VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 "…nekā labāka par mākslas vēsturi es nedomāju, ka spētu atrast" [07.06.2014. 10:59] Anda Bērziņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Saruna ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu | ||||||||||
| Laimu Slavu Latvijā pazīst kā vienu no redzamākajām mākslas zinātniecēm un arī kā izdevniecības "Neputns" vadītāju un daudzu burvīgu mākslas izdevumu autori. Tam visam pamatā ir Laimas Slavas profesija – mākslas zinātniece. Anda Bērziņa: Tādēļ mans pirmais jautājums ir – kas jūs pamudināja studēt mākslas zinātni Mākslas akadēmijā? Laima Slava: Ļoti prozaiski – mans vīrs tobrīd studēja tur. Skolu biju pabeigusi jau pirms pieciem gadiem. Un, tā kā sapnis doties uz Maskavu un mācīties par kinozinātnieci bija kļuvis nerealizējams, atlika mūsu pašu Mākslas akadēmija. Taisnību sakot, par mākslu arī zināju mazliet vairāk nekā par kino – pusaudža gados vismīļākie man bija biogrāfiskie romāni, un tur bija gan "Grāmatu drauga" izdevums "Janis Rozentāls", gan "Mikelandželo", "Leonardo" un Irvinga Stouna "Van Gogs". Turklāt biju karsta Zentas Mauriņas eseju fane, un tajās jau bija tikai māksla, literatūra un mūzika kopā ar to radītājiem – izcilām personībām un kultūras telpu, kas tos ietvērusi. Jā, un bērnībā krāju skatu kartiņas, kuras varēja nopirkt tuvākajā preses kioskā ap Lāčplēša ielas stūri Ļeņina ielā (tagad Brīvības iela – A.B.), pretī Ņevska baznīcai. Un tajās bija arī mākslas darbu reprodukcijas. Vēlāk māte man pat sāka dāvināt tādas palielas reprodukcijas, kādas tolaik pārdeva – galvenokārt krievu mākslinieku darbus, bet viņa no tiem izvēlējās emocionālāko, – Vrubeļa "Dēmonu" un "Spāniju", piemēram. A.B.: Tātad varētu teikt, ka grāmatas bija vienas no veicinātājām, kas jūsos raisīja interesi par mākslu? L.S.: Jā, tā kā mana bērnības kaislība bija grāmatas, tad biju bezgala laimīga, kad par pirmo darba vietu dabūju "Rīgas grāmatu bāzi" (rotatoriste!), un tai līdzi nāca blats pie grāmatām. Un jo īpaši – mākslas grāmatām. Teiksim, Herberta Rīda "Modernās mākslas vēsture", kauč ungāru valodā – manuprāt, veikalos vispār tā neparādījās, to man apmaiņā pret jau attiecīgajā nodaļā izkaulēto Kafkas darbu izlasi iemānīja pats pārvaldes priekšnieks Cavņa (Caune?), kurš, kā vēlāk izrādījās, bija izcils mākslas darbu reprodukciju krājējs. Un bildes, ko pētīt, tur bija. Blakus (GTP atradās vēsturiskajā un tagadējā "Valtera un Rapas" mājā) atradās veikals "Globuss", kur bija pieejamas ārzemju mākslas grāmatas. Tās tad arī turpat vai par visu algu centos iepirkt. Uz letes tās parādījās minimāli. A.B.: Un kino māksla? L.S.: Kino taču pavisam noteikti bija 60.