VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Memento mori Kaspars Groševs, mākslinieks | |
| “Reiz kāds iedeva man savu fotogrāfiju un teica: – Šī bilde ir ar mani, kad biju jaunāks. – Jebkura fotogrāfija ar tevi ir uzņemta, kad biji jaunāks.”(1) Ap to laiku, kad lauztie āmen ritmi(2) un dobjie basu būkšķi bija nokļuvuši līdz tumšajiem Rīgas mikrorajonu namiem, jungle mūzikas reiz apreibinātie tās izcelsmes vietā Lielbritānijā jau bija zaudējuši savu mirkli. Nezināms skaits cilvēku 1994. gadu Londonā turpmāk reizi pa reizei pieminēja ar precīzi 150 sirdspukstiem minūtē, un tikpat nezināms skaits cilvēku 1996. gadu pavadīja ar vārdu “masīvs” mēles galā, bet pāris gadu vēlāk čerkstošs radio abpus Daugavai ziņoja, ka mūs ieskauj džungļi, bungas un basi. Deviņdesmit minūšu kasete bija gatavībā – uz pauzes. Kad Lī Gembls (Lee Gamble) nolēma atcerēties pāris gadskaitļu, viņš pieķēra sevi bungojam ar pirkstiem pa galdu. Iespējams, nejaušs, reiz dzirdēts skaņdarbs lika viņam atminēties laiku, kad viņš bija pusaugu dīdžejs, kas aizrāvies ar jungle mūziku. Lai vai kā, apkopojis pāris laika sprīžus divdesmit septiņas minūtes garā kolāžā, viņš tai deva nosaukumu Diversions 1994–1996, pieminot dienas, kuras reiz pavadītas piepīpētās pirātu radio telpās, rokoties cauri pseidonīmiem un skaņām, kas aiz tiem slēpjas. Gembls, kas līdz šim bija zināms kā radikālās datormūzikas mākslinieks, šo ierakstu sākotnēji radīja kādai radiopārraidei. Viņš nolēma uzmeklēt savas vecās, apbružātās kasetes ar jungle miksiem, galu galā no tiem paņemot pavisam nedaudz un izmantojot lielākoties īsus un aprautus mūzikas fragmentus. Rēgainas sintezatoru skaņas bez piederības ritmiski elso viscaur no plates A un B pusēm, brīžiem piekāpjoties basu rīboņai, noklīdušām balsīm vai aizlauztām ritma drumslām. Gembla jaunības mūzika, zaudējusi tempu un dzidrumu, slīkst kasešu šalkoņā un tai līdzi nākošā nenoteiktībā. Kad dūmakainos brīvdienu rītos ar draugiem devāmies uz vietējā mikrorajona naktskluba smacīgajām telpām, mazliet miklām pēc piektdienas kautiņiem un dejām, mums bija visai skaidrs plāns. Iztērēt visu kabatas naudu un pēc tam to veikli aizmirst. Tur pulcējās pirātisko kompaktdisku izplatītāji, piedāvājuma dažādībā pārspējot Centrāltirgus regulāros tirgoņus. Pie labas veiksmes kaut kur starp pūdeļgalvām un latīņu mīlniekiem šķērmi smaidīja Aphex Twin vieplis, bet pašā apakšā varbūt bija aprakti Photek un Metalheadz ieraksti. Ādas jakās, gaišos džinsos, plecu pie pleca bariņš jauniešu laiski pastaigājas pa ielām, katrs no viņiem izskatās kā blakus stāvētāja spoguļattēls. Marka Lekija (Mark Leckey) videodarbā Fiorucci Made Me Hardcore (1999) viņi, fonā skanot policijas sirēnai, pavisam ikdienišķi(3) dodas kaut kur, un, šķiet, viņiem ir mērķis. Vien žigls skats uz kameru, un viņi turpina klusēt par saviem nodomiem.(4) Bet video sākas ar ainu no plašas deju zāles, kurā kuplie matu griezumi, platās bikses un biezie papēži liecina par pavisam citu desmitgadi. Dejotājiem mēģinot levitēt virs deju grīdas, gaisīgie deju soļi vieno desmitus un varbūt pat simtus, kas paslēpušies kaut kur VHS kasetes ļodzīgajā dūmakā. Darba turpinājumā tērpi kļūst šaurāki, tad – askētiskāki, noslēgumā – pavisam krāsaini un sviedru sagrauzti, bet dejotāji ar savām kustībām, šķiet, bīda laiku uz priekšu. Viņi to nedara vieni – spogulis aiz muguras izrādās tikai vēl viens svešinieks. Gembls, kuru pēdējos piecpadsmit gadus aizrāvušas digitālās sintēzes idejas un