VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Aja Veiveja dzīvesmāksla. Starp taisnību, patiesību un īstenību Maija Veide, kultūras pētniece | |
| Ķīnai ieņemot nozīmīgāku vietu pasaules ekonomiskajā kartē, lielāka uzmanība tiek pievērsta arī Ķīnas mūsdienu kultūrai. Ķīniešu tradicionālās kultūras mantojumam, ieskaitot mākslu, kaligrāfiju un citas zināšanas, pasaulē jau ir stabila vieta, bet skatījums uz Ķīnas mūsdienu kultūras sasniegumiem ir krietni dalītāks. Valodas barjera, Ķīnas noslēgtība vēl pavisam nesenajā pagātnē, politiskā situācija un kultūras dialoga neesamība radījusi situāciju, ka ķīniešu mūsdienu literatūra un māksla ilgu laiku nav bijusi pieejama ārpus Ķīnas un tās tiešās ietekmes zonas. Runājot par Ķīnas mūsdienu kultūru, šķiet, nevar izvairīties no politiskā aspekta pieminēšanas. Labs piemērs te būtu pagājušā gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā Mo Jaņs (Mo Yan) – galvenā diskusija raisījās nevis par viņa darbu literāro dabu, bet gan par to, ka viņš nāk no Ķīnas politiskās struktūras sistēmas iekšpuses un vai šādam rakstniekam, kurš atbalsta klaji nedemokrātisku režīmu un aktīvi piedalās tā oficiālajās struktūrās, vispār pienāktos piešķirt Nobela prēmiju. Viena no skaļākajām nosodījuma balsīm ķīniešu pusē nāca no mākslinieka, arhitekta un pazīstamā disidenta Aja Veiveja (Ai Weiwei), kas pavisam īsu brīdi pēc Nobela prēmijas komitejas paziņojuma pamanījās izteikties, ka balvas piešķiršana Mo Jaņam ir apvainojums cilvēcei un literatūrai un šāds komitejas lēmums ir apkaunojošs.(1) | |
 Ajs Veivejs. Saulespuķu sēklas. Instalācija. Fragments Foto no publicitātes materiāliem | |
| Aja Veiveja komentārs pēdējos gados tiek prasīts ikreiz, kad izskan kaut kas saistīts ar vārda brīvības ierobežošanu vai disidentismu Ķīnā. Tādējādi viņš Rietumos ir kļuvis par vislabāk sadzirdēto protesta balsi no Ķīnas. Mākslinieks ir pārliecināts, ka māksla spēj mainīt pasauli, un viņš savu dzīvi pārvērš par mākslas darbu, mēģinot padarīt to pieejamu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Arī Rīgā, kinoteātrī “KinoBize” vairākus mēnešus tika rādīta Elisones Kleimenas (Alison Klayman, ASV) dokumentālā filma “Ajs Veivejs: Nekad nenožēlo” (Ai Weiwei: Never Sorry). Mākslinieks dzimis Pekinā 1957. gadā. Viņa tēvs Ajs Cjins (Ai Qing) bija ievērojams dzejnieks, komunists un revolucionārs, kurš Mao režīma laikā ticis represēts un izsūtīts “darba pāraudzināšanā” uz laukiem. 20. gs. 80. gadu sākumā Ajs Veivejs pamet studijas Ķīnā, dodas uz ASV un 12 gadus dzīvo Ņujorkā, kur top par mākslinieku. Šīs divas ļoti pretrunīgās realitātes – Mao laika Ķīna un 80. gadu Ņujorka – arī kļūst par mākslinieka domas virzītājspēku. Plašu pazīstamību Ajs Veivejs iegūst ar Pekinas olimpisko spēļu stadiona projektu “Putna ligzda” (Bird’s nest), kas īstenots sadarbībā ar arhitektu biroju Herzog & de Meuron. Tieši šajā laikā viņa balss kļūst par vienu no vislabāk sadzirdētajām protesta balsīm. Viņš protestējot dokumentē migrantstrādnieku piespiedu pārvietošanu un dzīvojamo māju piespiedu nojaukšanu Pekinas olimpisko spēļu vajadzībām. Viņš protestē pret olimpiskajām spēlēm kā Ķīnas valdības seju, oficiālo vajadzību vārdā noslaukot vienkāršo