VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valsis ar cenzūru Jānis Borgs, mākslas kritiķis Š̌is tas iz personīgiem piedzīvojumiem padomju cenzūras aplokā | |
| Klunkuri kāškrusta ķekšos Pie visa vainīgs bija Ādolfs jeb, kā daži vācu kamerādi mēdza teikt, mūsu Ādijs (Ady), kurš, veicot sava tūkstošgadīgā reiha titānisko jaun celsmi, tomēr ar ne visai smukām un pat gauži kriminālām izdarībām iemanījās ar visu pasauli sanīsties un pie viena arī saķēzīt mūsu reiz tik labās un tautiskās attiecības ar ugunskrustu. Tālab cenzūras valsī arī mana kāja reizēm aizķērās aiz šīs dinamiskās zīmes ķekšiem. | |
 Lielvārdes jostas fragmenti. No: Māksla, 1985, Nr. 3, 11. lpp. | |
| Pirmais atgadījums notika 70. gadu otrajā pusē, kad kādu laiku vēl direktorēju “rozīšos”. Tas darbiņš nedaudz līdzinājās pastaigai pa mīnu lauku, jo nekad nevarēja zināt, kādus dullus pigorus sastrādās nesaprātīgie skolnieciņi. Un tā arī notika – vienu dienu tas blīkšķis gāja vaļā. Kāda prominenta latvju gleznotāja dēls, kas nu pats tagad ir gana prominents mākslas censonis, bija sadomājis pavaļoties jaukā Pierīgas krodziņā. Izdzertie aliņi prasījās laukā, un viņš, dabisko dziņu dzīts, aizdevās uz iestādījuma “pissēriju”. Tur viņam kompā niju sastādīja kāds blakusstāvošs krievu oficieris – arī alus cienī tājs. Armijnieks raidīja vērtējošu skatienu uz jaunpienācēju, un tas negaidīti apstājās uz vidusskolnieciņa žaketes atloka, ko greznoja ul maņlaiku tautiska sudrabota brošiņa, pat laikam ar kādu dzintariņu viducī. Bet ne tas aizsita ciet virsnieka čuru. Brošiņas malas rotāja mazi mīlīgi ugunskrustiņi. Dzimtenes sargs par latvju tautiskumu neko nevieda, bet te nu viņam bija pilnīgi skaidrs, ka vsje latiši – fašisti. Un ka viens ņedobitijs nu ir rokā gan. Lieki teikt, kādu trādirīdi viņš sarīkoja. Iejaucās miliči, tika ievadīta ģēla, kas aizripoja līdz pat “stūra mājai”. Tā, protams, tika procesēta uz jaunā “fašista” mā cību iestādi, proti – manis aprūpētajiem “rozīšiem”. VDK kurators, kas uzpasēja visas šādas mākslas skolas, telefoniski mudināja “pie ņemt audzināšanas mērus”. Tas jau bija gana humāni, ka šai lietai biedri neķērās klāt paši, bet atvēlēja tās kārtošanu man, apzinīgam padomju iestādes direktoram. Šādos gadījumos process bija teju automātisks – vajadzēja nopietni reaģēt. Kaut kādu reaģēšanas daļu es deleģēju klases audzinātājai. Bet kaut kas bija vien jādara pašam. Parunājos ar skolnieciņu, iezīmēju viņam iespējamās konsekvences vēsturiski staļiniskā retrospekcijā. Viņš gan vēl naivi taisnojās, ka brošiņu paņēmis no mammas rotu kastītes... Neiztika arī bez vecāku izsaukšanas, kas nu bija obligāta reaģēšanas sastāvdaļa. Kā saka – zivs no galvas bojājas. Atnāca cienījamais mākslinieks – papus, mēs draudzīgi parunājāmies un nospriedām, ka tas patiesi nav labi jau nam puisim staigāt apkārt ar kāškrustotu dāmu brošiņu un ka