VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Mākslas vēsturnieces Kristīnas Kjaeres lasījums Zane Onckule, "kim?" Laikmetīgās mākslas centrs "kim?" Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar nodibinājumu "Rīga 2014" un Mākslas muzeju "Rīgas Birža" programmas "Gaidot... (Kādas idejas arheoloģija)" ietvaros 12. jūnijā, plkst. 18.00 "Rīgas Biržā" (Doma laukumā 6) organizē mākslas vēsturnieces Kristīnas Kjaeres lasījumu "Sociālistiskā reālisma jaunā sieviete: mākslinieces sievietes un sieviešu tēli. Godinot Veru Muhinu". Pasākumu ievadīs mākslas vēsturnieces Alises Tīfentāles komentārs. | ||||||||||
| Savā lekcijā Kristīna Kjaera aplūkos vispārējas metodoloģiskās problēmas laikmetīgās mākslas vēsturiskajā pētniecībā, konkrēti – sociālistiskā reālisma izpētē. Šīs problēmas tiks ilustrētas caur 20. gadsimta 30. gados zināmu mākslinieču – Jekaterinas Zernovas, Olgas Janovskas, Marijas Bri-Beinas un Valentīnas Kulaginas, kā arī vakara galvenās varones – Rīgā dzimušās padomju tēlnieces Veras Muhinas – prizmu. Kristīna Kjaere savas runas ietvaros atklās, kā mākslinieču sieviešu radītie sieviešu tēli iederas metodoloģiskajās kategorijās, ko viņa izstrādājusi, pētot sociālistisko reālismu. Starp šīm kategorijām ir arī “lateralitāte” – egalitārs, kolektīvs projekts, kas bija sākotnējās sociālistiskā reālisma definīcijas pamatā, kā arī “liriskuma” modelis, kas diskursā sāka figurēt ap 1933. gadu un fragmentāri turpināja pastāvēt līdz pat 30. gadu beigām. Liriskums tika definēts kā jūtu un emociju izpausme – tātad ar kategorijām, kas tradicionāli piedēvētas sieviešu dzimumam, un arī pašu liriskuma konceptu kritiķi bieži formulēja saistībā ar sieviešu tēliem. Pastāv atsevišķi pētījumi (īpaši – mākslas vēsturnieces Sjūzenas Reidas darbos) par strukturālajām grūtībām, ar kurām saskārās padomju mākslinieces 20. gadsimta 30. gados. Daudz retāk līdz šim analizēta sociālistiskā reālisma sieviešu tēlu funkcija (tas attiecas gan uz vīriešu, gan uz sieviešu radītajiem tēliem). Lielākoties sieviešu tēli interpretēti divējādi: vieni kritiķi uzskata, ka notikusi atgriešanās pie buržuāziskās sievišķības, mākslā atspoguļojot 30. gadu vidū notikušo Lielo atkāpšanos, otri – ka cītīgi atražots mītiskās “jaunās sievietes” tēls, ko personificē traktoristes, atlētes, Muhinas kolhozniece u.c. | ||||||||||
 Fragments no Marijas Bri-Beinas plakāta | ||||||||||
| Sieviešu tēlu funkcija būtu jāvērtē ne tik bināri, turklāt jāņem vērā, ka 20. gadsimta 30. gados tā mainījās teju ik pa gadam. Līdz šim trūcis arī informētāka skatījuma uz kategorijas hudožņica (“māksliniece”) funkciju sociālistiskā reālisma sistēmā. Lai aizpildītu šos “baltos plankumus”, Kristīna Kjaere aplūkos valodu, kādā kritiķi apsprieda sieviešu kārtas mākslinieču veikumu, un analizēs, kā šie spriedumi atšķīrās no mākslinieku vīriešu darba vērtējuma. Aplūkota tiks arī sieviešu mākslinieču darbība, par ko saglabājušās liecības Maskavas Mākslinieku savienības (MOCCX) arhīvā. Padomju tēlnieces Veras Muhinas (1889–1953) veikums nebūs lekcijas centrālais temats, taču tas noteikti tiks pieminēts. Atbilstoši