VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Revolūcijas minūtē Kaspars Groševs, mākslinieks | |
| Divi trijnieki griežas ap asi. Jo ilgāk tie griežas, jo mazāk līdzinās cipariem, lokoties un izšķīstot kustībā. Divi trijnieki ap asi aplokās trīsdesmit trīs reizes minūtē, un līdz ar tiem ļogās un ņirb vēl viena trešdaļa un trīs nelieli burti – RPM (Revolutions per minute). Burti, ar kuriem apzīmē apgriezienus minūtē, latviski domājošā prātā, tādā, kāds pieder arī man, var vispirms likt domāt par revolūcijām minūtē. Cik revolūcijas īsti ietilpst minūtē? Pareizāk sakot – cik revolūcijas minūtē saņem apstiprinošu domu vai darbību? Varbūt kaut kur uz rūtiņu lapas tiek uzvilktas trīs līnijas, kas vēlāk kļūs par starpvalstisku notikumu, bet citviet vēl vienas brokastis nostiprina personīgu apņemšanos reizi par visām reizēm atteikties no siera ar caurumiem. | |
 Grupas Bow Wow Wow ieraksts See Jungle! See Jungle! Go Join Your Gang, Yeah. City All Over! Go Ape Crazy Foto no publicitātes materiāliem | |
| Ilgspēlējošās vinila plates vēl joprojām griežas ar ātrumu 33 1/3 RPM, bet to ražotāji noteikti atceras laiku, kad guļamistabās, viesistabās un virtuvēs skaņu tehnikas krāvumu papildināja kasešu magnetofons. Cilvēki varēja mājas apstākļos ierakstīt mūziku no radio, nokopēt ierakstus un dalīties ar draugiem, paziņām un svešiniekiem. Cilvēki varēja ar zīmuļa palīdzību satīt lentē noķertu laiku. 1980. gadā Anabella Lvina (Annabella Lwin), saģērbta par popmūzikas pirātu, spalgā balsī atkārtoja britu pankmūzikas krusttēva Malkolma Maklarena uzrakstītos vārdus: C30, C60, C90, go! Burundiešu ritmos ieturētā dziesma cildināja tābrīža populārākos kasešu formātus un vienlaikus zināmā mērā iezīmēja arī panku revolūcijas pirmās sajūsmas noplakšanu, bet par to mazliet vēlāk. C90 nozīmēja, ka kasetē bija iespējams ierakstīt aptuveni divas ilgspēlējošās plates (2x45 minūtes), un pēkšņi laiks kļuva mazliet vieglāk satverams. Trīsdesmit gadus vēlāk datu nesēja ierobežojumus ir tik grūti iztēloties, ka pat Ginesa rekordu grāmata neuzskata par vajadzīgu uzturēt kategoriju “Pasaulē garākais albums”. Un Nam Džun Paiks, iespējams, būtu spiests atzīt, ka grāmatas vairs nav pati “progresīvākā tehnoloģija”.(1) Panku apvērsums Lielbritānijā notika TV tiešraidē ar ņirdzīgi izspļautu vārdu “sūds!”. Ar Malkolma Maklarena gādīgu padomu viņa draudzenes modes mākslinieces Vivienas Vestvudas bodīte ieguva jaunu nosaukumu – SEX un pārlaicīgu aksesuāru – grupu Sex Pistols. Panku revolūcija jau bija sākusies, kad 1976. gadā Bila Grandija (Bill Grundy) pēcpusdienas TV raidījuma tiešraidē Sex Pistols dalībnieku izteiktās rupjības nākamajā dienā atbalsojās Lielbritānijas avīžu vākos (“Rupjības un niknums!”) un tūlīt arī uztrauktu vecāku prātos, sarunās pie pusdienu galda un aprakstītos krēslos sabiedriskajā transportā. Vārdu “panks” tā glabātāji aizsargāja un ar lepnumu aprūpēja un dara to vēl joprojām. Niknos saukļos tie atrada piederību, ko izrotāt ar pīkstošām