VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zudušo laiku meklējot Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente Grafiķis Paulis Liepa Paulis Liepa. “Klusā daba” 11.10.–17.11.2012. Mūkusalas Mākslas salons | |
| No 12. oktobra līdz 17. novembrim Mūkusalas Mākslas salonā bija apskatāma grafiķa Pauļa Liepas (dz. 1978) personālizstāde “Klusā daba”, kas deva iespēju iepazīties ar vienu no intriģējošākajiem pēdējo gadu veikumiem Latvijas grafikā. Paulis Liepa aktīvi piedalās gan vietējā, gan starptautiskajā izstāžu dzīvē, saņēmis vairākus apbalvojumus, no kuriem jaunākais – godalga Starptautiskajā grafikas triennālē Kraków – 2012. Gan agrākajos, gan jaunākās izstādes darbos mākslinieks atkāpjas no daudziem iesīkstējušiem priekšstatiem par grafikas izteiksmes līdzekļiem, paplašinot to diapazonu līdz robežai, ko dažādu antiestētisko teoriju diskursā varētu dēvēt par mākslas un nemākslas robežu, pat ja šaubas par Pauļa Liepas piederību pie mākslas teritorijas nemaz nerodas. | |
 Paulis Liepa. 2012 Foto no mākslinieka personiskā arhīva Pateicība māksliniekam | |
| Pauļa Liepas grafiku centrālie tēli ir dažādas mākslinieka (un mūsu pašu) ikdienas dzīves detaļas, kas funkcionē kā brīžiem nostalģiskas, brīžiem nedaudz ironiskas laika un vietas zīmes un veido elegantu vizuālo meditāciju lauku. Sākotnējais iespaids raisa pārdomas par īpatnēju vizuālo stilistiku, kas ļoti atšķiras no lokālajām grafikas tradīcijām, taču grafiķim raksturīgais pietuvinātais pasaules skatījums un detalizācija kā apkārtējās vides uztveres pamats bijis raksturīgs latviešu kultūras mentalitātei, sākot jau ar dainām, kurās dažādu mikrosubstanču un rasas pilieniem radniecīgu parādību apdziedājumi dominē pār sižetiski episkiem naratīviem. No mazā uz lielo, caur nebūtisko par būtisko – tā varētu raksturot Pauļa Liepas māksliniecisko pozīciju un darbu vēstījumu struktūru. Jūtīgāks mākslas skatītājs, protams, varētu sašutis jautāt, ko gan būtisku spēj paust zupas šķīvja vai frī kartupeļu attēlojums izstāžu zālē. Šādi prozaiskas ievirzes darbi norāda uz vēl vienu būtisku Pauļa Liepas radošo šķautni, proti – vizuāli atpazīstamu un viegli nolasāmu tēlu un motīvu reducēšanu līdz abstraktām, grafiskām zīmēm, tīksminoties par formu daudzveidību un pakļaujot tās racionālai pilnveidošanai ģeometrisku struktūru virzienā. Mākslinieks mēģina izbēgt no pompozas, acīmredzamas pretenzijas uz māksliniecisko, mānot skatītājus ar šķietami paviršiem tehniskajiem paņēmieniem (tā sauktās surogāttehnikas, kologrāfija, kartona griezums) un attēlotā vienkāršību, taču pamatbūtībā viņa darbi balstās uz teju klasiskiem, rūpīgi izsvērtiem kompozīciju uzbūves principiem. Latvisks vai nelatvisks, māksla vai nemāksla – tās tomēr nav īstās kategorijas, no kuru skatpunkta vērtēt un definēt Pauļa Liepas darbu pievilcību, pat ja tās nāk prātā, ļaujoties pirmajiem iespaidiem. Dažādos kompozīcijas elementos, tostarp krāsās, attēlotajos objektos un to stilizējumos tiek imitēta vēlīnā padomju perioda dizaina stilistika. Tas liek atcerēties pirms pāris gadiem aktuālo padomju vintage vilni, kad padomju pilsoniskā estētika piedzīvoja reinkarnāciju modīgās kafejnīcās un drēbju skapjos, neiztiekot arī bez atblāzmām