VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kam no Vitgenšteina kunga bail? Jānis Taurens, filosofs | |
| Mana pēdējā tikšanās ar Vasīliju Voronovu notika kādā aprīļa no vakarē. Lai arī sniegs Rīgas ielās vēl nebija pilnīgi nokusis, mēs apspriedām vasaras plānus. Vasīlijs man vaicāja, kāpēc jūnijā ne braukšu uz Venēcijas biennāli, es jokojot atbildēju, ka, piemēram, Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīciju varu uzkonstruēt savā galvā, neizejot no kabineta. Nākamajā dienā, atceroties sarunu, secināju, ka tā patiešām varētu kalpot kā Igaunijas ekspozīcijas ver sija. Kāpēc gan neaizstāt žurnālu recenziju un mākslas aprakstu klišejas – visus šos “kopumā izstāde” u. tml. – ar mūsu dialogu? Sēdos pie rakstāmgalda, un, lūk, – rezultāts. Bez Vitgenšteina idejām un viņam veltītiem tekstiem, no kuriem daži norādīti raksta bei gās, kā impulss mūsu sarunai kalpoja elektronisko mediju burzmā pavīdējusi intervija ar kuratoru Adamu Budaku, kurš kopā ar māk slinieku Dēnešu Farkašu (Dénes Farkas) šogad Venēcijas biennālē pārstāv Igauniju. – Vari to uzkonstruēt savā galvā? – Vasīlijs pajautāja. – Jā, jo izejas punkts Budakam ir valodas koncepcija Vitgenšteina “Traktātā”. – Bet pats Vitgenšteins vēlāk “Pētījumos” to ironiski raksturos kā noteiktu cilvēku valodas būtības “bildi”, pastiprinot šo ironiju ar atsauci uz Augustīna autobiogrāfisko aprakstu par vārdu un priekšmetu saistību, kas viņam tikusi iedīdīta jau agrā bērnībā. – Vasīlijs bija pārņēmis manu paradumu sarunās lietot neliterāri tiešo vācu Bild pārcēlumu latviešu valodā, ar “bildi” (nevis “attēlu”) apzīmējot vairāk vai mazāk pārliecinošo iespaidu, ko filozofiskās koncepcijas atstāj uz cilvēkiem. (Slavenais Vitgenšteina citāts no “Pētījumiem” tādējādi skanētu: “Bilde bija mūs sagūstījusi. Un mēs nevarējām no tās izkļūt (..).”) – “Ironiski” būtu īstais vārds, – apstiprinoši pamāju ar galvu, – jo attiektos gan uz tiem, kas pretstata “Traktāta” pasaules un va lodas saistības koncepciju (ja vēlies – reālismu) un “Pētījumu” pe rioda uzsvaru uz valodas lietojuma dažādiem aspektiem (teiksim – antireālismu), gan arī uz tiem nosacīti “jaunajiem” vitgenšteiniānie šiem, kas visu viņa domāšanu skata kā nepārtrauktu mēģinājumu parādīt filozofijas terapeitisko funkciju. – Parādīt mušai izeju no mušu ķeramā trauka? – Vasīlijs no rādīja uz kolbai līdzīgu stikla priekšmetu, kas atradās uz mana rakstāmgalda. (Bērnībā, nejauši to atrodot kādas lauku mājas bēniņos, bija notikusi mana pirmā neapzinātā iepazīšanās ar Vitgenšteina filozofiju.) – Izstāstīšu kādu notikumu no nesenās Latvijas kultūras dzīves vēstures, kurā, starp citu, vēl arvien jūtams tāds kā slēgtas kolbas sindroms. – Es ļāvos pēkšņam pamudinājumam pievērsties pagātnei, lai arī ne tik senai kā tā, ar kuru mani saistīja mušu ķera mais trauks. Pastiepis roku, lai aizsniegtu kādu grāmatu (saruna notika pie manis mājās), palūkojos titullapā ierakstītajā veltījumā un turpināju: – Tas norisinājās 2006. gada 20. decembrī Andrejsalā, ja pareizi atceros, grupas “Orbīta” telpās, kad par godu “Traktāta” tulkojuma izdošanai tika uzvesta neliela ludziņa. Gribētu tev vēlreiz atgādināt šos notikumus. (Minēšu dažus mums ar Vasīliju zināmus faktus, kas palīdzēs saprast turpmāko sarunu. Teatrālā uzveduma tekstu