ģitārām un dumpja manifestāciju apģērbā. Krāsaini irokēzi kā svinīgi karogi šķēla pūli Londonas, Liverpūles un Mančestras ielās, drīz izplatoties no Parīzes līdz Maskavai un tālāk. Kad 20. gs. 70. gadu beigās uz ekrāniem parādījās Dereka Džārmena filma Jubilee, Viviena Vestvuda ļāva saviem pircējiem iegādāties publisku sašutuma vēstuli režisoram. “Es biju aizgājusi to noskatīties vienreiz un nodomāju, ka tā ir visgarlaicīgākā un tādēļ riebīgākā filma, kādu jebkad esmu redzējusi,” drebelīgā rokrakstā bija rakstīts vēstulē uz T krekla. Vestvudai šķita, ka darbā, kas tika reklamēts kā pirmā panku filma, šī ielu subkultūra izmantota kā dekorācija, radot greizus priekšstatus par pankiem. Kultūru, kas piesauca anarhiju un brīvību, šķiet, pēkšņi apdraudēja homoseksuāls režisors no “mākslas aprindām”, piedāvājot savu versiju par noteiktu laiku noteiktā vietā. Neilgi pirms nāves Džārmens rakstīja: “Pēcāk filma izrādījās pravietiska.” Daudzi no sākotnējiem anarhistiem drīz gozējās Top of the Pops televīzijas pārraidēs, bet Ādams Ants (Adam Ant), viens no Jubilee galvenajiem aktieriem, izklaidēja kareivjus ballē par godu Lielbritānijas (un Mārgaretas Tečeres) uzvarai Folklendu karā. | |
 Bībops un Rokstedijs animācijas seriālā “Bruņurupuči nindzjas” | |
| 1863. gadā Eduāra Manē glezna “Brokastis zaļumos” (Le Déjeuner sur l’herbe) izraisīja Parīzes publikas sašutumu. Tajā visai raupji uztrieptā mežā piesēduši divi cienījami ģērbti kungi, kā arī kaila dāma, vēršot savu rāmo skatienu uz skatītāju. Kungi, iegrimuši sarunā, šķiet, to gandrīz nemana tāpat kā sievieti naktskreklā, kas netālu mazgājas upē vai ezerā. Manē triepieni atbalsojās pēc desmit gadiem laikrakstā Le Charivari, Luijam Leruā (Louis Leroy) sarkastiski smīkņājot par bariņu, viņaprāt, neprasmīgu Parīzes gleznotāju. Un tā uz zoba pavilktie impresionisti tika ievilkti modernisma virpulī. Vairāk nekā simt gadus vēlāk “Brokastis zaļumos” šokēja sabiedrību vēlreiz. Šoreiz brokastīs piedalījās tobrīd 15 gadus vecais “cālītis” Anabella Lvina, pilsētas dendiju lomās iejūtoties biedriem no grupas Bow Wow Wow. Manē gleznas ne pārāk precīzā foto interpretācija bija paredzēta ierakstam See Jungle! See Jungle! Go Join Your Gang, Yeah. City All Over! Go Ape Crazy. Savukārt jaunās dziedātājas māte ierosināja izmeklēšanu pret Malkolmu Maklarenu par nepilngadīgo izmantošanu. Bow Wow Wow bija Malkolma Maklarena nākamais “projekts” pēc panku revolūcijas, savdabīgs mēģinājums mūzikas industriju iznīcināt no iekšpuses, šim mērķim izmantojot nepilngadīgo Anabellu, neķītrus dziesmu tekstus un veselu lērumu erotisku fotogrāfiju. Sex Pistols kūrēšana bija noslēgusies ar pamatīgām domstarpībām, grupas pajukšanu un – galu galā – bēdīgi slavenā basista Sida Višesa (Sid Vicious) nāvi. Bet Maklarena plāns izraisīt valsts mēroga pedofilijas skandālu, ar mūzikas giganta EMI finansiālu atbalstu izdodot bērnu pornogrāfijas izdevumu Chicken, kurā piedalītos arī Anabella Lvina, izgāzās. Pankroks bija kļuvis pārāk