VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 "Mani iedvesmo viss, kas ar mani notiek" [25.05.2014. 22:07] Laima Šmiukše, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Saruna ar jauno gleznotāju Elīnu Prancāni par iedvesmas meklējumiem, pirmajiem mākslas atklājumiem un nojausmām par tuvojošos radošo revolūciju Latvijas mākslas telpā. | ||||||||||
 Elīna Prancāne. Smilšu vētra oāzē. PVC, akrils, audekls, eļļa. 2014 | ||||||||||
| Elīna Prancāne ir jauna māksliniece, kura šobrīd studē 3.kursā Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Ārpus gleznošanas, viņai tuva ir dažādu objektu un instalāciju veidošana. Elīna pirms tam ir apguvusi dizainu Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā un mācījusies zīmēšanu pie mākslinieka Nikoloja Gorkina. Viņas darbos tuva ir dabas daudzveidības un cilvēka garīgo meklējumu tematika. Tos caurvij mistika un fantāzijas moments. Ko tev nozīmē tava bērnība? Bērnība man nozīmē laiku, kad es pilnībā varēju ļauties fantāzijai. Dzīvoju pie babas Latgalē, brīvi skraidīju apkārt un fantazēju par lietu būtību. Tā ir liela daļa no manas dzīves. Pat nezinu, vai tagad esmu jau pieaugusi (Smejas). Kā sākās tavi pirmie radošie meklējumi? Skolā, zīmēšanas stundās, kad skolotājs teica, ka man labi sanāk. Tolaik piedalījos skolas izstādītē ar gleznu Migla. Lai gan darbs bija ar mistisku noskaņu, skolotājam tas patika. Varbūt pat šobrīd manos darbos ir kaut kas palicis no tā - misticisms, pludinājums un netiešais formu traktējums. Un pēc tam es apmeklēju mākslas skolu. Kas ir tavu darbu iedvesmas avots? Mani iedvesmo viss, kas ar mani notiek. Ja tas, ko es redzu man iepatīkas, neapzināti es to izmantoju savos darbos. Parasti, kad es kaut ko daru, es nemaz nedomāju par gala rezultātu. Man patīk pats process. | ||||||||||
 Elīna Prancāne darbu skatē Latvijas Mākslas akadēmijā. 2014.gada pavasaris | ||||||||||
| Vai tavus darbus ietekmē vide, kādā tie top? Jā, ļoti ietekmē. Ja nejūtos komfortabli, tad arī darbi ir drūmāki, varbūt pat izmēros mazāki objekti. Skatot Tavus darbus, tajos var just ietekmes no Frānsisa Bēkona daiļrades... Vai Tu apzināti studēji Bēkona daiļradi? No sākuma es nestudēju. Tikai sastapos ar jokiem, kad no malas kāds saka, ka mani darbi ir līdzīgi Bēkonam. Tad man pasniedzējs atnesa grāmatu un es apskatījos to. Iespējams, pēc tā vēl vairāk pastiprinājās ietekmes no Bēkona, jo man patīk viņa izjūta, krāsas, līnijas un izteiksmes veids kā viņš to dara, piemēram, krāsu laukumu pretstatu attiecības. Un arī man tas ir kaut kas tuvs. Bet nav noticis tāds lūzums, kura iespaidā es būtu sākusi studēt Bēkonu. Man pašai šī sasaite bija pārsteigums. Kādi vēl mākslinieki uz tevi ir atstājuši iespaidu? Laikam visi, kuru darbus esmu redzējusi. Bet nav bijis tā, ka es kāda darbu būtu mēģinājusi kopēt, vai apzinīgi studēt tehniku un paņēmienus. Bet nenoliegšu, ja kaut kas iepatīkas, es to varu izmantot savos darbos, samiksējot visu pa savam prātam. Pasaules mākslā, kultūrā bieži tiek uzsvērta mākslinieka