VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Purvīša balva kā zīmols, notikums un totalizators Šelda Puķīte, mākslas kritiķe “Purvīša balva 2013”. Kandidātu darbu izstāde 16.02.–14.04.2013. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” | |
| Latvijas vizuālajā mākslā 2013. gada februāris aizvadīts Purvīša balvas zīmē. Notikums, kas piecu gadu laikā Latvijas kultūras kanonā ierakstītā gleznotāja, pedagoga un sava laika aktīva kultūras darbinieka Vilhelma Purvīša (1872–1945) vārdu ir padarījis par vienu no spilgtākajiem Latvijas mākslas zīmoliem. Sākums meklējams balvas idejiski un vizuāli veiksmīgajā tēla izstrādē, Sarmītei Māliņai radot zīmi P ar mainīgajām vecmeistara gleznu reprodukcijām fonā. Notiekot pirmajai balvai nominēto mākslinieku darbu izstādei 2009. gadā, par vēl vienu veiksmi kļuva izstādes dizains jeb gaumīgo bloku labirinti (autors Martins Vizbulis). Šogad gan izstādes iekārtojums šķiet neveiksmīgāks, īpaši nodarot pāri Kriša Salmaņa un Andra Brežes dabu ekspozīcijai. Kandinska balva (Krievija), Ars Fennica (Somija), Henkel Art Award (Austrija), Tērnera balva (Lielbritānija) un mūsu kaimiņu igauņu Köler Prize ir tikai dažas no vizuālās mākslas balvām, kas pastāvējušas pirms Purvīša balvas. Jautājot organizatoriem par paraugiem, veidojot balvas formu un struktūru, vienbalsīgi tika piesaukta Tērnera balva, kas tiek pasniegta kopš 1984. gada un ko dažkārt pavadījuši skandāli. Balvas izveide, kas būtu orientēta tikai un vienīgi uz latviešu mūsdienu mākslas izstādēm un darbiem, tika izziņota 2008. gadā, laikā, kad vienotas balvas Latvijas vizuālās mākslas nozarē nebija. Ideja tika īstenota, sanākot kopā SIA Alfor priekšsēdim Jānim Zuzānam, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktorei Mārai Lācei un kultūras aģentūras Indie pārstāvjiem. Purvīša balvas nominantu izvēles process ir komplicēts. Organizatoru pieaicinātie mākslas eksperti divu gadu garumā vērtē un nominē mākslinieku darbus un personālizstādes, kuras, kā vēsta Purvīša balvas apraksta teksts, reprezentē “izcilus darbus, kas saistīti ar laikmeta norisēm, mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām”(1). Otrā gada noslēgumā eksperti izvērtē visus nominētos un izvirza astoņus kandidātus finālam, māksliniekiem piedaloties vienotā izstādē (kuratore Daiga Rudzāte). Tas nozīmē, ka darbs ar tagadnes izpēti un nākotnes vērtību pravietošanu jeb, aizņemoties Arta Sveces vārdus, “informētu minējumu”(2) ir noslēdzies. Ekspertu grupu līdz šim veidojuši ar vizuālo mākslu saistīti cilvēki, kuru uzdevums bijis apmeklēt pēc iespējas vairāk Latvijas mākslinieku rīkotās izstādes gan galvaspilsētā, gan valsts reģionos un, ja iespējams, arī izstādes ārpus Latvijas teritorijas. Lūk, ideālais modelis, kas būtu jāpilda, bet tā reālā izpilde lai nu paliek uz katra eksperta sirdsapziņas. Savukārt fināla žūrijas atlasē organizatori, šķiet, vairāk piedomājuši pie ārzemju un ne tik daudz vietējiem ekspertiem, un tas ar dažiem izņēmumiem turpina atkārtoties. Ārzemju žūrijas locekļi, kā atzīst Daiga Rudzāte, tiek pieaicināti kontaktu dibināšanai, iespējamai sadarbībai nākotnē un Latvijas laikmetīgās mākslas reprezentēšanai. Šogad liels notikums ne tikai saistībā ar balvu, bet vispār visā nozarē kopumā ir Arterritory.com redakcijā iznākusī Latvijas mākslas antoloģija “2007–2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva”, kurā apkopoti visu piecu gadu laikā Purvīša balvai nominētie mākslinieki. Grāmatā atrodami arī visi tie mākslinieki, kuru vārdi un izstādes tika apspriesti ekspertu sanāksmēs. Grāmata gan pēc formas, gan satura atgādina Taschen izdevumu Art Now (izdevums vairākos sējumos, kurā dominē lielas, ilustratīvas darbu reprodukcijas), kļūstot par vienīgo tik apjomīgu un reizē reprezentatīvu materiālu Latvijas laikmetīgās mākslas atspoguļošanā. Interesanti būs atgriezties pie šīs atlases pēc desmit vai divdesmit gadiem. | |