tautu nost no ceļa. Prasmīgi izmantojot interneta sociālos tīklus, viņš liek saviem vārdiem izskanēt blogā, tviterī un arī ķīniešu tvitera analogā weibo, tādējādi viņa balss iziet tālu ārpus Ķīnas robežām. Taču daudz lielāku ievērību gūst Aja Veiveja aktivitātes un mākslas projekti cita notikuma sakarā, un tā ir 2008. gada 12. maija zemestrīce Sičuaņas (Sichuan) provincē, kur, zemestrīcē sabrūkot valsts skolām, bojā gāja vairāki tūkstoši bērnu. Iedzīvotāji vainoja valdību par nekvalitatīvi celtajām skolām, saucot tās par “tofu celtnēm”, un bija skaidrs, ka tieši nekvalitatīvās celtnes upuru skaitu padarīja nevajadzīgi lielu. Eļļu ugunij pielēja un sašutumu vēl lielāku darīja tas, ka varas iestādes atteicās paziņot precīzu cietušo un bojāgājušo bērnu skaitu. Tad Ajs Veivejs uzsāka jaunu projektu. Viņš ar domubiedriem un brīvprātīgajiem devās uz zemestrīces skarto reģionu, kur vāca un apkopoja datus par bojāgājušajiem bērniem. Šā projekta rezultāts redzams uz Aja Veiveja studijas biroja sienas – salīmētas lapiņas ar vārdiem, dzimšanas datumu, vecumu, skolu. Bērnu piemiņu Ajs Veivejs pārvērta par mākslu, un vēlāk uz Minhenes Haus der Kunst muzeja sienas tika izstādīts darbs “Viņa šajā pasaulē nodzīvoja septiņus laimīgus gadus” (She lived happily in this world for seven years). Bērnu skolas somas noklāj sienu un uz zila fona veido uzrakstu ar dzeltenām, sarkanām un zaļām ķīnzīmēm. Kā mākslinieks Ajs Veivejs reflektē par Ķīnu, viņa iedvesmas avots ir Ķīna un valsts mūsdienas, kā viņš tās redz. Konflikts starp pagātnes kultūru un mūsdienu realitāti atstāj daudz vietas mākslinieciskām izpausmēm. Tie ir darbi “ķīniešu gaumē”, kas labi iederas Rietumu pasaulē. Daudzos viņa darbos saskatāmas atsauces uz un spēle ar konceptuālismu un minimālismu, savukārt citos viņš manipulē ar Ķīnas senlietām, piemēram, keramiku vai tradicionālo dizainu, kā arī ar ikdienas objektiem, apšaubot kultūras vērtības un politisko varu. Aja Veiveja māksla ir sociāla, tai piemīt spēja ietekmēt sabiedrību un pasauli. Māksla ir instruments, vienīgā valoda, kurā indivīds var justies brīvi. Ķīnas senā kultūra un bagātā vēsture piešķir darbiem daudzslāņainu zemtekstu un atsauču iespējas. Vienkāršas lietas kļūst par mūsdienu un senatnes konflikta, atšķirību un noviržu simbolu. Mākslinieks saplēš Haņu dinastijas (206 p. m. ē. – 220 m. ē.) vāzi un apglezno vēl citas šīs dinastijas vāzes, šādi būtībā iznīcinot senos artefaktus. Taču vienlaikus tā ir refleksija par mūsdienu Ķīnas (un, protams, ne tikai Ķīnas) attieksmi pret savu senatni. Pekinas hutoni(2) tiek nojaukti, dodot vietu debesskrāpjiem, platiem ceļiem un metro līnijām. Senie kultūras pieminekļi visā valstī tiek pārbūvēti un “atjaunoti”, pārveidoti par tūristu pūļu apskates objektiem, bieži vien būvējot un veidojot jaunu vēsturi, kur tādas nemaz nav bijis. Aja Veiveja darbiem ir viens mērogs; Lielā Ķīnas mūra “restaurācijai” tūrisma vajadzībām piemīt pavisam cits vēriens. Šie procesi balansē uz īstenības un viltojuma robežas, kur pēdējais varētu kalpot par vēl vienu mūsdienu Ķīnas realitātes simbolu. Cits liela mēroga darbs, kas 2010.