VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Debess zvaigžņu apstarotais Jānis Borgs, mākslas kritiķis | |
| Ja viņš būtu sportists, tad šī čempiona seja, domājams, jau sen vīdētu arī kādā Latvijas pastmarkā. Taču dizainerus tur parasti neliek. Pat neraugoties uz viņu patiesi olimpiskiem sasniegu miem. Tāds mums ir tikai viens – Andrejs Legzdiņš (dz. 1936). Mēs nu tagad tā sakām – mums, lai gan viņa diždarbi vēsturisku netaisnību griežos tapuši galvenokārt zem trimdinieka mītnes zemes Zviedrijas karoga. Tomēr lepojamies, jo no Latvijas nācis un Latvijā atgriezies. Vīrs, kas ar savu izcilo kreativitāti dizaina jomā reiz guvis nozīmīgu internacionālu ievērību un atzinību. Vienīgais latvietis, kam sešas reizes (1972–1983) izdevies iekļūt pasaules vadošajā un elitārajā arhitektūras un dizaina žurnālā domus. Un tur no paša metra Džo Ponti (Gio Ponti) labāk iere dzēts tieši kā latvietis (bijušas arī citas veiksmīgas sadarbības ar mūsu tautiešiem) nekā, formāli skatot, zviedrs. Ar Andreja Legzdiņa piemēru vēlreiz varam pārliecināties par to, kāda milzīga nozīme personības attīstībā ir labvēlīgai kul tūrvidei. Un viņam tā bijusi īpaši izcila. Kārļa Skalbes mazdēls gan vēl pirmskara Latvijas labklājībā, gan arī vēlāk Zviedrijā, kur viņš nonāca, dodoties kopā ar vecākiem un slaveno vectēvu bēgļu gaitās, vienmēr atradās tādu cilvēku lokā, ko pieskaitām pie mūsu garīguma zelta fonda: Konstantīns Čakste, Niklāvs Strunke, Mārtiņš Zīverts, Teodors Reiters, Veronika Strēlerte, Andrejs Johansons, Arveds Švābe... Un plus vēl laba zviedru Konstfack izglītība. Skola, kurā vēlāk Andrejs Legzdiņš atgriezās jau kā dizaina profesors. Un dzīve – kurā personība uzplauka ne tikai savas profesijas dimensijās, bet arī daudzās līdzīgi dimantam izslīpētās šķautnēs: smalks ēdienu gatavotājs, džezists, roku darba amatu pratējs, gādīgs ģimenes cilvēks... Būtībā – īsts Dzīves mākslinieks. Meistars nu ir apkopojis savās gaitās un dizaina aktivitātēs piedzīvoto 216 lappušu biezā grāmatā “mani darbi un nedarbi”, kas 2012. gada nogalē iznākusi mūsu mākslām tik “siltajā” “Neputna” paspārnē. Šīs grāmatas individualitāti nevar nepamanīt, jo veikalu plauktos un letēs daudzu tradicionālāku “kaimiņu” lokā šis izdevums uzreiz atšķiras ar neparasto eleganci un skaid ro, dizainiski loģisko veidolu. Tas nepārprotami apliecina it kā piederību pie cildenās domus ģimenes un stila. Kā atbilstošu kla sikas prototipam to nolasām jau no vāka attēla sudrabpelēkās tonalitātes un konsekventa mazo burtu lietojuma uzrakstos. Arī visa grāmatas iekšējā struktūra un kārtojums rosina atcerēties domus, kas Andrejam Legzdiņam līdzinās piederībai pie kāda Eiropas dizaina bruņinieku ordeņa. Un pat šādu savas dzīves dokumentālu kopsavilkumu grāmatas formā profesors pratis pārvērst dizaina paraugmācībā. Lai gan vienmēr darbojies ar priekšmetiem, interjeriem, arhitektūru un bijis visai distancēts no graphic design pasākumiem. Tā faktiski ir viena bieza dizaina bilžu grāmata, kurā vien kāršā un sirsnīgā teksta proporcija pret vērienīgo attēlu daudzu mu ir visai niecīga. Pats autors prioritāti domas izklāstam vizuālā formā skaidro ar sev piemītošu retu kaiti – disleksiju, proti, lasīt un