veidoja kāds visnotaļ akadēmisks, bet arī ļoti kritisks un asprātīgs Lorensa Goldšteina raksts, kurā viņš mēģina rekonstruēt Vitgenšteina promocijas eksāmenu, kas notika 1929. gada 18. jūnijā. Iestudējuma vajadzībām piemērotu tulkojumu, šķiet, veica Pauls Bankovskis. Kā promocijas darbu Vitgenšteins bija iesniedzis “Loģiski filozofisku traktātu”, un eksāmenā bez Vitgenšteina vēl piedalījās tikai Bērtrands Rasels un Džordžs Mūrs. Viņu saruna nav dokumentēta, fiksēts vien Mūra uzrakstītais galaslēdziens: “Manas personīgās domas ir tādas, ka Vitgenšteina kunga tēzes ir ģēnija veikums, bet, lai kā tas arī būtu, tās pilnīgi droši atbilst prasībām, kas nepiecieša mas filozofijas doktora grāda iegūšanai Kembridžā.” Goldšteins, atzīdams “Filozofisko pētījumu” ģenialitāti, ļoti kritiski vērtē “Trak tātu”, tāpēc savā rakstā pārveido šo Mūra spriedumu: “Daži domā, ka Vitgenšteina kunga tēzes ir ģēnija veikums, bet, lai kā tas arī būtu, tās pilnīgi droši neatbilst prasībām, kas nepieciešamas filozofijas doktora grāda iegūšanai Kembridžā.”) – Es zinu tikai to, – Vasīlijs iestarpināja, – ka Raselu tēloja Jānis Vējš, kurš, kā esmu dzirdējis, ar sirmajiem matiem un izteiksmīgo sejas profilu esot gana labi atbildis Kembridžas filozofijas metra tēlam. – Jā, kopā ar izdevējiem (“Liepnieks & Rītups”) un režisoru (im provizētajam uzvedumam bija pat režisors – Dž. Dž. Džilindžers) vienojāmies, ka trīs domātājus atveidos nevis profesionāli aktieri, bet cilvēki, kas spēj ar jēgpilnu intonāciju izrunāt sarežģītus loģiski filozofiskus tekstus. Par Vitgenšteina tēlu domas bija vienprātīgas – tajā spoži iejutās Roberts Ķīlis, kas, tāpat kā savulaik Jānis Vējš, bija studējis Kembridžā. Par Mūru, viņa personību un ārējo veidolu mums bija vismazākais priekšstats, pēc nelielām šaubām lomai tika izraudzīts Ansis Zunde. – Tā Latvijas filozofija beidzot sasniedza pasaules līmeni. – Vasīlijs pasmaidīja. – Skatītāji, protams, uztvēra uzvedumu, sekojot kādai Nīčes maksimai, proti, aiz vārdiem redzot mūziku un kaislību un aiz tām – personību. Es neatceros, – turpināju, – kādu nobeigumu (vēsturisko vai Goldšteina piedāvāto) izraudzījās Pauls Bankovskis, un tas arī nav svarīgi... – Nav svarīgi? Protams, “Traktāts” latviski pašai valodai bija vairāk vajadzīgs nekā tajā izklāstītā koncepcija neatkarīgi no tās vērtējuma, – Vasīlijs pabeidza manu domu. Šeit nepieciešama pie- bilde, jo kāds šajās Vasīlija replikās varētu rast pamatojumu savai izjūtai, ka lielās nācijas un līdz ar tām Pēterburgā dzimušais Vasīlijs pret mazajām izturas ar zināmu augstprātību. Taču īstenībā Vasīlijs sevi uzskata piederīgu gan pie Krievijas, gan Latvijas kultūras (abos gadījumos daudznacionālas un daudzvalodīgas). Vienkārši jāņem vērā, ka latviešiem ierastā romantiskā patosa vietā viņš parasti lieto ironiju. – Lai nu kā, – pēc nelielas pauzes, kas iestājās sarunā, Vasīlijs turpināja, – esmu pārliecināts, ka nedz vēsturiski notikušajā diser tācijas aizstāvēšanā, nedz tās teatralizētajā versijā Andrejsalā netika pieminēta tā sauktā Vitgenšteina māja Vīnē. Bet tā taču ir gana svarīga, ja runājam par Igaunijas ekspozīciju. – Protams, netika minēta, – piekritu. – Jāsaka gan, ka māja, ko Vitgenšteins kopā ar arhitektu Paulu Engelmanu 1926. gadā sāka projektēt savai māsai