vizuālajā mākslā. Rietumu pasaulē padomju dzīves ikdienas paradoksi un materiālais kultūrslānis ir savdabīga eksotika, ar kuras palīdzību pietuvoties un sajust laikmetu, kurā pašiem nav bijis lemts (un tā pa īstam nemaz arī negribētos) dzīvot, – normāls kultūrtūrisms, kas savā ziņā atgādina 20. gs. sākuma modernistu aprindu sajūsmināšanos par Āfrikas un citu nestandarta kultūru mākslas objektiem. Savukārt postpadomju kultūras telpas pārstāvjiem padomju artefakti nereti kalpo kā atspēriena punkts dažādām refleksijām par sociālas vai personīgas dabas jautājumiem. Laikam likumsakarīgi ir tas, ka romantiskā nostalģijā bāzētai padomju garīgo un materiālo liecību apcerēšanai pievēršas tieši Pauļa Liepas paaudzes pārstāvji (atcerēsimies Arņa Balčus izstādi “Amnēzija” 2009. gadā), jo viņu atmiņām par padomju laiku nepiemīt sociāli politiski uzslāņojumi, tikai bērnības pasaules uztverei raksturīgā vienkāršība un koncentrēšanās uz subjektīvi būtisko. | |
| |
| Santa Mičule: Iepazīstoties ar tekstiem, kas veltīti tavas pēdējās izstādes darbiem, pārņēma sajūta, ka tie vairāk pasaka par lokālās sabiedrības mākslas uztveres īpatnībām, nevis par pašiem darbiem. Proti, tādu epitetu kā “antimāksla”, “vienkāršība”, “šķietami primitīvi paņēmieni” dominēšana, manuprāt, norāda uz sabiedrībā joprojām aktuālajiem stereotipiem par grafiku kā mazāk laikmetīgu, aktuālu mediju, kurā jebkuras atkāpes no ierastā melnbaltā grafiskuma jāuztver kā pārdrošas un opozicionāras. Pārspīlēta šķiet arī tendence tevi raksturot kā autsaideru, jo tu esi pārstāvējis Latvijas grafiku daudzās starptautiski nozīmīgās izstādēs. Kā tu pats jūties un redzi sevi Latvijas laikmetīgās grafikas ainā? Paulis Liepa: Latvijas laikmetīgās grafikas aina ir pietiekami kompakta un viegli pārredzama vienība (kā jau viss mūsu valstī), tāpēc uzskatīt sevi par autsaideru, iespējams, būtu pārāk lepni. Savukārt daudz kas no “vienkāršības” un “primitīvajiem paņēmieniem” ir tādi grafiķu iekšējās lietošanas jēdzieni, kuri attiecas uz darbu izgatavošanā izmantotajām grafikas tehnikām, kas manā gadījumā ir gandrīz vai koncepcijas sastāvdaļa. Strādāt ar saimniecības preču veikalā nopērkamiem materiāliem – PVA līmi, kartonu, nazi. Un stereotips par grafiku kā mazāk laikmetīgu, aktuālu mediju visticamāk sakņojas ļoti dažādajās grafikas jēdziena definīcijās vai izpratnēs. Pašiem grafiķiem tā bieži vien ir mērošanās ar tehnisko varēšanu, vidusmēra skatītājam jēdzieni “grafisks” un “grafika” mēdz būt sinonīmi, prasīgāka publika atzīst tikai darbus, kas izpildīti visklasiskākajās tradīcijās u. tml. Tāpēc mani diezgan maz satrauc iekļaušanās vai neiekļaušanās šajā ainā. Daudz svarīgāk ir nezaudēt iedvesmu un pārliecību pašam savā darāmajā un spēt tajā atrast arvien ko jaunu. S.M.: Šādu pieeju (satura un formas relatīvi vienkāršojumi, industriāli raupja estētika) var vērtēt kā diametrāli pretēju tavas mātes (viena no nozīmīgākajām padomju perioda grafiķēm Maija Dragūne – Red.) darbiem, kas tehniski ir ļoti smalki un ietiecas ārpus ikdienišķās pieredzes laukiem. Kādā veidā viņas darbi iespaidojuši tavu māksliniecisko domāšanu (ja ir iespaidojuši)? P.L.: Noteikti ir iespaidojuši, jo viņas grafikas un grāmatu ilustrācijas man ir bijušas acu priekšā, kopš es sevi atceros. | |
