VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Redzamais kā pārejošais, neredzamais kā pastāvīgais Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis | |
| Laikam gan katrs vēlas dzīvot tā, lai pēc iespējas retāk un nesāpīgāk gadītos aizķerties aiz dzīves asajām, indīgajām šķautnēm. Skaidrs, ka nesanāk tā, kā vēlamies, bet ir viens otrs, kas pat prot paskaidrot, kāpēc nesanāk. Re, piemēram, māksla. Izsenis cilvēki mēdz jautāt, kam tā vajadzīga, kāds no tās labums, kāpēc personas, kas sakās mākslu radām, visādos veidos tiecas savas darbošanās augļus pasniegt mūsu dienišķo vajadzību galdā. Tā sauktās vizuālās mākslas gadījumā, cita starpā, rīkojot izstādes muzeju zālēs, galerijās un ārtelpās, izdodot grāmatas un katalogus, jā, arī rīkojot tirgus, biennāles, izsoles, sacensības par balvām. Kaut vai par Purvīša balvu. Cilvēks ir nedrošs gan kā fiziska un fizioloģiska konstrukcija, gan kā garīga koncepcija. Stabilitātes vienmēr pietrūkst. Tam ir seni iemesli. Daudzi turas pie uzskata, ka sākotnējais iemesls ar līdz pat laiku beigām nesalāpāmām sekām ir nepaklausība. Bet stabilitāti gribas. Gribas – citam apzinātāk, citam ne tik ļoti – cilvēcību: kaut ko tādu līdz neiespējamībai grūti definējamu, taču samērā viegli pretstatāmu. Kam pretstatīt, tas jau ir izvēles jautājums. Nu, lūk, nesen dzirdēju lakonisku skaidrojumu, ka kultūras jēga ir darīt mūs cilvēciskākus, palīdzēt mums izvairīties no indīgajām dzīves šķautnēm, varbūt attālināties no lopiskuma. Tas tā parupji; cilvēks, kas par to runāja, bija smalkāku vārdu meistars. Bet taisnība jau ir. Patiešām, kāpēc gan vieniem būtu jākļūst par savveida radītājiem, ja ne tāpēc, lai apliecinātu sevi par cilvēkiem, vismaz daļēji garīgām būtībām? Un kāpēc citiem būtu jāiet uz tuvināšanos ar viņu radīto, ja ne tāpēc, lai iekustinātu kaut ko savā garīgajā būtībā? Var jau, zināms, iet uz gleznu izstādi, lai konstatētu, ka no tāda līdz tādam datumam kādā telpā vertikāli pie sienām bijuši izvietoti “n” uz koka rāmjiem uzstiepti, no linu diegiem austi audekla gabali, kas noklāti ar ūdenī vai citā šķīdinātājā atjauktu pigmentu pulveriem. Tomēr pat šāds izstādes apmeklējuma nolūks ir dziļi cilvēcisks – tas vedina uz aritmētiku un statistiku, kas ir varbūt garlaicīgs, taču dziļi cilvēcisks pasaules uztveres veids. Vairākums personu, kas iegriežas muzejos un izstāžu zālēs, pat ja ir grāmatveži, muitnieki vai, nedod Dievs, spēļu namu īpašnieki, kaut kā pamanās antidepresantus un “ekseļa” tabulas uz brīdi nolikt malā un mēģināt satikt… Jā, ko tad satikt? Paša Vilhelma Purvīša gadījumā visticamāk to pavasari, to priekšnojautas smaržu, kas bija toreiz, nu, toreiz, kad, nu – jūs jau to nevarat saprast, bet tas bija tā, nu, tā… Un pāri sliktas kvalitātes krāsu reprodukcijai no skolas mācību grāmatas, pāri caurvējā izplēnējušu gadu, sarunu, skatienu un pieskārienu čaukstošajām paliekām atmirdz netveramais kā zelta īlena cirtiens tieši sirdī, kā krusta dūrieniem izšūts domas zibsnis: ir bijušas un varbūt vēl būs reizes, kad ES JŪTOS KĀ CILVĒKS. | |
