VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Festivāls "Māksla+Komunikācija" | |
 Rasa Šmite. 2011 Foto no Rasas Šmites personiskā arhīva | |
| Līga Marcinkeviča: Tevis iniciētais un organizētais festivāls “Māksla+Komunikācija” visu citu Latvijas mākslas festivālu ainā ir ar visilgāko vēsturi, kā arī konceptuāli vispārdomātākais. Raksturo, lūdzu, situāciju, kad radās šāda festivāla ideja! Rasa Šmite: Tas radās 90. gados reizē ar jaunām vēsmām, ar interneta ienākšanu. Mūs interesēja jaunu mediju meklējumi, lai varētu radīt mākslu, nevis atdarinot Rietumu paraugus, bet tā, kā mēs paši varētu darīt. Man vienmēr ir bijis aktuāls jautājums, kas varētu būt tas jaunais mākslā, jo, beidzot Mākslas akadēmiju, bieži ir priekšstats, ka viss jau ir izdarīts, – ko tad vēl mēs jaunu varam izdarīt? Tad mēs ar Raiti (Raitis Šmits – L. M.) uzzinājām par internetu un 1995. gadā, piedaloties pirmajā konferencē Tallinā, uzzinājām arī to, ka internetā var radīt mākslu un sadarboties ar Rietumu māksliniekiem. Tas man šķita vēl svarīgāk. Viens no spilgtākajiem jeb lūzuma notikumiem toreiz Tallinā bija brīdis, kad man likās, ka es nomiršu no neizlēmības pieiet klāt Gērtam Lovinkam un pateikt: “Mēs esam no Rīgas, un mēs gribētu sadarboties.” Bet, tā kā autobusam tūlīt bija jābrauc prom, es piespiedu sevi un tomēr to izdarīju. Sajūta bija briesmīga, ka tu nespēj parunāt ar cilvēkiem, kas ir atbraukuši, lai sadarbotos, jo viņa atbilde bija: “Mēs jau tikai tāpēc esam atbraukuši, lai atrastu tādus cilvēkus, kas šeit kaut ko tādu grib darīt.” Nu un tad mēs sākām. Nodibinājām e-lab – Elektroniskās mākslas un mediju centru, un tajā pašā gadā, protams, bija festivāls. Protams, es saku tāpēc, ka visa jauno mediju kultūra attīstījās ne tikai caur mākslas radīšanu un rakstu rakstīšanu, bet tieši caur diskusijām fiziskā telpā. Tās bija konferences, kas aizsākās 1995. gadā Venēcijas biennālē, pēc tam tika nodibināta pirmā lielā tīklu kultūras un tīklu kriticisma struktūra Nettime – vēstkopa un tīkls. Vēlāk arī mākslinieki iesaistījās. Mākslinieki ļoti aktīvi sadarbojās ar teorētiķiem – bija festivāli, izstādes, performanču programmas un simpoziji, semināri un darbnīcas. Tas, ka tu uz īsu brīdi saaicini starptautisku domubiedru grupu, bija ļoti svarīgi tolaik – deviņdesmitajos. Vēlāk tas attīstījās kā mediju mākslas iezīme – rīkot festivālus. L.M.: Iespējams, tāpēc, ka mediju mākslas eksponēšana ilg laicīgi ir sarežģīts un finansiāli ietilpīgs process. R.Š.: Jā, tolaik laikmetīgai mākslai bija sava tirgus niša un savas lielās biennāles. Bet jauno mediju māksla nebija kuratoru organizēta iniciatīva. Kaut vai eksponēt interaktīvu instalāciju – festivālā tā varēja būt tikai vizionāra ideja vai arī līdz galam nepabeigtas instalācijas elements. Tādu nevar izlikt ilgstošā izstādē. Ir arī daudzi mākslas darbi tīklā. Kā tādus eksponēt? Nekā! Bet tu par tiem vari pastāstīt, un tam visatbilstošākās ir konferences vai mākslinieku prezentācijas. Vienkārši visdažādākajos veidos tika aprobētas formas visam tam, ko dara reālā laikā. L.M.: Kad veidojāt pirmos festivālus, vai jūs domājāt arī par auditoriju? Kāda bija tālaika sabiedrība, vai auditorija bija ieinteresēta? R.