VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sadalītā laika cilpa Katrīna Teivāne-Korpa, kultūras teorētiķe Evelīna Deičmane. “Burt Nieks” 15.09.–29.09.2012. Burtnieku Kultūras nams Evelīna Deičmane. “Laika dalīšana” 05.10.–18.11.2012. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
 Evelīna Deičmane. 2012 Foto: Mārtiņš Grauds Pateicība māksliniecei | |
| Ņemot vērā, ka šis “Studijas” numurs pie lasītāja nonāk februārī, vairs nav aktuāli runāt par pasaules galu. Taču es šobrīd vēl atrodos pāris nedēļu pirms skandinātā 21. decembra, un tāpēc man savā ziņā šķiet būtiski to pieminēt. Nekautrēdamās atklāšu, ka šā (pagājušā) gada apokalipses vēsmas gaisā, no bērnības līdzi nākošā spriedze (atomkara draudi 80. gados un 2000. gada drūmie solījumi) un tēmas nemitīgā malšana sabiedriskajā telpā, kur nu vēl dažādas drošticamības pakāpes ie mantojušu pareģu teiktais ietekmēja gan noskaņojumu, gan arī izstāžu pieredzi, it īpaši rudenī. Atstājot malā iespaidus par presē plaši apspriestajiem notikumiem – Artūra Virtmaņa personālizstādi “(10 000) melanholijas šķautnes” un Miķeļa Fišera personālizstādi “Lielviela”, pievērsīšos divām Evelīnas Deičmanes darbu izstādēm: “Burt Nieks” Burtnieku Kultūras namā (15.–29. septembris) un “Laika dalīšana” “kim?” laikmetīgās mākslas centrā (5. oktobris–18. novembris). Burtnieki ir īpaša vieta, un tās īpašās auras kaldinātājs ir Burt nieku ezers, par ko ir pieejams ļoti plašs teiku, leģendu un ticējumu klāsts. Viena vēstījumu daļa stāsta, ka ezerā ir nogrimusi baznīca, bet otra – ka tā dibenā atrodas Burtnieku pils ar visu mūsu tautas gudrību. Otrai versijai ir bijusi nozīmīga loma nacionālās atmodas simbolisma radīšanā – pils motīvs un tās gaidāmā pacelšanās no tumšā ūdens dzīlēm kā tautas gara spēka pamošanās caurvij episko Ausekļa dzejoli “Gaismas pils” un ieņem svarīgu vietu gan Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis”, gan Raiņa lugā “Uguns un nakts”. Un tieši Burtniekos 1988. gadā, trešās atmodas laikā un 100 gadus pēc Pumpura darba izdošanas, muižas parkā uz nelielās estrādes skatuves notika tautas emociju mērogā grandiozās rokoperas “Lāčplēsis" pirmuzvedums. Šodien Burtnieku nozīmīgumam pievienojas arī fakts, ka no šejienes nāk māksliniece Evelīna Deičmane, bet, piemēram, slave nie Burtnieku zirgi kā skaistuma un nekontrolējamas stihijas iemie sojums ir tikuši atainoti daudzos nopelniem bagātā latviešu fotogrāfa un ilgus gadus fotokluba “Rīga” vadītāja Imanta Puriņa darbos. Starp citu, arī vecmeistara arhīvs mājo turpat. Ceļojumu uz izstādi Burtniekos daļēji sekmēja laikmetīgās māk slas festivāla Survival Kit aizgājušā gada tēma – downshifting. Nera dot sevišķu vēlmi gremdēties dzīvesveida ātruma samazināšanas jautājumos (mums jau tāpat te viss notiek diezgan lēni), tas šoreiz kalpoja kā aicinājums neuzskatīt mašīnas trūkumu par šķērsli un agrā rīta stundā darba dienā doties izbraukumā uz laukiem ar auto busu. No sākuma līdz Valmierai un tad jau līdz Burtniekiem. Autobusa šoferis teica, ka mēs