VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunie zemes saimnieki jeb mūsu dubļainās pastalas uz Venēcijas kosmopolītisma parketa Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece Latvijas ekspozīcija “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi” Venēcijas biennāles 55. starptautiskajā mākslas izstādē 31.05.–24.11.2013. | |
 | |
| Šīs rindas par Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennāles 55. starp- tautiskajā mākslas izstādē rakstu 2013. gada aprīlī – laikā, kad vēl tikai top mākslas darbi, ko biennāles apmeklētāji jau būs redzējuši tad, kad žurnāls būs nodrukāts. Aprīļa pārdomas, šaubas un raizes būs kļuvušas par anahronismu brīdī, kad lasāt šo rakstu. Tajā pašā laikā atskats uz procesu tad, kad rezultāts jau materializējies, var palīdzēt šo rezultātu analizēt un izvērtēt. Galvenie jautājumi, uz ko būtu jāmeklē atbildes, rakstu la- sot: vai ekspozīcija “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi”, ko šobrīd vēl tikai veido mākslinieki Kaspars Podnieks un Krišs Salmanis, pēc tās atklāšanas ir uzskatāma par nozīmīgu pavērsiena punktu Latvijas mākslas un mākslas kritikas vēsturē? Vai šī ekspozīcija ir pavērusi jaunas profesionālās attīstības iespējas abiem māk- sliniekiem? Vai vietējā un starptautiskā mēroga diskusijas par šo ekspozīciju ir sniegušas būtisku ieguldījumu mūsu vietējā teorētiskā diskursa virzībā? Vai tā ir rosinājusi jaunus radošus un teorētiskus procesus, kvalitatīvas pārmaiņas vai attīstību Latvijas mākslinieku un teorētiķu skatījumā un izpratnē par savām iespējām, ierobežojumiem, šķēršļiem un izaicinājumiem mūsdienu globalizētajā mākslas pasaulē? Raksts sniedz daļēju ieskatu ekspozīcijas veidošanas procesā, kura laikā tika formulēti iepriekšminētie jautājumi. Cik svarīgas ir (labas) attiecības Pirmo reizi Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē veido starptautiska komanda – projektu organizē “kim?” laikmetīgās mākslas centrs no Rīgas un mākslas centrs Art in General no Ņujorkas. Esmu uzaicināta piedalīties projektā kā viena no ekspozīcijas līdzkuratorēm kopā ar Annu Bārlovu (Anne Barlow) un Kortniju Finnu (Courtenay Finn) no Art in General. Nacionālās ekspozīcijas Venēcijas biennālē bieži vien top kā starptautiskas sadarbības rezultāts (piemēram, šogad Igaunijas paviljonu veido Polijā dzimušais kurators Adams Budaks). Var jautāt – kāpēc tas ir tik svarīgi? Kādas ir priekšrocības, piesaistot ārvalstu kuratorus? Viens no būtiskiem aspektiem saistīts ar to, ka mazas valsts mākslas pasaule ir maza, pašpietiekama, noslēgta savā struktūrā, atgādina ciematu, kurā visi iesaistītie cits citu labi pazīst, ir kopā gājuši skolā, saprotas no pusvārda un viss funkcionē. Taču ārpus šī metaforiskā ciemata robežām nevienam nav ne jausmas, kuri mākslinieki ir vietējo kritiķu un kuratoru favorīti un kāpēc. Iemesli, kādēļ noteikti darbi tiek augstu vērtēti vietējā profesionāļu lokā, ne vienmēr var būt ieraugāmi arī skatītājam no ārpuses. Tāpēc pastāv risks, ka starptautiska auditorija ne vienmēr spēs adekvāti novērtēt to, kas “visiem patīk” Latvijā (jo līdzšinējā praksē Latvijas mākslinieku dalība Venēcijas biennālē ne vienmēr ir ievērota un novērtēta ārpus mūsu vietējās preses). Šis ir viens no iemesliem, kādēļ sadarbība ar ārvalstu speciālistiem ir tik svarīga: kurators no ārpuses spēj abstrahēties un koncentrēt uzmanību uz darbiem, nevis personālijām, un pieņemt lēmumus, kas savietojami ar šībrīža globalizētās mākslas pasaules konjunktūras prasībām. Šajā gadījumā Bārlova un Finna veica vienu no atbildīgākajiem uzdevumiem visā procesā – izvēlējās ekspozīcijas māksliniekus. Atbildot uz “Studijas” galvenās redaktores Līgas Marcinkevičas uzdoto jautājumu, vai šī parādība – ārzemju kuratori, (ne)nacionālās ekspozīcijas – nav tāda spekulatīva realitāte un kas ir tas, ko iegūst skatītājs un māksla, vispirms jāpiezīmē, ka gan Venēcijas biennāle, gan neskaitāmas citas starptautiskās biennāles, triennāles, kvadriennāles un pārējie mākslas festivāli ir lielisks “spekulatīvas realitātes” piemērs – Bodrijāra simulakru simulakrs, Adorno un Horkheimera nicinātās “kultūras industri- jas” produkts, tieši tāpat kā par “spekulatīvu realitāti” uzskatāms ikgadējais “karnevāls” Baireitā un citi operas svētki, teātra, kino un visu pārējo mākslu festivāli. Lai arī kritisks skatījums ir nepieciešams un lietderīgs, jāatceras, ka šis ir dominējošais modelis, kā mākslas pasaule funkcionē. Mūsdienu vizuālo mākslu kontekstā Venēcijas biennāle ir viens no centrālajiem notikumiem, kārtīga spekulatīvās realitātes paraugstunda, un, tajā piedaloties, jāpieņem spēles noteikumi. Otrkārt, starptautiska sadarbība ir brīnišķīga iespēja dialogam, un ieguvēji ir gan skatītāji, gan mākslinieki. Savā ziņā monologs ir visvieglākā komunikācijas forma – kāda autoritatīva balss, kas pasaka “visu, kā ir”. Dialogs turpretī ir process, kurā sava vieta pretējiem vai vismaz atšķirīgiem viedokļiem, dažādiem skatījumiem un pieredzei. Dialogs pats par sevi nav un nevar būt pašmērķis, tomēr uzskatu, ka atšķirībā no monologa dialogs ir produktīvāks sarunas modelis, jo tajā var rasties kas jauns, iesaistīto dalībnieku atšķirīgo ideju summa vai kompromiss. Ekspozīcijas “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi” veidošanas process lielā mērā organizēts tieši šādi – kā uz attiecībām un dialogu balstīts kolektīvs produkts. Kuratori – Bārlova, Finna un šī raksta autore – neiejaucas mākslinieku radošajā procesā, bet koncen- trējas uz sarunas uzturēšanu ar skatītāju, rūpējas, lai skatītājiem būtu visi nepieciešamie instrumenti eksponēto darbu adekvātai uztverei un izpratnei. Arī katrs darbs – Kriša Salmaņa “Ziemeļi– Ziemeļaustrumi” un Kaspara Podnieka “Rommeļa pienotava” – ekspozīcijā saglabā savu autonomiju, atspoguļojot katra autora individuālo ieceri, bet vienlaikus piedāvājot jēgpilna savstarpēja dialoga iespēju. Kā šāds modelis funkcionē? Process balstīts uz attiecībām starp cilvēkiem, starp cilvēkiem un mākslas darbiem un starp pašiem mākslas darbiem. Šajā gadījumā ar labām attiecībām tiek saprasta saruna, kas tiek uzturēta ilgstoši un mērķtiecīgi. Turklāt jāpiebilst, ka šeit nekādā gadījumā netiek piesaukts Nikolā Burjo un “Attiecību estētika”. Podnieks un Salmanis veido pabeigtus, noslēgtus mākslas darbus – objektus, nevis rada vairāk vai mazāk ticamu ilūziju par sociālu mijiedarbību kā Burjo minētie mākslinieki. Taču tas nekādā gadījumā netraucē veidoties attiecībām starp abu mākslinieku darbiem un attiecībām starp darbiem un skatītāju. Šajās attiecībās būtiska loma ir kuratoriem. Bārlova un Finna sadarbībā ar “kim?” sarīkoja biennāles ievad- izstādi Art in General izstāžu telpā Ņujorkā (“Ziemeļi–Ziemeļ- austrumi”, 2013. gada 5.–30. marts). Izstādes atklāšana bija ieplānota “SoHo nakts” laikā festivālā Armory Arts Week un piesaistīja mākslas preses pārstāvju, mākslas zinātnieku, kritiķu un mākslinieku uzmanību. Šī izstāde bija vērtīgs ieguldījums kopējā biennāles ekspozīcijas veidošanas procesā. Neskaitāmajās sarunās ar izstādes apmeklētājiem, kuru vidū bija gan ņujorkieši, gan Ņujorkā dzīvojoši citu valstu profesionāļi, izkristalizējās jauni skatījumi uz Podnieka un Salmaņa darbiem, jauni jautājumi un jauni aspekti, ko izpētīt un atklāt. Izstāde parādīja, ko Latvijas mūsdienu mākslā ierauga skatītājs no malas, kurš līdz šim nav bijis pazīstams ar māksliniekiem, neko nezina par Latvijas mākslas pasauli, tās vēsturi, tradīcijām un hierarhiju. Art