-70. gadu modes lieta – pietiek atcerēties Tarkovska "Stalkeru" un "Spoguli" vai Marlēna Hucijeva "Jūlija lietu", par Fellini, Antonioni un Bergmanu pat nerunājot. Turklāt pati biju sākusi nopietni mācīties fotografēt – arī tā bija tāda 60-70. gadu stilīguma iezīme. Tādēļ tā kinoizglītība prātā nāca. "Kazas" apkārtnē ne viens vien staigāja ar fotoaparātu plecā un par kino gudri runāja visi. Bet es biju kautrīga meitene un tikai klusēju un skatījos, nekur daudz nepiedalījos – domāju joprojām pati savu lielo dzīves domu. Taču, kas nav lemts, tas nav lemts – ne kino, ne fotogrāfija – ar tām attiecības tā arī grāmatu formātā vien palikušas. Tā kā vizuālā pieredze man bija, atlika tikai pāris mēnešos cītīgi iekalt atbildes uz eksāmena jautājumiem, un laimējās tos nolikt kā otrai veiksmīgākai – aiz absolūtās teicamnieces, tagad Dr.art., Rūtas Kaminskas, protams. Tā arī nonācu Mākslas akadēmijā. A.B.: Jūsu studijas Mākslas akadēmijā notika pagājušā gadsimtā 70. gados, periodā, kad šeit valdīja nesagraujama un stabila padomju vara un tai pašā laikā apkārt bija sajūtams "hipiju gars". Man un, domāju, arī lasītājiem būtu ļoti interesanti uzzināt – kāda atmosfēra valdīja akadēmijā? L.S.: Mākslas akadēmijā iestājos 1970. gadā. Hipiju laiks man bija jau aiz muguras. Biju izslāpusi mācīties, arī "aste" man kā jaunai māmiņai jau bija "piesieta", tādēļ daudz kas no akadēmijas bohēmiskās sadzīves man gāja secen. Mēs turklāt bijām pirmais mākslas vēsturnieku klātienes kurss, līdz tam bija tikai neklātnieki, kas divas reizes gadā sanāca, sēdēja nodarbībās un eksāmenos, tā arī nevienu ārpus pasniedzējiem īsti nesatiekot. Mēs bijām pirmie mākslas vēsturnieki, kuriem patiešām bija iespēja ieiet pašā mākslas pasaulē, būt kopā ar citiem mākslas studentiem atsevišķajās kopējās nodarbībās un, protams, ballēs. Tāpat redzēt studentu izstādes. Vārdu sakot – draudzēties ar saviem laikabiedriem – māksliniekiem. Tas bija būtiski, jo, gribot negribot, tādējādi mums tīrās mākslas teorijas un vēstures kārtīga apgūšana vairs nebija vienīgais kritērijs. Dzīvais mākslas process pašā tā tapšanā bija mūsu ikdienas vide. Mūsu sagatavošanas programma katedrai vēl bija miglā tīta, mums bija iespēja šo to pat sev pieprasīt, un tā mēs sev pieprasījām, piemēram, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī "zaļo praksi" kā visiem mākslas studentiem, lai "gleznotu plenērā". Un mēs to dabūjām. Viss, kas notika akadēmijas sienās un ko mums piedāvāja apgūt, man likās vienkārši lieliski! Mums bija antīkās literatūras vēsture un antīkās pasaules vēsture, kuru lasīja izcilais grieķu un latīņu valodas speciālists, profesors Gustavs Lukstiņš, viduslaiku vēsture pie prof. Aleksandras Rolovas, ievads arhitektūrā pie Andra Galenieka, arhīvu mācība Marģera Vestermaņa vadībā, mākslas darbu analīze pie Tatjanas Kačalovas, žurnālistika pie Maigas Lejietes, kultūras vēsture pie Herberta Dubina, zīmēšana un gleznošana pie Jurģa Skulmes, utt., utjp. Un šeit pat nepieminu pilno mākslas vēstures kursu, kuru līdz renesansei, ieskatot, lasīja Tatjana Kačalova, pēc viņas – ar 17. gs. – Eduards Kļaviņš. Ārkārtīgi cienīti un godāti pasniedzēji. Bet latviešu mākslu lasīja leģendārais Romis Bēms. Jā, bija arī muzeju mācība pie Māras Zaķes, bija arheoloģija ar brīnišķīgo, aizrautīgo Vladislavu Urtānu, un nenovērtējami prakses laiki gan arheoloģiskajos izrakumos Aizkraukles pilskalnā, gan dažādos muzejos, gan katram savā periodikas redakcijā, gan ilgotajā plenērā. Un