pasākuma tēmas pieteikumam un nosaukumā ietvertajām frāzēm – “sievietes kā tēlu veidotājas un sieviešu tēli” – Vera Muhina un viņas karjera tiks apskatīta no dzimtes studiju perspektīvas. Kā māksliniece sieviete navigēja padomju mākslas institucionālajās struktūrās un radīja “padomju sievietes” tēlu? Turklāt – vai tas tiešām bija “padomju sievietes tēls”? Pasākuma ievadrunā mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle aptvers šos un citus ar Muhinas dzīves biogrāfiskajām detaļām saistītus faktus, tostarp bērnību Rīgā un studijas Parīzē. Uzstāšanās noslēgumā Alise Tīfentāle pievērsīsies mākslinieces daiļrades izpētei mūsdienu mākslas problēmu kontekstā. | ||||||||||
 Kristīna Kjaere | ||||||||||
| Pasākums norisināsies latviešu, krievu un angļu valodā. Par Veru Muhinu Krievu tēlniece Vera Muhina (1889–1953) bija viena no ietekmīgākajām padomju māksliniecēm. Dzimusi bagātā tirgotāju ģimenē Rīgā, kas tolaik bija viena no cariskās Krievijas rietumu pilsētām. Studējusi Parīzē un profesionālu atzinību ieguvusi 20. gadsimta 20. gados Maskavā. Starptautisku atzinību izpelnījusies par vienu no saviem slavenākajiem darbiem – monumentālo nerūsošā tērauda skulptūru, kas leģendārajā 1937. gada Parīzes Starptautiskajā izstādē slējās virs padomju paviljona iepretim Vācijas paviljonam. Tēlnieces monumentālā skulptūra “Strādnieks un kolhozniece” (1937) lielā mērā bija un joprojām ir populāra Padomju Savienības ikona, tomēr vienlaikus viņas karjera ir mīkla. Mūsdienu pētniekam Muhinas karjera un radošais veikums ir izaicinājums – ir jāspēj orientēties konfliktējošos pasaules redzējumos, mākslinieciskās idejās un politiskajos uzskatos. Sieviete starp vīriešiem, buržuāzijas pārstāve starp proletāriešiem, reāliste starp konstruktīvistiem, moderniste starp sociālistiskajiem reālistiem – viņa pabijusi visās šajās pretrunīgajās lomās un ne tajās vien. Biogrāfijas Kristīna Kjaere ieguvusi bakalaura grādu Hārvarda Universitātē un doktora grādu Kalifornijas Universitātē (Bērkli). Viņa ir Ziemeļrietumu Universitātes Mākslas vēstures nodaļas asociētā profesore un lasa lekcijas par 20. gadsimta mākslu. 2005. gadā tika izdota viņas grāmata Imagine No Possessions: The Socialist Objects of Russian Constructivism (MIT Press), kurai Amerikas Slāvu studiju veicināšanas asociācija (American Association for the Advancement of Slavic Studies) piešķīra atzinību Veina S. Vuciniha grāmatu konkursā. 2005. gadā iznāca arī eseju krājums Everyday Life in Early Soviet Russia: Taking the Revolution Inside (Indiana University Press), kuru Kjaere rediģēja kopā ar Ēriku Neimenu (Eric Naiman). Publicējusi daudzus rakstus un izstāžu katalogu esejas, kas saistītas ar viņas topošo grāmatu par padomju sociālistisko reālismu – piem., Lyrical Socialist Realism izdevumā October (2014) un Collective Body: The Art of Aleksandr Deineka izdevumā Artforum (2012). 