VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Intervija ar mākslas zinātnieci Nataļju Jevsejevu [30.05.2014. 08:33] Monika Šavša, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Intervija ar mākslas zinātnieci un Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas muzeja krājuma glabātāju Nataļju Jevsejevu atklāj, cik dažādi var nokļūt līdz tai īstajai profesijai, kas vēlāk kļūst par tavu galveno aicinājumu, cik aizraujoša un reizē traka var būt mākslas vēstures studēšana. Tāpēc sarunā ar mākslas vēstures pētnieci, ļausimies mākslas izpratnei, valdzinājumam un noslēpumainībai. | ||||||||||||||||||
| Iesākumā pastāstiet par sevi, no kurienes esat un kā nokļuvāt līdz mākslas vēstures studijām Latvijas Mākslas akadēmijā? Nokļuvu, var teikt, no nekurienes: vecākiem nebija interese ne par mākslu, ne par mākslas vēsturi, draugu lokā arī nebija neviena, kam būtu tādas noslieces un dotības. Nereti notiek tā, ka jaunieši izvēlās nākamo profesiju un studiju vietu kāda „labākā” skolotāja iespaidā. Bet arī šajā nozīmē man „nepaveicās”, jo tajā laikā, kad mācījos, skolās vēl nepasniedza kultūras vēsturi. Man „labākā” bija bioloģijas skolotāja, tāpēc pēc skolas iestājos Latvijas Universitātes bioloģijas fakultātē. Dīvaini, kā es varēju izvēlēties tādu specialitāti, ja man vienmēr ir bijušas paniskas bailes no lielākās daļas kukaiņu, un tikai doma par dzīvas vardes preparāciju (kura bija obligāta 2.kursā) varēja novest mani līdz ģībonim. Tomēr tagad saprotu, kas mani saistīja šajā zinātnē – dzīvnieku un augu klasifikācija, to pat nevajadzēja kalt no galvas, iegaumēju pēc pāris reižu izlasīšanas. Otrajā kursā paņēmu akadēmisko gadu, atpakaļ atnācu tikai pēc dokumentiem... Tad atradu darbu birojā, kur nostrādāju kādus 6-7 gadus. Visu šo laiku nepārtraukti domāju, ko darīt tālāk. Bija sajūta, ka man ir kaut kāds aicinājums, kuru es nenojaušu. Kāds no paziņām jautāja, kāpēc nemēģinu studēt mākslu, jo man vienmēr patika zīmēt. Es tomēr domāju, ka ar zīmēšanu ir kā ar baletu – jāsāk mācīties no bērnības. Bet man nebija nekādas izglītības šajā jomā. Tomēr nolēmu pamēģināt un iesniedzu dokumentus Latvijas Mākslas akadēmijas (turpmāk – LMA), grafikas nodaļā. Eksāmenos, kā arī domās jau gaidīju, izgāzos, bet tur bija savs plus – pēkšņi sapratu, ka varu taču studēt mākslas teoriju un vēsturi! Tā manā gadījumā piepildījās teiciens par to, ka par kritiķiem kļūst sliktie, netalantīgie praktiķi. Nolēmu pēc gada stāties mākslas zinātnes nodaļā. Grāmatas “riju vienu pēc otras kā izsalcis kamielis”. Priekšā bija gads, un pieteicos uz akadēmijas vakara kursiem. Bija tikai viens šķērslis – nepratu latviešu valodu tā, lai varētu studēt. Mākslas zinātniekam tomēr valoda ir viens no galvenajiem darba rīkiem. Zināju, ka iestājeksāmenos būs jāraksta sacerējums. Mūs pabrīdīnāja, ka parasti viena no tēmām ir nosacīti brīva, to es arī iepriekš sagatavoju, palūdzu iztulkot vienai latviešu valodas skolotājai, un banāli iekalu no galvas, visas 6 lappuses. Mutisko atbildi sagatavot palīdzēja vakara kursos rakstītie konspekti. Un rezultātā iestājušos studentu sarakstā biju otrā! Vai joprojām zīmējiet? Nē, tagad tam nav laika. Kad bērni bija mazi, daudz zīmēju viņiem un kopā ar viņiem. Tagad jau viņi paši var visu uzzīmēt... Vai esat arī izjutusi kādu neziņas brīdi, vēlēšanos pievērsties kam citam? Neziņas brīdis man bija pirms iestāšanās akadēmijā. Studiju laikā šaubu par izvēlēto jomu nebija nekad. Pēdējā laikā reizēm jūtu nelielu entuziasma samazināšanos, bet es sev to skaidroju kā zināmu loģisku fāzi, kas seko ekstraordinārai fizisku un intelektuālu spēku un spēju mobilizēšanai, kura man bija saistīta ar doktora disertācijas rakstīšanu un nodošanu (2012. un 2013.gada). Ir kādi interesanti vai pat kuriozi atgadījumi, kas palikuši atmiņā no studijām LMA? Pirmajā kursā mums