angļu valoda pie sirsnīgās pasniedzējas Andersones bija tīrā bauda. Bet visu izstāstīt nav iespējams. A.B.: Un kā gāja ar politisko priekšmetu – partijas vēstures, politekonomijas utt. apgūšanu? L.S.: Pat politiskajiem priekšmetiem bija piemeklēti lielākoties atraktīvi un brīvdomīgi pasniedzēji. Jā, bija dažbrīd skepse pret pasniegšanas stilu – garlaicīgs un sauss, piemēram, Pētera Zeiles dialektiskais materiālisms vai Emīlijas Jaunzemes lasītā krievu māksla, kur pretī Kačalovas vadītās prakses ekskursijā uz Pleskavu un Novgorodu senkrievu māksla vienkārši sajūsmināja! Zeile toties ļāva atbildes eksāmenā klaji norakstīt no špikera, kaut labāk būtu bijis interesantāk šo mācību izklāstīt. Kā to, piemēram, prata politekonomijas pasniedzēja Jaunzeme (cita!) vai vēsturiskā materiālisma pasniedzējs Kārlis Šteinbergs. Nu ļoti interesants kungs, visai cinisks savās nostādnēs, taču visnotaļ atraktīvs. Pretestība bija tikai pret partijas vēsturi, kuru, gan jau sapratējam, interesanti pasniedza Mavriks Vulfsons, jo no tās es nesapratu nu itin nekā! Šodien es viņa stāstīto noteikti novērtētu, bet toreiz tas viss man bija ķīniešu ābece, jo kaut kā visu laiku bija izdevies dzīvot vairāk savu interešu un ideju abstrakciju mākoņos, nevis ieklausīties padomiskajā dzīves īstenībā un tās vēsturiskajos parametros. (Jā, arī vidusskola man bija laba – 49. – kura tolaik tika dēvēta par nacionālistu skolu, jo tās patrons laikam skaitījās Berklavs.) Par to arī pirmā atzīme akadēmijā – trijnieks eksāmenā. Taču tolerances līmeni labi ilustrē noslēguma saruna ar Vulfsonu pirms diploma izrakstīšanas, kad viņš mani izsauca pie sevis: "Tas jums būtu vienīgais trijnieks uz diploma? Sarunāsim, ka es to izlabošu uz četri." Septiņdesmito gadu akadēmiju es noteikti atceros kā tādu radoša miera salu, īpaši, ja dzirdu salīdzinājumus ar citām augstskolām tajā laikā. Turklāt tas bija laiks, kad pārmaiņas notika visā mūsu mākslas pasaulē kopumā, un akadēmijā dažādos kursos par sevi lika runāt kā Helēna Heinrihsone, tā Miervaldis Polis, Līga Purmale, Laima Eglīte, Antonija Lutere un Māris Ārgalis, Juris Dimiters un Ojārs Feldbergs, Ojārs Breģis, Kārlis Dane, Ligita Ulmane, vai tādi īpatņi kā Imants Reinholds un Pēteris Džīgurs. Viņi katrs gāja savu individuālu ceļu jau akadēmijas sienās, un to nevarēja nepamanīt, par to bija jādomā. Akadēmija mudžēja no spilgtām personībām. A.B.: Sanāk, ka studēšana šajā augstskolā kompensēja apkārt valdošo nospiedošo gaisotni. Šeit es domāju – visur esošo padomju varas propagandu un zināmo "dzelzs priekškaru", kas padomju cilvēkus burtiski izolēja no apkārtējās pasaules. L.S.: Laikam atkārtošu sen zināmo – bērnam pat Sibīrijā ir savi prieki, un jaunam cilvēkam ir svarīgākas lietas dzīvē par nospiedošo atmosfēru, kas pilnībā gan gūlās uz vecākās paaudzes cilvēkiem, kā manu māti, kas šajās varas maiņās patiešām visu bija zaudējusi. Man jau nebija, ar ko salīdzināt – dzīve nāca priekšā tāda, kāda tā bija, man bija pasargāta, lolota vide, grāmatas mātes bibliotēkā un jaunas meitenes sapņi! Tos saukļus uz māju jumtiem utt. jau neviens neņēma galvā – tā bija tāda neizbēgama publiskās telpas piedeva. Savu estētiku katrs veidoja pēc savām iespējām savā mājā, savā stūrītī. Protams, man vienkārši veicās, ka neko īpaši par mani neviens neinteresējās, jo patiešām biju klusa un vairāk sevī vērsta. 