lēns. “Man šķita, ka panks bija tā pati draņķīgā Čaka Berija mūzika, tikai skaļāka un trīs reizes ātrāk nospēlēta. (..) Man šķita, tas viss bija pārāk orientēts uz modi,”(2) vēlāk vīpsnāja Lidija Lanča (Lydia Lunch), Ņujorkas no wave kustības “reklāmas seja”. Lančas gaudas, dobju trokšņu puzuri un spiedzoši saksofona vaidi, kas plosīja gaisu Ņujorkas mākslinieku ūķos, bija beidzot izšķīdinājuši rokmūziku, atstājot kroplīgu karkasu. Lai arī no wave apvērsums notika lielākoties uz vinila plates No New York vāciņa un tā dalībnieki spītīgi klusēja, iztiekot bez saukļiem un diženiem nākotnes plāniem, tas noducināja kā vasarīgs negaiss, daudziem liekot sarosīties. Kamēr Lidijas Lančas un viņas grupas Teenage Jesus and the Jerks koncertos pūlī grozījās Žans Mišels Baskjā, Amerikas rietumos, austrumos, dienvidos, ziemeļos un vidienē dobjā dunoņa atbalsojās niknos uzsaukumos un griezīgās ģitāras stīgu vibrācijās. Jauni un nikni, panku mantojuma glabātāji piedāvāja savu versiju par dumpi un anarhiju – hardcore panku, atsaucoties uz pornoindustrijas terminu “smagā pornogrāfija”. Pankroka hardcore versija bija nevaldāma kā pulsējoša vēna uz kakla, mūzikai triecoties caur apsūbējušiem skaļruņiem tik ātri, cik atļauj bundzinieka ekstremitātes. | |
 Tipisks hardcore tetovējums, kas apliecina tā īpašnieka pilnīgu atteikšanos no apreibinošām vielām Foto no publicitātes materiāliem | |
| Mutantu briesmoņi, nosaukti mūzikas žanru bībopa un rokstedija vārdos, 80. gadu vidū TV ekrānos biedēja bērnus. Apkrāvušies ķēdēm, tērpušies militārās drēbēs, košiem irokēziem rotāti, mutanti panki Ņujorkas pazemē cīnījās pret bruņurupučiem nindzjām. Cīnījās lielākoties nesekmīgi. Savukārt nindzjas uzmundrināja viens no astoņdesmito meinstrīma reperiem Vanilla Ice ar enerģisku Go ninja, go ninja, go!. Subkultūru cīņas bija ienākušas populārajā kultūrā, iegūstot daudzus no šodien zināmajiem stereotipiem. Agresīvie panki pilsētas graustos vārtījās atkritumos, hiphopa kultūra aiz sevis atstāja apķēpātas māju sienas, kamēr antisociālie goti nīka pagrabos, pinoties ar okultismu. “Smadzeņpods, skaistule, sportists, dumpinieks un vientuļniece. Vēl pirms diena bija galā, viņi pārkāpa noteikumus (..).”(3) Kamēr padomju bērnus baidīja vilks hipijs ar cigareti zobos, amerikāņu TV ekrānos zaigoja Ronalda Reigana smaids, bet piesmakušos pagrabos un ar alu izmazgātos bāros pankroks bija kļuvis daudz ātrāks un vardarbīgāks. Ļaužu ķermeņiem veļoties pāri skatuvei, grupu dalībnieki brīžiem pazuda pūlī, lai izkautos. Hardcore mūzika iemiesoja jauno cilvēku protestu pret pastāvošo lomu sadalījumu, kļūstot par skaņu celiņu noteiktas sabiedrības daļas noskaņojumam. Starp “birstošajām” kājām, rokām un matu cirtām Džello Biafra (Jello Biafra) ar telemācītāja trīsām balsī kliedza: I’m your hope dope pusher!