–2011. gadā bija izstādīts Londonas Tate Modern, ir “Saulespuķu sēklas” (Sunflower Seeds). Tā ir instalācija, kas tapusi aptuveni divarpus gadu garumā un sastāv no aptuveni 100 miljoniem tradicionāli veidotu porcelāna saulespuķu sēkliņu, turklāt katra sēkliņa ir nokrāsota ar rokām. Instalāciju pavada videomateriāls – filma par darba tapšanu. Izstādē bija arī interaktīvas līdzdalības iespēja – varēja uzdot jautājumu, kas tika ierakstīts video un uz ko mākslinieks vēlāk atbildēja.(3) Saulespuķu sēkliņas ir visizplatītākā lieta Ķīnā – tā Ajs Veivejs saka filmā “Ajs Veivejs: Nekad nenožēlo”. Tās grauž vilcienos, restorānos un mājās. Miljoniem ar rokām veidotu sēkliņu – šķiet, šādu mākslas darbu spēj radīt vienīgi ķīnieši. Un vienlaikus tas ir tik vienkārši – daudz, daudz saulespuķu sēkliņu. Tomēr šis vienkāršais objekts – sēkliņa – ietver plašu kontekstu un sniedz dažādas interpretācijas iespējas. Vieta, kur darbs veidots, Dzjindedžeņa (Jingdezhen), bijusi porcelāna galvaspilsēta, kur agrākos laikos tika radīts vislabākais porcelāns. To lietoja imperatora galmā, un ar to Ķīna kļuva slavena Rietumos. Porcelāns ir tik būtisks Ķīnas simbols, ka pat valsts nosaukums angļu valodā – China – nāk no vārda “porcelāns”. Taču mūsdienās Dzjindedžeņa ir pārvērtusies par nevienam nevajadzīgu miestu, pamesta ekonomikas attīstības skrējiena novārtā, tās vārds Tate Modern direktoram nav pazīstams, un arī šis fakts liecina par pagājušās godības norietu. Simboliski Dzjindedžeņa pārstāv Seno Ķīnu un tās kultūru, kas tik ļoti saista Rietumus un ko jaunā Ķīna ar tās patērētājsabiedrību, dzīšanos pēc komforta, civilizācijas un materiālajiem labumiem ir izslēgusi no savas ikdienas. Saulespuķe kā simbols nāk no mūsdienu Ķīnas. Ajs Veivejs norāda, ka saulespuķes bijušas visos politiskajos plakātos un zīmējumos, kuros tika attēlots Mao Dzeduns. Jādomā, ka mākslinieka bērnībā šādi plakāti jo bieži bija redzami visapkārt. Mao tajos simbolizēja sauli, savukārt saulespuķes, kas seko saulei, – partijai uzticīgos. Saulespuķes sēkliņai kā pārāk ikdienišķam objektam cilvēki nepievērstu īpašu uzmanību. Taču viltotas sēklas, saulespuķu sēkliņu pakaļdarinājums, liek cilvēkiem apstāties un brīdi apdomāties, iekams pieņemt un saprast tās kā mākslas darbu. Ajs Veivejs ir ķīniešu mākslinieks šā jēdziena visplašākajā nozīmē. Viņa darbu iedvesmas avots ir Ķīnas ikdiena, kurā mākslinieks dzīvo un kuru viņš grib mainīt. Āzijas valstīm raksturīgais vēsturiskās pagātnes un mūsdienu realitātes konflikts šābrīža Ķīnā eskalējies vēl vairāk un izvērties daudzās sadursmēs – to tēma ir sabiedrības morāle, varas un “parasto cilvēku” attiecības, kā arī konflikts starp naudu un cilvēcīgumu, citām vērtībām. Kam dot priekšroku – savas vēsturiskās pagātnes saglabāšanai vai ekonomikas attīstībai un iešanai kopsolī ar laiku? Plašā konfliktu telpa atvēl daudz vietas domāšanai mākslā. Nobela prēmijas laureāts literatūrā Mo Jaņs izteicās, ka cenzūra stimulē literatūru un radošu domāšanu.