70.tajos jau arī visas aktīvās negācijas, kategoriskie "īstas padomju mākslas” pieprasījumi, kas gāzās pāri māksliniekiem, bija garām. (Pēdējā, kam kritika tomēr kaut kādi aplauza spārnus, bija Džemma Skulme, kuras 1968. gada personālizstāde ar, manuprāt, pašiem spēcīgākajiem viņas darbiem, tika smagi nokritizēta.) Vairāk runāja par to, ko vajadzētu jaunatklāt, kādi ceļi tagad māksliniekam paredzami, kas no tradīcijas jāpaņem, kas tajā jālauž. Ko vispār var atrast pašu mākslas pagātnē un kas notiek pasaulē. Par to varbūt sajēgas nebija daudz, kaut arī bija atsevišķi labi informētie, kā Juris Dimiters un Jānis Borgs, piemēram. Žurnāli paklusām pienāca, pat antikvariātos tos varēja dabūt, Maskavā arī notika ārzemnieku izstādes, uz kurām paretam varēja aizbraukt. Modernisma klasika Ermitāžā un Puškina muzejā bija labi pārstāvēta – tās pašas Morozova un Ščukina kolekcijas, kuras iepazina latviešu modernisti 20. gs. sākumā. Un daudz kas bija vienkārši gaisā. Visiem bija skaidrs, ka galvenais ir adekvātas un spēcīgas izteiksmes formas atrašana savām privātajam sajūtām un idejām, bet obligātajām tēmām – kāds profesionāli interesantāks, neparastāks risinājums, lai no kakla nost. Un ne jau visi ap tām obligātajām ņēmās. Tā paaudze, kas 70.-tajos mācījās akadēmijā, tādas lietas jau vispār ignorēja. Ja nu vienīgi diplomdarbā apgūto iemaņu demonstrēšanai sacerēja kādu nevainīgu figurālu kompozīciju. Akadēmija varbūt tiešām, no šodienas pozīcijām raugoties, šķiet kā tāds kompensējošs mehānisms sabiedrības alternatīvajām tieksmēm, kur labāk bija, ja visi šie dīvaiņi atrodas vienkopus un ir dažādos veidos pieskatīti. Es par to nedomāju, savā ziņā biju arī naiva un ļoti nodarbināta ar visu to, kas man bija jāapgūst. Man tā bija vienkārši brīnišķīga dzīve piecu gadu garumā. Tas, ka intuitīvi visu laiku atradu visādas alternatīvas dzīves pozīcijas, kurās bija gana garīgās telpas sevis pilnveidošanai, arī nodrošināja, ka vairāk domāju par to, kas man vēl sevis izglītošanā jāpanāk, jāsaprot tajos pašos esošo noteikumu rāmjos, nevis koncentrējos uz apkārtnes nepietiekamībām. Viens gan – lai arī ar interesi klausījos mākslinieku stāstījumos par ekskursijās uz ārzemēm pieredzēto, pie sevis nodomāju, ka tādās ekskursijās gida pavadībā un grupā nu gan es nebraukšu nekad! Man vajadzēja tā, kā lasīju Zentas Mauriņas grāmatās, – piemēram, par Čaikovska pēdām Florencē ("Grāmatā par cilvēkiem un lietām", 1938) – dzīvot izvēlētā vietā vienai un tad iejusties, staigāt, pētīt, domāt, varbūt beigās arī kaut ko saprast. Bet tas, to es zināju, man nespīd. Uz īstajām, kapitālistiskajām ārzemēm vispār tikt man nebija cerību, jo bija gan radi ASV, gan parādījās arī draugi starp atbraukušajiem latviešu vienaudžiem dīpīšiem, kas tieši 70. gados Rīgā parādījās visai bieži. Šie iebraucēju