Š.: Sākumā tas, protams, likās būtiski pašiem, jo bijām priecīgi, ka izdevies lauzt personīgās komunikācijas barjeras. Auditoriju aizsniegt šķita neiespējami, jo līdz pēdējam brīdim pirmajos festivālos strādājām tikai ar saturu, veidojot ļoti interesantu programmu, eksperimentējot ar formu un neko nesaprotot no mārketinga. Un tad gaidījām auditoriju... bez panākumiem. Piedevām vēl mēs gandrīz ikreiz piesakām jaunu tēmu, kam latviešu valodā nav terminoloģijas. Katru gadu starp festivāliem izdodam žurnālu Acoustic Space. Pirmos numurus lasot, var just tik foršu angļu valodas slengu. Tolaik nebija precedentu, kā latviskot tādus personvārdus kā Dišāns, Delēzs, Gvatari. Grūti gāja. Pēc katra festivāla es teicu, ka tas būs pēdējais. Ap 2000. gadu mēs uztaisījām pauzi, bet tad radās interese par Irbenes radioteleskopu un atkal atsākām. Ir bijuši dažādi mēģinājumi dažādot festivāla formu, arī izejot publiskajā telpā. Tad gan nāca cilvēki, īpaši uz Ērika Kobeina performanci ar uguns ērģelēm. L.M.: Vai, tavuprāt, šis lūzums, kad jūs sajutāt auditorijas nepieciešamību, izrietēja no tā, ka jauno mediju kultūra šajos desmit gados strauji attīstījās un jaunā gadsimta pirmajā piecgadē ieņēma nozīmīgu kultūras nišu starp tradicionālajām laikmetīgās mākslas formām? R.Š.: Jā. Es, rakstot grāmatu “Kreatīvie tīkli”, atradu ļoti interesantus pētījumus par to, kā top māksla, dizainu ieskaitot, Krievijā (pētījuma laikā pie šī reģiona piederējām arī mēs) un kā to dara Amerikā. Mēs esam ļoti orientēti tikai uz pašpietiekamību. Mēs pat dizainu šeit veidojam prieka pēc, un mūs galīgi neinteresē sasniegt auditoriju vai pajautāt, vai ir kāds, kam tas varētu derēt, un vai tas vispār pilda konkrētajam dizaina priekšmetam nepieciešamās funkcijas. Piemēram, padomju laikā gandrīz vienmēr varēja aplieties, lejot tēju no kannas krūzītēs. Un otra iezīme – mēs gribam paveikt kaut ko ārkārtīgi labi. Nu, vienreiz var sanākt labs produkts, bet citreiz savukārt – ne tik labs. Taču mēs esam tik ļoti orientēti uz to, ka visam ir jābūt labi, ka nepamanām faktorus, kam ir nozīme. Un viens no tiem ir tas, ka mēs nekad neesam pratuši domāt par publiku. Mēs savā darbībā tādu redzamu lūzumu gribējām radīt 2006. gadā ar izstādi “Viļņi”, kad izstāžu zālē “Arsenāls” uzbūvējām liela mēroga starptautisku izstādi. Tāda pasaulē vēl nav bijusi – ar tik neredzamiem medijiem. L.M.: Manuprāt, festivāla “Māksla+Komunikācija” evolūcijā šī izstāde ir augstākais punkts. Tas bija ļoti nozīmīgs notikums ne tikai jums un mākslai pietuvinātai auditorijai, bet izstāde uzrunāja pilnīgi jaunu auditoriju, ļoti lielā daļā izraisot sašutumu: kā, no kurienes uzradies RIXC, un vai patiešām viņi jau šeit mums līdzās strādā vairāk nekā desmit gadus? R.