reliģiskās piederības nozīme. Vai tev tas svarīgi? Es ticu tam, ka cilvēks ir tikai instruments. Un viņa vadītājs ir tas, kam viņš pieslēdzās – kosmoss vai kaut kas dievišķs. Garīgais spēks vada mākslinieku. Un es ticu tam, ka tā ir ar katru mākslinieku. Piemēram, islāma ticībā mākslā ir stingri ierobežojumi – nedrīkst detalizēti attēlot cilvēkus, pat dzīvniekus, jo tādejādi cilvēks sacenstos ar Dievu radīšanas procesā... Es mēģinu saprast islāma filozofiju. Tomēr es tā nevarētu, jo es mācos un dzīvoju Rietumeiropas kultūrā. Bet islāma ticības mākslinieki, pat ja viņi nodarbojas tikai ar dekoratīvo mākslu, viņus tāpat vada Dievs. Un tā ir iedvesma no garīguma, ne materiālās pasaules. | ||||||||||
 Elīna Prancāne. Modelis. Studija. Audekls, eļļa. 2014 | ||||||||||
| Vai mākslai ir jārisina kādi sabiedriski uzdevumi? Piemēram, jāpadara cilvēki labāki vai laimīgāki? Jā, laimīgākus noteikti! Man liekas, ka cilvēks ir laimīgs, kad viņš redz kaut ko skaistu. Arī ja darbu tēma ir skumīga, pat tad var ielīksmot krāsa vai līnija. Mani māksla iepriecina, un es skatos tikai to, kas man sagādā prieku un saviļņojumu. Kā varētu attīstīties Latvijas māksla turpmāk? Jūti jaunu domāšanas pavērsienu? Jā, jūtu. Varbūt tas ir tāpēc, ka arī es pati darbojos šajā laikā... Bet apmeklējot izstādes arvien vairāk var redzēt revolūciju domāšanā un redzesloka paplašināšanos. Cilvēki vairāk sāk nodarboties ar pētīšanu, viņus interesē diskusijas un semināri par laikmetīgo mākslu un tās māksliniekiem. Arī sarunās ar saviem laikabiedriem es jūtu meklējumu vibrācijas un tās noteikti novedīs pie kaut kā jauna. Runājot par izstāžu telpām Latvijā, kā tu kā mākslinieks jūties, kad dzirdi diskusijas par to, vai vispār nepieciešams Latvijas laikmetīgās mākslas muzejs? Lai gan viedokļi cilvēkiem ir dažādi, Laikmetīgās mākslas muzejs ir obligāti nepieciešams, jo tad laikmetīgajiem māksliniekiem būtu plašākās iespējas reprezentēt savus darbus sabiedrībai. Arī darbu veidošanas procesos mākslinieks varētu rēķināties ar telpu, kur tos izstādīt, jo vide ietekmē un tas ir svarīgi. Bet diskusijas... Protams, ja kāds ir pret, vienmēr labāk ir padiskutēt nekā uzcelt muzeju un rīkot piketus. Pēdējā laikā Latvijā ir skatāmas pasaulē augstu atzinību guvušu mākslinieku izstādes, piemēram, Viewfinders/Rīgas Fotomēnesis "Rīgas Mākslās telpā" un Vija Celmiņa. Dubultā realitāte Mākslas muzejā "Rīgas Birža". Kāds ir tavs pēdējais visspilgtākais mākslas piedzīvojums? Nesen izlasīju Voldemāra Matveja grāmatu "Faktūra”. Mani iedvesmo studēšana akadēmijā, jo pasniedzēji uzdod tādus uzdevumus, kas aizrauj, piemēram, optiskā ilūzija. Vēl mani iespaidoja oranžā krāsa, ko redzēju Ojāra Pētersona darbos – man liekas, ka tas ir moderni un arī pati gribu uztaisīt kaut ko oranžu ar baltu. Šobrīd ir iestājies pozitīvisma posms un mana melanholija atkāpjas. Es domāju par tēlniecības objektu veidošanu. | ||||||||||
 Elīna Prancāne. Smilšu vētra oāzē. PVC, akrils, audekls, eļļa. 2014 | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