apciemojumi ar sēdēšanu un pļāpāšanu naktīm cauri bija ārpuskārtas atrakcija, kas uzjundīja nojausmas par zināšanām, kuru mums nav, nekad nav bijušas. Kad no Itālijas ceļojuma atbrauca Herberts Dubins, stāstīja un parādīja arī Florences karti, es to no viņa izlūdzos un vismaz piespraudu pie sienas, lai mans sapņu objekts būtu kaut cik reāls... Cik ilgi ar tādām surogātizpriecām būtu pieticis, nezinu. Paldies Dievam, viss mainījās! Arī šodien es apgalvoju – lai kādi trūkumi ir mūsu valstij, bet tajā cilvēks ir brīvs. Un tas ir pats galvenais. Taču, kamēr šādu brīvību neesi piedzīvojis, tev ir vismaz tava iekšējā brīvība, un ar to arī ir gana, ko darīt. Un Mākslas akadēmija deva bagātīgu vielu intensīvai dzīvei. A.B.: Vai akadēmijā bija kāds vai kādi pasniedzēji, par kuriem jūs varat teikt – jā, viņš vai viņi ietekmēja mani kā mākslas zinātnieci un iespaidoja manus uzskatus par mākslu? L.S.: Jā, pavisam noteikti. Pirmajos kursos tā noteikti bija profesore Tatjana Kačalova. Ka viņa ir baronese pēc izcelsmes, par to runāts tiek tikai tagad, tolaik noslēpumainības auru ap viņu radīja ziņa, ka viņa esot savulaik izsūtīta kā rērihiete un tas, ka viņa mācījusies Sorbonnā. Lai cik reizēm amizanti likās viņas izteicieni, kurus studenti bieži atkārtoja (no renesanses lekcijām "kadi tadi mazi amuriņi", vai ēģiptiešiem – "tās gurnas"), viņa bija īsta mākslas zināšanu personifikācija. Es pat nevaru pateikt, ka viņas lekcijās būtu bijis kas īpaši aizraujošs, nē, bet ap viņu koncentrējās pārliecība, ka tās ir tās īstās zināšanas par mākslu, kuras viņa pārvalda. Zināšanas kopā ar izjūtu, pašu mākslas kultūrfenomena garu. Un zināma cēluma aura tam apkārt. Tas viss uzplauka pa īstam, kad nonācām līdz renesansei. Varbūt arī bija pagājis zināms laiks mācoties. Taču lekciju pierakstus vēlāk skatoties, bija skaidrs, ka tās pierakstīt nācies grūti. Faktus labāk bija meklēt grāmatās (un mākslas grāmatu deficīts nudien mums bija traģisks...). Kačalova gan eksāmenā prasīja precīzas zināšanas, bet lekcijās deva drīzāk ievirzi, kā tuvoties mākslai, par ko mākslas darbi spēj runāt, ar ko spēj runāt, un ļāva nojaust, kādas garīgās kvalitātes te tiek prasītas, lai pa īstam saprastu un veidotu attiecības ar šo cilvēka radīto mistēriju – mākslu gadu tūkstošu garumā. Pēc Kačalovas līdz ar 17.gs. nāca Eduards Kļaviņš, viņa lekcijas toties bija precīzs zināšanu strukturējums, viņa pieraksti bija izmantojami pilnībā, lai apgūtu doto vielu. Ļoti skaidri viss izstāstīts. Un lieliski bija, ka viņš mums kā papildu kursu deva vācu ekspresionismu. Tā vismaz viens no 20. gs agrīnajiem virzieniem tika plašāk iepazīts. Kārtības sajūta mākslas vēstures materiālā – tas bija profesora Kļaviņa fantastisks, atvieglojuma sajūtu radošs ieguldījums mūsu haotiskajās smadzenēs, tas joprojām darbojas kā stimuls rīcībai. Taču nenoliedzami, ka būtisku pavērsienu visa mūsu kursa domāšanā ienesa pasniedzējs, kurš nomainīja zīmēšanas/gleznošanas nodarbībās mums piešķirto Mihailu Korņecki (viņa iemīļots un pasniegšanas metodi izsmeļošs teiciens bija: "Gleznot ir pavisam