tā turpmāk vairs nevajadzētu darīt. Šādā unisonā tā ģēla arī pamazām savīkšījās aizmirstībā. Bet es atviegloti nopūtos – re, kā “ļeņinisko principu” humānisms nu ņēmis virsroku. Jo vēl pirms pāris gadu desmitiem ne tikai skolnieciņš ar saviem vecākiem, bet visticamāk arī es jau sēdētu kādā ešelonā ar vienvirziena brīvbiļeti uz “kūror tiem” balto lāču zemēs. Un atcerējos kādu pamācošu BBC raidījumos noklausītu gulaga stāstiņu no Aleksandra Solžeņicina krājumiem. 1937. gadā, pašā lielā terora degsmē, Jāzepam Briesmīgajam pēkšņi bija pasprucis spārnots, taču realitātei ne visai adekvāts teiciens: “Dzīvot nu ir labāk, dzīvot nu ir jautrāk!” Tas strauji izvirzījās kā tāds vispadomijas galvenais lozungs, ko neskaitāmos daudzumos visās iestādēs tiražēja uz transparentiem. Un arī kādā Krievijas skoliņā klasē uz sienas parādījās rūpīgi darināts uzraksts: Жить стало лучше, жить стало веселей. И. Сталин. Taču viens poli tiski ne visai “apkalts” audzēknis atļāvās smalki pajokot un vārdam И. Сталин pierakstīja klāt vienu burtu – у. Nu sanāca tā, ka labāk un jautrāk dzīvot ir kļuvis tikai biedram Staļinam. Šis viens burts visiem klases skolniekiem, viņu vecākiem un skolotājiem izmaksāja ilgus gadus Sibīrijas vergu nometnēs. Uz šāda fona es nu jutos tik tā mīļi papaijāts. Kā reiz teica “mūsu dārgais” Ņikita Sergejevičs: “Skaistā laikā dzīvojam, biedri!” Iepriekš vēstītais gan tā tieši varbūt uz cenzūru neattiecas. Tas drīzāk bija tāds politiskās uzraudzības un modrības akts. Taču tā pa īstam cenzūras apkampienus sāku izjust, iesaistoties žurnāla “Māksla” redakcijas darbā gan kā bildredaktors jeb mākslinieciskais redaktors, gan arī kā rakstu autors. Un nekad nevarēja tā īsti ap jaust, kur un kā tevi piemeklēs cenzūras pārsteigums. Tā vienmēr kā bandīts slēpās aiz stūra. Nu, piemēram, kāds gadījums iz agrajiem astoņdesmitajiem. Kādu kultūrvēsturisku žurnāla materiālu bija ie cerēts papildināt ar lielu – pa visu lapu – rakstnieces Annas Briga deres miera laiku dzīvokļa ainu. Tak jau interesanti pavērot, kā reiz dzīvojusi dižā latvju gara kopēja. Viss būtu brīnišķi, bet pēc brīža jau iemaketēto bildi galvenā redaktore atfutbolē atpakaļ – esot jāveic re tušas darbi interjerā redzamajam grīdas paklājam. Raugos – tur tam tepiķītim visas malu joslas ar kāškrustiņiem ornamentētas. Pat ne tādi īsti stingrie krusti, bet S veida locījumos mīlīgi sakrustoti. Tos tad visus vajagot aizkrāsot, lai kādiem nerodoties aplamas domas. Man kā vēl jaunam bukam asinis gan uzvārījās, bet strīdēties ar priekšniecību – spļaut pret vēju. Un kā mīļais veselu vakaru rūpīgi ķibinājos ap Brigaderes paklājiņu, kamēr tur no viņas “fašisma” virs nepalika ne miņas. Tā biju kļuvis par vēstures viltotāju. Bet toties visi bija laimīgi un varēja priecāties par rakstnieces istabas “pa tieso” tēlu. Te redakcijai cenzūra vēl nebija paspējusi pat ne pirkstiņu