studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 2013 Nr.6 (93) Nr.5 (92) Nr.4 (91) Nr.3 (90) Nr.2 (89) Nr.1 (88) 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Kur mīt atmiņas par atmiņām Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente Ieva Epnere. “Telpas atmiņa” 15.03.–28.04.2013. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs

Ievas Epneres (dz. 1977) personālizstādi “Telpas atmiņa” ievadīja fotogrāfija “Tūristu grupa klausās gides stāstījumu. Ņižņijnovgo roda” (2012). Tajā redzamā aina ar gidi un izklaidīgajiem tūristiem ietver nejaušu pareģojumu par sajūtām, kas pārņēma izstādes ap meklējuma laikā. Mākslinieks Iļja Kabakovs savulaik laikmetīgās mākslas izstādi pavadošos tekstus salīdzināja ar teātra program miņu, kurā nepieciešams ik pa laikam ieskatīties, lai veiksmīgāk spētu izsekot līdzi izrādes dramaturģiskajai attīstībai.(1) “Telpas atmiņā” anotācija kļuva par ceļvedi, bez kura liela daļa darbu, iespējams, paliktu neieraudzīti. Tikpat iespējams, ka izklaidīgāka jiem skatītājiem nelīdzēja ne gida, ne kartes sniegtās norādes, jo Ievas Epneres izvēlētais maršruts vairāk bija piemērots nesteidzī giem ceļotājiem, nevis atpūtniekiem. Nosaukumā “Telpas atmiņa” iekļauta norāde uz skatpunktiem, no kuriem jāaplūko mākslinieces personālizstāde: telpa un atmiņa ir galvenie “izejmateriāli”, uz kuru savstarpējās mijiedarbības pamata tikusi veidota ekspozīcija. Abi jēdzieni norāda uz tematiskajiem apvāršņiem, kam Ieva Epnere pietuvojusies, dažādās kombinācijās apspēlējot laika un telpas audiovizuālās transformācijas. Atmiņu iespaidiem piešķirts jutekliski tverams veidols, padarot publiski pieejamu to, kas visbiežāk paliek neizteiktās privātuma robežās. Iespēja piedzīvot neesošo izskaidro valdzinājumu, kas piemīt pagātnes stāstu uzlādētai mākslai, – dažkārt tā ļauj vēsturiskās nianses uztvert daudz smalkāk nekā dokumentālie avoti. Līdzīgs informatīvais smalkums piemīt arī Ievas Epneres darbiem, kas at klāja izstādes radīšanas procesu.

Ieva Epnere. 2013 Foto: Kristaps Epners Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei

Personālizstādes tematiskais centrs – Ievas Epneres darbnīca, kas simbolizēja pēdējos divus gadus viņas mākslinieciskajā darbī bā. Galvenokārt tie saistīti ar nozīmīgajām mākslas studijām HISK (Higher Institute for Fine Arts) Gentē, Beļģijā, kas stimulēja pievēršanos eksperimentālākai mākslas praksei dažādos medijos. Līdz ar to stilistiski izstādi iespējams definēt kā radošo autobiogrāfiju – māksliniece reflektēja, atcerējās un parādīja sev nozīmīgu radošās darbības posmu. Mediju izvēles ziņā “Telpas atmiņā” Ieva Epnere attālinājās no fotogrāfijas, kas dominēja viņas līdzšinējā daiļradē, taču attālināšanās bija vairāk tehniska, jo saglabājās māksliniecei raksturīgais antropoloģiskais pasaules skatījums, inscenējuma un dokumentalitātes robežu saplūdināšana, kā arī interese par nepa- rasto ikdienišķajā. Atšķirībā no fotosērijām jaunākajā izstādē Ieva Epnere notikušo ne tikai dokumentēja – tas neizbēgami saistīts ar jebkura žanra fotogrāfiju –, bet arī rekonstruēja telpiska objektu un noskaņu rēbusa formā. Radošais process tika atklāts divos atšķirīgos veidos. Pirmkārt, kā konkrētu notikumu, vietu un objektu dokumentējums: attēls, video vai ieraksts; otrkārt, pašā izstādes uzbūvē, liekot darbiem pār iet un atbalsoties citam citā, tādējādi vizualizējot māksliniecisko impulsu, iedvesmas un asociāciju nozīmi Ievas Epneres mākslinie ciskajā domāšanā. Aizplīvurotības, mājienu un norāžu stratēģija rada vēlmi izstādes scenāriju salīdzināt ar puzles likšanu vai krust vārdu mīklas minēšanu, jo iedziļinoties varēja pamanīt, ka katra atsevišķa darba nozīme ir nolasāma kādā citā objektā, piemēram, fototapetes nav vienkārši monohromi krāsu laukumi, bet gan pie tuvināti fragmenti no blakus eksponētajām darbnīcas fotogrāfijām. Daži darbi bija integrēti izstādes telpā līdz tādai pakāpei, ka kļuva gandrīz nepamanāmi, tas īpaši sakāms par iemūrēto loga ailu un audioinstalāciju Тут просвета невидать (2012), kas bija sadzirdama tikai īsu brīdi ik pēc aptuveni desmit minūtēm. Paslēpju spēlē šana ar eksponātiem kādā brīdī varēja radīt aizkaitinājumu, jo pār kāpa komfortabla izstādes apmeklējuma nosacījumus, ka visam izstādītajam jābūt viegli un ātri uztveramam. Gausinātais, medi tatīvais ritms bija apliecinājums tam, ka izstāde uztverama, tikai ilglaicīgi tajā uzturoties, tāpat kā telpa kļūst personiska tikai tad, kad tiek apdzīvota ilgstoši. “Telpas atmiņa” prasīja uzmanīgu, rūpī gu skatītāju. Laika dimensija piemīt ne tikai atmiņām, bet arī pašai telpai, kas atklājas pamazām. Telpa kā fiziska vienība saplūda ar atmiņām kā subjektīvi emocionālo, jo izstādes scenogrāfiju un vizuālo veidolu virzīja tieši arhitektūras kā personiska pārdzīvojuma motīvs. Tāpat kā pārējās mākslas, arī arhitektūra ir mentāls ceļojums laikā, kas uz brīdi spēj padarīt laiku redzamu. Taču atšķirībā no citiem mākslas veidiem, kurus uztveram distancētāk, fiziski “nesaplūstot” ar tiem, tieši arhitektūra ir tā, kas uz brīdi mūs var padarīt par daļu no kāda cita laika. Arī Ievas Epneres izstādē bija saskatāmi centieni radīt līdzīgu telpas fiziskās iedarbības efektu. Vistiešāk tas tika panākts video “Vokālista Dies Irae jeb ekstremāla fūga vienai balsij” (2013), kurā telpiskota cilvēka balss. Saskaņā ar pašas mākslinieces teikto video bija mēģinājums attēlot cilvēka ķermeni kā telpisku struktūru jeb vietu, kurā mīt balss. Vokālistes Laimas Lediņas neparastais, trīs oktāvas aptverošais dziedājums manāmi atšķīrās no pārējiem izstādes darbiem, kas tiecās palikt nepamanīti, un pavadīja visu apmeklējuma laiku. Ieva Epnere videodarbu skaidro kā galarezul tātu radošajiem procesiem, kas bija apskatāmi izstādes otrā telpā. Lai arī video bija spilgts un atmiņā paliekošs, tas tomēr neveidoja pietiekami saskatāmu saikni ar pārējiem darbiem un drīzāk funk cionēja kā atsvars klusinātajai noskaņai.