 “Purvīša balva 2013”. Kandidātu darbu izstāde. Skats no Andra Eglīša darbu ekspozīcijas Publicitātes foto | |
| Tāda varētu būt izstādes apmeklējuma jēga. Un tāda varētu būt Purvīša jēga. Un Purvīša vārdā nosaukta pagodinājuma jēga. Zināms, visās lietās pastāv un sardzē stāv briesmas. Caur redzes sajūtām iekustināmu cilvēciskošanas dzēlienu dažam izsauks reiz suvenīru kioskā iegādāts koka ērglis ar mākslīgā dzintara acīm, bet citam – sveša bērna pazaudēts, pirmajos pavasara dubļos iemīts rakstains cimdiņš. Vai pat tunelī pie autoostas garāmejot saklausīts Viktora Coja dziesmas motīvs. Un nevajag par krāszieda burvību, tonālajiem smalkumiem, izsvērtu kompozīciju. Nevajag par koncepcijām, diskursiem, paradigmām, sociālo naratīvu, autentiskiem izteikumiem. Nevajag par paliekošu vietu mākslas vēsturē, par goda vietu muzeja kolekcijā, rekordcenu izsolē. Mākslinieki, kas pretendēja uz Purvīša balvu par 2011. un 2012. gada veikumu, bija Harijs Brants, Andris Breže, Ivars Drulle, Andris Eglītis, Andrejs Grants, Miķelis Fišers, Gļebs Panteļejevs, Krišs Salmanis. Viņu darbi aplūkojami kopizstādē “Arsenālā”. Vēl tur, pēc manām domām, vajadzēja būt Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbiem, taču tās ir manas domas un tās tur neviens neprasīja. Par visiem šiem māksliniekiem un viņu darbu izstādēm rakstīts daudz un visādos kontekstos. Tāpēc te tikai pāris ieskicējumu cilvēcības klātbūtnes meklējumiem. Balvu ieguva Andris Eglītis. Vai viņš mēģinājumos izteikt savu “dabiskā cilvēka” pašapzināšanos ar šīszemes dabiskajiem koloristiskajiem līdzekļiem spēj nepastarpināti aizkustināt? Vai varbūt patieso sarunu aizstāj iemācītās frāzes, hrestomātiski paķertie, bet reti kad līdz galam izdomātie vārdi par zemi, no kuras esam nākuši un par kuru mums atkal jāpārtop? Diezin vai atbildi pa īstam spēj sniegt pats Eglītis, arī šo viņa darbu skatītāji to nevarēs. Jo mēs, lai kā pretotos, esam vienlaikus gan procesa (zeme – zeme), gan refleksijas (atmiņas, pārdomas u. c. par procesu “zeme – zeme”) sastāvdaļa. Nav šaubu, ka tas ir ļoti būtiski: mums ir dots zināt, ka esam tajā visā iekšā, taču pati šī zināšana plaukst un dilst reizē ar būšanu. Izbeidzoties vienam, izbeidzas arī otrs. Skaisti. Harija Branta ogles zīmējumi ir par sarunu biedriem. Ne velti koķetajā puspatiesību pasaulē planējošais “Rīgas Laiks” Brantu un viņa sarunu biedrus ir iemīļojis. Mūsu iemācīti liberālā un samocīti cilvēciskā pusgatavība “dialogam”, kas brīnišķīgā veidā kombinējas ar elementāru atskārtu, ka nav jau par ko runāt, vārdu krājums ir niecīgs un mēle izkaltusi, rada fantomus. Tādus priekšstatu cilvēciņus. Un tā tas ir vienmēr. Leonardo skiču burtnīcās, Goijas kaprīzēs, Puškina manuskriptu vinjetēs kā garāmejot, kā negribot autoru autonomijā spraucas iekšā priekšstatu cilvēciņi, homunkuli, kuru vārds ir leģions. Brants atšķirībā no daudziem nesteidz šos cilvēciņus nosmacēt