Kapitāls. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2010, 302.–303. lpp. Darba dalīšana kļūst tiešām par darba dalīšanu tikai no tā brīža, kad sākas materiālā un garīgā darba dalīšana. No šī brīža apziņa var tiešām iedomāties, ka tā ir kaut kas cits nekā pastāvošās prakses apzināšana, ka tā tiešām ir kaut kas, nebūdama nekas īstens, – no šī brīža apziņa spēj emancipēties no pasaules un sākt veidot “tīro” teoriju, teoloģiju, filozofiju, morāli utt. Bet, pat ja šī teorija, teoloģija, filozofija, morāle utt. nonāk pretrunā ar pastāvošajām attiecībām, tad tas var notikt tikai tāpēc, ka pastāvošās sabiedriskās attiecības nonākušas pretrunā ar pastāvošo ražotājspēku, – un tas noteiktas nācijas attiecību lokā var notikt arī tāpēc, ka pretruna rodas nevis šajos nacionālajos ietvaros, bet starp šo nacionālo apziņu un citu nāciju praksi, t. i., starp kādas nācijas nacionālo un vispārējo apziņu (kā tas pašlaik notiek Vā- cijā). Bet, tā kā šo pretrunu iedomājas kā tādu pretrunu, kas pa- stāv tikai nacionālās apziņas ietvaros, tad tādai nācijai šķiet, ka arī cīņa ierobežojas ar šīm nacionālajām blēņām. Starp citu, ir pilnīgi vienalga, ko uzsāks apziņa pati par sevi; no visām šīm blēņām mēs gūstam tikai vienu rezultātu – to, ka šie trīs momenti – ražotājspēks, sabiedrības stāvoklis un apziņa – var nonākt savstarpējā pretrunā un tiem ir jānonāk pretrunā, jo darba dalīšana dara iespējamu – vēl vairāk: īstenu – to, ka garīgā un materiālā darbība, ka baudīšana un darbs, ražošana un patērēšana sadalās starp dažādiem indivīdiem, un panākt, lai tie nenonāktu cits ar citu pretrunā, iespējams tikai, atkal likvidējot darba dalīšanu. Taču pats par sevi saprotams, ka “rēgi”, “saites”, “augstākā būtne”, “jēdziens”, “šaubas” ir tikai ideālistiska, garīga izteiksme, šķietami izolēta indivīda priekšstats, priekšstats par ļoti empīriskām važām un robežām, kurās ietverts dzīvības radīšanas veids un ar to saistītā saskarsmes forma. Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss. Vācu ideoloģija (1846) Markss, Kārlis. Engelss, Frīdrihs. Darbu izlase. 3 sēj. Rīga: Avots, 1981, 1. sēj., 30.–31. lpp. Kapitālistiskā ražošana ir naidīga mākslai un dzejai Henri Storch, “Cours d’économie politique, etc.”, izdevis Ž. B. Sejs Parīzē 1823. (Lielkņazam Nikolajam lasītās lekcijas, pabeigtas 1815. g.) Pēc Garnjē Štorhs ir pirmais, kas, polemizēdams pret Ādama Smita ieskatiem par atšķirību starp ražīgo un neražīgo darbu, nostājas uz jauna pamata. No materiālajiem labumiem, materiālās ražošanas sastāv- daļām viņš atšķir “iekšējos labumus [biens internes] jeb civilizācijas elementus”, ar kuru ražošanu jānodarbojoties “civilizācijas teorijai” (cit. darbs, III sēj., 217. lpp.). “Ir skaidrs, ka cilvēks nekad nesāk ražot bagātības, iekams viņam nepieder iekšējie labumi, t. i., iekams viņš nav attīstījis savas fiziskās, intelektuālās un morālās spējas, kuru priekšnoteikums ir to attīstīšanas līdzekļi, tādi sabiedriskie institūti utt. Tātad, jo vairāk civilizēta ir kāda tauta, jo vairāk var augt tās nacionālā bagātība.” (I sēj., 139. lpp.) Gluži tāpat arī otrādi. (I sēj., 136. lpp.) Viņš raksta Smitam: “Smits ... izslēdz no ražīgajiem darbiem visus tos, kas tieši nepiedalās bagātības ražošanā; bet viņš ņem vērā arī tikai nacionālo bagātību...” Viņa kļūda ir tā, ka viņš “neat- šķir nemateriālās vērtības no bagātībām”. (III sēj., 218. lpp.) Ar to īstenībā viss ir galā. Ražīgo darbu un neražīgo darbu atšķiršana ir izšķiroši svarīga sfērā, ko apcerē Smits: materiālās bagātības ražošanā un turklāt vienā noteiktā šās ražošanas formā, kapitālistiskās ražošanas veidā. Garīgajā ražošanā kā ražīgs parādās cits darba veids. Bet Smits to neaplūko. Beidzot, abu ražošanas mijiedarbība un iekšējais sakars tikpat maz ietilpst viņa apceres lokā; turklāt tas var dot kaut ko vairāk par tukšām frāzēm