VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gundega Evelone Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
 Gundega Evelone. 2012 Foto no Gundegas Evelones personiskā arhīva | |
| Dažas pazīmes liek domāt, ka tie mākslas darbi, ko lielākā vai mazākā mērā pieskaitām pie tēlniecības izpausmēm, pēdējos gados piedzīvo uzplaukumu ne tikai izstāžu skaita un prestižu nomināciju izteiksmē. Tas jaušams arī formu atraisītībā un ci tiem mākslas medijiem raksturīgo vizuālo kodu integrēšanā, kas bagātina tēlniecības valodu un paplašina tās funkcionālās robežas ārpus savrupu mākslas iekšējo uzdevumu risināšanas. To, ka tēlniecība ir modē (ar “modi” saprotot nevis aklu sekošanu dažu cilvēku gaumei, bet rokas un špakteles turēšanu uz sava laika aktuālo noskaņu pulsa), apliecina arī Gundegas Evelones (dz. 1988) darbi un mākslinieciskās aktivitātes. Gundega šo brīd turpina tēlniecības studijas Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras programmā, zīmē, glezno, rīko performances un piedalās tajās, ietin melnās plēvēs latviešu dzejas klasiķus un citus pilsētvidē nozīmīgu memoriālo pieminekļu varoņus, atlej ģipsī meiteņu krūtis brīvdabas festivālos, ir izstāžu kuratore, palīdz bērniem apgūt veidošanu mākslas skolās, piedalās starp tautiskos mākslas simpozijos, darina ielu putnu dzirdinātavas, īsāk sakot – dara daudz, bieži un pamanāmi. | |
| |
| Iepriekš uzskaitītās darbības iespējams uztvert kā Gunde gas mākslas objektu savveida paplašinājumu, jo arī tajos lielā mērā saskatāms pozitīva nemiera stāvoklis, ko netieši izsaka gan kustību un ritmu vibrācijas darbu uzbūvē, gan mākslinieces spēja piešķirt ironiju jebkādas tematikas interpretācijai. Tādējādi ne vienmēr iespējams novilkt viennozīmīgu robežu starp mākslas aktivitātēm un to, kas nav māksla, jo radoša pieeja ir Gundegas dzīvesveids arī ārpus tēlniecības darbnīcas. Kā spilgts piemērs nāk prātā viņas ideja izrakt eju, kas vēlāk nosaukta par “Trak tu”, no Mākslas akadēmijas jumta nošķūrētajā vairākus metrus augstajā sniega kupenā, kurā Gundega saskatīja lielisku materiālu jaunas telpiskās struktūras radīšanai. Akadēmijas studenti līdz pat sniega nokušanai izmantoja to kā neparastu, labirinta formas pīpētavu. Tēlniecība kā telpa jeb forma, kas apņem skatītāju, kopā ar kolēģiem tika veidota arī Mākslas akadēmijas 75. kar nevāla lielās zāles – tā sauktā Hārlemas kuņģa – scenogrāfijā, uzsverot Gundegai būtisko formas iedarbīguma principu, kam pakļauta mākslas darba loģika. Tēlniecība “Hārlemas kuņģī” kļūst tikpat nozīmīga kā apkārtējā vide, pārveidojot tās uzbūves loģiku un saplūstot ar to vienā veselumā. Gundegas darbu daudzveidība izvēlēto materiālu, tēmu un stilistikas ziņā liecina par radošā rokraksta meklēšanu un veidošanos. Šie meklējumi, manuprāt, visbiežāk ir izteikti divos savstarpēji atšķirīgos principos. Pirmo no tiem nosacīti varētu dēvēt par sekošanu reālisma tradīcijām, un tas vairāk raksturīgs studiju darbu izpildei. Savukārt otru principu raksturo māksli niecisko tēlu un ideju artikulēšana abstrahētas formu stilizā cijas virzienā. Pirmajam principam atbilstošie darbi saistīti ar in teresi par māksliniecei aktuālo ārējās pasaules formu dokumen tēšanu tā dēvētajā reālistiski impresionistiskajā traktējumā, vizuāli atpazīstamo apvienojot ar formāli pašvērtīgām detaļām – krāsojumu, gleznieciski uzirdinātu virsmu utt. Piemērs šādai ie virzei ir Gundegas bakalaura darbs “Laikabiedri”, kurā tēlniece iemūžinājusi savus draugus – četrus jaunos māksliniekus. Tēli tapuši, balstoties uz draugu redzējumu, portretisko atveidoju mu papildinot ar psiholoģiski raksturojošiem kompozicionāla jiem efektiem un atribūtiem. Bakalaura darba ideja radās pa ralēli vēlmei reanimēt kādreiz tik būtisko savstarpējās portre tēšanas tradīciju mākslinieku vidū, piesaistot arī intīmo “māksla par mākslu” tematiku, ko, pēc Gundegas domām, mūsdienās nomainījis bezpersoniskums un koncentrēšanās uz ārišķīgo. | |