ar papīrpresi vai nosist ar tintnīcu, bet uzaicina vakariņās. Un pareizi dara, jo varbūt tās ir mūsu radu dvēseles tepat blakus – šķīstītavā. Miķelis Fišers iet tālāk, kur ir sliktāk. Izmantojot dažādas “mentālas” tehnoloģijas, viņš tiecas saplūst ar saviem inkubiem un sukubiem. Tāda spēle, uz ko negribas parakstīties. Bet saucienam no dziļumiem piemīt kaut kas skurbinošs un šķebīgi pievilcīgs. Daudziem. Diemžēl. Ivars Drulle arī zina, lai gan, šķiet, vairāk teorētiski, par tiem dziļumu iemītniekiem. Taču viņā kaut kādā veidā, iespējams, ka studiju laikā ASV, ir iemājojis pozitīvisma gars, kas liek uz tiem un uz cilvēka vājumu skatīties no augšas kā uz traģikomisku leļļu teātri. Apmēram tā, kā daudzi mūsdienu politiķi, “publicisti”, finansisti un militāristi skatās uz cilvēci: sak, mēs jums iemācīsim toleranci, demokrātiju, cilvēktiesības. Andreja Granta fotogrāfijās iesaldēti acumirkļi, kam (priekš viņa) bijusi vērtība tur un toreiz. Tā tas, protams, ir visu cilvēku darinātajās visās fotogrāfijās. Bet dažiem ar kaut kāda neklasificējama fragmentējuma palīdzību izdodas iekonservēt skumjas par tā “tur” un “tagad” gaistošo emociju. Vai drīzāk gan – izdodas radīt gaismas un ēnu rakstu, kas labvēlīgā gadījumā var ierezonēt atbilstošas gaismas un ēnas skatītājā un likt tam uz fotogrāfa piedāvātā attēla uzkopēt virsū pašam savu atmiņu vai atziņu attēlu. Granta gadījums īpašā veidā liek sajust, ka fotoaparāts var tikt izmantots arī mākslas darba radīšanai – par spīti, nevis pateicoties reproducēšanas laikmetam. Taču viņa atdarinātāju pulks izliekas to nemanām. Andris Breže dzejo ar atmestām lietām, atstātām vietām un atdzīvinātām atmiņām. Kā mēs visi, pusmūžam pienākot. Aizvien mazāka liesma šķiet tai svecei, uz kuru, inerces dzīta, nesas radošā dziņa, palaikam itin apnicīgais kukainis. Un aizvien smacējošāk šī svece dūmo, apklājot visu ar melniem, mīkstiem kvēpiem. Bet paši dūmi kāpj debesīs, par spīti visam. Tajās debesīs, kur pacelties gribas visiem, ja ne citādi, tad bērnības sapņos par to, kā būtu lidot kā putnam. Gļebs Panteļejevs, tēlnieks, kas strādā ar smagiem metāliem un smagiem akmeņiem, visīstākais gravitācijas gūsteknis, izmisīgi, ietiepīgi, spītīgi un kā tik vēl ne grib pateikt, ka sapnis par lidojumu ir fundamentāls kā kapakmens. Nu jā, iedomājos, kā virs kapa slīpos vakara saules staros danco knišļu miriāde. It kā tikko jaušamā vēja pūsmā. Bet šī pūsma kā žēlsirdība, kā skaidrā nodomā raidīta lūgšana ir Kriša Salmaņa ekspozīcijas centrā. Nekā tur nav: ventilatora radītas vertikālas gaisa strāvas pie griestiem pielipināts papīra gabals. Var teikt – tāds parupjš mājiens tāpat kā videocilpā ar sabrūkošo šķūnīti. Redzamais kā pārejošais, neredzamais kā pastāvīgais. Elementāri. Bet ar to viss ir pateikts. Purvīša balvas nominantu izstādē vissaistošākie bija darbu autoru monologi, ko varēja klausīties ierakstā. Likās, ka viņi visi runā no sirds un to, ko domā. Parasti tā nenotiek. | |
| Atgriezties | |