bija jāraksta kursa darbs par viduslaiku mākslu. No piedāvātajām tēmām izvēlējos Rīgas Doma ziemeļu portālu. Aizgāju uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un pēc kartotēkas pasūtīju, izskatīju un izlasīju visu kas bija ar to saistīts, grāmatas par viduslaiku baznīcām Vācijā, Polijā, Igaunijā, visu pēc kārtas, visu, kas bija pieejams. Tagad saprotu, ka liela daļa literatūras uz to brīdi bija jau novecojusi, izdota vēl pirms Otrā pasaules kara, bet kā ilustratīvs materiāls bija derīga. Gāju arī uz VKPAI (Valsts Kultūras un Pieminekļu aizsardzības inspekcijas) arhīvu. Savā darbā apkopoju visu, ko izlasīju un atradu, mēģināju formulēt kaut kādas hipotēzes un meklēt tam apstiprinājumus. Uzrakstītajam tekstam gramatiskās kļūdas palūdzu izlabot savai kursa biedrenei. Kad pasniedzējs paziņoja atzīmes, viņš man jautāja, ko nozīmē daži termini, kurus lietoju tekstā. Es paskaidroju un pabrīnījos, kāpēc man to jautā? Sapratu tikai mājās, kad atpakaļ saņemtajā kursa darba otrajā lapā ieraudzīju blakus savai atzīmei „9” viņa komentāru: „Darbs ir pārāk labs, lai būtu Jūsu...” . Jūs vairāk saista mākslas vēsture vai laikmetīgā māksla? Laikmetīgo mākslu vēroju ar interesi, bet ja runa ir par pētīšanas objektu, tad tikai un viennozīmīgi mākslas vēsture. Mākslas zinātniekiem bieži vien ir kāds iemīļots vēstures periods, mākslas stils vai virziens. Man tas ir modernisms, Eiropas 20.gadsimta sākuma māksla. Saista arī 19.gadsimta māksla. Šobrīd strādājat Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. Kā nokļuvāt līdz tam, vai jau studiju laikā padziļināti interesējāties par abu mākslinieku daiļradi? Abi mani diplomdarbi (bakalaurs un maģistrs) bija saistīti ar modernisma posma mākslu, Rīgas grupas mākslinieku daiļradi, tāpēc gan Beļcovas, gan Sutas daiļrade man bija labi zināma, bet padziļināti to nepētīju. Pēc maģistra darba aizstāvēšanas auklēju tikko piedzimušo jaunāko dēlu un ļoti baidījos, ka „iestrēgšu” mājās uz ilgu laiku un nevarēšu atgriezties zinātnē. Nolēmu stāties doktorantūrā, bet tēmu izdomāt pati nevarēju, palūdzu padomu savam vadītājam profesoram Eduardam Kļaviņam, kas vadīja abus manus zinātniskos darbus. Biju gatava pieņemt gandrīz jebkuru tēmu. Profesors man piedāvāja divas monogrāfiskus pētījumus izvēlei: Federu vai Beļcovu, piebilstot, ka Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs nesen saņēma lielu mākslinieces arhīvu. Es šo faktu kaut kā nepiefiksēju un palūdzu laiku apdomāt tēmas. Rakstot bakalauru un maģistru, lasīju attiecīgu zinātnisko literatūru un periodiku, un tajā brīdī likās, ka par Beļcovu neko jaunu nevar uzrakstīt, īpaši disertācijas apjomam. Un pati sev iestāstīju, ka nav citas izvēles, kā tikai rakstīt par Federu. Iekšēji tam pretojos, nevarēju tur atrast neko saistošu. Atceros, vienu dienu, stumjot ratus ar bērnu, lasīju avīzi „Forums” un uz pirmās lapas ieraudzīju rakstu par Daci Lambergu un Valdemāru Toni un ar gaišu skaudību padomāju: „Lūk, ir taču laimīgi cilvēki, kas pēta to, kas patīk! Bet man būs Feders...”. Tagad saprotu, ka Feders nemaz nav tik slikts kā man toreiz likās, par to arī īpaši pārliecinājos pēc jaunās monogrāfijas iznākšanas, bet toreiz domāju citādāk... Pēc dažām dienām man piezvanīja vadītājs. Pats. Tas bija ļoti negaidīti. Uz jautājumu, ko es izdomāju attiecībā uz disertācijas tēmu, es sāku kaut ko murmināt, ka izvēlējos Federu, ka nezinu franču valodu, lai lasītu par Beļcovas daiļrades pētniecību saistīto literatūtu utt. Viņš bija ļoti pārsteigts: „Kāpēc?”