vienkārši, ir tikai jāpaņem vajadzīgā krāsa un jāuzliek pareizajā vietā."). Tas bija Jurģis Skulme. Taisnība, viņš arī centās mums kaut ko tur mācīt gleznošanā un zīmēšanā. Dažas dāmas laikam arī gleznošanā guva ievērojamas sekmes. Es tā noteikti nebiju. Toties mani ārkārtīgi ietekmēja Jurģa Skulmes praktiskā un pašiniciatīvas daļa mūsu audzināšanai. Viņš uzskatīja, ka mums ir jāiepazīstas ar māksliniekiem viņu darbnīcās un jāredz tā māksla, par kuru nerunā vispār – Latvijas lauku baznīcu dārgumi. Viņš un viņa paziņa, autobusa šoferis Vilis, izvadāja mūs pa visurieni – sākot ar Dikļiem un Burtniekiem, beidzot ar lielisko Kurzemes manierismu, baroku un rokoko Laucienē, Ugālē, Zlēkās, Ēdolē, Apriķos, Landzē utt. Tas bija šoks un milzu emocionāls lādiņš. Dzīvi tās mākslas pieminekļi, par kuras esamību pie mums un vērtību mums nebija nojautas. Un tad vēl tas, kas, kā izrādījās, ir savākts viņa izveidotajā Mākslas akadēmijas zinātniskajā laboratorijā – personiskās mapes katram māksliniekam, kurās tiek ielikts viss, kas par viņu atrodams gan presē – arī pirmskara – gan dažādos privātos arhīvos, kas saglabāti un nonākuši Jurģa redzeslokā. Tas bija milzīgs materiāls, pilnīgi jauna pasaule! Ar savu azartisko dabu viņš bija tieši tas pasniedzējs, kas bija vajadzīgs, lai iekustinātu bariņu labticīgu mākslas studenšu nopietnai savas, latviešu, mākslas pētniecībai kā savam dzīves uzdevumam. Viņa mājās joprojām ir neizmērojami un vēl neizpētīti arhīvi ar vērtīgiem dokumentiem mūsu mākslas vēsturei. A.B.: Jūs esat sastādījusi un bijusi autore vairākām grāmatām par ievērojamām mākslinieku personībām, viņu dzīvēm un daiļradi. Vai nav bijusi vēlēšanās uzrakstīt atmiņas par saviem studiju gadiem, kā arī par turpmāko laiku, kas ir tik pilns ar mākslas dzīves notikumiem? L.S.: Šķiet, nupat esmu to daļēji veikusi... Patiesībā jāatzīstas, ka vēl tik daudz ir izdevniecībā darāmā, ka privātām atmiņām neatliek laika, ja arī beidzot tādas man pašai pat kļūst interesantas – lūk, kā jau esmu izplājusies! Gan jau kādreiz... A.B.: Man liekas, ļoti drosmīgs solis no jūsu puses ir bijis 1997. gadā izlemt dibināt "Neputnu". Kas jūs uz to pamudināja? L.S.: To nu gan esmu stāstījusi jau neskaitāmas reizes – "Neputns" radās, lai varētu izdot žurnālu "Studija". Tur nebija nekādas drosmes, biju bezdarbniece, kas līdz tam jau bija strādājusi gan avīzē "Literatūra un Māksla", gan ar mākslas grāmatām izdevniecībā "Liesma". Kad Egils Rozenbergs mani uzrunāja piedalīties jauna mākslas žurnāla veidošanā, piekritu ar prieku, jo šķita, ka visas manas zināšanas un līdzšinējā pieredze ir izkritušas "vēstures mēslainē". Šo projektu sākām kopā ar Juri Petraškeviču. Sākumā mums ar finansējuma atrašanu neveicās, atkrita arī Mākslinieku savienības interese par šo lietu, taču bijām spītīgi, jo sapratām, ka jauns, laikmetīgs izdevums par mākslu Latvijai patiešām ir vajadzīgs. Turpinājām ideju attīstīt, līdz saņēmām finansējumu vienam žurnālam no Kultūras ministrijas konkursa. Kopā ar mākslinieci Intu Sarkani uztaisījām šo žurnālu. Piesaistījām laikrakstu "Diena". Un