pielikt. Notikušais rāda klasisku pašcenzūras piemēru. Jau iepriekš tiek paredzētas potenciālas konflikta briesmas un ar lielu modrību savlaicīgi novērstas. Šāds cenzors sēdēja gandrīz katra rakstoša, re diģējoša un citādi radoša darboņa “iekšās”. Tas ir kā pieredzējušam šoferim, kurš labi apzinās slidenās vietas uz ceļa un jau savlaicīgi un preventīvi uz klizmas varbūtību reaģē ar piebremzēšanu vai kādu citu drošības manevru. | |
 Rīgas mākslinieku grupa. No kreisās: Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks, Oto Skulme. Priekšplānā Romans Suta. 1919 | |
 Rīgas mākslinieku grupa. No kreisās: Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks, Oto Skulme. Priekšplānā Niklāvs Strunke un Romans Suta. 1919 | |
| Paradoksāli, ka uz vienu un to pašu lietu vara un cenzūra laika plūdumā reaģēja atšķirīgi, pat diametrāli pretēji. Un to laiku sabied rībā uzņēmīgākie mākslu pārstāvji savā dialogā ar varu nemitīgi tes tēja atļautā un neatļautā mainīgo robežjoslu. Tam piemērs vēl kāds kāškrustu ekscess, kas man gadījās nu jau 80. gadu pirmās puses nogalē, tā sakot, perestroikas priekšnojautās. Biju saorganizējis lielu igauņu mākslinieka un kultūrpētnieka Tenisa Vinta materiālu par slaveno Lielvārdes jostu. To vēl papildināju ar savu tekstu. Tā ka arī “uzlējuma” (kā es mēdzu dēvēt žurnāla lay-out jeb maketēšanu) lietas atradās manās rokās, nolēmu šeit izdarīt vienu testa forteli – raksta uvertīrattēlā ievietot to Lielvārdes jostas daļu, kas piepildīta ar ugunskrustiem. Visai provokatīvs pasākums, kur atbildību biju iecerējis pārcelt uz cenzūras tīkliem. Tak jau neatļaus. Neticamā kārtā, kad jau biju sagatavojis rezerves variantus, viss iecerētais pasākums aizgāja rūkdams bez jebkādas aizķeršanās. Cenzūra ma teriālu izlaida bez aizķeršanās un piezīmēm, to publicēja un laida klajā ar visiem Lielvārdes jostas ugunskrustiem. Piepildījās acīm redzamais – neticamais. Tomēr sabiedriskās domas vecā inerce vēl nebūt nebija pārvarēta. To sapratu, kad redakcijas dežūras laikā man pēkšņi piezvanīja KGB pārstāvis un vēstīja: rau, esot ienākušas darbaļaužu sūdzības, ka mēs tur publicējam visādus kāškrustus. Kas par to atbildīgs? Vai varot paskaidrot? Man zem ribām nejauki iedūrās – nu būs s..i! Kaut ko murmulēju, ka par to es pats esmu at bildīgs, ka Lielvārdes josta, ka etnogrāfija... Izdzirdis šo vārdu, “stūra mājas” kantorists vīlies apcirtās – ā, etnogrāfija? Nu tas nu gan mūs galīgi neinteresē! Tad jau viss kārtībā! Un nolika klausuli. Es, viegli nosvīdis, paliku sēžam ar vaļēju muti. Nu saki vien, ka laiki nemainās! Bet mēs tagad gaužamies, cik briesmīgi vajāta brīvā doma padomju laikos. Tur tomēr allaž skaidri būtu jādiferencē – kuri un kādi pa domju laiki? Laiks laikam pretrunīgs. Visbeidzot pienāca atmodas laiks un tika reabilitēts vēl viens strikti aizliegts latvju simbols – auseklītis. Tas arī skaitījās “fašistisks”, jo pirmskara Latvijā to lietoja Ulmaņa aizsargi. Kad Gorbija pere- stroikas cunami 1986. gadā sagrāva padomju cenzūru, legalizētais auseklītis latviešiem par jaunu uzausa visās malu malās kā tāds īpašs brīvības simbols. Arī es šajā eiforijas vilnī ar ekstāzi uzstājīgi ie dizainēju auseklīti kā žurnāla “Māksla” jauno logotipu. Bet auseklīši tikai vairojās un vairojās. Auseklīša dramatisko devalvāciju beidzot novērtēju brīdī, kad to ieraudzīju pat uz kāda pazīstama interfron tista svārku atloka! Tā nu šīs zīmes patriotiskais uzplaiksnījums beidzās, un tā klusi ierindojās citu latvju rakstu pulkā... Kartes un kārtis Bet bija dancis ne jau tikai ap kāškrustiem vien. Tur vismaz moti vācija bija kaut kā skaidri pamatota. Taču cenzūras izlēcieni nereti ieguva paranojas iezīmes. Viskomiskākais gadījums manā praksē sais tīts ar rakstu par Rīgas vēsturisko plānojumu. To papildināja 19. gad simta kartogrāfiskie attēli. Samaketētais žurnāls izgāja cauri gan redakcijas filtriem, gan tika akceptēts galvenajā cenzūras instancē Glavļitā, un it kā nu varētu to laist uz iespiešanu. Pēkšņi nāk stopsig nāls no militārās cenzūras – tur vienā simtgadīgā cara laiku Rīgas kartē ar iezīmēto Saulkrastu dzelzceļa līniju redzams arī atzars, kas no tā ved uz ostu. To vajagot retušēt. Tas ir noslēpums. Es pie sevis sasmējos – jo citādi amerikāņi uzzinās, ka te mums tāda šausmīgi slepena būšana, ko katrs suns uz ielas stūra pat vairs neapspriež. Viņiem, tiem natovciem, no satelītiem raugoties, visu laiku nav bi jusi skaidrība, kas še pie Brasas notiek, kas tā par līniju. Bet tagad palūkosies antīkā kartē – mī un žē, izrādās ka Rīgas osta savienota ar dzelzceļu! Nu kas to būtu domājis, kādas šausmas! Bet līdz ar ma niem retušētāja centieniem šis dziļais noslēpums šķitās saglabāts vēl uz kādiem piecpadsmit gadiem. Pret pilsētu kartēm vispār bija īpaša attieksme. Tās vienkārši ne eksistēja, jo jebkāda šāda karte skaitījās slepena. Dažkārt gan varēja iegādāties tūristiem domātas dekoratīvi infantilas shēmas. Pat nopietnākās Latvijas PSR kartēs tika iestrādāti apzināti kropļojumi. Piemēram, ir ceļš ar ezeru kreisajā pusē, bet kartē ezers iezīmēts pa labi. Kartes savā aptuvenībā atgādināja kaut kādu greizo spoguļu valstību. Paveicās tiem, kas bija mantojuši vai no rokas iegādājušies pirmskara ulmaņlaiku kartes. Daži bija sarūpējuši ļoti precīzas kara laika militārās kartes. Gan pagalam novecojušas un realitātei neatbil stošas, taču, liekot talkā iztēli, iztikt varēja. Gadījās, ka tādas īstas un smalkas kartes pa kluso ieveda atbraucēji no ārzemēm vai jūrnieki. Jūrniekiem kartes gan likās pārāk intelektuāla būšana, tie deva priekšroku kārtīm ar plikiem sievišķiem, jo arī visādi plikumi bija milzīgs deficīts. Valdīja valdošās partijas ideologu iekopts uzskats, ka padomju cilvēkam šāda buržuāziska izvirtība nepiedien, jo varot