 Purvīša balvas laureāts Andris Eglītis. 2013 Foto no publicitātes materiāliem | |
| Šāgada Purvīša balvas fināls iznācis izteikti vīrišķīgs, un, ja arī ir iespraukusies kāda sievišķības drumsla, tad tā visdrīzāk ieaudusies izstādes darbos kā smalka līnija vai apcerīgi romantiska noskaņa. Visi balvas pretendenti šoreiz ir vīrieši, tas rada amizanti paradoksālu situāciju, jo sanāk, ka aktīvākie izstāžu veidotāji bijuši vīrieši, lai gan Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu vairākuma procentu veido tieši daiļā dzimuma pārstāves. Otrs paradokss ir tēlniecības dominante, lai gan vēl pirms pāris gadiem šis plastiskās mākslas medijs (pieņemot, ka instalācija tiek apskatīta kā atsevišķs medijs) Latvijas laikmetīgās mākslas ainā bija uz mirkli nogājis no skatuves un tika uztverts kā novecojusi tradicionālās mākslas izteiksmes forma. Pat nemēģinot atsaukt atmiņā pēdējo gadu izstādes, vienkārši aplūkojot finālistu darbus, var konstatēt, ka tēlniecība aktualizējusies un kļuvusi par izteiksmes veidu arī gleznotājam un trešās Purvīša balvas laureātam Andrim Eglītim (dz. 1981), kas pēdējo divu gadu laikā eksperimentējis gan ar mīkstiem, vieliskiem materiāliem, gan koku. Salīdzinot darbus, ar kuriem Eglītis pārstāvēja sevi pirmajā Purvīša balvas izstādē, ar gleznām un skulpturālo kompozīciju tagad, šķiet, runa ir par diviem atšķirīgiem, bet vienlīdz talantīgiem māksliniekiem. Eglītis no plašā debesu horizonta ir nolaidies uz zemes, lai atrotītām piedurknēm mestos iekšā “zemes darbos”.(3) Ivars Drulle (dz. 1975) ar nominēto izstādi(4) pārstāv mazo formu tēlniecību (pēdējos gados ar mazajām formām strādā arī Liene Mackus, Aigars Bikše, Olga Šilova un citi), lellēm līdzīgās skulptūriņas organizējot uz nelielām skatuvēm. Iejūtoties asprātīga nerra lomā, Drulle izmanto gan vēsturiskas un populāras personas, gan “mazo cilvēku”, lai nodarbotos ar stāstu stāstīšanu. Savukārt otrs tēlnieks, kas iekļuva finālā, Gļebs Panteļejevs (dz. 1965) izceļas ar prasmi nepretenciozi un organiski izmantot netradicionālu materiālu salikumus, kas piedod darbiem papildu raksturu un nozīmes. Tajā pašā laikā, manuprāt, izstāde “OrNiTOLOĢIJA”(5) nešķita pietiekami noslīpēta, lai kandidētu uz galveno balvu. Zināmā autsaidera pozīcijā ir Andrejs Grants (dz. 1955). Fotogrāfs tika izvirzīts finālam par LNMM Baltajā zālē notikušo retrospekciju “Fotogrāfijas 1980–2010”(6). Izstāde tika veidota pēc līdzīga principa kā mākslas zinātnieces Laimas Slavas sastādītais mākslinieka albums.(7) Grants ir viena no spilgtākajām figūrām Latvijas fotomākslā un noteikti ir pelnījis augstāko novērtējumu, tomēr šī izstāde drīzāk pretendēja uz balvu kategorijā par mūža ieguldījumu, nevis spilgtu laikmetīgās mākslas izstādi. Pavisam citādāks ir Miķeļa Fišera (dz. 1970) gadījums. Viņa personālizstāde “Lielviela”(8), kas pagājušā gada noslēgumā kļuva par apmeklētāju hitu, nebija klasiska retrospekcija, tomēr sniedza atskatu uz pēdējo gadu laikā mākslinieka paveikto, it īpaši glezniecībā. Izstādes duālā pozīcija, balansējot starp humānismu, garīgumu, ticību un ironiju, lika domāt par diviem Fišeriem, īsti nespējot pieslēgties ne filozofiskajam domātājam, ne rotaļīgajam blēdim. Izstāde atgādināja tādu kā “Fišerlandiju”, kur izklaidējoties var gadīties, ka skatītājs aizmirst aizdomāties par to, ko mākslinieks tiešām vēlējies pavēstīt. Savdabīgie Harija Branta (dz. 1970) zīmējumi pārsteidz gan ar tehnisko kvalitāti un “ačgārno” perfekciju, gan ar portretēto tēlu baiso, noslēpumaino spēku, kas biedē un reizē maģiski pievelk. Personālizstāde “Portreti”(9) atklāja Branta mākslas valodas formulu, ko mākslinieks izstrādājis gadiem ilgi, eksperimentējot ar augstā un zemā žanra mākslas instrumentiem, iedvesmojoties no dažādu mākslas meistaru darbiem, video animācijas, komiksu, t. sk. lowbrow zīmējumu stilistikas. Izstādē darbi ar tiešo, spēcīgo apgaismojumu ieguva interesantu, luminiscējošu efektu, tomēr tika apslāpētas nianses, kas piemīt ogles tehnikai. 