pamazām žurnāls aizgāja. Jo drīz radās arī Kultūrkapitāls. Žurnālam veidojoties, nācās piesaistīt arvien jaunus speciālistus – redaktorus, valodas zinātājus, māksliniekus, fotogrāfus, rakstītājus. Un tad jau likās, ka ir grēks nedarīt ko vairāk. Pirmais stimuls bija no man ļoti mīļas mākslinieces Intas Celmiņas, kurai gatavojās personālizstāde muzejā. Viņa teica, ka to nu gan mēs varam – uztaisīt viņai mazu katalodziņu. Un tā tas sākās... A.B.: Mani vienmēr ir interesējis, no kurienes radās nosaukums "Neputns", un kas ir šī oriģinālā vārda un impozantā logo autors? L.S.: Tas ir Jura Petraškeviča sievastēvs, karikatūrists Ēriks Ošs. Viņam tādi radījumiņi esot bijuši krājumā. Bet uzzīmēja neputniņu Juris. A.B.: Tagad, kad "Neputns" ir jau ar tradīcijām bagāta izdevniecība, vai ir gandarījuma sajūta par paveikto, vai tomēr liekas, ka vajadzēja kaut ko darīt savādāk? L.S.: Gandarījums, protams, ir, jo zināms mākslas grāmatu apjoms tomēr ir uzkrāts. Jādomā, ka tās mūsu studiju gadu grūtības ar labiem attēlizdevumiem un tekstiem par mākslu, īpaši – latviešu mākslu – ir bijusi īsta trauma – mani visu laiku pavada trauksmes sajūta, ka vēl joprojām nav nosegts elementārais zināšanu apjoms par mūsu mākslas vērtībām. Protams, pirmajos mūsu izdevumos ir daudz nepilnību, par dažiem es vienkārši sarkstu, taču grāmatu izdošana nav īslaicīgs process, pieredze tajā ir neatsverams palīgs un grūtību radītājs arī – pieaugošā prasīguma dēļ. Savādāk neko izdarīt nevarēja. Ir iets soli pa solim, kā nu tas bija iespējams. A.B.: 2010. gada žurnāla "Studija" 75. numurā atradu aptauju, kas saistīta ar mākslu, tajā bija arī jautājums par mediju ietekmi uz mākslas procesiem. Man saistīja jūsu atbildes fragments: "Informācijas daudzveidība par mākslas procesiem medijos savukārt ietekmē (vismaz vajadzētu ietekmēt, ja šāda daudzveidība būtu) sabiedrības uztvert spēju, atvērtību pret laikmetīgo mākslu.” Un radās jautājums – kā jums liekas, vai izdevniecībai "Neputns" ir izdevies ar savu ieguldījumu mainīt sabiedrības mākslas izpratni? Vai cilvēki ir kļuvuši atvērtāki pret laikmetīgo mākslu un mākslu vispār? L.S.: Man par to grūti spriest. Tas kādam no malas izdarāms. Cilvēki ir dažādi un visos laikos atradīsim tos, kam māksla neinteresē un tādus, kas bez tās nevar dzīvot. Un arī – vienkārši izglītotus cilvēkus, kam māksla ir dabiska dzīves un vides sastāvdaļa. Mēs rūpējamies, par to, lai informācija par mākslas esamību būtu pieejama un maksimāli bagāta. Ja tas nenostrādā pašlaik, tas noteikti būs noderīgs kādam vēlāk. Ir svarīgi, ka tas viss ir pieejams. Tie, kas bez mākslas dzīvot nevar, to paši vienmēr atradīs. Tie, kurus tā neinteresē – dievs ar viņiem, lai dzīvo savu dzīvi. Svarīgi ir, lai maksimāli biezs kļūtu tas trešais slānis, tas dažādos veidos izglītotais, tas – lai nu tā būtu – mākslas patērētājs – kam dzīves telpā svarīgi iepludināt arī mūsu pašu mākslas materiālu, ļaut ar to lepoties. Visvairāk mani satrauc, ka pamatskolā trūkst mākslas un kultūras vēstures stundu, tas ir drausmīgs pārrāvums pat vairākās paaudzēs, kur valda