VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kam dizains, kam funkcija Elīna Pastare, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente “KAM” 08.06.–14.06.2013. Latvijas Mākslas akadēmija | |
| Vasaras sezonas iestāšanos parasti iezīmē noteikti pasākumi un notikumi. Pie tādiem nešaubīgi pieder dažādu mācību iestāžu izlaidumi, kas ne vien piešķir svinīgu noslēgumu konkrētam dzīves posmam, bet arī ļauj objektīvi paraudzīties uz padarīto. Uzskatāmu rezumē par paveikto piedāvāja arī Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina, Vides mākslas, Metāla dizaina un Modes mākslas apakšnozaru diplomandi. Gan bakalaura, gan maģistra programmās studējošo diplomdarbi bija apkopoti vienuviet – Mākslas akadēmijas telpās apskatāmajā izstādē, kas bija daļa no dizaina diplomandu projekta “KAM”, kurš ietvēra arī semināru un darbu autoru prezentācijas. Dizains ir ļoti plašs jēdziens, kas skar gandrīz visas dzīves jomas un aptver dažādas apakšdisciplīnas. Taču neatkarīgi no tā, vai tie būtu labākā funkcionālā risinājuma meklējumi, estētisko kvalitāšu jaunrade vai vienkārši vēlme radoši izpausties, dizains ir tas, kas veido mūsu apkārtējās vides identitāti. Ņemot vērā šo nepārtrauktas klātesamības specifiku, jāatzīst, ka paliekoša un veiksmīga dizaina priekšnoteikums ir saiknes saglabāšana starp mākslinieciskā projekta radītājiem, tehniskās realizācijas veicē- jiem un tiem, kas lietos jau konkrēto dizaina objektu. Tāpēc apsveicama ir projekta “KAM” iniciatīva jauno dizaineru ieceres un jau realizētos projektus nodot potenciālo pasūtītāju un patērētāju vērtējumam, īpaši apstākļos, kad mākslinieciski augstvērtīgs dizains Latvijā ir drīzāk izņēmums nekā izkopta parādība. Funkcija, lai arī ne katrreiz prioritāte, tomēr vienmēr ir dizaina sastāvdaļa un nosaka tā kā atsevišķas ar vizuāli estētiskām kvalitātēm saistītas jomas specifiku. Arī nonākot pašmērķīgas dekorēšanas galējībās, objekts saglabā kaut vai tikai butaforisku atsauci uz pirmatnējo funkciju. Tāpēc, apskatot izstādi Mākslas akadēmijas telpās, vairāki darbi šķita dizaina dienu projekta koncepcijai neatbilstoši. Tie ir Vides mākslas apakšnozarē studējušo Laimas Laizānes, Līvas Nāckalnes un Ēvalda Vanaga diplomdarbi, kas ļoti pastarpināti saistāmi ar dizaina pamatuzdevumiem un, iegūstot specifisku emocionālo telpu, tuvojas konceptuālās mākslas kategorijai. | |
 Ēvalds Vanags. Saruna. Videoinstalācija. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Ēvalda Vanaga bakalaura darbs “Saruna” veidots video formātā, un tajā tiek atainota inscenēta komunikācija starp nomaļus augošiem, vientuļiem kokiem. Šo komunikāciju darbā autors ir centies vizualizēt, izmantojot krāsainus dūmus, kas paceļas no rudens atkailinātajām koku lapotnēm kā sveiciens vai palīgā sauciens. Lielākajai daļai dzīvo būtņu ir nepieciešams komunicēt savā starpā, un tas ir aspekts, bez kura nav iespējama dzīvības turpmākas eksistences nodrošināšana. Vanaga realizētā koncepcija parāda, cik nepareizi dabiskajā vidē izskatās vientulība un cik neveikli ir šie pretdabiskie, neordinārie komunikācijas kanāli, kas šajā gadījumā ir dūmi starp vientuļi augošiem kokiem, bet tikpat labi varētu būt vientuļu cilvēku elektroniska sarakste globālajā tīmeklī. Arī Līva Nāckalne apspēlē tēmu par informācijas nodošanu, taču nevis starp atsevišķiem dalībniekiem, bet gan indivīdu un vidi. Viņas maģistra darbs “Esība” sastāv no trim brīvi stāvošām vitrīnām, katrā no tām atrodas pa fotogrāfijai, kas savukārt ir daļēji nosegtas ar putekļiem. Fotogrāfijās redzami cilvēki