2012. gada lielāko pārsteigumu sagādāja “robežpārkāpēju“ paaudzes viens no spilgtākajiem pārstāvjiem Andris Breže (dz. 1958). Kā asredzīgs un pacietīgs vērotājs Breže sagaidījis mirkli, lai atkal uzrunātu skatītāju ar sev raksturīgo netieši simbolisko valodu, ietērptu nepretenciozi monumentālā formā. “Miera dzīves”(10) instalācijas, veidotas no slēgto fabriku reliktiem un gaismas ķermeņu konstruktiem, nedaudz smeldzīgi, bet reizē mierīgi un skaisti stāsta par laiku “pēc”, ko manifestējis gaismas kvadrāts. Latvijas mākslā nav daudz mākslinieku, kas tik viegli un tajā pašā laikā jūtīgi spēj izmantot zīmes, citātus, atsevišķas detaļas un materiālu, lai runātu par laiku, kurā dzīvojam. Cits instalāciju meistars Krišs Salmanis (dz. 1977) balvas finālā piedalās jau otro reizi(11) un, tāpat kā pirms diviem gadiem Kristaps Ģelzis, vasarā pārstāvēs Latviju 55. Venēcijas biennālē (kopā ar Kasparu Podnieku). Salmanis pieder pie tiem Latvijas māksliniekiem, kas darbos (visbiežāk instalācijās) savieno intelektuālu spēli, eksperimentu un poēziju. Ne vienmēr šie konstrukti strādā, tomēr Salmaņa asais prāts padara viņa konceptuālos un minimālistiskos darbus vieglus un skaistus. Purvīša balvas izstāde kļuvusi par notikumu, ko katrs kultūras baudītājs, pat ja ikdienā nepatērē vizuālo mākslu, uzskata par pienākumu apmeklēt. Šogad notika iepriekš nepieredzēta intereses izrādīšana par kandidātu sarakstu, veidojot pat dažādus totalizatorus, kas bija pieejami sociālajos tīklos un tika izspēlēti arī atsevišķu noslēgtu grupu ietvaros. Mākslinieki gluži kā tādi sacīkšu zirgi tika nostādīti uz hipodroma celiņa un, atskanot šāvienam, paši nezinot, skrēja pa totalizatoru skaitītāju celiņiem. Balvas pasniegšana atnāk un aiziet, bet tas, kas paliek, ir ieguldītais darbs tagadnes pētniecībā un vizuālās mākslas popularizēšanā. Varbūt kādu dienu Purvīša balva pieredzēs paplašinājumu, atceroties un publiski novērtējot arī kuratorus, kritiķus un pētniekus, kuri tikpat lielā mērā pārstāv vizuālās mākslas nozari un bez kuru darba ne Purvīša balva, ne daudzas brīnišķīgas izstādes un teksti, iespējams, neeksistētu. (1) Sk.: www.purvisabalva.lv/lv/par-balvu. (2) Purvīša balva 2009: Katalogs. Rīga: kultūras projektu aģentūra “Indie”, 2009. (3) Andris Eglītis Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Zemes darbi” Mūkusalas Mākslas salonā (02.09.–08.10.2011.). (4) PersonāiIzstāde “Balstīts uz patiesiem notikumiem” galerijā “Alma” (28.04.–10.06.2011.). (5) PersonāiIzstāde bija apskatāma LNMM Baltajā zālē (09.09.–23.10.2011.). (6) 01.04.–22.05.2011. (7) Izstāde lielos vilcienos reprezentēja fotogrāfa galvenās interešu tēmas (“Iespaidi”, “Pa Latviju” un “Kolēģi, draugi, paziņas”), ko Laima Slava apcerēja jau 2002. gadā izdevniecības “Neputns” izdotajā mākslinieka albumā “Andrejs Grants. Fotogrāfijas”. (8) Izstāde notika LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” (29.11.2012.–20.01.2013.). (9) Izstāde bija apskatāma galerijā “Māksla XO” (09.06.–05.07.2011.). (10) PersonāiIzstāde bija apskatāma galerijā “Alma” (05.10.2012.–09.01.2013.). (11) Nominēts par personālizstādi “Uzticēšanās trauslums” galerijā “Alma” (28.05.–27.07.2012.) un darbu “Garā diena” mākslas festivālā Survival Kit 4 (06.08.–16.09.2012.). | |
| Atgriezties | |