(4) Līdzīgas domas izskan arī tepat Latvijā, runājot par mākslas radīšanu padomju laikā un pašlaik. Ajs Veivejs atšķirībā no Mo Jaņa atklāti protestē pret Ķīnas politisko iekārtu, vienlaikus šī sistēma un protests ir viņa mākslas darbu pamatā. Viņa darbi ir dzīves radīti, un starp viņa dzīvi un mākslu var vilkt vienādības zīmi. Varbūt paradoksāli, taču acīmredzami ir tas, ka mākslinieks ļoti mīl savu valsti. Un mīlēt savu valsti, vēlēt tai labu un cīnīties par to, kam tic, – tas izpelnītos cieņu jebkurā vietā. Aja Veiveja protesta balss nāk no Ķīnas intelektuāļiem, taču pretēji “nogurušajiem” intelektuāļiem, kas vairs spēj tikai skumji noraudzīties notiekošajā no malas un dzīvo ar bezjēdzīguma un savas bezspēcības apziņu, viņš aktīvi darbojas, radot jaunus darbus, sniedzot intervijas un rakstot sociālajos tīklos. Viņa māksla ir viņa rīcība, un bieži tajā ir ietverts dziļš humors. Ar tā palīdzību Ajs Veivejs saplūdina Ķīnas senatnes un mūsdienu sociālo kontekstu savā mākslā un veido tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, runājot tieši ar Rietumu pasauli un kļūstot par tās sadzirdēto balsi no Ķīnas. Savu dzīvi Ajs Veivejs pārvērš mākslā līdz pat smalkākajām detaļām. Pie mākslinieka mājas ir uzstādītas novērošanas kameras. Tam par atbildi Ajs Veivejs uzstādīja kameras arī mājas iekšpusē, un šiem videomateriāliem varēja sekot interneta tiešraidē. Ja jau policija var skatīties, kas notiek ārpus mākslinieka mājas, uzraudzīt, kurš ienāk un kurš iziet, tad acīmredzot visiem cilvēkiem būtu tiesības redzēt, kas notiek viņa mājās. Ajs Veivejs visai augstu vērtē sociālo tīklu un informācijas lielo spēku. Arī filmā “Ajs Veivejs: Nekad nenožēlo” tiek paskaidrota šī nostādne: “Viņi (policija) filmē, un mēs filmējam. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņu filmēto materiālu neviens neredzēs. Bet mūsu filmēto materiālu mēs rādīsim plašai publikai un darīsim pieejamu visiem, kas vēlēsies. Un viņi (policija) nesaprot šo atšķirību, taču tā ir visbūtiskākā.” Pēc filmas noskatīšanās secināju, ka Ajs Veivejs ir domājošs patriots. Viņš kritizē oficiālo Ķīnu par konkrētām lietām un rīcību konkrētos gadījumos, sakot, ka tas, kas ir izdarīts, nav pietiekami labi, taču arī nenoliedzot, ka izdarīts ir daudz. Tas, ka Ajs Veivejs strādā, veido filmas, raksta, sarunājas ar žurnālistiem, izstādās ārzemēs, vien jau ir pierādījums Ķīnā notiekošajām pārmaiņām un virzībai uz aizvien lielāku atvērtību. Jebkurā procesā var saskatīt gaismas un ēnas pusi, plusus un mīnusus. Oficiālā Ķīna mums lielākoties stāsta par plusiem, un ir vajadzīgs kāds, kurš pastāstītu arī par otru pusi – to, kas paliek ēnā. (1) Pieejams: www.independent.co.uk/arts-entertainment/books/news/ai-weiwei-brands-nobel-prize-for-literature-decision-an-insult-to-humanity-as-chinas-mo-yan-named-winner-8207109.html. (2) Hutoni (hutong) – tradicionālās apbūves rajoni Pekinā. (3) Filmu un videomateriālu iespējams noskatīties: www.youtube.com/watch?v=PueYywpkJW8; www.youtube.com/watch?v=4sy1AFYxDmo. (4) “Literatūrā lielā mērā saskatāma politikas klātbūtne, piemēram, mūsu dzīvē varētu būt asi vai sensitīvi jautājumi, kam rakstnieki nevēlas pieskarties. Šādā brīdī autors varētu ierosināt savu iztēli, atraut darbu no reālās pasaules vai pārspīlēt, veidojot to drosmīgu un dzīvīgu, tāpat arī pārliecinot, ka darbā saskatāms mūsu reālās pasaules nospiedums. Tādējādi es uzskatu, ka šie ierobežojumi jeb cenzūra brīnišķīgi sekmē literāru darbu radīšanu.” www.granta.com/New-Writing/Granta-Audio-Mo-Yan | |
| Atgriezties | |