absolūta neziņa par šajās jomās elementārāko. Tieši pamatskola veido cilvēku. Tālāk viņš vairāk vai mazāk jau izvēlas pats. A.B.: Skatot "Neputna" izdotās mākslas grāmatas un katalogus, man vienmēr ir prieks par to vizuālo izcilību, kas arī gadu no gada tiek novērtēta ar Grāmatizdevēju asociācijas balvu "Zelta ābele". Parasti saka – visi bērni ir vienādi mīļi, bet varbūt ir kāds izdevums, par kuru ir vislielākais prieks? L.S.: Nē, vienmēr mīļāks ir tas, pie kā tiek strādāts. Pašlaik tā ir Mākslas vēstures klasikas sērija, kurai ir tieši šis uzdevums – visiem pieejamā formā un koncentrēti dot ieskatu mūsu mākslas vērtībās. Pirmā, kaut kas līdzīgs pilotprojektam, bija Daces Lambergas "Rūdolfs Pērle". Pašlaik tiek drukātas trīs šīs sērijas grāmatiņas – Eduarda Kļaviņa "Vilhelms Purvītis", Intas Pujātes "Janis Rozentāls" un Jāņa Kalnača "Kārlis Padegs". Rudenī būs vēl. Kā šai sērijai veiksies – nezinu. Mēģināsim atrast jaunus reklāmas veidus, jaunas auditorijas. Jo tas mums pašiem liekas ļoti svarīgi. A.B.: Pamanīju, ka 2013. gadā bez mākslas izdevumiem balvu ieguva arī grāmata "Federiko Garsija Lorka. Lekcijas". Vai izvēle publicēt arī daiļliteratūru, kā prozas un dzejas darbus, ir apzināta izdevniecības politika? L.S.: Var teikt, ka tā ir mana kaprīze. Bet runa nav par daiļliteratūru kā tādu, tikai dzeju. Dzeja taču arī ir māksla, vai ne? Esejas un kultūrvēsturiski vai biogrāfiski darbi savukārt pieder pie mākslas konteksta. Ir svarīgi skatīties plašāk, iepazīt un sajust kontekstu, iepazīt personības, viņu dzīvi un viņu domas. A.B.: 2011.gada 21.septembrī jūs saņēmāt Latvijas Mākslas akadēmijas balvu par izciliem sasniegumiem mākslas zinātnes laukā. Mani novēloti, bet ne mazāk sirsnīgi apsveikumi. Vai bija pārsteigums, ka no spēcīgā un nebūt ne mazā pulciņa tikāt izraudzīta tieši jūs? L.S.: O, jā, tas bija vairāk nekā pārsteigums! Paldies! Tas bija šoks, jo "manā vecuma grupā” nudien, izcilnieku netrūkst! Bet līdz ar to es vismaz sapratu, ka mākslas vēstures studentiem "Neputna" grāmatas noder... A.B.: Tās patiešām noder! Bet vai ir vēl kādi ar jūsu darbu saistīti notikumi, kas jūs no sirds ir iepriecinājuši? L.S.: Mani iepriecina katra reize, kad jauna grāmata ierodas no tipogrāfijas un ir rokā paņemama un aplūkojama jau kā gatavs, tautās palaižams veselums! A.B.: Pēdējais jautājums vairāk teorētisks. Ja būtu iespēja vēlreiz sākt dzīvi no jauna, vai izvēlētā profesija atkal būtu mākslas zinātne? L.S.: Kā izglītība – jā. Es nedomāju, ka spētu atrast kaut ko labāku par mākslas vēsturi. Tā dod plašu darba lauku un ir visticamākā no vēstures liecībām, jo attēli nemelo, tajos cilvēka domu un jūtu vēsturi var nolasīt tieši. Un cilvēks kā radoša personība, radošs gars, šķiet, ir tas vienīgais, kas mani pa īstam interesē. Vienīgais, varbūt apstākļi "jaunajā dzīvē” man ļautu konsekventāk īstenot to, ko jau kopš bērnības esmu gribējusi darīt – rakstīt. A.B.: Liels paldies par izsmeļošajām atbildēm! Lai arī turpmāk jums un izdevniecībai "Neputns" daudz radošas veiksmes! | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