galīgi sagraut tā morāli un novērst no šķiru cīņas un komunisma cel šanas. Te nu vietā atcerēties atkal kādu amizantu gadījumu 1984. ga dā, man kopā ar Rīgas māksliniekiem atgriežoties no Somijas. Visi esam izkāpuši no kuģa Tallinas ostā, ejam cauri aizdomu pilnām pārbaudēm un apskatēm. Krievu muitnieki visus kārtīgi krata. Esmu rindā pats pēdējais. Līdzās manam koferim uz garā pārbaužu gal da arī paliela plecu soma, līdz ūkai piebāzta ar Somijā sagādātiem iespiedmateriāliem, kas kaut kur pa šķirbu nodevīgi spiežas laukā. Tas kā magnēts pievelk muitnieka skatu. Viņš sakampj manu nabaga somiņu, atrauj rāvējslēdzēju un, ieraugot biezo ārzemju preses un bukletu paku, lielā kontrabandas un porņuku ķēriena priekšnojau tās sastingst, viegli vibrēdams kā kaķis pirms medījuma kampšanas. Sārtais speķa ģīmis kļūst vēl sarkanāks. No mutes bezmaz slienas sāk tecēt. Gribēdams izgaršot savu triumfu, viņš sauc attālāk stā vošajam priekšniekam: Vasiļij Ivanovič, iģiķe ka sjuda! Vo, smotriķe što ja našol! Načaļņiks tā lēnīgi gāzelēdamies piečāpo kā autoin spektors, kas grasās uzlikt sodu par ātruma pārsniegšanu. Nu jau ap manu tašiņu, kaklus snaikstīdami, salasās vēl trīs vai četri muitnieki. Tad seko straujš kampiens un visa papīru kaudze tiek izrauta laukā un ar blīkšķi nomesta uz galda. Notiek nervozi drudžaina papīru šķirstīšana – mākslas muzeju katalogi, akadēmiskās somu avīzes Helsingin Sanomat kultūras pielikumi un visāda cita tamlīdzīga gauži “neinteresanta makulatūra”. To nu gan bija vērts redzēt, kā večiem izstiepās ģīmji. Iecerētā kopīgā svaiga fotoseksa un vodkas baudīšana šovakar izpaliks. It kā pat sadzirdēju: vo zaraza, gņiloj inteļigenķik, b..ģ... Nu ladno, iģiķe... Pēc pusstundu garās rosības tiku nīgri un visžēlīgi atlaists ar visiem saviem mākslas papīriem. Kāda vilšanās! “Palmēšana” Un vēl kāds dīvains cenzūras rosināts aspekts. 70. gadu otrajā pusē biju iesaistījies Rīgas kinostudijas komandā, kas veidoja dokumen tāli poētisku īsfilmu par slaveno sarkano strēlnieku un padomju mākslinieku konstruktīvistu Gustavu Kluci. Šajā sakarībā devāmies uz Maskavu, kur gremdējāmies arhīvu un bibliotēku dzīlēs. Tostarp sapazinos ar Gustava Kluča sievu, arī izcilu mākslinieci Valentīnu Kulaginu, sievieti ar lielu un cēlu dvēseli. Viņai bija saglabājušies fantastiski arhīvi gan par Kluci, gan citiem tālaika (20.–30. gadu) krievu avangarda slavenajiem dižmeistariem. Mēs sadraudzējā mies, un Valentīna atklāja aizvien jaunus un intīmākus savu arhīvu slāņus – dienasgrāmatas, Kluča vēstules... Kādu reizi, rakājoties pa tiražēto plakātu kaudzi, uzgāju kaut ko ļoti dīvainu un biedējošu. Tā bija Gustava Kluča fotoplakātu virkne, kur bija atainots boļševiku po litbirojs kaut kāda partijas kongresa norisē. Kā jau tas nākas šādā aģitpropa darinājumā, viss staroja saulainā optimismā, tikai saules vietā bija apmierinātā “tautu