in General arī rīko publisku lekciju (2013. gada 4. maijs), kurā šī raksta autorei uzticēts interesentus iepazīstināt ar ekspozīcijas “Ziemeļi– Ziemeļaustrumi” ieceri, Podnieka un Salmaņa radošo darbību un sniegt ieskatu Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Līdzīgas sarunas turpināsies arī Venēcijā. Vēl var jautāt, kāpēc sadarbībai izvēlēti partneri tieši Ņujorkā, uz to savukārt var atbildēt ar jautājumu: bet kur gan vēl? Lai arī mūsdienu mākslas pasaule ir globalizēta un kosmopolītiska, Ņujorka vēl joprojām ir viens no nozīmīgākajiem centriem vismaz Rietumu pasaulē, šajā pilsētā uzturas daudzi ietekmīgi profesionāļi, kas ir pastāvīgo Venēcijas biennāles apmeklētāju skaitā, tāpēc iespēja viņus uzrunāt un iesaistīt attiecībās ar Latvijas māksliniekiem un mākslas darbiem pirms steidzīgā biennāles apmeklējuma ir nenovērtējama. Kāds ir mērķis šādām attiecībām? Līdzīgi kā attiecībās starp diviem cilvēkiem – vai tā būtu draudzība, mīlestība vai koleģiālas attiecības – galvenais ir saruna, un laba saruna ir tā, kas ir “par mani”. Katrā sarunas partnerī mēs meklējam savu atspulgu un katrā sarunā – kaut ko par sevi. Tā ir saruna, kurā uzzināt kaut ko par sevi vai vismaz pieskarties tam, kas mums ir svarīgs. Gan ekspozīcijas veidošana, gan pati ekspozīcija ir šāda saruna. Ve- nēcijā uzmanības centrā nenoliedzami būs mākslas darbi, bet pašlaik esam sarunas vidū – sarunas tiek risinātas klātienē Rīgā un Ņujorkā, neklātienē neskaitāmos e-pastos, ar kuriem visi iesaistītie apmainās, nododot vēstījumus, uzdodot jautājumus, skaidrojot, precizējot, labojot un vienojoties, skaipa sarunās, tālruņa zvanos un īsziņās. Ideālā gadījumā ekspozīcija rosinās skatītājus uz sarunu gan par to, kas ir būtisks Podniekam un Salmanim kā māksliniekiem, gan arī plašākā nozīmē – kas ir būtisks Latvijas mākslai. Saruna pastalās uz parketa Cits, ne mazāk būtisks jautājums – par ko tad ir mūsu saruna. Uzskatu, ka topošā biennāles ekspozīcija lielā mērā ir saruna par mums – par mūsdienu Latviju – un par mūsu mākslu, un tiek darīts viss, lai šajā mums svarīgajā sarunā iesaistītu biennāles starptautisko auditoriju. “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi” ir mūsdienīga un vienlaikus ļoti latviska, Latvijas kultūras un mākslas tradīcijās balstīta māksla. Podnieks un Salmanis, izmantojot aktuālus un kosmopolītiskus mūsdienu mākslas izteiksmes līdzekļus, rosina sarunu par Latvijas laukiem, par zemi un darbu. Atmiņas par bērnību laukos un “savi” lauki, kādi ir gandrīz vai katram, pat visurbanizētākajam rīdziniekam, ir kaut kas ļoti specifiski latvisks, jo tik cieša saikne ar zemi un laukiem daudzviet Eiropā sen zudu- si, bet Amerikā šādā izpratnē nemaz nav pastāvējusi. Skatītājam, kas pazīstams ar Rietumu mākslas kanonu, Sal- maņa darbs var raisīt attālas asociācijas ar to mākslas valodu, kuru iedibināja Arte Povera mākslinieki pēckara Itālijā, īpaši Džuzepe Penone un Jannis Kunellis, kas par mākslas materiālu nereti izvēlējās raupjās, neapstrādātās un necivilizētās dabas elementus. Klātesoša ir Roberta Smitsona ietekme. Savukārt Podnieka fotogrāfijas var atgādināt, piemēram, Ričarda Longa laikietilpīgo un darbietilpīgo performanču dokumentāciju, arī 20. gadsimta fotomākslas slavenību Džefa Vola, Filipa Lorkas di Koršas (Philip-Lorca diCorcia), Gregorija Krūdsona (Gregory Crewdson) un citu mākslinieciskās prakses, veidojot konstruētas un daudzslāņainas ainas. Taču iespējamās analoģijas ir attālas – ar to nojausmu ir pietiekami, lai uz Rietumu mākslas kanonu balstīts kritiskais prāts atpazītu Podnieka un Salmaņa darbos vispārpieņemtos laikmetīgās mākslas izteiksmes līdzekļus un vizuālās stratēģijas. Daudz svarīgāka ir tā sarunas daļa, kas