Ieva Epnere. Skats no izstādes “Telpas atmiņa“. 2013 Foto: Andrejs Strokins Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei

Vēl viens līdz galam neizdibināms, bet būtisks elements ir gais ma, kas parādījās vairākos darbos. Fotogrāfijām un video tā pie šķīra estētiskas asociācijas ar hrestomātiskiem fotomākslas vēs tures piemēriem, kuros gaismas efekti ir vadošie noskaņas un kompozīcijas veidotāji. Kopumā gaismas izmantojums sasaucās ar izmantotajiem baznīcas interjera elementiem: sadarbībā ar Martu Ģibieti veidotā vitrāža (2013), iebūvētā loga aila, kas raisīja asociā cijas ar baznīcu arhitektūru tāpat kā pilastrs, uz kura tika projicēts diapozitīvā redzamais mājas fasādes fragments, kas pārvērtās gaismas atspulgā uz sienas (“Bez nosaukuma”, 2012–2013). Sakrālo motīvu virkni turpināja audio ieraksts no baznīcas apmeklējuma Krievijā, arī neparastais Laimas Lediņas priekšnesums, apmeklē tājam atrodoties video telpā, izklausījās pēc reliģiska dziedājuma (darbs filmēts Reformātu baznīcā). Izstāde, kurā sakrālie elementi papildina mākslinieka darbnīcas tēmu, paver plašas iespējas in terpretēt redzamo kā tēlainu norādi uz mākslinieciskās darbības sakrālo raksturu un pielīdzināt to garīgajiem meklējumiem, norā dot uz sakrālā klātbūtni ikdienišķajā. Iespējams, ka baznīcas tēls ir veids, kā vispārināt izstādes konkretizēto atmiņu stāstu un padarīt atpazīstamas mākslinieces privātās atziņas par mākslas un garī guma attiecībām. Drošs paliek nedrošs – viennozīmīgs skaidrojums izstādes reliģiskajai faktūrai netika sniegts, un tās attiecības ar telpu un atmiņām palika ieslēgtas dažādās varbūtībās. Daudzās varbūtības apgrūtināja kopīgā vēstījuma uztveri, jo at šķirīgie akcenti bieži vien novirzīja uzmanību, neļaujot saprast, kas izstādes kontekstā ir svarīgais un kas – nejaušais, liekot šaubīties, vai viss ir saskatīts un uztverts pareizi. Raksta sākumā iezīmētās paralēles ar ceļojumu nebija nejaušas, jo izstādes laikā piedzīvotie meklējumi un atradumi raisīja ceļojuma pēcgaršai raksturīgu paci lājumu, tiesa, papildu norādes palīdzētu pilnīgāk identificēties ar ekspozīcijas stāstu un ļauties mākslinieces domu gaitai. Veiksmīga šķiet Ievas Epneres izvēle izmantot dokumentālā inscenējuma pieeju izstādes veidošanā, jo abas stratēģijas viņai izdodas realizēt vien līdz veiksmīgi, izvairoties no ieslīgšanas banāla nostalģiskuma vai trūcīgas fotoreportāžas galējībās. “Telpas atmiņas” pievilcība un rēbusu atrisinājumi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē slēpās detaļās: Luīzes Buržuā citāts Happy people have no stories uz darbnīcas sienas un zirnekļa tīkls starp koka pilastra daļām bija elementi, kas visskaidrāk izteica to, kā darbojas telpas atmiņa. 1 Juliane Rebentisch. Aesthetics of Installation Art. Berlin: Sternberg Press, 2012, p. 166.

Atgriezties