 Paulis Liepa. Strohhalme. Papīrs, saplāksnis, kartona griezums, kologrāfija. 35.4x49 cm. 2010 Foto: Jānis Pipars Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| S.M.: Tavos jaunākajos darbos arvien pieaug formu abstrakcijas pakāpe, kas balansē uz grafiskā dizaina izteiksmes līdzekļu robežas. Ņemot vērā tavas jaunrades priekšmetisko ievirzi, rodas jautājums – kādu lomu tu piešķir darbu abstraktajām formām, kvalitātēm? P.L.: Lielu lomu. Ģeometrijas meklējumi dabā, kluso dabu rasējumi, precīzas riņķa līnijas, taisni leņķi, planšetes. Tas viss pretstatā putekļu kārtai, krāsu haosam rasola bļodā un bezgalīgajiem gadījuma skaitļiem mūsu dzīvē. S.M.: Tātad kaut kādā mērā tava grafika vērtējama kā racionālā meklējumi iepretim iracionālajai pasaulei, kas nav māksla? Tas atbilst tavai dzīves izjūtai vai arī parādās tikai kā mākslinieciska pozīcija? P.L.: Tas ir drīzāk veids, kā izvairīties no subjektīva skatījuma uz lietām, piešķirot attēlam rasējuma vai tehniskā zīmējuma raksturu. S.M.: Dažādu sīkumu dokumentēšana padara tavus darbus ļoti personiskus, jo to patiesās nozīmes verbāli neformulējamās noskaņu izteiksmēs pieejamas tikai tev pašam. Vai esi sev mēģinājis formulēt, kāpēc tavu darbu noslēgtā pasaule ir izrādījusies tik interesanta un saistoša citiem skatītājiem? P.L.: Iespējams, ka tā nemaz nav tik noslēgta, jo tās ir lietas, ar kurām spēj identificēties jebkurš. Ikdienas krikumi, izbalējuši istabu plāni kā dziestošas atmiņas par lietām, ko mēs nekad neesam piedzīvojuši. Pārgriezti āboli, kas tūlīt pēc naža šķēliena sāk žūt un dzeltēt. Attēli, kas, cerams, rada skatītājos māju sajūtu. S.M.: Aplūkojot tavus darbus, manī rodas asociācijas par savdabīgiem zudušā laika meklējumiem – vai tev ir svarīgi mēģināt fiksēt savos darbos, tēlos ko pārejošu, saglabāt konkrētas, nostalģiskas pagātnes noskaņas? P.L.: Visticamāk laika un lietu tēmas nozīme sakņojas apstāklī, ka esmu vienīgais bērns ģimenē un diezgan daudz laika esmu pavadījis viens pats mājās kopā ar visādu mantību pusdienlaika klusumā 80. gados, kad televīzija dienas vidū rādīja krītošas rudens lapas. Daļēji tā ir arī vēlme darīt lietas ačgārni – iemūžināt “bezjēdzīgus” priekšmetus, dzīves atgriezumus, krikumus, kas nevienam nezināmā punktā uz laika nogriežņa tomēr ir nospēlējuši savu mikroskopisko lomu, un piešķirt attēlam dokumenta svaru. S.M.: Racionālisms kā savdabīgi anatomijas grāmatu bilžu citāti atklājas arī tavos agrīnajos darbos, kuros pievērsies dažādu šķērsgriezumu un shematiskās bioloģijas tēmām. Kā tu nonāci pie šādiem motīviem? P.L.: Akadēmijas laikā, šķirstot dažādas anatomijas grāmatas, vilināja sirreālisma un misticisma piegarša. Jocīgā kombinācija starp skrupulozi izzīmētajiem dziedzeriem, pārzāģētajām galvām, mēles porām utt. un ierasto negribēšanu ticēt, ka tas ir tas pats konstruktors, no kā mēs visi esam būvēti. Turpat arī improvizācijas iespējas, kombinējot un “uzlabojot” attēlus. S.M.: Pie sava mākslinieciskā rokraksta un tehniskajiem paņēmieniem esi nonācis samērā agri – kas ir tas, kas liek palikt uzticīgam izstrādātajām darba metodēm? Vai pašam kādā brīdī nav kļuvis garlaicīgi nodarboties ar mākslu kā tādu? P.L.: Ja