tēva” un “skolotāja” seja. Tieši tālab vēl jo dramatiski griezīgāks likās kontrasts, kas vīdēja no lielas daļas pārējo notikuma dalībnieku ar melnu tušu aizkrāsotajām galvām. Izskatījās, ka starojošais biedrs Staļins atrodas kaut kādu melnka puču kukluksklaniešu sazvērnieciskā ielenkumā. Jautāju, ko tas viss nozīmē. Valentīna Kulagina skaidroja: bija taču 1937. gads, un iedo mājieties – katru rītu atver Pravdu un lasi, ka tāds un tāds ir izrādījies spiegs un nodevējs... Tad nu tik steidzīgi teci pie plakātu kaudzes ar tušas pudelīti un atkal aizkrāso vienu kārtējo ģīmi. Jo kā gan citādi – kurš tad riskētu mājās turēt tautas ienaidnieka portretu, ko tu pats vēl turklāt savā plakātā esi ievietojis. Bet tā, ja uznāk kratīšana, visiem ir redzams, ka tu no šāda kaitnieka un noziedznieka esi sav laicīgi norobežojies. Tev ar viņu nav nekā kopīga. Tu viņu vispār ne pazīsti, jo nezini, kas slēpjas zem melnā traipa. Tas gan krietno boļ ševiku Gustavu Kluci neglāba no aresta un nošaušanas, jo arī viņš nonāca aizkrāsojamo kārtā kā varbūt japāņu spiegs... Vienu šādu tušējumu Valentīna dāsni atvēlēja manai kolekci jai. Un viņa arī bija tā, kas mani iepazīstināja ar itin sovetisku māk slinieciskās cenzūras tehniku – paļmirovaņije. Māksliniekiem visādu izdevniecību visādās redakcijās bieži nācās operatīvi veikt “palmē šanu”, kas nozīmēja, ka neaizstājamā fotogrāfijā vajadzēja retušēt nevēlamas personas, parasti to vietā iegleznojot kādu “palmu”. Un tā nu sanāca, ka grupas fotogrāfijā cilvēki pēkšņi bija saspiedušies ap gumijkoku, eglīti vai kādu citu botānisku radību. Šīs tehnikas brutālāku variantu piedzīvoju tepat Rīgā 60.–70. ga du mijā, kad sadarbojos ar mākslas zinātnieci Tatjanu Sutu. Redzēju Rīgas mākslinieku grupas biedru unikālās kopfotogrāfijas publicē jumu grāmatā. Tur Skulme, Tone, Ubāns, Kazaks un Suta bija saspie dušies ap mistisku melno caurumu. Tikai pēc gadiem, kad Latvija jau bija atjaunojusies, beidzot ieraudzīju šīs fotogrāfijas oriģinālversiju. Melnais caurums izrādījās Niklāvs Strunke. Padomju laikā viņš nez kāpēc bija aizliegtais un sliktais, acīmredzot tālab, ka kara noslēgumā bija devies trimdinieka gaitās un nelietīgi nosmādējis dižo padomju dzimteni. Tāpēc tai fotogrāfijā arī tika kārtīgi “nomelnots”. Te bija vēl viena dīvainība. Nekad nevarēja droši zināt, kurš no aiz bēdzējiem ir tas labais, kurš – sliktais. Vilhelms Purvītis pēc tālaika padomju normatīviem it kā būtu bijis kvalificējams kā vācu fašistu kolaborants, okupācijas administratīvā aparāta darbonis, Hitlera galvenā ideologa Alfrēda Rozenberga draugs un skolotājs, kas ar viņa gādību aizbēdzis no atbrīvotājiem uz ienaidnieku perēkli. Neko ļaunāku nevarētu iedomāties. Pat ar vienu šādu noziedzīgu punktu pietiktu izpelnīties ilgstošu atvēsināšanos Sibīrijas plašumos, ja ne pat “galīgo atrisinājumu”. Taču nekā – Purvīti zīmēja kā