Margarētai, pati par sevi ir interesanta vien kā Ādolfa Losa aizsāktā modernisma paraugs. To var uzskatīt par “skaistu” objektu, kas apliecina mākslas autonomiju un var kalpot par labu piemēru formālisma estētikai. Īstenībā ievērību tā guvusi, lielā mērā pateicoties Vitgenšteina personībai. – Tieksmi pēc formas pilnības vissīkākajās detaļās (kā esmu dzirdējis, Vitgenšteins projektējis pat grīdā novietotās apkures restītes, radiatorus un durvju rokturus) droši vien var salīdzināt ar “Traktāta” mēģinājumu nonākt pie teikuma jeb propozīcijas – kā nu tu tur esi tulkojis vācu Satz – vispārīgās formas? – Vasīlijs jautā joši palūkojas uz mani. – Šāds salīdzinājums ir iespējams un ir arī izdarīts. Taču... – es ievilku elpu, lai atcerētos, ko gribēju teikt, – jautājums ir par aktualitāti. Filozofijā šķiet muļķīgi jautāt par Platona vai Vitgenšteina aktualitāti tikai tāpēc, ka viņi nav mūsu laikabiedri, savukārt pagātnes mākslai aktualitāti nodrošina vieta mākslas vēstures hierarhiskajā sistēmā, par kuru katrā atsevišķā laika periodā pa stāv aptuvena vienošanās... – Tai gan ir nepamatoti liela inerce. Turklāt kāds hēgelisks domātājs abas šīs “aktualitātes”, kā tu tās sauc, varētu arī apvienot. – Mūsdienu māksla pievieno vēl citu aktualitātes izpratni, – es neļāvu sevi novirzīt no domas, – to varētu saukt par “Baktrijas princešu aktualitāti”. – Tu domā tās ap 4000 gadu vecās akmens figūriņas, kas bija iekļautas pēdējā documenta izstādē? – Jā, nav svarīgs kāda priekšmeta vai idejas rašanās laiks, no zīme ir konceptuālam kontekstam, kādā tie tiek iekļauti. – Tad piebildu jau mierīgākā tonī, ka Vitgenšteina aktualitāte gan izpaužas tādā kā anekdošu līmenī. | |
 Vitgenšteina māja Skats no dienvidiem. 1928 | |
| – Par viņu saglabājies gana daudz dažādu, arī anekdotisku, nostāstu. Kuru tu domā? – vaicāja Vasīlijs. – “Anekdote” man šajā gadījumā vairāk nozīmē ekvivalentu vārdam “kvintesence”, bet vispār es domāju divus viņa laikabiedru atstāstītus notikumus, kas raksturo Vitgenšteina “Traktāta” at tēlu nozīmes teorijas rašanos un vēlākās pārmaiņas uzskatos par valodu, kuri noveda pie radikāla pavērsiena valodfilozofijā, vārdu nozīmi saistot ar to lietojumu. – Vasīlijs ar interesi klausījās, lai gan, protams, zināja to, ko grasījos stāstīt, un es turpināju: – Pirmais gadījums tiek datēts ar 1914. gada rudeni, kad Vitgenšteins, atrodoties Austrumu frontē (viņš bija pieteicies Austrijas armijā kā brīvprātīgais), kādā žurnālā vai avīzē izlasījis ziņu par tiesas procesu Parīzē, kurā izmantots neliels satiksmes negadījuma modelis. Tas darbojies, pateicoties modeļa elementu (miniatūru māju, mašīnu, cilvēku) atbilstībai mājām, mašīnām un cilvēkiem realitātē. Vitgenšteinam ienācis prātā, ka arī propozīcija (tas, kā jutekliski uz tveramās zīmes ir teikums) ir realitātes modelis jeb attēls tās lingvistisko daļu un noteiktu pasaules daļu savstarpējas atbilstības dēļ. – Tomēr bija vajadzīgs satiksmes negadījums un tiesas process, kas noteica, ka mūs interesē mājas un mašīnas, nevis ķieģeli, logi un mašīnu riteņi vai sēdekļi, – Vasīlijs piebilda. – Dievs vai loģika būs tas tiesnesis, kas noteiks pēdējos realitā tes elementus, – attraucu un turpināju: – Otrs gadījums saistīts ar Pjēro Strafu, ietekmīgu itāļu ekonomistu, ar kuru