Burtniekus uzreiz pazīšot. Un tā arī bija: viss ļoti sakopts, skaists, rudenīgi krāsains un bez neviena cilvēka – ainava pa logu nekavējoties piesaistīja uzmanību. Autobusa pie tura ir turpat pie jaunā Kultūras nama. Tā kā visi burtniecieši iz stādi jau bija paguvuši apskatīt un neviens cits uz tālo ciemu pēc mākslas nesteidzās, tas bija aiz atslēgas. Taču ar gudru ziņu savu vizīti pieteicām laicīgi un nama durvis bez kavēšanās tapa laipni atvērtas. Izstādes pieteikumā Evelīna Deičmane raksta: “Tās ir manas atmiņas par skolas gadiem un lauku darbiem. Atceros, likās, ka ciemā notiek dīvainas lietas. Ar šīm redzētām, dzirdētām lietām cie ma bērni un pusaudži savā starpā apmainījās. Tajā pašā laikā likās, ka pieaugušie daudz ko mēģināja slēpt. Tur viss mijās – briesmas ar smiekliem. Atmiņā Burtnieki ir ar klusumu pirms vētras.” Personis kos vērojumus par Burtnieku iemītniekiem un kluso draudu (laika rituma) sajūtu kāpināja izstādē ievijusies Burtnieku ezera teika, kura vēsta par tā rašanos – lidojošo melno mākoni, kas jānosauc īstajā vārdā, lai tas nebiedētu ciema iedzīvotājus un nokristu tam paredzētajā vietā.(1) Un tā skatam pavērās burtnieciešu brīnumainā dzīve pasakainu atmiņu skicēs balansējoša koka trīsstūra radītu ūdens skaņu pavadībā. | |
 Evelīna Deičmane. Veidols un tā izzušana. Papīrs, akvarelis. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Izstāde sākās jau Kultūras nama foajē, kur bija skatāmi divi darbi: 2009. gada video un skaņas instalācija “Pārejošas bēdas”, ar ko māksliniece piedalījās 53. Venēcijas biennālē, un 2012. gada foto grāfija “Tas viss tikai manā galvā” no sērijas “Nemiers”. Abi darbi bija kā papildinājums galvenajai ekspozīcijai Kultūras nama mazajā zālē. Izstādē “Burt Nieks” bija skatāmi 14 zīmējumi – trīs lielāki ab strakti darbi un 11 smalki izstrādāti, glīti ierāmēti skičveida attēli, ko varēja uztvert arī kā ilustrācijas zāles stūrī pie sienas piesprausta jiem nosaukumiem. Pausti īsrindu dzejoļos, vienā teikumā vai tikai dažos vārdos, tie šķita kā miniatūri stāsti. Kopumā zīmējumu un tekstu unisonu varētu dēvēt par Burtnieku maģisko reālismu, kur ikdienišķais un iztēlotais pastāv līdzās pilnīgi nepiespiesti un vien sev raksturīgā manierē. Nepiepildītu vai pareizāk “kur ir?” sajūtu atstāja tikai tas, ka uz lapas varēja ielasīties veselu 37 zīmējumu stāstos... Māksliniece bija teikusi, ka viens no iemesliem, kāpēc pilna darbu izlase netika izstādīta, bija šaubas par laikmetīgajai mākslai nesagatavoto lauku skatītāju, kas varētu būt nemierā ar maza formāta, neierāmētu, lāgā pie sienas nepieliekamu zīmējumu rindu. Raizes gan esot bijušas veltas, jo visu, kas licies neskaidrs vai aplams, burtniecieši nekavējoties nākuši pie mākslinieces no skaidrot. Tāpat kā zīmējumi, arī centrālais objekts – kinētiska skaņas instalācija, kam šajā izstādē bija dots nosaukums “Laika dalīšana”, – tapis 2011. gadā Berlīnē, Bethanien rezidencē. Telpas vidū novietots vienādmalu koka trīsstūris, kas šūpojas uz baļķa. Objekta iekšpu sē ir