tikai tad, ja materiālā ražošana tiek aplūkota sub sua pro- pria specie (pati no sava viedokļa). Ja Smits runā par netiešiem ražīgajiem strādniekiem, tad tas notiek tikai tiktāl, ciktāl tie tieši piedalās materiālās bagātības patērēšanā, bet nevis tās ražošanā. Štorham pašam civilizācijas teorija, lai gan tajā pagadās viena otra asprātīga piezīme, – piemēram, ka darba materiālā dalīšana ir garīgā darba dalīšanas priekšnoteikums, – paliek triviālu frāžu ietvaros. Cik nepieciešami tam vajadzēja būt, cik maz viņš sev kaut vai uzdevumu bija formulējis, nemaz jau nerunājot par tā atrisināšanu, tas izriet no viena vienīga apstākļa. Lai izpētītu sakaru starp garīgo un materiālo ražošanu, vispirms nepieciešams aplūkot pašu materiālo ražošanu nevis kā vispārīgu kategoriju, bet noteiktā vēsturiskā formā. Tā, piemēram, kapitālistiskajām ražošanas metodēm atbilst cita veida garīgā ražošana nekā viduslaiku ražošanas veidam. Ja pašu materiālo ražošanu neaplūko tās specifiskajā vēsturiskajā formā, tad nav iespējams izprast tai atbilstošās garīgās ražošanas raksturīgās īpatnības un garīgas un materiālās ražošanas mijiedarbību. Tad jāpaliek tikai pie banalitātēm. Tas sakarā ar frāzi par “civilizāciju”. Tālāk: no noteiktas materiālās ražošanas formas izriet, pirmkārt, noteikts sabiedrības sadalījums, otrkārt, noteikta cilvēku attiecība pret dabu. Abi tie noteic viņu valsts iekārtu un garīgos uzskatus. Tātad tie noteic arī viņu garīgās ražošanas veidu. Beidzot: ar garīgo ražošanu Štorhs vienlaikus saprot visu to valdošās šķiras slāņu profesionālo darbību, kuriem sociālās funkcijas ir viņu nodarbošanās. Šo kārtu eksistence un tāpat arī to funkcijas ir saprotamas, tikai pamatojoties uz to ražošanas attiecībām piemītošo noteikto vēsturisko struktūru. Tā kā Štorhs pašu materiālo ražošanu neuztver vēsturiski – viņš to uztver kā materiālo labumu ražošanu vispār un nevis kā noteiktu, vēsturiski attīstījušos un specifisku šīs ražošanas formu –, tad viņš pats sev laupa to pamatu, uz kura vienīgā var saprast gan valdošās šķiras ideoloģiskās sastāvdaļas, gan arī šīs noteiktās sabiedrības formācijas brīvo(1) garīgo ražošanu. Viņš nespēj tikt tālāk par vispārīgām sliktām frāzēm. Un šī attiecība arī nav tik vienkārša, kā viņam šķiet. Tā, piemēram, kapitālistiskā ražošana ir naidīga zināmām garīgās ražošanas nozarēm, piemēram, mākslai un dzejai. Ja to neņem vērā, tad var nonākt pie astoņpadsmitā gadsimta franču iedomām, ko Lesings tik skaisti izsmējis. Tā kā mehānikā utt. mēs esam tikuši tālāk nekā seno laiku cilvēki, tad kāpēc gan mēs nevarētu radīt arī epu? Un tā “Iliādas” vietā rodas “Indriķiāda” (La Henriade)(2)! Turpretim Štorhs pareizi uzsver – turklāt speciāli vēršoties pret Garnjē, kurš īstenībā ir aizsācis šo polemiku pret Smitu, – ka Smita pretinieki sāk risināt šo jautājumu no aplamā gala. “Ko dara Smita kritiķi? Nemaz nemēģinādami formulēt šo atšķirību (starp “nemateriālajām vērtībām” un “bagātībām”), viņi galīgi sajauc šos abus vērtības veidus, kas tik acīm redzami ir dažādi. Viņi apgalvo, ka garīgu produktu ražošana jeb pakalpojumu ražošana ir materiāla ražošana, viņi pieņem, ka tas ražo bagātības (t. i., ražo tieši), “t. i. materiālas un maināmas vērtības, kaut gan patiesībā tas ražo tikai nemateriālas un netiešas vērtības; viņi pieņem, ka nemateriālā darba produkti ir pakļauti tiem pašiem likumiem kā materiālā darba produkti, kaut gan patiesībā pirmos nosaka citi principi nekā otros” (III sēj., 218. lpp.). Jāatzīmē šādas Štorha tēzes, ko no viņa aizguvuši vēlākie autori: “No tā, ka iekšējie labumi pa daļai ir pakalpojumu produkts, tika secināts, ka tie nepastāv ilgāk par pašiem pakalpojumiem un ka tie katrā ziņā tiek patērēti, tiklīdz tiek ražoti.” (III sēj., 234. lpp.) “Sākotnējie(3) [iekšējie] labumi, kas nekādā ziņā netiek iznīcināti lietošanā, vingrināšanas gaitā