Vitgenšteins, braucot vilcienā, esot apspriedis propozīcijas loģisko formu un to, ka šai formai un realitātei, ko tā apraksta, jābūt vienādai loģiskajai daudzējādībai. Citā versijā (abus gadījumus Vitgenšteins ir izklāstījis vairākiem cilvēkiem, un viņu atmiņas par tiem nedaudz atšķiras) saruna bijusi nevis par loģisko formu, bet gramatiku. Vienalga, – piebildu, – savās piezīmēs un lekcijās Vitgenšteins runā arī par gramatikas loģisko daudzējādību. Tad Strafa esot parādījis viņam Neapoles iedzīvotājiem pazīstamu žestu (šķiet, ar izplestu pirkstu ārējo malu paberzējis pazodi), kas pauž nicinājumu, un jautājis: “Kāda loģiskā forma ir šim žestam?” – Un tas, kā raksta Normens Malkolms, – manu stāstu pabeidza Vasīlijs, – esot salauzis agrākās attēla nozīmes koncepcijas burvju varu vai, lietojot vēlāko Vitgenšteina izteiksmes veidu, varētu teikt, ka noteikta valodas “bilde” bija turējusi viņu gūstā un nu ir notikusi atbrīvošanās. Bet ko tu ar to gribi teikt, – viņš turpināja, – vai to, ka šie divi mītiskie gadījumi, kas netiek apšaubīti, pateicoties to atstās tītāju (piemēram, Normena Malkolma un Georga Henrika fon Vrigta) autoritātei, ir tas līmenis, kādā Vitgenšteinu var izmantot un arī izmanto laikmetīgā māksla, precīzāk – Igaunijas ekspozīcija? – Ne gluži tā. Vizuālā māksla kā ilustrācija, – bet tieši uz to tā pavedina, jo ir taču vizuāla, padomāju pie sevis, – vienalga, filozofiskas koncepcijas vai muzikāla darba ilustrācija, ir pavirša, neinte resanta, īsi sakot – slikta māksla. – Bet metafiziskais valdzinājums, kas slēpjas apgalvojumā, ka “manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas”, un noslēpumainā frāze, ka “laimīgajam ir citāda pasaule nekā nelai mīgajam”? Vai tas nevar darboties kā pamudinājums māksliniecis kai refleksijai? Tāpat “parādīt” un “pateikt” nošķīrums – vai tas ne var kļūt nozīmīgs arī estētikā, kā to, iespējams, vedina saprast Vitgenšteina sarakste ar Engelmanu? Tu zini, tā vieta, kur viņi apspriež Ūlanda dzejoli... (Atļaušos nelielu atkāpi, lai paskaidrotu Vasīlija teikto. 1917. ga da aprīļa sākumā Vitgenšteins, atsaucoties uz Paula Engelmana sajūsmu par Ludviga Ūlanda dzejoli “Grāfa Eberharda vilkābele”, ko draugs viņam bija nosūtījis, atbildes vēstulē rakstīja: “Ūlanda dzejolis ir patiešām lielisks. Ja cilvēks nenopūlas, lai izteiktu neizsakāmo, tad nekas netiek zaudēts. Bet neizsakāmais ir – neizsakāmi – ietverts tajā, kas ir izteikts.” Kā esmu jau norādījis citviet, šajā laikā, atrazdamies Austrumu frontē, Vitgenšteins strādāja pie “Traktāta”, un sarakstē minēto domu var saprast kā piemēru pazīstamajai “Traktāta” tēzei: “Ko var parādīt, to nevar pateikt.”) – Nē, – noliedzoši pakratīju galvu, – tas, ko es gribēju teikt, saistīts ar kādas domas, idejas, koncepcijas – sauc, kā gribi, – turpinājumu, jā, pat vienkāršu atkārtojumu. Bet tādu atkārtojumu, kas izmaina arī kādreiz pausto atziņu. Nevajag ļauties aforistisko un mīklaino “Traktāta” frāžu valdzinājumam, kuras taču iegūst jēgu tikai noteiktas pasaules koncepcijas kontekstā, bet nevajag arī baidīties no Vitgenšteina kunga. Atmetot sarunu ar Strafu kā nenotikušu, tas ir, neņemot vērā viņa turpmāko filozofiju pēc atgriešanās Kembridžā 1929. gadā, mēs redzam Vitgenšteinu sēžam ierakumos un turam rokās žurnālu vai avīzi (kā nu