(4) Atceros, reiz ap laiku, kad Rīgas sabiedriskajā transportā tikko bija parādījušies konduktori, kāda pavecāka autobusa “diriģente” šausminājās par manu draugu caurdurtajām ausīm, lūpām, uzacīm un deguniem. Uz to kāds ķiķinot atbildēja, ka mūsu dievs ir magnēts – jo vairāk metāla ķermenī, jo tuvāk visu varenajam. Proporcionāli salauzto žokļu daudzumam pieauga arī grupu un mazu, neatkarīgu mūzikas izdevniecību skaits. Informācija no pilsētas uz pilsētu ceļoja caur platēm, kasetēm un mājās salīmētiem izdevumiem, lēnām izveidojot noteiktu kopienu, kurā tā cirkulēja kā labi ieeļļotā sarunā. Ilgākā komunikācijā vārdi apauga ar nozīmēm, vērotājam no malas izklausoties pēc steigā izsviestiem teikumiem. Kāds ikdienišķs vārds vai tikai uzacu ģeometrija valodas pazinējam ļāva turpināt komunikāciju, kurā sava vieta bija drēbju gabaliem, grafiskām zīmēm un līnijām tetovējumos. Kā līdzīgās subkultūrās hardcore kopienas sazināšanās valoda pēc iespējas ilgāku laiku palika tikpat noslēgta kā jebkurš “iekšējais joks”, par ko smejas vien iesvaidītie. Līdzīgi kā 70. gadu pankiem neizbēgams bija sagurums – no stikla lauskām zem kājām, nepārtrauktiem kautiņiem, konfliktiem ar likumsargiem, abstraktā ienaidnieka un mūzikas vienmuļajiem ritmiem. Kopiena, kas joprojām aprūpēja vīziju par neatkarību no valsts sistēmas, mēģināja absorbēt asiņainas dūres un to īpašniekus, niknus indivīdus, kam biedra plecs kalpoja par agresijas katalizatoru. Hardcore subkultūra lēnām piedzīvoja pārmaiņas, daudziem tās sākotnējiem dalībniekiem pieaugot un nogurstot no klejošanas un iznīcināšanas. Nesekmīgi cīnoties pret draudošo kapitulāciju ar nedzēšamiem personīgiem solījumiem miesā, laiks nenovēršami mudināja uz jauniem apvērsumiem. Sēžot divvientulībā ar Rīgas vilcienu dunoņu, neko nav iespējams droši apgalvot, tomēr mūzikas ierakstos, kas 80. gadu vidū izdoti panku kopienā, iezogas šaubas un atklāsmes. Vēlāk mūzikas stāstu apkopotāji šim laikam piedēvēs vairāku žanru aizsākumu, bet arī viņi diez vai varēs kaut ko droši apgalvot. Jauni sākumi notika ik mirkli. Iespējams, kādā brīdī panku kopienai bija palicis visai maz kopīga ar tiem pļēguriem, kas desmit gadus iepriekš bija veidojuši matus ar alu un dedzinājuši savas valsts karogu. Pēc nolieguma ekstāzes seko tas posms, kurā saukļi jāīsteno ikdienā, un, iespējams, lietu darīšana bija atstājusi rūgtu pēcgaršu. Un vienā brīdī panki bija tieši tik bēdīgi, lai pateiktu tev visu. Vārds emo, ko tajā nosauktie dziļi nicināja jau no pirmās dienas, kādam paspruka tikpat neapdomīgi kā reiz Luijam Leruā. Divdesmit gadus vēlāk emo jau bija globāla kustība ar savu valodu un noteikumiem. Kā klusa atbilde huligānu pieaugošajai dominantei koncertos un mūzikas paredzamajiem algoritmiem emo (jeb īmo no vārda emotional) pankroks grima ilgās un vīzijās. Kaut kur joprojām pastāvošā vara draudīgi smīnēja, un emo it kā teica: “Man ir grūti vienam cīnīties pret to visu.” Pēc 1991. gada, kad Rietumu pasauli satricināja grupas Nirvana ieraksts Nevermind, mūzikas industrijas darboņi, šķiet, pēkšņi saprata, ka arī histērisku kliegšanu un naidu pret sevi un apkārtējiem var tirgot. Gadu vēlāk uz ekrāniem parādījās filma