Š.: Izrādījās, ka nepieciešamas citas prasmes, jo mums personīgi ir un vienmēr bijis ļoti interesanti, bet, lai parādītu citiem, kas tieši ir tas interesantais, – tās ir pavisam citas prasmes. Un izstāde savā ziņā ir šis pārbaudītais veids, kā to pasniegt skatītājam, jo eksponēts mākslas darbs pilnīgi citādāk komunicē ar skatītāju. Mākslas darbs ir asociatīvs, tajā vairs nav tik daudz stāstu, tas iedod vēstījumu precīzāk. L.M.: Eksponēts, gatavs mākslas darbs ir uztverams laikā. Skatītājs komunicē ar to un uztver vēstījumu brīdī, kad viņš uz to ir spējīgs, tam gatavs. R.Š.: Arī tiesa. L.M.: Bet festivāla forma vairāk piemērota procesam, attīstībai. R.Š.: Mums profesionālajā izaugsmē vissvarīgākie bija pirmie desmit gadi. Mēs mēģinājām atrast vistālākās robežas, cik tālu no visa var aiziet – vai tā ir kibertelpa vai māksla vispār –, sludinot tikai procesu. Mēs pat nedokumentējām. Bijām ļoti radikāli. Šodien, protams, ir žēl. Bet tas ir loģisks attīstības posms, jaunībā jābūt radikālam, lai pēc tam no gūtās pieredzes tev kaut kas izkristalizētos un tu saprastu, ko vari dot atpakaļ sabiedrībai. Tas ir tas jaunā pienesums. L.M.: Tu noteikti esi ievērojusi atšķirības starp pirmā un šīgada festivāla auditoriju. Kādas tās ir? R.Š.: Tagad, kad pagājuši patiešām daudz gadi, septiņpadsmit laikam, ir izaugusi jauna paaudze, un tā arī ir šīgada festivāla svarīgākā iezīme. Nāca ļoti daudz mūsu studentu, mēs ar Raiti esam pasniedzēji gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Mākslas akadēmijā, arī Liepājas Universitātē. Un tas, ka jaunieši nāk, protams, priecē, jo beidzot ir adresāts, kuru tas interesē. Viņi nāk un pirmo reizi dzird, ka šādas komunikāciju tehnoloģijas un to, kā mākslinieki ar tām strādā, var apskatīt kā mākslas veidu. Bet te jau atkal tā bēda par laikmetīgās mākslas muzeju, kura mums nav. Vienkārši mēs redzam, ka ir izaugusi paaudze, gudri, pašlaik studējoši jaunieši, kas nekad nav redzējuši laikmetīgās mākslas izstādi. Viņiem viss, ko tu parādi, ir jauns. Tajā pašā laikā viņi visi ir ļoti atvērti un visi lieto jaunās tehnoloģijas, jo mediji jau viņus aicina būt radošiem, cik nu radoši var būt: fotografējiet un ievietojiet sociālajos tīklos. L.M.: Manuprāt, esošā situācija ļoti deformē laikmetīgās mākslas uztveri, jo Latvijas gadījumā skatītājs ir pieradis, ka laikmetīgai mākslai ir festivāla raksturs un nozīme, kā arī tā eksponēta “nebeidzama remonta” vidē. Vairākums necenšas vai nespēj no šiem fragmentārajiem pasākumiem izveidot šodienas mākslas kontekstu, izkristalizēt vērtīgo, jo nepastāv šādas informācijas krātuve, ko mēs saprotam ar muzeju, lai cilvēks veidotu priekšstatu patstāvīgi, savam izpratnes līmenim atbilstošā laikā. Realitāte ir tāda, ka cilvēks saprot – laikmetīgā māksla ir tāds īslaicīgs notikums, bet māksla ir tas, kas ir muzejā. Un tad diskusijā izpaužas tikai 19. gadsimta priekšstati, jo reti kurš “aizkārpās” līdz 20. gadsimtam. R.