kurā stāstā tas aprakstīts). Iespējams, ka avīzē pat nav minēts telpisks modelis, bet ir tikai uzzīmētas vairākas shēmas, kas attēlo satiksmes negadī jumu. Tas nav svarīgi. Telpisks modelis kā pamudinājums rada uzskatāmāku tēlu, un arī pats Vitgenšteins “Traktātā” iesaka propozicionālo zīmi, tas ir, teikumu, iztēloties kā saliktu kopā no telpiskiem priekšmetiem (galdiem, krēsliem, grāmatām). Tas ir izejas punkts, pārliecinoša attēla nozīmes koncepcijas “bilde”. – Bet kas tiek attēlots? – Fakti, ne jau lietas. Fakti ir iespējamības loģiskajā telpā, kuras struktūru (“vietas” šajā telpā) nosaka “priekšmetu” – lai kas arī “Traktātā” tiktu domāts ar šo vārdu – forma. – Līdz ar to nav arī skaidrs, ko šeit nozīmē vārds “forma”, – piebilda Vasīlijs. – Te būtu vietā lietot Harmsa “Gadījumos” izteikto spriedumu par rudmati: “Tā ka nav saprotams, par ko ir runa. Nu- dien, labāk par viņu vairs nerunāsim.” – Iztēloties mēs nevaram nedz Harmsa personāžu bez acīm, ausīm, iekšām et cetera, nedz “Traktāta” priekšmetus, bet nolie dzoši aprakstīt pirmo un loģisku spriedumu ceļā izsecināt pēdējā nepieciešamību – to mēs varam, – iebildu. – Skaidrs, ka gan mūsu valoda, gan jebkura cita zīmju sistēma, kas grib balstīties uz šādu pa sauli (“pasaule ir faktu (..) kopums”), spiesta ieviest konvencionālus ierobežojumus savu elementu jeb zīmju formai un to savstarpējai savienojamībai. Var būt neskaitāmi daudz šādu ierobežojumu veidu, bet svarīgi, ka tie ir balstīti uz pasaules “faktu” struktūru. – Un te ieslēdzas vienīgā “pareizā filozofijas metode”, – Vasīlijs pārtvēra manu domu un iesaistījās spēlē, pārtraucot mani. – “Kad vien kāds gribētu pateikt kaut ko metafizisku”, atkārtot viņam “vien to, ko var pateikt, tātad dabaszinātņu propozīcijas”, kas taču – tu man piekritīsi – neapgalvo neko citu kā faktus. Vitgenšteins gan, šķiet, nesaka, ka būtu jāatkārto viens un tas pats, bet skaidrs, ka tas ir kaut kas tāds, “kam nav nekā kopīga ar filozofiju”. Līdzīgi, izmantojot šo metodi mākslā, rezultāts varētu būt pilnīgi “nemāksliniecisks”. – Neviens atkārtojums nav un nevar būt identisks atkārtotajam. Kāda filozofa vārdiem sakot: “Jebkas ir identisks pats sev; nekas nekad nav identisks nekam citam, izņemot pats sev.” – Tad kā mēs vispār kaut ko varam saukt par atkārtojumu? – vaicāja Vasīlijs. – Turklāt šo pārspriedumu fonā mēs taču paturam domu par mākslu kā vizuālu kādas filozofiskas refleksijas atkār tojumu. Tas gan atkārtošanas, gan turpināšanas jēdzienus padara vēl problemātiskākus. Vai arī es tevi neesmu pareizi sapratis? – Kāpēc gan nesaprast atkārtošanu vienkārši – kā to, kas nav nekas jauns. Šādā izpratnē tā būtu risinājums mākslas mokošajam jautājumam “ko darīt?”. – Tu domā – ko vēl tādu izdarīt, kas nebūtu dzīšanās pēc tuk šas oriģinalitātes, kā to dēvētu kāds konservatīvs pagātnes mākslas un veco vērtību mīļotājs, ko Adorno stilā varētu saukt par resenti mentālu mākslas baudītāja tipu, kurš cenšas atjaunot novecojušās pagātnes formas, kādās cilvēki reaģējuši uz mākslu? – Vasīlija jau tājuma konstrukcija bija gana sarežģīta, un es kādu brīdi klusēju, lai atgrieztos pie savas, kā man šķita, vienkāršās domas. – Mākslas attaisnojums (kaut kādā ziņā “neoriģināla oriģinali tāte”) šajā gadījumā būtu – atkārtojot ar saviem izteiksmes