rakstīt spējas nepietiekamības sindromu, kas dažkārt piemīt cilvēkiem ar augstu inteliģenci. Piemēram, Albertam Einšteinam, Tomasam Edisonam, Stīvenam Spīlbergam... Andreja Legzdiņa kvadrātā formatētajā grāmatā katras lappuses divas augšējās trešdaļas aizņem lieli attēli. Tad cauri visai tās “masai” kā telegrāflentes ass stiepjas kodolīgi būtiskāko lietu skaidrojumi. Un, visbeidzot, lappušu apakšējo ceturtdaļu pilda sīkāki tekstuāli un vizuāli komentāri. Šāds modulis ļāvis autoram panākt neparasti piesātinātu informatīvo blīvumu, ko ar plašākiem tekstu blāķiem nekad neizdotos gūt. Nu ir sanācis īsts dizaina biezenis vai “vitamīnu bumba”. Izdevumā brīnišķīgi savijas personīgais un biogrāfiskais ar gluži profesionālām Meis tara neskaitāmo dizaina un arhitektūras dar bu hronoloģiski kārtotajām atklāsmēm, kas turklāt vēl papildinātas pat ar teorētiski zināt niskām piedevām. Andreja Legzdiņa koptajai high-tech estētikai nereti pieraksta racionālu vēsumu. Un dažkārt, fragmentāri skatoties, tas tā pat varētu likties. Tomēr tieši viņa dizai na darbībā (un arī visā grāmatas veidolā) rodama unikāla emocionāla kombinācija – it kā auksts tehnicisms savijas ar gluži skal bisku sirds siltumu, kas jundī gaišas jūtas līdz pat asarām. Kā tās katrs latvis reiz ir radis notraukt, piemēram, pēc “Kaķīša dzirnavu” lasījuma. Tā ir arī dabas klātbūtne un tur gūtās konstruktīvo ideju inspirācijas, kuras Andreja Legzdiņa racio nālismam piedod dziļi poētisku dimensiju, ko mēdzam piedēvēt pie mūsu tautas labajām īpašībām. Grāmatas sadaļa, kas rāda Meistara gaitas mūsdienu Latvijā, vedina arī uz bēdīgākām pārdomām par mūsu vidē vēl mī tošu obskurantismu. Andrejs Legzdiņš Rīgā ir darinājis virkni bāru, klubu un restorānu interjeru. Tā vietā, lai tos atzīmētu “ar marmora plāksni” un lepni glabātu dzīvā klasiķa sniegumu, tie nevērīgi iznīcināti par labu “tirgus ekonomikas” itin šakāliska jām interesēm. Laikam jau tuvojas arī tāds “pasaules gals”, kad spēsim Purvīša freskas uz Latviešu biedrības nama fasādes aiz krāsot ar kādu cīsiņu ēstuves, naftas kompānijas vai sekskluba reklāmu. Andreja Legzdiņa grāmata ar latviski kautrīgo nosaukumu “mani darbi un nedarbi” atklāj mums viena izcili rosīga, radoša un produktīva gara varoņdarbu. Būtībā esam piedzīvojuši Latvi jas visu laiku labāko izdevumu dizaina jomā. Un, kā tas dažkārt gadās arī sportā, rekordi mēdz nostiprināties uz ilgiem gadu des mitiem. Šķiet, arī šeit vēl ilgi neredzēsim neko Andreja Legzdiņa sniegumam līdzvērtīgu. Meistars Legzdiņš min kādu no saviem kredo – do more with less. Šo fundamentālo formulu viņš guvis sava lielā iedvesmotāja amerikāņu dizainera, inženiera, teo rētiķa, arhitekta, futūrista “Bakija” jeb Bakminstera Fullera atziņā: more and more with less and less until eventually you can do everything with nothing(1). Un tā arī noveda Andreju Legzdiņu līdz slavas augstienēm, ko sendienās jau tālredzīgi paredzējis Kārlis Skalbe, veltot savam mīļajam mazdēlam dzejoli “Jaunās egles”: Lieli vēji iet pār kalnu, Vedīs tevi pasaulē. Lasīsi tu debess zvaigznēs, Liels ja būsi dvēselē. 1 “Vairāk un vairāk no mazāk un mazāk, līdz, iespējams, tu spēj visu no nekā” (angļu val.). | |
| Atgriezties | |
