VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Zinātnes rotaļu lauki [29.07.2014. 05:46] Luīze Lismane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Līdz 3. augustam izstāžu zālē "Arsenāls” ir iespējams apskatīt izstādi "Lauki”, kas atklāja jauno mediju kultūras festivālu "Māksla+Komunikācija”. "Apskatīt izstādi” pat nešķiet atbilstošākais darbības raksturojums, jo daudz vairāk par vizuālo tvērumu tā aicina domāt, pētīt, risināt. Sākotnēji šis arī ir mulsinošākais – māksla vai zinātne? Kaut kas pa vidu vai katrs savā robežpunktā? | ||||||||||
| Izstādes priekšvārdā minēts, ka, "gatavojoties šai izstādei tika veikts plašs pētījums, kas gan aplūkoja mākslu tās šaurākajā nozīmē, gan pievērsās inovatīvajām, radošajām praksēm, kurās apvienojas jauna domāšana, zinātnes atziņas, tehnoloģijas un sociālās struktūras. Gadu pirms izstādes tika izsludināts atklātais konkurss, kuram pieteicās vairāk nekā 200 mākslinieku(1)". Tādējādi izstādē tiešām tiek aptverti plaši sociāla rakstura problēmu lauki – vides industrializācija, globālās pasaules izjūtas, kas cieši savijas ar digitālajām komunikācijas iespējām un vides problēmām, līdz visam pa vidu nostājas apjucis 21. gadsimta cilvēks. Mākslinieki piedāvā dažādākos risinājumus no sava skatu punkta – nopietnus un nenopietnus, vizuāli interesantus (piemēram, Gints Gabrāns Foood) vai šķietami paviršus (Annemija Māss / Okno "Barības lauki” un Radix / Deivida Stranga, Deboras Robinsones, Saimona Randla un Bronakas Ferranas "Klīstošais gliemezis”). Tādējādi grūti izšķirties, vai pietiek tikai ar pievilcīgu vai interesantu kaut mazsvarīgas problēmas atrisinājumu, vai nozīmīgāk ir tieši zinātniskais aspekts? Izstādes apmeklētājam noteikti ir interesanti vērot mākslu, kas ir intelektuāla, rotaļīga, kas nav ierāmēta, bet vienlaikus eksistējoša mūsu pašu laikā un ikdienā, kad arvien nozīmīgāka loma ir, piemēram, ekoloģijai un dažādām mītiskām teorijām. Taču rodas sajūta, ka mākslinieks šai visā ir apmulsis pirmais, vēl aizvien spītīgi spēlējot sev piešķirto lomu. Tomēr ir pāris darbi, kas spēj noturēt balansu starp mākslu un zinātni – Superflex radītais video materiāls "Darba dzīve”, spēj notvert gan problēmu – arvien pieaugošo darbaholisma un stresa līmeni cilvēkā, gan radīt asprātīgu risinājumu – hipnozes seansu kā bezdarba terapiju. Tāpat Ēriha Bergera radītais "Polpsprung – katastrofas testa režīms” absolūti atbruņo ar savu testa režīma 3. punktu – atsauksmju grāmatu, kur katrs izstādes apmeklētājs aicināts ierakstīt savas bailes par iespējamo Pasaules galu. Sākotnēji lasu pavirši, tad arvien rūpīgāk, līdz pati zinātne ir kļuvusi tik cilvēciska, ka vairs nav nepieciešami racionāli un ticami fakti, jo netiešā veidā tiek piepildīts, manuprāt, galvenais mākslas uzdevums – emocionāla, saskarsme ar pašu vērotāju. Izstāde noteikti nav piemērojama ierastajiem vizuālās mākslas rāmjiem un aizspriedumiem, tāpat tā arī nesniedz zinātniskos pētījumu traktātus un enciklopēdiskus faktus. Tā paver pavisam jaunu ceļu mūsdienu sabiedrības mezgliem, aicinot tos atsiet rotaļīgā veidā. Ja ne atsiet, tad vismaz paspēlēties un attiekties pret visu mazāk nopietni. (1) www.lnmm.lv | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
