VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valdošie vēji Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe | |
| Divdaļīga saruna ar 55. Venēcijas biennāles Latvijas paviljona ekspozīcijas līdzkuratorēm Annu Bārlovu un Kortniju Finnu no Art in General un paviljona komisāri, “kim?” laikmetīgās mākslas centra programmu direktori Zani Onckuli. Elīna Dūce: Ko jūs zinājāt par mākslu un mākslas dzīvi Bal tijas valstīs, pirms ieradāties Rīgā? Anna Bārlova: Vispārējā mākslas aina Baltijas valstīs man bija zināma no programmām, ko piedāvāja tādas organizācijas kā Viļņas CAC (Laikmetīgās mākslas centrs Viļņā – Red.), KUMU mākslas muzejs Tallinā, Tulips & Roses galerija Briselē, kā arī nesenākajām Baltijas triennālēm un ļoti daudzām starptautiskajām izstādēm, kurās bija skatāmi šo valstu mākslinieku darbi. Pateicoties Zanei Čulkstēnai, es vairāk iepazinu “kim?” laikmetīgās mākslas centru Rīgā un māksliniekus, kuru izstādes viņi bija organizējuši, kā arī, 2012. gada maijā veidojot 5. Bukarestes biennāli Rumānijā, iepazinu Lietuvas laikmetīgās mākslas ainu. Kortnija Finna: Savukārt es sadarbojos ar Raimundu Malašausku (Raimundas Malašauskas) Sanfrancisko un šajā projektā atklāju dažnedažādus Baltijas valstu māksliniekus un mākslas telpas. Vēl mēs ar Annu speciāli ieplānojām šī reģiona pirmo apmeklējumu tā, lai tas sakristu ar nesen notikušās Baltijas triennāles norises laiku, tā gūstot labāku priekšstatu par šīs puses mākslas ainu. Gluži kā Annai, vietas, kas bija nonākušas manā uztveres zonā pirms mūsu brauciena, bija Viļņas CAC, KUMU Tallinā, Tulips & Roses Briselē. Par “kim?” es uzzināju no Zanes Čulkstēnas, taču mani piesaistīja tas, kā laikmetīgās mākslas centrs darbojas gan pilsētā, gan reģionā. E.D.: Kā jūs raksturotu Baltijas valstu mākslu? Un vai mēs varētu sacīt, ka Baltijas mākslai ir sava identitāte? A.B., K.F.: Nebūtu taisnīgi iedalīt visu Baltijas mākslu vienā kopējā kategorijā, jo tā atšķiras gan šo valstu iekšienē, gan savstarpēji. Katrai Baltijas valstij ir sava mākslas vēsture, kas turpina attīstīties katrā nākamajā mākslinieku paaudzē. Ņemot vērā jaunās mākslinieku paaudzes izcelsmi jeb saknes un citu māksliniecisko izpausmju līdzāspastāvēšanu šajā mākslas vidē, nebūs gluži precīzi, ja mēs, piemēram, laikmetīgo lietuviešu mākslu aplūkotu tikai kā jaunāko konceptuālās mākslas vilni. Patiesībā ir ļoti interesanti ceļot turp un atpakaļ uz Rīgu, tikties ar māksliniekiem, iepazīt pilsētu un gūt priekšstatu gan par Latvijas, gan plašāku Baltijas reģiona laikmetīgās māk- slas ainu. Mēs nupat Art in General rīkojām sarunu ar Latvijas ekspozīcijas līdzkuratori Alisi Tīfentāli, kura sprieda par to, kas padara latviešu mākslu “tik latvisku”. Ir grūti aprakstīt savdabīgo Baltijas valstu mākslas identitāti, ja neesi šeit uzturējies un uzkrājis zināšanas kā Alise Tīfentāle. Būtu pietiekami sacīts, ka Baltijas valstīs, šķiet, tiek izmantoti valstīm kopīgi būtiski konteksti, kas, pieredzējuši gan ģeogrāfiskās, gan kultūras uztveres pārmaiņas, attiecībās ar apkārtesošajām un pārējās Eiropas valstīm pēdējās desmitgadēs ir mainījušies. E.D.: Art in General kopš 2001. gada ir abpusēja apmaiņas programma Eastern European Residency Exchange (“Austrum eiropas apmaiņas rezidences”). Jūs esat sadarbojušies ar orga nizācijām Rumānijā un Horvātijā. Kā nonācāt līdz sadarbībai ar Latvijas institūcijām? A.B., K.F.: Kopš sākām sadarboties ar Zani Čulkstēnu, mūs ļoti ieinteresēja “kim?” laikmetīgās mākslas centra darbība. Jo sevišķi tāpēc, ka tā mērķi un plāni, tā kā tā ir jauna institūcija, ir ambiciozi: padziļināti atbalstīt vietējos Latvijas māksliniekus un vienlaicīgi savu darbību saistīt ar tādiem starptautiskiem sadarbības partneriem kā Art in General. 