pieaug un vairojas, tā ka pati patērēšana palielina to vērtību.” (III sēj., 236. lpp.) “Iekšējos labumus var uzkrāt kā bagātības un veidot kapitālus, ko var izlietot, lai atražošanai...” utt. (III sēj., 236. lpp.) “Materiālajam darbam jābūt dalītam, un tā produktiem jābūt uzkrātiem, iekām var sākt domāt par nemateriālā darba dalīšanu.” (III sēj., 241. lpp.) Tās ir tikai vispārīgas paviršas analoģijas un paralēles starp garīgo un materiālo bagātību. Gluži tāds pats, piemēram, ir norādījums, ka neattīstītas nācijas savus garīgos kapitālus aizņemas ārzemēs, tāpat kā materiāli neattīstītas nācijas savus materiālos kapitālus (III sēj., 306. lpp.), ka nemateriālā darba dalīšana ir atkarīga no pieprasījuma pēc tā, īsi sakot, no tirgus, utt. (III sēj., 246. lpp.). Bet sekojošie teikumi ir tieši norakstīti: “Iekšējo labumu ražošana, patērēdama materiālos produktus, kas tai vajadzīgi, nekādā ziņā nemazina nacionālo bagātību, bet gan, otrādi, ir spēcīgs līdzeklis nacionālās bagātības vairošanai, tāpat kā bagātību ražošana savukārt ir spēcīgs līdzeklis civilizācijas vairošanai.” (III sēj., 517. lpp.) “Abu ražošanas veidu līdzsvars ir tas, kas virza uz priekšu nacionālo labklājību.” (III sēj., 521. lpp.). Pēc Štorha uzskatiem, ārsts ražo veselību (bet arī slimību), profesori un rakstnieki – apgaismību (bet arī obskurantismu), dzejnieki, gleznotāji utt. – gaumi (bet arī bezgaumību), morālisti utt. – tikumus, priesteri – reliģiju, valdnieku darbs – drošību utt. (III sēj., 347.–350. lpp). Tikpat labi var teikt, ka slimība ražo ārstus, muļķība – profesorus un rakstniekus, bezgaumība – dzejniekus un gleznotājus, netikumība – morālistus, māņticība – priesterus un vispārēja nedrošība – valdniekus. Šo paņēmienu – apgalvo- jot patiesībā, ka visi šie darbības veidi, šie “pakalpojumi” rada īstenu vai iedomātu lietošanas vērtību, – atkārto vēlākie autori, lai pierādītu, ka minētie darbinieki ir ražīgi darbinieki Smita izpratnē, t. i., ka tie tieši ražo nevis produktus sui generis(4), bet gan materiālā darba produktus un tāpēc tiešu bagātību. Štorha darbos vēl nav šās muļķības, kuras cēloņi reducējami uz šādiem momentiem: 1. Buržuāziskajā sabiedrībā dažādās funkcijas savstarpēji ir priekšnoteikumi cita citai; 2. Pretstati materiālajā ražošanā dara nepieciešamu virsbūvi – ideoloģiskās kārtas, kuru darbība, vai nu tā būtu laba, vai slikta, ir laba, jo tā ir nepieciešama; 3. Visas funkcijas kalpo kapitālistam, nāk viņam par “labu”; 4. Pat visaugstākos garīgās ražošanas veidus buržuāzija atzīst un attaisno tikai tad, kad tos iztēlo un aplam parāda kā tiešus materiālās bagātības ražotājus. Kārlis Markss. Virsvērtības teorijas (1861–1863) Markss, Kārlis. Kapitāls. Rīga: LVI, 1964, 239.–242. lpp. (1) Oriģinālā var lasīt arī kā fein (smalks). – Red. (2) Voltēra episka poēma. – Red. (3) Štorhs izšķir sākotnējās un sekundārās iekšējās preces. Pie pirmajām viņš ierindo veselību, spējas, zināšanas, gaumi; pie pēdējām – drošību, ko dara iespējamu valdība, un brīvo laiku, ko nodrošina kalpi. – Red. (4) Sava veida. – Red. Visu revolucionizējošā naudas vara Ja cilvēka emocijas, kaislības u. c. nav vienkārši antropoloģiskas definīcijas sašaurinātā nozīmē, bet ir patiesi ontoloģiski cilvēka iedabas apstiprinājumi un ja tās apstiprina tikai to, ka objekts ir tām uztverams, tad var secināt, ka: 1) apstiprinājuma veids nekad nav viens un tas pats; tieši otrādi, apstiprinājuma savdabība arī ir to esamības un dzīves vienreizīgums; izmantotais paņēmiens, tāpat kā to objekts, ir vienreizīgais veids, kā no tā gūt baudu; 2) ja sensorisks apstiprinājums nozīmē objekta neatkarīgās formas tūlītēju likvidēšanu (ēšana, dzeršana, darbs ar objektu, utt.), tas ir objekta apstiprinājums; 3) cilvēks ir cilvēcisks, tāpēc viņa emocijas u. c. arī ir cilvēciskas, un, ja objektu apstiprina | |
| Atgriezties | |