. Teica, ka varu iztikt arī bez franču valodas un, galvenais, mantojumā saņemtais arhīvs esot ļoti vērtīgs, un tas noteikti piedāvās materiālu plašai izpētei disertācijas apjomā. Tad viņš pastāstīja, ka piekļūt arhīvam var vienīgi tad, ja es strādāšu šajā jaunajā muzejā par krājuma glabātāju, un iedeva telefona numuru muzejā, kur vajadzēja sarunāt laiku darba intervijai. Noliku klausuli un sapratu, ka es taču gribu un gribēju rakstīt par Beļcovu, tikai kaut kā nevarēju sev to iestāstīt! Pēkšņi atcerējos „Rīgas galerijā” pirms dažiem gadiem redzēto Beļcovas darbu izstādi, atcerējos, kā viņas māksla toreiz mani ļoti uzrunāja, pat tolaik nevarēju saprast ar ko, bet jau tad sajutu, ka es saprotu šo mākslu... Kad gāju uz interviju muzejā, ar vīru mums bija sarunāts, ka viņš atbrauks no darba un paņems bērnu uz to laiku, kamēr būšu aizņemta. Gaidīju viņu parkā pie muzeja un sapratu, ka man ir izvēle: vai nu nokavēt savu pirmo tikšanos potenciālajā darba vietā, vai nu iet uz muzeju ar bērnu. Izvēlējos otro variantu, iegāju kabinetā, kur bija plānota intervija, un pie izejas noliku pārnēsājamo krēsliņu ar bērnu. Bija ziema, visi padomāja, ka man līdzi ir kaut kāda liela soma, bērnu uzreiz ieraudzīt nevarēja. Un tad bija jautri (man gan ne visai), kad sarunas laikā viņš pamodās un sāka tur krēsliņā grozīties un kaut ko „runāt”... Neskatoties uz to, viss beidzās labi, mani pieņēma. Es tad tikai domāju un pārdzīvoju, kā tikt pie jaunās dokumentu un mākslas darbu kolekcijas, lai varētu pētīt šo tēmu, un pat brīnījos, kad man teica, ka par manu darbu man vēl maksās algu! Tā es nokļuvu muzejā, kur šobrīd nostrādāti jau 7 gadi. Kāda, jūsuprāt, ir mākslas loma sabiedrības attīstībā? Nopietns jautājums... Esmu ideāliste. Manuprāt, mākslas darbam jārosina cilvēkā kaut kādas izjūtas, pārdomas. Un šo izjūtu un pārdomu rezultātam jābūt, ja tā var teikt, pozitīvam. Tātad mākslas iespaidā cilvēkam jāmainās uz labo pusi. Man patīk režisora Andreja Tarkovska doma, ka mākslas uzdevums ir sagatavot cilvēku nāvei. It īpaši šī tēze, manuprāt, ir aktuāla A.Beļcovas daiļrades kotekstā (māksliniece visu mūžu slimoja ar plaušu tuberkulozi un dzīvoja uz nāves sliekšņa gandrīz visus savas dzīves 89 gadus). Atgriežoties pie iepriekš minētā par doktora disertāciju, rakstot par Aleksandras Beļcovas daiļradi (1892–1981), reiz minējāt, ka tas vispār bija viens traks periods. Nu, tā arī bija. Stingru termiņu gadījumā tā ir vienmēr. Man bija EU stipendija, izvēles, kad jābeidz ̶ nebija. Mājās vakaros un pa dienu īsti nevarēju rakstīt – ģimene, bērni, darbā arī. Rakstīju mājās agri no rītiem, cēlos plkst. 5, reizēm plkst. 4:30 un strādaju līdz plkst 8-iem, kad vajadzēja braukt uz darbu, skolu, dārziņu. Tad turpināju „rakstīšanu galvā” visu dienu. Tikko bija kāda doma, noformulēts teikums, pie rokas vienmēr bija lapa vai klade, kur visu pierakstīju. Var teikt, ka pusi, ja ne vairāk, teksta uzrakstīju braucot autobusā vai mašīnā... Kas jūs vairāk saista – mākslas kritika vai kuratora darbs? Kritika? Nē. Protams, tā ir daļa no mākslas zinātnieka profesijas, bet ja to var nedarīt (nerakstīt), es to nedaru. Kuratora darbs šaja ziņā man ir daudz patīkamāks, kaut gan tur ir savas grūtības... Varētu lūdzu sīkāk pastāstīt par tām grūtībām kuratora darbā? Un, kas ir reizē arī tas aizraujošākais? Tās pārsvarā ir organizatoriskās, tehniskais darbs. Arī strādāšana uz noteiktu termiņu, noteiktu izsludināto datumu rada papildus stresu. Savukārt aizraujošākais ir process, kad Tu ar darbu atlasi, ar pavadtekstiem, attēliem, noformējumu utt. formulē un parādi savu vēstījumu publikai. Visubeidzot, ko jūs novēlētu jaunajiem mākslas vēstures censoņiem? Par šo jautājumu domāju visilgāk… Novēlu nezaudēt entuziasmu, ja tāds ir. Parasti entuziasms rodas tad, kad atrasta „īstā” tēma, kas uzrunā. Novēlu tad arī atrast šo „savu” pētījuma tēmu vai zināšanu pielietošanas lauku. Tā varētu būt gan zinātne, gan mākslas kritika, gan izstāžu organizēšana, gan pasniegšana, gan viss kopā. Galvenais – dalīties ar savām zināšanām ar pārējiem. Tad būs arī gandarījums. | ||||||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