Š.: Ja būtu muzejs, tad festivāli varētu izcelties ar to, ka tie rāda kaut ko jaunāku, revolucionāru, kaut ko tādu, kas muzejos nonāks pēc gadiem divdesmit. Neesot muzejam, skatītājs nejūt, ka laikmetīgā māksla integrējas sabiedrības vērtību sistēmā un ka tas, kā mēs strādājam un izmantojam tehnoloģijas mākslā, ir daļa no vērtīgā, kas veido sabiedrību. Stereotipi Latvijā par tehnoloģiju kaitīgumu ir katastrofāli. Visur tiek skandēts, ka dzīve pilsētā ir briesmīga, ka jāiet dzīvot mežā, jābeidz lietot tehnoloģijas, bet neizdzīvotu taču tai mežā pat līdz pavasarim, neizmantojot šīs tehnoloģijas. L.M.: Man jau šķiet, ka ar kādu smadzeņu daļu ļoti labi saprot, ka neizdzīvotu, un tāpēc arī nekur mežā neiet. Bet cilvēki savstarpējā komunikācijā palikuši virspusīgi, komunicē, lietojot saukļus, kas nebūt nenozīmē, ka tas ir tas, ko viņi domā. Izteiktie lozungi nebūt ne tuvu nav tam, kā cilvēki reāli dzīvo. R.Š.: Tieši tāpēc mums ir svarīgi sasniegt auditoriju mūsu festivālos, jo tas, ko mēs darām, mūs patiešām interesē. Mākslinieki, teorētiķi – viņi ir ielikuši visu savu intelektuālo potenciālu, ikdienas darbu pat 24 stundas dienā, jo viņi reflektē par idejām, kas viņus interesē un ir svarīgas. Jauno mediju mākslinieki netaisa ironiskas piezīmes par sabiedrības negācijām. Šīs jomas mākslinieki visu laiku cenšas pašreflektēt par tehnoloģijām, par to, ka tās attīstās tik ātri, ka sekas neprotam izvērtēt. Nemitīgi ir jādomā līdzi un jāmeklē jauni veidi, kā aizpildīt jaunās nišas, kuras tehnoloģiju progresa rezultātā nemitīgi parādās gan tirgū, gan mākslā un kultūrā, nevis jāturpina šo attīstību nemitīgi noliegt. Latvijā mēs dzīvojam tikai pašnoliegumos: tehnoloģijas ir sliktas, beidziet sēdēt pie datoriem, iesim dzīvot mežā. Nav jāiet dzīvot mežā. Ir jāizmanto daudzie globālie labumi un jānovērtē vietējie resursi. Tas ir tas, ko mēs šogad ar “āboļošanu” simpoziju mēģinājām parādīt. Mums ir tik daudz vietējo resursu, kas pieliek neizmantoti. L.M.: Kā pasākuma struktūru ietekmējis Eiropas finansējums? R.Š.: Pirmās mūsu iniciatīvas atbalstīja “Sorosa fonds – Latvija” un ārvalstu fondi. Līdz izstādei “Viļņi” biju pārliecināta, ka lielākā daļa ir ārzemju finansējums, bet, kad izpētīju visus ciparus, secināju, ka 2006. gadā, kad bija vēl t. s. augšupejas gadi, patiesībā lielās izstādes bija iespējamas tik vērienīgas un labas, tikai pateicoties Latvijas finansējumam. Eiropas nauda ir laba lieta, bet Latvijas ekonomika ir tā, kas nosaka gan pasākuma vērienu, gan struktūru. L.M.: Pie kā jūs strādājat tagad? R.Š.: Nākamajā gadā būs liela pasaules konference “Mediju mākslas vēstures”. Tādas mediju mākslas vēstures daudzās pasaules valstīs un trešās pasaules valstīs jau nemaz nav, tāpēc mēs liksim uzsvaru uz to un diskutēsim, kā šīs vēstures varētu rakstīt. Tieši ar uzsvaru “vēstures” – daudzskaitlī. 2013. gadā festivāla nozīmīgākā daļa būs konference, bet 2014. gadā būs liela izstāde ar nosaukumu “Lauki / Fields”, tad izstāde būs galvenais un centrālais festivāla notikums. Materiālu sagatavoja Līga Marcinkeviča un Elīna Dūce | |
| Atgriezties | |
