VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kristīne Alksne Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
| Māksliniece Kristīne Alksne (dz. 1980) pēdējā laikā dzīvo un strādā Berlīnē. Pirms tam viņa vairāk nekā desmit gadus pavadīja Itālijā, kur absolvēja Breras Mākslas akadēmiju (Accademia di Belle Arti di Brera) Milānā un samērā agri aizsāka mākslinieces karjeru. Pēc atzinības un atpazīstamības iegūšanas Rietumos Latvijas mākslas dzīvē Kristīne Alksne ienāca ar personālizstādi Roaming Around II (2009) Laikmetīgās mākslas centra projektu telpā “Ēdnīca” Andrejsalā. Itālijā māksliniece sarīkojusi septiņas personālizstādes. Viņa piedalījusies vairāk nekā 60 grupu izstādēs gan Eiropā, gan ASV, tostarp 3. Maskavas starptautiskajā jaunās mākslas biennālē (2012). Latvijā Kristīnes Alksnes darbi bija skatāmi laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit (2011, 2012) un izstādē “Teksts=Attēls” “kim?” laikmetīgās mākslas centrā (2011). Darbus Kristīne Alksne veido dažādos medijos un tehnikās, lielākoties pievēršoties telpiskām instalācijām. Māksliniece bieži atsaucas uz dabas tēliem, reducējot tos līdz detaļas mērogam; šo detaļu vai fragmentu vizuālais kods ir kā smalka kolāža, ko veido abstrahētas, ornamentālas struktūras. Tās funkcionē ne tikai kā dekoratīvi formāls elements, bet arī kā asociatīvas nozīmes nesējs, apspēlējot materialitātes, tekstūras un virsmas vizuālos efektus kā vēstījuma svarīgu daļu. Runājot par materiāla semantiku, Kristīne Alksne par būtisku atzīst Jozefa Boisa ietekmi un viņa attieksmi pret materiālu kā aktīvu mākslas darba nozīmes veidotāju. | |
 Kristīne Alksne. 2012 Foto: Annette Staack Foto no Kristīnes Alksnes personiskā arhīva | |
| Pirmais iespaids, ko rada Kristīnes Alksnes darbi, liek tos salīdzināt ar japāņu haiku – skaistais izteikts caur mirklīgo un vienkāršo, dabas tēlu valodu raksturo caurspīdīgums un puspateiktība, kas skatītāja apziņā projicē mazliet transcendentas poētikas apdvestas asociācijas ar pasaules uzbūves ārēji neredzamo daļu. Būtiska loma ir minimālisma mākslai raksturīgajām lakoniskajām, pašpietiekamajām formām, ko no minimālisma tiešās, paraupjās vienkāršības atšķir Kristīnes Alksnes radīto struktūru smalkā elegance. Dabas formas nereti attēlotas entropiskā, izzūdošā stāvoklī, netieši norādot uz mūžības un mirkļa, gaistošā un pastāvīgā pretstatiem kā māksliniecei svarīgu “ārējās” pasaules procesu sastāvdaļu. Īpaši uzskatāmi tas atklājas viņas veidotajās kolāžās, kurās liela nozīme piešķirta formu neesamībai jeb tukšumam, kas kompozīciju pārvērš daļēji abstraktos ritmu un ornamentu saspēles laukumos. Daba Kristīnes Alksnes darbos ienāk arī kā apkārtējās vides nospiedumi uz jau eksistējošiem (ready-made) objektiem – piemēram, darbā Muluna (2004) uz arbūziem pārnesti sicīliešu tradicionālie tapešu raksti. Nozīmīgs faktors šo savdabīgo arbūzu skulptūru izveidē bija to tapšanas ģeogrāfiskās vietas konteksts, proti, tie tika radīti, piedaloties mākslas festivālā Kals Art Palermo, Sicīlijā. Tādējādi nonākam pie vēl vienas svarīgas Kristīnes Alksnes darbu iezīmes – t. s. site-specific mākslas principa, kas vietas kontekstu, tās specifiku padara par mākslas darba virzošo elementu. Gan kolāžās, gan telpiskajās instalācijās vieta (site) kā fenomens tiek iemiesota mākslas objektā, no ģeogrāfiski konkrētas kļūstot par vispārinātu, no dokumentālas – par abstrakti simbolisku. Emocionālā, intuitīvā pieeja mākslas darbu padara par mākslinieces pieredzes liecību, piešķirot kompozīcijām arī laika dimensiju. Laiks ir klātesošs motīvs daudzos Kristīnes Alksnes darbos, taču tas nav acīmredzami uzsvērts un uztverams drīzāk “starp rindiņām”. Viena no populārākajām Kristīnes Alksnes darbu sērijām ir “Pārvietotie lūzumi” (2011), kas