attiecas uz Latvijas mākslas vēstures tradīciju un tās turpinājumu šo abu mākslinieku daiļradē. Uzskatu, ka šajā kontekstā iespējams vilkt vistaisnāko līniju no Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla līdz Krišam Salmanim un Kasparam Podniekam, turklāt bez jebkādas provokatīvas vai ķecerīgas pieskaņas. Ar šo apgalvojumu neviens nemēģina apdraudēt vai mazināt klasiķu cieņu un vērtību, pārdroši piesaucot viņus vienā teikumā ar mūsu laikabiedriem, par kuru eventuālo ieguldījumu un nozīmi Latvijas mākslas vēsturē nevienam vēl nav ne jausmas. Šī līnija ir spēcīgs un uzstājīgs attīstības vektors Latvijas mākslā, kurš piešķir vienotu un jēgpilnu virzību šķietami nesalī- dzināmām parādībām. Ar “nacionālo tradīciju” šajā gadījumā saprotam dzīvu un mūsdienīgu radošo meklējumu virzību – pašu tradīciju tās attīstībā, nevis sekošanu tradīcijai, paraugu atdarināšanu vai centienus pielīdzi- nāties iepriekšējo paaudžu meistaru veikumam. Tā dzīvo līdzi laikam kā ideja, ko katra mākslinieku paaudze atrod un pauž no jauna. Pārfrāzējot mākslas zinātnieka Alekša Osmaņa rakstīto, var teikt, ka šis taisnais un spožais vektors ir nacionālā tradīcija, kura vairs nav “kaut kas nepieklājīgi provinciāls kā dubļainas pastalas uz kosmopolītisma parketa”(1). Kaut arī burtiskā nozīmē mākslinieki nudien dodas uz Venēciju dubļainās pastalās – gan Podnieka, gan Salmaņa objektu tapšana paredz ieguldīt milzīgu lauku darbu apjomu –, tieši šīs pastalas kā “nacionālās tradīcijas” elements ir tas, kas padara mūsu sarunu interesantu svešiniekiem. Verbāla diskusija par “nacionālo tradīciju” mūsdienu mākslā riskē balansēt uz naža asmens starp primitīvu sentimentalitāti un patosa pilniem centieniem iedzīvināt Edvarta Virzas “Straumēnus” 21. gadsimtā. Caur mākslas darbiem šīs idejas izpratnei iespējams pietuvoties mazāk riskantā veidā. Var teikt, ka attīstības vektors, kas pausts izstādē “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi”, sastopams arī tādos darbos kā Jaņa Rozentāla “No baznīcas” (1894), Vilhelma Purvīša “Pavasara ūdeņi (Maestoso)” (1910), Teodora Zaļkalna “Māmiņa” (1915), Kārļa Miesnieka “Dienišķā maize” (1929), Edgara Iltnera “Zemes saimnieki” (1960), Intas Rukas ciklā “Mani lauku ļaudis” (1983– 1998), Ievas Auziņas un Esteres Polakas projektā “Piens” (2004) un daudzos citos latviešu profesionālās mākslas paraugos – gleznās, skulptūrās, grafikas lapās, zīmējumos, fotogrāfijās, multimediju projektos un instalācijās. Ne vienmēr var būt acīmredzams, “kurp mēs ejam”, kā reiz retoriski jautāja Pols Gogēns. Toties ir pilnīgi skaidrs, “no kurienes mēs nākam”, un izpratne un refleksija par savām saknēm padara mākslu vērtīgu un interesantu arī skatītājam no ārpuses. Tā, pie- mēram, latviešu glezniecības klasiķis Ģederts Eliass, kā trāpīgi secinājusi mākslas zinātniece Laima Slava, apguvis sava laikmeta avangardiskākos mākslas izteiksmes līdzekļus, strādājis Parīzē, Briselē, Florencē un citur, savu pasaules mērogā neatkārtojamo pienesumu sniedza tieši ar “episka vēriena stāstu par latvju sētu”, saviem dzimtajiem Zīlēniem.(2) Smitsons, Vols un pārējie ir tepat tuvumā, bet saruna, ko Venēcijā šogad turpina Podnieks un Salmanis, ir par Latviju. 1 Citēts no Alekša Osmaņa raksta par gleznotāju Edgaru Iltneru: “Un gleznoja viņš laikā, kad nacionālā tradīcija vēl nebija kaut kas nepieklājīgi provinciāls kā dubļainas pastalas uz kosmopolītisma parketa, kad vēl eksistēja jēdzieni “estētiskais”, “skaistais”, “labais” un, galvenais, “latviešu glezniecība”.” – Osmanis, Aleksis. Socreālisms kā tēma. Studija, 2007, Nr. 56, 25. lpp. 2 Slava, Laima. Ģederta Eliasa mīklu minot. Grām.: Ģederts Eliass. Sast. Laima Slava. Rīga: Neputns, 2012, 10. lpp. | |
| Atgriezties | |