līdzekļiem kādu domu, izmainīt, papildināt tās nozīmi. Arī literatūrā tulkojumi ir oriģināla dzīves turpinājums (Valteram Benjaminam) un tātad to nozīmes sastāvdaļa. Līdzīgi Kafkas romāni maina citu laikmetu darbu jēgu – to, kuros šodien varam saskatīt līdzību ar viņa veidoto pa sauli (Borhess, kā zini, pat Zēnona paradoksus nosaucis par Kafkas priekštečiem). Kāpēc gan to nevarētu attiecināt uz mākslu? – Bet ir taču arī bezjēdzīgi turpinājumi un atkārtojumi, piemē ram, nemitīgi pieaugošā akadēmisku tekstu gūzma, it īpaši angļu valodā, kurā sastopami visi iespējamie viedokļi par kādu jautā jumu. Ja kāds teiks, ka kaut kas atbilst Kembridžas prasībām, tad vienmēr atradīsies kāds cits, kas teiks, ka neatbilst, un abiem būs argumenti, es gribu teikt – kaudze ar akadēmiski precīzām, bet nelasāmām un nebaudāmām atsaucēm uz tekstiem, faktiem un tamlīdzīgiem krāmiem. – Piekrītu, – mierīgi atbildēju. – Šeit izmaiņas un papildinājums rada garlaicību un aizmiršanu. Pārdesmit netalantīgu darbu par Homēru atceļ – kaut kādā psiholoģiskā nozīmē – vajadzību lasīt pašus eposus. Bet māksla taču pretendē uz talantīgumu (atšķirībā no akadēmiskās birokrātijas tekstiem, kam šāds apzīmējums no rādītu tikai uz apšaubāmas izcelsmes nebūtisku īpašību). – Uz brīdi apklusu, tad, cenšoties sakopot domas, lai atgrieztos pie mūsu sarunas temata, turpināju: – Un tomēr... – Un tomēr? – Gribu teikt, ka “Traktāta” valodas un pasaules koncepcijas vizuāls atkārtojums jau ir veikts, mēs pat to pieminējām sarunas sākumā. – Es piecēlos un izvilku no grāmatplaukta katalogu ar Vitgenšteina mājas interjera fotogrāfijām. Zinot manu interesi par filozofu, Helēna Demakova kādreiz bija man to atdāvinājusi. – Jebkuras citas telpiskas vai mākslinieciskas variācijas par šo tēmu ir vien... – Es nevarēju atrast gana trāpīgu vārdu, un Vasīlijs izmantoja radušos pauzi: – Vitgenšteina piezīmju grāmatiņās ir atrodams kāds intere sants arhitektūras raksturojums: “Atceries labas arhitektūras atstā tu iespaidu, ka tā izsaka domu. Varētu arī vēlēties tai sekot ar kādu žestu.” – Es to zinu, – teicu, – tas ir rakstīts starp 1932. un 1934. gadu. – Tātad pēc sarunas ar Pjēro Strafu, jo valodspēļu jēdzienu, kam taču pēc leģendas vajadzētu rasties no viņa parādītā žesta, Vitgenšteins lekcijās sāka lietot jau 1932. gadā. – Jā, un vai tagad tieši nav īstā vieta šim nicinošajam žestam? Piezīme. Vitgenšteina tekstu izdevumu (arī latviešu valodā ir vairāki tulkojumi) un to interpretāciju uzskaitījums jau sen pārsniedz robežas, ko spētu aptvert lasītājs. Tāpēc norādīšu tikai minimumu: Lorensa Goldšteina rakstu, Normena Malkolma atmiņas ar Georga Henrika fon Vrigta ievadu un Reja Manka fundamentālo monogrāfiju, kas Vitgenšteina biogrāfiju apvieno ar viņa filozofisko ideju rašanās un attīstības vēsturi, bet neminēšu nevienu “specifiski filozofisku” (gan vārda sliktākajā, gan labākajā nozīmē) darbu. Goldstein, Laurence. Wittgenstein’s Ph. D Viva – A Re-Creation. Philosophy, Vol. 74, 1999, pp. 499–513. Malcolm, Norman. Ludwig Wittgenstein: A Memoir. With a Biographical Sketch by G. H. von Wright. Second ed. with Wittgenstein’s letters to Malcolm. Oxford: Clarendon Press, 2001. Monk, Ray. Ludwig Wittgenstein: The Duty of Genius. Penguin Books, 1991 [1990]. | |
| Atgriezties | |