 Gundega Evelone. Magma objekti. 2009 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Otru darbu grupu raksturo formu un krāsu eksplozija. Ar rakursu un plakņu daudzveidību un organiskumu tie atgādina līdz šim neredzētas dabas struktūras. Darbi neviļus raisa mūž senos jautājumus par dabas un mākslas attiecībām, kas Gun degas abstraktajos objektos atrisinās kā mēģinājums padarīt mākslas darbu līdzvērtīgu dabas fenomenam, nevis tikai atdari nāt tam raksturīgās īpašības. Izvirduma motīvs konsekventi at tīstīts skulpturālo objektu grupā “Magma” (diplomdarbs, absol vējot Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu), kurā formu eks presija padarīta par galveno mākslas darba saturu, kas ielaužas skatītāja apziņā drīzāk kā juteklisks, nevis māksliniecisks feno mens un iedarbojas uz to ar savu vitālo dabiskumu. Kā būtisku tēlniecisko izteiksmes līdzekļu papildinājumu Gundega bieži vien izmanto krāsu, ko pati atzīst par savu darbu nozīmīgu sastāvdaļu, norādot, ka viņu interesē citu mākslas veidu izteiksmes līdzekļu pārnešana uz tēlniecību. Vēl viens būtisks elements Gundegas mākslas pasaulē ir cilvēka tēls, kas parādās dažādu modifikāciju veidā, piemēram, kā cūka: šāgada februārī klubā Nabaklab bija apskatāma Gun degas personālizstāde “Cūkas komunistes”, kurā miniatūru luk turu ietvaros tika izstādītas četras mizanscēnas ar krāsainām cūciņām, ko papildināja “konspiratīvs komikss samizdats” Com- mie pigs. Saikne ar komunismu parādās sarkanajās zvaigznēs pie cūku cepurēm, sižeta izklāsta daļu novirzot uz komiksu, kurā parodēti gan patosa pilni vulgarizētā marksisma saukļi, gan Rietumu masu kultūrai raksturīgie spriedzes sižeti, kur labie varoņi nerimstoši cīnās pret ļaunajiem un otrādi. Jestrā komik sa pastāstiņš iedzīvināts filigrānajā plastilīna “komīcūku” vei dojumā, taču par komunisma nedienām interesantākas šķiet atraktīvās cūku figūras, kurās izpaužas animācijai raksturīgais tēlu izteiksmīgums un teatralitāte. Plastilīna cūkas tomēr sekojušas uzzīmētajām, jo izstādes iecere radusies, piesakoties kāda Lietu vas žurnāla komiksu konkursam par mačo tēmu. Pati autore izstādes koncepciju skaidro kā odu dzīvespriecīgai, absurdai, bet mērķtiecīgai darbībai. Abas izstādē ietvertās tēmas – mačisms un komunisms – traktētas humoristiski, un drīzāk apspēlētas stereotipiskās asociācijas, kas apvij šo tēmu uztveri ikdienā, nevis to problemātika kādā nopietnākā griezumā. Izstāde bija kā aicinājums ar mazāku nopietnību atcerēties tos laikus, kurus dēvējām par komunisma gadiem, bet kuriem, pārfrāzējot britu literatūrkritiķi Teriju Īgltonu (Terry Eagleton), ar īsto komunismu bija tikpat liela saistība kā inkvizīcijai ar kristietību. Ja neskaita galējākas izpausmes, “komunisms” divdesmitgadnieku paaudzei ir samērā neitrāls jēdziens, kurā pār ideoloģisko slodzi dominē bērnības atmiņu iespaidi par toreiz līdz galam nesaprotamo dzīvi, kas tagad šķiet dīvaina, pat sentimentāli mīļa, taču galvenokārt tieši ironizēšanai parocīga. | |
| Atgriezties | |