tā parēķina, darbu skaits attiecībā pret šajā procesā pavadītajiem gadiem nemaz nav tik liels. Un bildes esmu taisījis kampaņveidīgi, kas laikam arī ir iemesls, kāpēc man tas viss vēl nav paspējis apriebties. Vai nu tās būtu personālizstādes, vai citi pasākumi, bet parasti tie ir pāris mēneši intensīvas drukāšanas ar sekojošām pēcizstādes morālajām paģirām. Pie tam es ļoti reti esmu pa īstam apmierināts ar savu sniegumu, skatoties uz pāris mēnešu veciem darbiem, tāpēc tas motivē strādāt atkal, lai būtu jauni darbi, ko rādīt cilvēkiem veco, draņķīgo vietā. S.M.: Vai vari īsumā raksturot kritērijus, saskaņā ar kuriem tu vērtē savu (un vispār) mākslu? P.L.: Tie kritēriji ir mistika. Un tie reti kad atkārtojas. Viens (un, iespējams, galvenais) varētu būt tas, ka es par savām bildēm un to tapšanu zinu pārāk daudz. Bet, vērtējot mākslu vispār, es uzticos pirmajam iespaidam un “šie darbi mani uzrunā” funkcijai. Taču frekvences un valodu, kādā šie darbi uzrunā mūsu zemapziņu, mēs tik un tā reti kad spējam atšifrēt. Tās var būt krāsas, triepiens, telpas, pilsēta riņķī u. tml. S.M.: Izskatās, ka tu samērā labi orientējies grafiskā dizaina vizuālajā valodā. Vai esi ar to nodarbojies arī naudas pelnīšanas nolūkos? Ne mazums mākslinieku patērētājsabiedrībai, ko spiesti ikdienā apkalpot, “atspēlējas”, ironizējot par tās tēliem savos darbos. P.L.: Naudas darbi (pārsvarā animācija, bet bieži vien arī grafiskais dizains) vienmēr ir tikuši darīti paralēli mākslas lietām. Vai drīzāk otrādi. Mākslas radīšana man ir hobijs, un tas pat ir labi. Daudz ļaunāk būtu mākslas radīšanas procesā sajust rutīnas smaku... S.M.: Kurus māksliniekus tu uzskati par sev radniecīgiem radošās domāšanas ziņā? Latvijas mērogā pirmais, kas zināmu tematisko paralēļu dēļ nāk prātā, ir Andris Eglītis, taču noskaņas jūsu darbos un stāstījuma pakāpes ir ļoti atšķirīgas. Kuri mākslinieki atrodas tavā mākslas Olimpa virsotnē? P.L.: Kādā brīdī man likās, ka arī Ernests Kļaviņš un Ansis Butnors savās bildēs novērtē dzīves melanholisko pusi. Bet varbūt man tikai tā liekas, jo mēs nākam no vienas klases, vienas akadēmijas, vieniem deviņdesmitajiem. S.M.: Šķiet, ka izstādēs ārzemēs tu piedalies biežāk nekā Latvijā. Kurā kultūrvidē jūties iederīgāks? Vai sevis pozicionēšana svešā mākslas vidē ļāvusi gūt kādas būtiskas atziņas par Latvijas šībrīža grafikas procesu plusiem un mīnusiem? P.L.: Iespaids par ārzemēm rodas no puslīdz regulāras dalības dažnedažādās starptautiskajās triennālēs un biennālēs. Protams, ārzemēs rādīt darbus ir vieglāk tādēļ, ka ļaudis vērtē priekšnesumu no nulles, neko iepriekš nezinot par mākslinieku. Un par Latvijas plusiem un mīnusiem vienmēr ir tas pats vecais stāsts. Par cilvēkiem pie mums, kuri ir ierāvušies savā čaulā un ļoti piesardzīgi skatās uz mākslinieku radošajiem sānsoļiem, par ko sliktāks ir tikai visi-visus-pazīst fakts. Tas gandrīz izslēdz iespēju iegūt objektīvu vērtējumu par lietām. Ir tikai – labu vai neko. Kā bērēs. Bet māksliniekiem par to nevajadzētu briesmīgi uztraukties, jo lielākais kritiķis un slavētājs māksliniekam tik un tā ir viņš pats. Ja sākas pieskaņošanās publikas balsij un laišanās pa straumi, tad neko darīt – pats vainīgs. | |
| Atgriezties | |