abstrahēšanās no visa, kas aizgājis, šķiet, kādu dienu vienkārši pazuda un parādījās no jauna – tāds pats, bet mazliet citādāks. Nostalģiskie vaidi, kas piepīpētos bāros dažkārt skan muzikālā fona vietā, kļuva par sabiedroto nejaušībām, kuras atgadījās ar Lī Gemblu. Nelielais ieraksts, kas uz 12 collu plates atstājis daudz vietas klusuma sprakšķiem, kopš tā izdošanas brīža ticis spēlēts bieži – drēgnās kafejnīcās, izvandītos dzīvokļos, sabiedriskajā transportā un citās vietās, kur cilvēki izvēlas laika ritējumu mērīt ar mūziku. A puse – 13 minūtes, B puse – 14 minūtes, gala pietura, saulriets, februārī šogad 28 dienas. Gemblam ir izdevusies netīša elēģija reiva kultūrai, ko atceras pat tie, kuri nezina, kur viņi bija 1992. gadā. Fiorucci Made Me Hardcore pēdējos kadros balts trijstūris pland virs saulrieta krāsotiem mākoņiem, ko caurdur neredzami pirātu radio sūtītie signāli. Tomēr pēc Lekija videodarba beigām laiks neapstājas tāpat kā nosaukumā minētais hardkors, kas brīdi pirms saulrieta tiek atkārtots precīzi 11 reižu, līdz izdziest magnētiskās lentes sīkoņā. Dejotāji ballītēs joprojām turpina sarunāties bez vārdiem, un Fiorucci džinsi joprojām ir pārāk dārgi. Bet atšķirībā no negaidītu popularitāti iemantojušā Diversions 1994–1996 ieraksta Lekija video, lai arī pilns pagājības, ir pats par sevi. Katru reizi, kad to skatos, prātā nāk mierinoša doma, ka laiks kopš iepriekšējās reizes ir gājis uz priekšu. Dažkārt pat šķiet, ka skatos jaunu šā darba versiju (un Marks Lekijs klusu sēž aiz sienas, montējot kārtējo variāciju(5)), turpretim Gembla ierakstā jungle mūzika, kāda tā bija 1994. gadā, joprojām nav atdzīvojusies, un tās atliekas vēl aizvien spokojas kaut kur pavisam tuvu vēstures beigām. Marka Lekija video iespējams noskatīties: ej.uz/fiorucci. (1) Tā tumšās saulesbrillēs, acīmredzami apdullis, 90. gadu beigās jokoja amerikāņu komiķis Mičs Hedbergs (Mitch Hedberg). Informācija par viņa nāvi no narkotiku pārdozēšanas publiski izskanēja 2005. gada 1. aprīlī, un daudzi tam neticēja. (2) Par Amen break dēvētā ritma cilpa kļuvusi par vienu no visbiežāk izmantotajiem elektroniskās mūzikas sempliem. To lielā mērā saista ar jungle un drum’n’bass mūzikas žanriem. Pati cilpa un tās nosaukums aizgūts no The Winstons 1969. gada skaņdarba Amen, Brother. (3) Par casuals (ikdienišķs – angļu val.) dēvē britu futbola huligānus, kas nēsā šķietami ikdienišķas dārgu Eiropas zīmolu drēbes. Šī subkultūra parādījās 70. gadu beigās, pēc tam kad Liverpūles futbola kluba fani bija devušies līdzi savai komandai Eiropas tūrē. Tur (visbiežāk nelikumīgi) iegūtās smalkās franču un itāļu dizaineru (Lacoste, Ellesse, Fiorucci, Ralph Lauren u. c.) drēbes kļuva par casuals pazīšanās zīmi, ko sākotnēji atpazina vien policija. “Likumsargi uzskatīja, ka casuals ģērbšanās stils bija viltīgs veids, kā huligāniem slēpt savus nodomus futbola spēļu laikā” (Leckey, Mark. 7 Windmill Street W1. Zürich: Miros Museum für Gegenwartskunst, 2004, p. 18). (4) Lekijs videodarbā izmantojis lielu daudzumu arhīva materiālu no deju pasākumiem, ballītēm, tostarp arī policijas materiālus, kuros fiksēti potenciālie nemiera cēlāji. (5) 2012. gadā Marks Lekijs beidzot izdevis sava darba audio versiju, kurā bez Fiorucci Made Me Hardcore skaņu celiņa iekļauts arī skaņas pavadījums videoinstalācijai GreenScreenRefgrigeratorAction (2010). Lekija plate izdota ierobežotā skaitā, vien 500 kopijās, un ir nopērkama boomkat.com tāpat kā Lī Gembla izdevums. | |
| Atgriezties | |