regulāri tiek eksponēta dažāda mēroga un konteksta mākslas pasākumos. Šajā sērijā ir instalācijas, ko veido iecementētas grāmatas, kuru lappuses izgrebtas klinšainu ainavu veidolā, un gleznas ar abstraktu šķērsgriezumu formā atkārtotiem grēdu motīviem. Skulptūrām harismu piešķir gan neparasti rafinētais plastiskais risinājums, gan dažādo nozīmju un asociāciju straume, kas burtiski gāžas pār skatītāju. Māksliniece darbu pamatidejas skaidro kā prototipus nākotnes pieminekļiem, mēģinot noķert acumirklīgo un apstādināt neapstādināmo, ietverot tos tēlā, kas simbolizē cilvēka un dabas radītā mijiedarbību. Vācot Berlīnes ielās izmestās grāmatas (visbiežāk enciklopēdijas) un pārvēršot tās ainavu tēlniecībā, Kristīne Alksne pirmām kārtām reflektē par grāmatas kā nozīmīgas kultūras formas pakāpenisko izzušanu no mūsu dzīves jeb, pieturoties pie analoģijas ar instalācijas kompozicionālo risinājumu, nokāpšanu no kulta lietas pjedestāla. | |
 Kristīne Alksne. Bez nosaukuma. Kolāža. 20x20 cm. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Minētos Kristīnes Alksnes darbus vieno un raksturo tiem piemītošais trauslums un ēteriskums formu uzbūvē, kā arī meditatīvs apcerīgums emocionālajā toņkārtā. Asākas noskaņas pauž viņas un vēl vienas Berlīnē strādājošas latviešu mākslinieces Margo (īstajā vārda Margarita Zālīte) kopīgais projekts “Meža Measure” (2012), ar ko viņas piedalījās mākslas festivālā Survival Kit 4. “Meža Measure” bija telpiska instalācija, ko festivāla atklāšanā papildināja mākslinieču performance. Kristīnes Alksnes un Margo darba realizācija balstījās uz klaju pretestību pret festivālā noteikto downshifting(1) tēmu, tēmas neatbilstību un neiespējamību mūsdienu mākslas situācijā padarot par performances galveno izejpunktu. Paskarbi ironizējot gan par downshifting, gan vietējās mākslas dzīves jau tā pārāk “atslābušajiem muskuļiem”, mākslinieces tēmu interpretēja no kritizējošas pozīcijas. Kristīne Alksne downshifting motīvu izmantoja arī burtiski, instalācijas telpu “apaudzējot” ar matu atgriezumiem, kas bija rūpīgi vākti Berlīnes un Rīgas frizētavās, tādējādi simboliski atgriežoties pie savas pirmās realizētās instalācijas 2001. gadā – no matiem austa paklāja. Performances laikā tika atskaņota Latvijas himna palēninātā versijā, makabriskajam skanējumam ironiski norādot uz atslābuma un “lēnā” dzīvesveida trulumu. Notiekošais ne tikai bija uztverams kā komentārs par festivāla tēmu, bet arī pauda mākslinieču skatījumu uz Latvijas mākslas dzīvi, kurā, viņuprāt, kā galvenais mākslinieciskās vērtības atskaites punkts joprojām dominē harmoniski skaistais: himna, dejojošās garmatainās meitenes un skraidošie sivēni kā tēli iemiesoja latviešu mākslas tradicionālās vērtības, kas ir izdzīvojušas un iedzīvojušās arī laikmetīgajā mākslā. Dejotājām kā klasiski skaistā iemiesojumam bija pretstatīta matu skaldīšana: Margo ar cirvi cirta matu murskuļus instalācijas telpā. Tam visam pa vidu skraidošie sivēni un diskotēku dūmi pastiprināja notiekošā groteskumu. Performances mērķis bija novest spontāno akciju (nekas nebija iepriekš inscenēts) līdz neizprotamam absurdam, kāds Margo un Kristīnes Alksnes skatījumā ir pats downshifting. Tas mākslinieču izpildījumā atklājās kā kārtējā Rietumu patērētājsabiedrības modes lieta, nevis dabisks process. Vēl pretdabiskāks downshifting kļūst, tiekot ienests Latvijas mākslas vidē. Klīst baumas, ka ārējā efektīguma un godīgās attieksmes dēļ “Meža Measure” kļuva par daudzu festivāla apmeklētāju favorītu. (1) Festivāla kontekstā termins downshifting skaidrots kā pašlaik pasaulē izplatīta kustība un sociālās uzvedības kods, kas aicina samazināt dzīves tempu un atslēgties no “žurku skrējiena” jeb atslābt, pievēršoties sevis pilnveidošanai un atpūtai. | |
| Atgriezties | |