propagandas apmānītu vecu cilvēku, kas savā sirdī bijis “sarkans” un, būdams ideā lists, nevieda, ko dara, bet padomju dzimtene viņu nekad neaizmirsa. Savukārt citam pietika tikai ne tā paskatīties, lai jau tiktu ierindots ienaidniekos. Ar “palmēšanu” nodarboties liktenis atvēlēja arī man. 70. gados Rīgā notika starptautisks tekstilmākslas simpozijs. Tas tika atzīmēts ar katalogu, kura ievadā publicēja visas lielās mākslinieku grupas foto. Pašā vidū atradās arī viena no mūsu Mākslinieku savienības darbiniecēm, kas bija aktīvā un svarīgā pasākuma organizētāja. Tagad teiktu – kuratore. Bet, kā par nelaimi, jaunā dāma bija izperinājusi riebīgu “dzimtenes nodevības” plānu un pēkšņi aizdevās uz Izraēlu, kas tā ekskluzīvi tolaik tika atvēlēts tikai un vienīgi ebrejiem. Un pa domju tauta ar nicinājumu izsvītroja viņu no savas atmiņas. Tā kā cita grupas foto nebija, tikai kopā ar šo kaitnieci, tad nu man kā pasākuma dizaineram nācās uzņemties “palmēšanas” misiju. Un tā kādu piecdesmit cilvēku pulka vidū pēkšņi dīga kaut kas dīvains. Tā to visu arī nodrukāja. Nebūtu jau taisnīgi katru konkrēto cenzoru, no kuriem, strādā jot Preses namā, dažu labu pazinu arī personīgi (gluži normāli ļau dis), dēmonizēt. Tā sakot – nekā personīga. Visi vadījās pēc instruk ciju “svētajiem rakstiem”, kur daudz kas bija gauži novecojis un ieguvis groteskas muļķības statusu. Reiz biju nonācis uz Asuānas aizsprosta Ēģiptē. Tur vēl no padomju palīdzības laikiem bija sagla bājušies draudīgi brīdinājumi, ka fotografēt strikti liegts. Tomēr tū risti bariem vien neuzkrītoši un uz nebēdu klikšķināja savu mobilo telefonu foto un video ietaises. Neviens jau ar aparātu uz statīva še nemanifestējās. Modernās tehnoloģijas un sakaru līdzekļi ir jebkāda totalitārisma kaprači. Atcerēsimies, piemēram, interneta lomu un nozīmi “arābu pavasara” vētrainajā izplatībā. Te gan tikai nedaudz pagremdējos padomju cenzūras dzīlēs savas pieredzes rakursos. Daudzi varbūt tieši padomju sistēmai pie raksta cenzūru kā raksturīgāko iezīmi. Un te nu man jāuzņemas režīma advokāta loma, jo cenzūra pazīstama jau no senajiem antīkās pa saules laikiem. Bet par tās mūsdienīgo formu izveidi mums jāpa teicas kristiešiem. Cenzūru 15. gadsimtā izgudroja Romas katoļu baznīca. Iepriekšējas cenzūras ideja 1471. gadā radās Romas pā vestam Sikstam IV. Bet praktiska grāmatu cenzēšana sākās Vācijā 1475. gadā. Pirmais cenzors bija Ķelnes Universitātes rektors. 16. gad simtā cenzūra izplatījās pārējās katoļu zemēs. Pāvestu piemēram sekoja arī laicīgie valdnieki. Domājams, to tā visai mierīgi varēja at ļauties, jo, raugi, svētajos baušļos ar visām to norādēm “tev nebūs...”, tāpat kā komunisma cēlāju morāles kodeksā, nekas nav teikts par cenzūru. Tev tomēr mūždien būs pievaldīties un rēķināties ar Lielo brāli – cenzoru. Iekšēju vai ārēju, vai zem galda paslēpušos. Āmen. | |
| Atgriezties | |
