VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Saruna ar Ilzi Vītolu [03.09.2014. 09:25] Linda Kuķalka, LMA mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa studente Intervija ar Ilzi Vītolu – mākslas izglītības centra "Trīs krāsas" dibinātāju, valdes priekšsēdētāju un LMA lektori. | ||||||||||
| Linda Kuķalka: Jūs esat biedrības "Trīs krāsas" dibinātāja, kas nodarbojas ar dažādu mākslas darbnīcu, izglītības projektu īstenošanu, kā arī mācību līdzekļu veidošanu. Lai šādu biedrību spētu izveidot noteikti bija jābūt kādai ar mākslu saistītai pieredzei… pastāstiet par to! Ilze Vītola: Jā, protams! Pirmā izglītība man ir mākslas pedagoģija Latvijas Universitātē (turpmāk tekstā – LU) . Pēc tam es aizbraucu uz Prāgu un studēju kursu ar nosaukumu – Modernisma māksla, arhitektūra un tā filozofija. Atbraucot atpakaļ, sāku strādāt LU par pasniedzēju. Bija tādi kā divi lauki, kuros es orientējos – viens no tiem bija mākslas pedagoģija, kuru pasniedzot vienmēr esmu mēģinājusi to balstīt mākslā, kā arī noteikti pastāvēšu par to, ka mākslas pedagoģija atšķiras no visām citām pedagoģijām. Tās saturs baltās mākslā, kas automātiski nozīmē, ka pašam pedagogam ir ļoti labi jāspēj orientēties mākslā un jāpārzina cilvēku vajadzības. Otrs “lauks” bija modernisma mākslas vēstures pasniegšana LU. Rietumeiropas māksla no 19.gs vidus līdz 20.gs vidum bija mans darbības “lauciņš”. Linda: Vai, mācot modernismu, nesastapāties ar studentu neizpratni par to? Ļoti bieži dzirdēts, ka aplūkojot, piemēram, kādu fovisma stilā gleznotu darbu, nesagatavotam skatītājam ir grūti to uztvert kā vērtību. Ilze: Uzskatu, ka ar to neizpratni nav tik traki, jo katrs tomēr to cilvēku loku ap sevi veidojam līdzīgu, tāpēc tā īsti ar izteikti negatīvu attieksmi neesmu sakārusies. Es drīzāk ar šādu attieksmi satopos šeit – "Trīs krāsas", kad man bērnu vecākiem ir jāskaidro, ka nodarbībās modernisma ņemšana par paraugu ir nopietna un atzīstama prakse. Bērni labi uztver modernismu, iespējams, jo zināms, ka modernisms savos pamatos ir ietekmējies tieši no bērnu zīmējumiem. Linda: Pašiem bērniem šī mākslas laikmeta darbi šķiet pieņemamāki? Ilze: Jā, noteikti, bet protams ir arī izņēmumi manā pedagoģes pieredzē. Esmu novērojusi, ka vecāku klātbūtnē bērni pieņem vecāku kritisko viedokli, piemēram, pret perspektīvas neievērošanu. Reizēm ir skumji vērot vecāku reakciju, ieraugot, manuprāt, bērna radītu fantastisku darbu, kurā redzams, ka viņš ir ietekmējies no kādas Rodēna skices. Ir skaidrs, ka liela daļa vecāku darbu būtu vērtējuši daudz augstāk, ja zīmējums būtu balstīts uz klasiskās mākslas piemēriem. Linda: Noteikti ir gadījumi, kad cilvēks atnāk pie Jums uz "Trīs krāsām" ar jau minēto kritisko attieksmi pret jebko, kas nav uz klasiskām tradīcijām balstīts, bet aiziet jau ar atvērtāku un jauno mākslu pieņemamāku skatu. Ilze: Nu redzi, te ir tā problēma, ka maz ir tādu, kas regulāri apmeklē centra nodarbības, vairāk ir impulsīvie apmeklētāji. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc reālu izaugsmi te diezgan maz var redzēt. Tiesa gan, ir gadījumi, kad pieaugušie atnāk ar vēlmi iemācīties reālistiski attēlot pasauli, bet procesā, zaudējot spēku un koncentrēšanos izvēlās, viņuprāt, “vieglāko ceļu” un seko konkrēts citāts: ”Ai, es šito pabeigšu tādā Matisa stilā”. Laikam, jau no šādiem piemēriem tomēr var kaut ko secināt par skatīšanos uz modernismu kā kaut ko ne tik augstu meistarībā, salīdzinot, piemēram, ar baroku. Linda: Strādājot par pasniedzēju, noteikti esat nonākusi pie secinājumiem, cik svarīgi ir klasiskā mākslas vēstures pamatu zināšana cilvēkam, kas vēlas apgūt un spēt novērtēt mākslu? Ilze: Kad es mācīju mākslas vēstuli LU, man