Wayne’s World, kurā galvenie varoņi ir metālisti neveiksminieki, kas negaidīti iekļūst mantrausīgas mediju korporācijas tīklos. Lai arī šis flirts izrādās neveiksmīgs un tās varoņi iemācās vārda “pārdošanās” nozīmi, filmas noslēgums ir laimīgs – skrandainie dumpinieki nokļūst “labās” korporācijas apgādībā un dzīvo mūžam laimīgi. Veins, kura pasauli filma attēlo, galu galā “iegūst” savu filipīniešu izcelsmes sapņu meiteni, kuras izskats un muzikālā karjera filmā savādā kārtā atgādina Anabellas Lvinas gadījumu. Varētu šķist, ka ar ieroci, ko Dilans Karlsons aizdeva Kobeinam, visam vajadzētu beigties, tomēr tā vis nebija. Kad mūzikas pirātisma apkarotājus jau satrauca datortehnoloģiju attīstība, kas laiku ļāva satvert vēl daudz ciešāk nekā kasetēs, alternatīvais roks bija uzsprādzis. Grandžs vairs nebija kaut kas, ko jaunieši spēlēja kaut kur Sietlā, – arī nomaļās Limbažu mājelēs sagrabējušas ģitāras tika uzskaņotas, lai atkārtotu maģiskos Come as you are akordus. Skumju neveiksminieku žēlabas tika dedzinātas kompaktdiskos tūkstošiem eksemplāros. Izrādījās, ka grūti bija visiem – gan huligāniem un viņu glītajām meitenēm, gan nūģiem un vienpatņiem. Pankroks bija kļuvis par skaņu celiņu vidusskolas ballītei, kurā visi iepriekš nosauktie satiekas, lai smēķētu marihuānu skolas futbola laukumā, mēģinot aizmirst par desmitgadi, kurā tie, pašiem negribot, iesviesti. 1895. gadā zviedru rakstnieks un gleznotājs Augusts Strindbergs atteica Gogēnam sacerēt priekšvārdu izstādes katalogam, vēstulē cita starpā rakstot: “Es nespēju saprast Tavu mākslu, un es nespēju to iemīļot. Man nav ne mazākās sajēgas par Tavu mākslu, kas šobrīd ir tikai un vienīgi Taiti salai veltīta. Bet es zinu, ka šī atzīšanās nedz pārsteigs, nedz sāpinās Tevi, jo, šķiet, tu allaž citu naidā gūsti jaunu spēku. (..) Un, iespējams, tas ir pavisam labi, jo brīdī, kad kļūsti atzīts un apbrīnots un tev ir atbalstītāji, tie tieksies tevi kaut kā marķēt, ielikt savā vietā un nosaukt tavu mākslu vārdā, ko pēc gadiem pieciem jaunākā paaudzē lietos, lai apzīmētu savu laiku nodzīvojušu mākslu, un darīs visu, lai to padarītu vēl novecojušāku.”(5) (1) 1978. gadā norisinājās seši simpoziji par laika un telpas konceptiem mūzikā un vizuālajā mākslā, kuros piedalījās arī Nam Džun Paiks, Džons Keidžs un Merss Kaningems. Pirmā simpozija videoierakstā korejiešu mākslinieks cita starpā saka: “Videolentei ir secīga piekļuve, savukārt grāmatām ir brīva piekļuve. Tāpēc grāmatas joprojām ir visprogresīvākā tehnoloģija (..).” www.ubu.com/film/cunningham_time.html (2) Perfect Sound Forever. Lydia Lunch. Interview by Jason Gross (October 1997). www.furious.com/perfect/lydialunch.html (3) Ievadvārdi no 1985. gada kulta filmas The Breakfast Club reklāmas rullīša. (4) “Es esmu jūsu cerību narkotiku dīleris!” (Angļu val.) (5) Cit. no: Browning Chipp, Herschel. Theories of Modern Art: A Source Book by Artists and Critics. Berkeley; London: University of California Press, 1968, p. 83. | |
| Atgriezties | |