ūdensspaiņi, bet katrā spainī – ūdenspumpis. Tam strādajot, tiek pārpumpēts tik daudz ūdens, lai trīsstūris sasvērtos un veidotu viļņu skaņu. Pēc neilga brīža nemanāmi sāk strādāt otrs pumpis, liekot sasvērties pretējam objekta stūrim. Tas ir kā stāsts par Burt nieku ezeru laika trīsstūrī – ezers reiz lidoja, tagad ir nokritis, un kādreiz no tā pacelsies baznīca ar visu gudrības pili. Trīsstūra šūpošanās rada arī sajūtu, ka ar katru vilni sasveras pati zāle līdz ar visiem zīmējumiem. Ezera tematiku un teikas vēstījumu nevil šus papildināja Kultūras nama zāles griesti, kas uzglūnēja no aug šas līdzīgi sastingušai ezera malai, kā spogulis dubultojot visu ekspozīciju. Darbu sērijā ir vēl viena skaņas instalācija, kas pretēji zīmēju miem šoreiz nevarēja tikt izstādīta lielā izmēra dēļ. Uz grīdas guļošs taisnstūra objekts ir savdabīgs stīgu instruments, kura katru stīgu spēlē gaisa ventilatora motors. Objekta uzbūve veido skanējumu ar zemu, dobju skaņu – it kā būtu zem ūdens. Izstāde savā ziņā turpinājās arī tad, kad bijām jau to atstājuši, lai dotos nelielā ekskursijā. Visi Burtnieki todien kalpoja kā ekspozīcijas arhitektoniskais ietvars un arī apliecinājums tam, ka tas viss nav tikai Evelīnas galvā. No muižkunga parka, kā runā, flīzētā baseina sveicināja sūnām un citām dabas veltēm apaugusi, kazas kājai līdzī ga sieksta. Ik pa laikam uzdūrāmies dīvainiem akmeņiem. It kā ar nolūku, tomēr paši par sevi pa ceļam bija glīti novietojušies dažā di objekti, kam, šķita, katram būtu ko stāstīt – ļauj tik runāt. Savā vietā cienīgi viļņojās slavenais ezers, kam tagad par Eiropas naudu izbūvēta jauna laivu piestātne ar laternām. Skaistais muižas parks jo cieši ieskāva vienīgos apmeklētājus savā ainaviskumā, radot neizsakāmu prieka sajūtu, un sastaptie Burtnieku iedzīvotāji, ik pa laikam atspīdot viltīgai liesmai acīs, parūpējās, lai šī sajūta neizgaistu līdz pat vakara autobusam, kas aizvizināja atpakaļ uz galvaspilsētu. | |
 Evelīna Deičmane. Skats no izstādes “Laika dalīšana”. 2012 Foto: Edgars Jurjāns. Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Kopš 2008. gada pati Evelīna Deičmane savus darbus redz un veido kā loģiskus turpinājumus. Viens laika nogrieznis aizved uz nākamo. Tā Nje mechtaj i nje dumaj tuvināja mākslinieci vecvecāku piedzīvotajam, “Pārejošas bēdas” – vecākiem, bet “Burt Nieks” lika atgriezties pašas bērnībā. Par “kim?” notikušo izstādi “Laika dalīšana” Evelīna piezīmēja, ka tagad rod prieku, pievēršoties tagad nei, jo tādējādi ir iespēja nedaudz nojaust nākotni un arī ieskatīties tajā. Līdz ar to darbi vairs nav veidoti ar noteiktu vēstījumu, bet gan kā forma tikko pārdzīvotajam. Skaidrības labad piebildīšu, ka, lai gan izstādi pavadošajos tekstos minēts, ka visi darbi tapuši tajā pašā Bethanien rezidencē, tāds ir tikai viens. Pie pārējiem māk sliniece strādāja Burtniekos 2012. gada vasarā. Izstādes “Laika dalīšana” telpā valdīja tumša krēsla, kas atņēma zālei konkrētās aprises. Izgaismoti bija tikai daudzšķautņainas un apļveida figūras atainojošie