vienu gadu bija kaut kāda jocīga specialitāte, kura bija paredzēta tiem, kas mācījās par nākamajiem mākslas un mākslas vēstures skolotājiem. Viņi protams bija motivēti un zināja, uz ko viņi iet, bet vienu gadu man bija īss kurss studentiem, kuri mācījās ar mākslu nesaistītā specialitātē un mans uzdevums bija viņiem pasniegt priekšmetu ar ļoti ambiciozu nosaukumu – Māksla. Tas man deva iespēju izmēģināt dzīvē hipotēzi, ka mākslas vēstures hronoloģiskums mācoties nav būtisks, svarīgi ir, lai students ierauga un saprot mākslas vērtību, lai acis iemirdzas, kad viņš aplūko īstenu mākslu, neatkarīgi no tā, kurā laika posmā tā tapusi. Īpaši cilvēkam bez priekšzināšanām mākslā ir grūti vienlaicīgi gan likt darbus “ķēdē”, kas tiek aplūkoti, gan to unikalitāti ieraudzīt… Linda: Bet vai nav tā, ka mākslas darba vērtība tiek noteikta tieši caur salīdzināšanas procesu, kā arī zinot, ka tieši šis darbs ir pirmais, kas tādā tehnikā / manierē u.t.t. radīts, tieši tāpēc to padarot par vērtību? Ilze: Piekrītu, vērtība tiek noteikta caur salīdzināšanu, bet tas nenozīmē, ka māksla ir jārāda tieši hronoloģiskā secībā. Man šķiet, ka cilvēkam, kas agrāk nav saskāries ar mākslu nav racionāli sākt mācīt par to ar alu zīmējumiem, vai Ēģiptes piramīdām… Es darīju tā, ka metus tādus kā tiltus, piemēram, salīdzinot tos pašus alu zīmējumus ar Miro (Joan Miró) gleznām, kas vizuāli ir salīdzināmas kvalitātes. Jāpiemin, ka tika iesaistīta arī laikmetīgā māksla. Un es novēroju, ka beidzot kursu, studenti bija kļuvusi tolerantāki pret dažādiem mākslas stiliem, neatkarīgi no to laikmeta, kā arī pieņēma mūsdienu mākslu, redzot, kā tā reflektē uz senākiem mākslas stiliem, ka tā nav nekas stipri jauns un nesaprotams. Linda: Tātad studentiem parādot arī mūsdienu – laikmetīgās mākslas paraugus uzreiz, nevis gaidot, kad tie sagaidīs savu kārtu hronoloģiskajā secībā ir iespējams objektīvāk arī skatīties uz senatnes mākslu? Ilze: Jā, salīdzināšana ar to, kas notiek mākslā pašlaik, ļauj izvairīties no senatnes mākslas glorificēšanas, kas reizēm ir vērojama, jo bieži pastāv viedoklis, ka viss, kas ir sens ir ar augstu māksliniecisko vērtību un neaizskarams. Un tieši tas pats arī otrādi – bez pagātnes piemēru apskatīšanas nav iespējams novērtēt mūsdienu mākslu. Tāpēc tas, ka skolās netiek pasniegta mākslas vēsture es uzskatu par lielu muļķību. Linda: Pasniedzot mākslas nodarbības bērniem Jūs akcentējat nepieciešamību apgūt klasiskā zīmējuma tehniku? Ilze: Protams, visi nāk ar vēlmi iemācīties precīzi uzzīmēt cilvēku, bet atdarinot uz papīra koka modelīti vai Dāvida ausi tai mākslas izpratnei bērns tuvāk nepienāks. Vēl ir jāskatās katra bērna atsevišķās vēlmes - vienam der akcentēt reālistisko mākslā, bet citam derēs par piemēru dot ko citu, piemēram – Rodēna (Auguste Rodin) cilvēka skices. Tāpēc uzskatu, ka mākslas skolotājam ir jāpārzina mākslas materiāls, lai spētu atrast īsto piemēru, pieeju, kas bērnā modinās interesi apgūt to. Tikai pēc tam, kad interesi ir iegūta, ap kādiem 12, 13 gadiem bērns var sākt šo interesi “apaudzēt” ar klasiskas tehnikas pamatiem, kas ļaus vēlāk izpausties sev vēlamā virzienā. Linda: Redzot kā attīstās bērnos talants mākslā un atzīstot, ka klasiskie tehniskie pamati ir nepieciešami, ko sakāt par laikmetīgajiem māksliniekiem, no kuriem daudzi pastāv pie viedokļa, ka šāda mācīšanās tehnika tikai ierobežo mākslinieka brīvo fantāziju, jo ieliek to tādā kā “noteikumu rāmī”? Ilze: Redzi, tā jau ir tā zīmēt, attēlot prasme, kas var būt noderīga, pat ja tu viņu nelieto. Neapzināti tas tev palīdz, jo tu vari nerakstīt, bet ir taču baigi ērti, ja tu tomēr proti rakstīt, vai ne? | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