viņu apdzīvotajos interjeros. Fotoportretos attēlotie pieder pie dažādām vecuma un sociālām grupām, kas nozīmē, ka arī vide, kurā dzīvo katrs no viņiem, kardināli atšķiras. Tāpat atšķiras putekļu slānis, kas sedz katru no instalācijām, jo tie savākti no konkrētajiem interjeriem. Putekļi, kam piemīt tikpat individuāls raksturs kā mums pašiem, liek aizdomāties, cik ļoti mēs ietekmējam vidi, kura ir mums apkārt. Katram tie ir citādāki un unikāli, jo putekļu sastāvs atkarīgs no paša cilvēka, dzīvesvietas, apkārtējās vides, dabas un citiem faktoriem. Tomēr viens no galvenajiem pierādījumiem mūsu esībai ir tajos atrodamais cilvēka DNS. Nāckalnes darbā redzamas ietekmes no zemesmākslas, īpaši virziena sākotnējā attīstības perioda, kura pārstāvji, piemēram, Roberts Smitsons, tāpat kā jaunā autore, pievērsušies dabiskiem materiāliem, bieži vien augsnei un dubļiem, tos “ietērpjot“ konceptuāli minimālistiskā formātā. Tomēr, iesaistot cilvēka ikdienas vides un dzīves detaļas, Līva Nāckalne spējusi skatītāju uzrunāt daudz tiešāk, tā norādot uz smalko, taču neizbēgamo saikni starp mums un vidi, kurā dzīvojam. Laimas Laizānes maģistra darbs “Linearitāte” ir mākslinieces bakalaura darbā aizsāktās netradicionālu izteiksmes formu izpētes turpinājums, kur, izmantojot objektu fizikālās īpašības, tiek meklēts optimālais risinājums konkrētu elementu estētiskajam attēlojumam. Lauras Laizānes veidotā instalācija sastāv no lineāriem pavedieniem, kas nostiepti metālā rāmī, kurš kalpo kā pamatstruktūra visam darbam. Uz šīs struktūras piestiprinātie plastikāta elementi noklāti ar fluorescējošu krāsu, kas ultravioletajā apgaismojumā veido konkrētus motīvus un tēlus – vasarīgu pļavu ar lidojošiem kukaiņiem, kā arī zirgu, kurš ir darba centrālais tēls. Veiksmīgi izvēlētās tehniskās nianses, piemēram, matētais stikls, kas nosedz darba lineāro struktūru, izmantotās fluorescējošās krāsas kontrasts ar aptumšoto telpu, tāpat kā no skatītāja acīm noslēptie ventilatori, kas maigi iekustina instalāciju, piešķir darbam vajadzīgo trauslo, noslēpumaino nakts noskaņu, kura tik grūti inscenējama mākslīgos apstākļos. Inovatīvā tehnika, ko māksliniece pati sauc par kinētisko gaismas glezniecību, liekas, saplūdusi ar viņas ieceri, radot šķietami netveramu viegluma sajūtu un vienlaicīgi paverot jaunus apvāršņus māksliniecisko izteiksmes līdzekļu meklējumos. Katrs no aplūkotajiem darbiem ir ļoti atšķirīgs, mainoties gan tehniskajam izpildījumam, gan vēstījumam. Tomēr tie visi atklāj uztveres plašumu un dizaina jomām raksturīgu pamatnostādņu ignorēšanu, tuvojoties pilnvērtīgu, konceptuālu mākslas darbu statusam. Iespējams, to var skaidrot ar jauno speciālistu sagatavošanas procesu Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas apakšnozarē. Tur tiek apgūtas plašas teorētiskās un praktiskās zināšanas vides un interjera dizainā, pievēršoties dažādu materiālu apstrādei tikpat dažādos telpiskos mērogos, kas zināmā mērā prasa orientēšanos dažādos mākslas veidos un tehnikās. Vides niansētas izpētes rezultātā, veicot praktiskus eksperimentus, jaunie mākslinieki ir spējīgi sevi izteikt daudz pilnvērtīgāk, vienkāršus elementus, piemēram, dūmus, putekļus vai lineāri izkārtotas auklas, izmantojot visoptimālākajā veidā un radot pašpietiekamu māksliniecisko realitāti. Atliek novēlēt, lai tehniskā varēšana spēj sekot radošās domas plašumiem un otrādi, iegūto pieredzi izmantojot arī klasiskajās dizaina disciplīnās, summējot funkcionalitāti ar estētisko, neordināro, kā tik ļoti pietrūkst mūsu ikdienā. | |
| Atgriezties | |
