VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Agnese Bule – "Latviešu un citi sapņi" [16.12.2014. 08:45] Aigars Ravda, LMA mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa students Jūrmalas pilsētas muzejā Majoros 29.novembrī pl. 14:00 tika atklāta mākslinieces Agneses Bules personālizstāde "Latviešu un citi sapņi". Tuvojas Ziemassvētki kristiešiem un Ziemas saulgrieži pagāniem – tas ir laiks, kad garajos, tumšajos vakaros un sala spelgonī katrs var gremdēties savas dzīves apcerē, kavēties atmiņās, ieskatīties nākotnē. Laiks pirms Jaunā gada vienmēr ir bijis mistiskas apvīts, jo cilvēks ir būtne, kura dzīvo divās dimensijās – realitātē un savā sapņu pasaulē. | ||||||||||
 1.att. Agnese Bule. Vārdnīca latviešu sapnim. 2014 | ||||||||||
| Agnese Bule ir radījusi savu latvieša tēlu, kurš autonomi dzīvo jau 15 gadus un tiek skatīts, veidots, zīmēts - sociālā, politiskā, mītiskā un satīriskā kontekstā. „Latviešu sapņa ideja dzima, paskatoties uz sevi un savu veikumu no malas. Vairāki mani darbi savirknējās saistītā konceptā, paši izveidoja šo ideju, un man tikai vajadzēja uz to no malas noskatīties.”(1) Māksliniece pielieto visdažādākās tehnikas – datorgrafiku (1.att.), akvareli – autortehniku (2.att.), lietišķo mākslu (3.att.), stiklu (4.att.), akmeni (5.att.) un pat kulināriju (6.att.), u.c. Latvieša sapņa tēls bija atnācis uz izstādes atklāšanas cienasta galda pat piparkūku un vārītu pupiņu veidotas kompozīcijas veidā. Tas visnotaļ liecina par Agneses Bules radošu izdomu un personības daudzpusību. Darbu sēriju „Latviešu sapnis” vieno idejiska koncepcija ar izveidotu ikonogrāfiska latvieša tēlu, kura aizsākumi, iespējams, meklējami tālajā 1995.gadā, kad vēl būdama studente, mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā, Agnese Bule radīja darbu sēriju ar nosaukumu „Ikonogrāfiskais latviešu sapnis”. Radītā sapņu tēla pieņemtā forma un ideja nodrošina atrast arvien jaunus un jaunus radošus tā veidolus un pielietojumu. | ||||||||||
| ||||||||||
| „Strādājot ar „Latviešu sapni”, es šādus periodus radu pati. Proti, ir Latviešu sapņa „Ziemas periods”, „Vasaras periods”. Ir „Neatkarības periods”, „Sirsnīgais periods”, „Jūrmalas periods” utt.“(2) Jāpievērš uzmanība faktam, ka ejot pa izstādes zāli, skatītāju nepārņem garlaicība. Telpa ir piepildīta, mainīga, sabalansēta, uzrunājoša. Darbi ir kārtoti tematiskās grupās, papildināti ar atbilstošu videomateriālu, dažādiem senlatviešu sadzīves priekšmetiem, augiem, uzrunājošām kompozīcijām. Interesanti ir rasti darbu eksponēšanas risinājumi. Kopainā lieliski iederas darbi veidoti autortehnikā uz pergamentam līdzīga papīra, kas piesprausti ar „veļas knaģiem” pie zaru nūjiņām un auklām piestiprinātām pie izstāžu zāles sienām, kā arī iedomātā, brīvā, levitējošā stāvoklī telpas vidū. Māksliniece radītajā izstādes ekspozīcijā lieliski nodala darbus, kuri ir tapuši dažādos daiļrades periodos, ar atšķirīgu tematiku, bet tai pašā laikā tos konceptuāli vieno. Skatītājs, ieejot izstādē, kļūst par tās sastāvdaļu un "sapņa" dalībnieku. „Ja „Latviešu sapnis" sāktu kvēlot, tad piepildītos mans kvēlākais sapnis.... Bet jāsaka gan, ka tas nav nemaz tik ugunsdroši. Citus kvēlākos sapņus pagaidām vēl neatklāšu... ”(3) | ||||||||||
| (1) http://www.studija.lv/?parent=7112 (2) Turpat (3) Turpat | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