2012. gada brauciena laikā uz Baltiju mēs iepazinām dažnedažādas institūcijas un guvām labāku izpratni par laikmetīgo mākslu šajā reģionā, tostarp sapratni par to, kura organizācija varētu mums būt piemērotākā partnerattiecībām. Šī nupat izveidotā sadarbība ar “kim?” ir līdzvērtīga gadu ilgušajai partnerībai ar The Gardens Viļņā. Tas bija turpinājums 2001. gadā aizsāktajai sadarbībai ar kompanjoniem Polijā, Ungārijā, Horvātijā, Rumānijā un Čehijā. E.D.: Jūs izvēlējāties Latvijas paviljona māksliniekus 55. Ve nēcijas biennālei. Kā nonācāt līdz Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa tandēmam? A.B., K.F.: Mūs ļoti ieinteresēja Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa darbi ar viņu individuālo redzējuma spēku un potenciālu, kas varētu radīt spēcīgu dialogu un savstarpēju attiecību kopumu, eksponējot abu mākslinieku darbus kopā. Gan Kaspars Podnieks, gan Krišs Salmanis risina aktuālus identitātes jautājumus, par spīti globālismam, atraisot un apšaubot kultūras vēsturi un tās lomu individuālas identitātes radīšanā. Atsaucoties uz rakstnieces Mivonas Kvonas (Miwon Kwon) idejām, šādi priekšstati par īslaicīgumu rada nosacījumus mūsdienu vietai, apkārtnei, kas ietekmē ne tikai indivīdu, bet arī plašāku kultūras identitāti, un tas atspoguļojas gan Podnieka, gan Salmaņa darbos. Šīs idejas ir īpaši aktuālas, un tas, kā mākslinieki tās atklāj, ļauj skatītājam šos konceptus dažādi nolasīt un interpretēt. E.D.: Kā jūs redzat savu un jūsu pārstāvētās organizācijas lomu Latvijas paviljona veidošanā? A.B., K.F.: Art in General un “kim?” kopš paša sākuma bija iesaistīti pārrunās ar māksliniekiem, un abas institūcijas pilnībā sadarbojas paviljona un to pavadošo programmu izstrādē – no mākslinieku projektu tapšanas līdz pat atklāšanas pieņemšanām, citiem pasākumiem un Art in General dalībai “Baltijas skolā”. Mums ir bijušas tikšanās gan Rīgā, gan Ņujorkā, iepazīstinot ar Venēcijas projektu, un mums bija iespēja piedevām stāstīt par abu mākslinieku darbiem plašākai publikai īpašā pieņemšanas izstādē Art in General telpās. Katra no iesaistītajām institūcijām ir sekmējusi Venēcijas projekta atpazīstamību ar daudzu mediju un žurnālu palīdzību. E.D.: Kas jūs ieinteresēja iesaistīties projektā “Ziemeļi– Ziemeļaustrumi” un popularizēt Latvijas mākslu? A.B., K.F.: “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi” iezīmē ilgtermiņa sadarbību ar “kim?”, un Venēcijas projekts dod brīnišķīgu iespēju vēstīt par diviem latviešu mākslinieku darbiem vienā no vissvarīgākajiem starptautiskajiem mākslas notikumiem. Mēs esam gandarītas, ka pirms pašas Venēcijas biennāles kā daļa no mūsu sadarbības ar “kim?” kopā ar Alisi Tīfentāli ir veidota mākslinieku darbu izstāde un sarīkota preses konference Art in General telpās 2013. gada martā. Šīs aktivitātes piesaistīja Ņujorkas auditorijas, kā arī Ņujorkas pilsētas viesu – nedēļu garās laikmetīgās mākslas meses The Armory Show apmeklētāju – uzmanību. Tā kā tuvāko gadu laikā Art in General un “kim?” uzsāks vairākas apmaiņas programmas un mākslas projektus, iesaistot gan latviešu māksliniekus, gan Ņujorkā dzīvojošos, šī partnerības radītā mākslas aina vēl tikai veidosies. Lai gan “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi” ir pirmais solis divu valstu un institūciju lielākai sadarbībai, mēs ar prieku iekļāvāmies ekspozīcijas izveides procesā, jo mūs patiešām interesē konkrētie mākslinieki. Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa satikšana bija aizsākums saistošam dialogam ne tikai par mākslinieka lomu Latvijas vēsturē, bet arī par to, kā viņu darbība attiecināma uz plašāku laikmetīgās mākslas ainu. E.D.: Un kā, jūsuprāt, mākslinieki no Latvijas un viņu darbi iekļausies pasaules mākslas ainā? A.B., K.F.: Mēs uzskatām, ka Venēcijas biennāles projekts radīs lielāku abu neatvairāmo un mazliet provocējošo darbu radītāju pazīstamību. Izstāde “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi” demonstrē spēcīgus un skaistus darbus, uzrunājot plašākus visas pasaules laikmetīgajā mākslā pētītus konceptus un idejas. Kā institūcija ar tik spēcīgu klātbūtni Austrumeiropā mēs esam priecīgi izcelt no Baltijas reģiona nākušus darbus, uzsākt ilgtermiņa sadarbību ar “kim?” un latviešu māksliniekiem. Mūsu apmeklējuma laikā esam tikušās ar daudziem lielisk- iem māksliniekiem, ļoti vēlamies strādāt kopā ar “kim?”, lai izveidotu viņiem lielisku pārstāvniecību plašākā laikmetīgās mākslas ainā. | |
 | |
| E.D.: Vēsturiski Latvijas dalība Venēcijas biennālē nav piedzīvojusi tik lielu organizatoru skaitu – trīs kuratores, divas komisāres, projekta vadītāja, projekta koordinators Itālijā un vēl citi pasākuma menedžmentā iesaistītie. Kāds, tavuprāt, šai ekspozīcijai būs pienesums salīdzinājumā ar iepriekšējo Venēcijas biennāli? Zane Onckule: Jautājuma divas daļas – par lielo komandu un paredzamo tās pienesumu ekspozīcijai – mēs, protams, skatām ciešā saistībā vienu ar otru. Pārfrāzējot Hannas Vilkes (Hannah Wilke) vēl 70. gados teikto – ja jau esam izgāzušies “universālas” mākslas veidošanā tā iemesla dēļ, ka esam pārāk iestrēguši “personiskajā”, kāpēc gan neuniversalizēt savu personisko un nepadarīt to par mākslas tematu. Tieši tas ir tas, ar ko North by Northeast (“Ziemeļi–Ziemeļaustrumi”) organizatoru komanda tās pilnajā un starptautiskajā sastāvā ir bijusi nodarbināta pusgada – gada garumā. Izmantojot izdevību, komisāru vārdā vēlos pateikties visiem iesaistītajiem, domubiedriem un atbalstītājiem. E.D.: Ņemot vērā, ka Latvijas paviljona veidošanā šoreiz piedalās divas organizācijas, kādu tu redzi tās katras lomu? Kādi katrai ir uzdevumi šajā notikumā? Z.O.: Nacionālie paviljoni, to tapšana, iesaistītās puses un galarezultāts, kā arī veids, kā tas viss tiek komunicēts tālāk uz āru, ir ļoti interesants process, kas ne tikai parāda organizatoru varēšanas līmeni, bet arī lielā mērā atspoguļo konkrētajā valstī notiekošo. Kāds ir noskaņojums, kāds klimats, kāda kultūrpolitika... Šīgada Latvijas paviljons Venēcijā, ko veido “kim?” laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar starptautiski pazīstamu Ņujorkas mākslas telpu Art in General, pēc savas būtības ir labvēlīgu apstākļu sakritības rezultāts. Pirmais solis bija apzināta un mērķtiecīga sadarbība, ko, domājot par Latvijas paviljona idejas pieteikuma attīstīšanu, ierosināja Latvijas puse. Tālākais bija dabiska un strauja draudzības dibināšana, izpēte, materiāla apzināšana, darbs ar māksliniekiem utt. Atgūstoties no konkursa rezultātu pozitīvā šoka un uzsākot reālu darbu Latvijas paviljona veidošanā, pati projekta specifika un parametri palīdzēja definēt tās atbildības un kompetences robežas, ko abas institūcijas procesa gaitā ir lūkojušas ievērot. Viena puse vairāk ir atbildējusi par tehnisko jautājumu risināšanu, mākslinieku un kuratoru komandas koordinēšanu, savukārt otra puse tajā pašā laikā ir sniegusi neatsveramu atbalstu pasākuma komunikācijas, konteksta skaidrošanas un redzamības veicināšanā. E.D.: Vai šogad Latvijas paviljons iegūs “Zelta lauvu”? Z.O.: Nila Saksa vārdiem runājot (aizņemoties tos no īpaši Venēcijas katalogam rakstītās esejas “Drusku virs zemes” par Kaspara Podnieka darbiem un to tapšanas procesu) – Kaspars konkursā ir uzvarējis. No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce | |
| Atgriezties | |