akvareļi pie sienām un zāles vidū novie totais skaņas objekts2 – koka šķirsts, atverama prizma. Tas bija pārņemis stafeti no Burtnieku trīsstūra un, gluži kā pati izstāde, pieņēma nosaukumu “Laika dalīšana”. Cik zinu, darbs saucas arī “Viena cilvēka māja”, kas skaidro tā ideju krietni saprotamāk. Priz ma ir kā cilvēka (mākslinieces) figūra. Tās malas ir atveramas, jo cilvēks nav noslēgta forma. Ap skanošo objektu sarindotie akvareļi rāda dažus notvertus mirkļus nemitīgajā formēšanās procesā vai arī pašus pārejas posmus. Tie piedāvā interpretāciju par cilvēka un laika straujajām attiecībām – gan ne progresējošā līknē, bet kā nemitīgu krāsainu kristalizācijas procesu. Šeit, protams, paveras iespējas nodoties gan krāsu, gan reliģiskajam un mitoloģiskajam simbolismam. Kas nu kuram tuvāks, apcerot cilvēka gara dzīvi. Interesanti, ka ģeometriskas un daudzšķautņainas kristālveida formas dāsni parādījās arī Artūra Virtmaņa un Miķeļa Fišera izstāžu darbos. Domājot par Fišera kosmisko ainavu viedajiem akmeņiem, rodas vēlme vilkt vizuālas paralēles ar Evelīnas Deičmanes darbu ģeometriskajām figūrām. Tikai uz īsu brīdi. “Lielvielā” redzamajos darbos tie bija savā pabeigtībā nosvērti un patstāvīgi ārpus mūsu laika un zināšanām esošu pasauļu iemītnieki, “Laika dalīšanā” – kādā cilvēka dzīves brīdī notverta dvēseles stāvokļa fiksējums: smalki izlocīts un atkal pārmaiņu gaidās. Atgriežoties pie “Laika dalīšanas”, mēnešu gaitā īpaši ir piesais tījis darbs “Bezgalība. Tā pārlūza”. Akvarelī (vispār tos vairāk gribas dēvēt par zīmējumiem) redzamā figūra izskatās pēc apgāzta smilšu pulksteņa. Astoņnieka noapaļotās līnijas šoreiz gan noslīpētas, un abu dzelteno trīsstūru galus noslēdz melni taisnstūri, kas tur līdzsvarā abas bezgalības cilpas, lai to smalkais savienojums nepārlūztu. Es redzu to kā personiskā laicīguma atskārsmes pārdzīvojuma visai trāpīgu attēlojumu, kad šķietamā laika bezgalība, kas allaž plešas tev priekšā, pārtrūkst un visas pulksteņa smiltis sabirst vienā ta gadnes brīdī. Evelīna Deičmane savā darbā gan vairāk domājusi par līdzsvara meklēšanu un uzturēšanu starp cilvēku, kas ir vienas bez galības cilpas galā, un Visumu, kurā plešas otra. Šo attiecību sprie gumu centās atainot arī izstāžu zāles dibentelpā novietotais jau no Burtnieku izstādes pazīstamais koka trīsstūris, kura nosaukums šeit – “Galva. Slikti. Labi” jeb “Labi. Slikti. Labi”. Tam nav lielas no zīmes, jo ir visai iespējams, ka kādā no nākamajām izstādēm ob jekts piedzīvos jaunu interpretāciju un sauksies pilnīgi citādi. Noteikti tā būs ar izstādes galveno objektu – “kuģi”, kas tā arī ne veica paredzēto ceļojumu pa ūdeni no “kim?” līdz mākslinieces darbnīcai Andrejsalā. Viens darbs kalpo par ieceri nākamajam un tajā pakāpeniski pārtop. Sadalītais laiks saslēdzas neparedzami garā ķēdē. 1 Frāze “Man burt nieks” vairākās teikās parādās kā liktenīgie buramvārdi, kas lika ezeram nokrist tur, kur tas atrodas. 2 Skaņa: Error jeb Aldis Ozols (experimental, noise, industrial). | |
| Atgriezties | |