2009. gadā darbojās kā konsultējošā kuratore izstādē Rodchenko and Popova: Defining Constructivism Teita Modernās mākslas muzejā Londonā un 2011. gadā – kā konsultante izstādē Aleksandr Deineka: An Avant-Garde for the Proletariat, kas notika Madridē, humanitāro zinātņu centrā Fundación Juan March. Kjaere saņēmusi postdoktorālās pētniecības stipendijas no dažādām institūcijām, tostarp no Amerikas Filozofijas biedrības (American Philosophical Society), Sociālo zinātņu izpētes padomes (Social Science Research Council), Starptautiskās Izpētes un apmaiņas padomes (IREX – the International Research and Exchanges Board) un Dž. Pola Getija fonda (J. Paul Getty Trust). 2011.–2012. gadā darbojusies Augstāko studiju institūta Vēsturisko studiju skolā (Institute for Advanced Study, School of Historical Studies) Prinstonā. Kopš 2010. gada – interneta mākslas žurnāla caa.reviews kā 20. gadsimta mākslas recenziju redaktore. | ||||||||||
 Alise Tīfentāle | ||||||||||
| Alise Tīfentāle ir mākslas vēsturniece, redaktore, rakstniece un kuratore. Viņas akadēmisko interešu lokā ir fotogrāfijas vēsture, jauno mediju estētika un māksla Padomju Savienībā. Vienā no jaunākajiem pētniecības projektiem Selfiecity Tīfentāle sadarbojas ar jauno mediju pētnieku Ļevu Manoviču (Lev Manovich), pētot globālo selfiju fenomenu un citus mūsdienu fotogrāfiju aspektus. Projekts pabeigts 2014. gada februārī un pieejams interneta vietnē www.selfiecity.net. 2013. gadā Tīfentāle kopā ar Enu Bārlovu (Anne Barlow) un Kortniju Finu (Courtenay Finn) no Art in General bija viena no 55. Starptautiskās Venēcijas biennāles Latvijas paviljona kuratorēm. Alises Tīfentāles jaunākā grāmata “Fotogrāfija kā māksla Latvijā. 1960–1969” (Neputns, 2011) veltīta fotogrāfijas unikālajam statusam kā neatzītai mākslas formai plašākā padomju mākslas kontekstā. Viņas raksti publicēti izdevumos ARTMargins, Russian Art & Culture un "Studija". Fotogrāfijas vēstures un kritikas žurnāla "Foto Kvartāls" dibinātāja un galvenā redaktore (2006–2010). Mājaslapa: https://gc-cuny.academia.edu/AliseTifentale Projekta norises laiks sakrīt ar Veras Muhinas 125. jubileju, kuras ietvaros š. g. 13. jūnijā, plkst. 19.00–21.00 tiks atklāta Saņas Kantarovska (Sanya Kantarovsky) un Ellas Krugļanskas (Ella Kruglyanskaya) izstāde “Mazā Vera” (Little Vera). Savukārt 14. jūnijā, plkst. 15.00 norisināsies saruna ar māksliniekiem, kurā piedalīsies mākslas vēsturniece Kristīna Kjaere, mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle, mākslinieki Saņa Kantarovskis un Ella Krugļanska u.c. "kim?" Laikmetīgās mākslas centra projekta “Gaidot.. (Kādas idejas arheoloģija)” ietvaros Eiropas kultūras galvaspilsētas gada laikā no dažādām pasaules valstīm Rīgā ierodas vismaz seši dažādu disciplīnu profesionāļi-domātāji – kuratori, filozofi, rakstnieki, mākslinieki un mūziķi, lai pētītu, iedvesmotos un mijiedarbotos ar vietējo kultūrvidi. Šo domātāju viesošanās Rīgā ir savstarpēji atšķirīgas – ir gan ar mākslinieku studiju vizītēm saistīti radoši braucieni, gan specifisku teorētisko nostādņu prezentācijas, gan arī performanču un izstāžu projekti. Atbalstītāji: "Rīga 2014", Pētera Avena fonds "Paaudze", Mākslas muzejs "Rīgas Birža", LR Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Latvijas Mākslas akadēmija, VKN u.c. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
