Izstāde "NF piedāvā: no A uz BĒ uz CĒ līdz D" Zane Onckule, "kim?" Laikmetīgās mākslas centrs 02.05.2014 - 01.06.2014
Atsaucoties uz klasisko mākslinieka lomu sabiedrībā ar centrā esošo ticību mākslai un pārliecību par tās spēju mainīt pasauli, izstāde nodarbojas ar devīgu mākslu, kuras tuvumā skatītājs aicināts atklāt jauno par sevi, nezaudējot drošību un pasargātību. Izstādes pamatā ir sarunas un vismaz četras dažādas balsis, kas apvienojas grupas skatē, tā radot iespēju un momentu vienota notikuma veidošanai. „NF” iestājas par visu, kas sākas ar „N” un „F”. „NF” ir kā momentfotogrāfija ar dalībnieku sejām, kas nebaidās izskatīties jaunāki, naivāki vai patiesāki kā īstenībā. Virzoties no iekšpuses uz ārpusi, izstāde atsaucas uz aizgājušo laiku mākslas kustībām un izmanto ideju sadursmes metodi, lai aplūkotu nemainīgi aktuālu jautājumu loku. kim? jeb kas ir māksla? kā viens no tiem.
Izstādi, kurā nekas nevirzās no punkta A uz punktu B, darbina tās dalībnieki:
Nikolass Rīss (spēlē pats sevi): lielākoties viņš ir ģeogrāfiski attālināts no pārējiem grupas locekļiem. „NF” neredzamais virzītājspēks. Vai viņa jūtas pret „NF” ir tikpat spēcīgas, cik spēcīgi „NF” izjūt viņa trūkumu? Bet varbūt viņa prombūtne ir tikai projekcija?
„NF” izstādei Nikolass Rīss gatavo apjomīgu instalāciju, kurā izmantotas skulptūras un video. Skulptūras, kas pēc formas atgādina mēbeles, papildina mākslinieka bērnībā uzņemts kāda neprofesionāļa video. Veidojot un izkārtojot skulptūras mēbeļu loģikas ietvaros, Rīss rada inscenētu mājas vidi, kas ir savādi valdzinoša un reizē – absolūti pretīga. Skatītājs ir spiests nemitīgi balansēt starp taustāmo, pazīstamo un neparasto, nezināmo. Konflikts jaušams gan videomateriālā, gan skulptūrās.
Evita Vasiļjeva (spēlē pati sevi): lai formulētu savas domas, viņai nepieciešams dzirdēt apkārtējo viedokli. Lielākoties nepiekrīt pārējiem „NF” dalībniekiem. Nevēlas paust viedokli „NF” vārdā – taču vai gan viņas personiskie uzskati arī nav „NF” viedoklis?
Viena no Evitas Vasiļjevas darba centrālajām tēmām atkal un atkal ir mākslas radīšanas process, mākslas darba nākšana pasaulē, tā veidošanas motīvs un pati fiziskā tapšana. Jaunajā darbu sērijā visam klāt pievienots ūdens un ģipsis. Pats mākslas darba radīšanas process ir kļuvis par mākslas darbu. Uz plastisko operāciju galda guļ uzšķērstas skulptūras, un ap tām virmo dažādi jautājumi, kurus nav pieņemts uzdot; tās ir lietas, kas nav domātas citu acīm.
Adriels van Drimmelens (spēlē pats sevi): domas formulē pārāk personiski un precīzi. Jūtas atbildīgs par to, lai „NF” noformulētu savu būtību un mērķus. Mēdz atgriezt citus „NF” dalībniekus realitātē. Taču varbūt viņš vienkārši baidās?
„Divi galvenie vaininieki, kas savā starpā sazvērējušies saīsināt mūsu dzīvi, - saka lords Verulams, - ir, pirmkārt, - iekšējā kvēle, kas līdzīgi rāmai liesmai sadedzina mūsu ķermeni, - un, otrkārt, ārējais gaiss, kas kaltēdams pārvērš to pelnos. Abi šie ienaidnieki, uzbrūkot no abām pusēm vienlaikus, beidzot saēd mūsu orgānus un padara tos nespējīgus veikt dzīvei nepieciešamās funkcijas." (fragments no Lorensa Stēma „Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati”).
Frederika Pisuīza (spēlē pati sevi): cenšas saglabāt ilūzijas par „NF” kā grupu. Apvienībā „NF” veic moderatores funkciju, bet nekad nespēj atcerēties būtisko. Varbūt tāda „būtiskā” nemaz nav?
Izstādē „NF” Frederika Pisuīza pēta videomateriālus, kas transformēti skulptūrās. Trīsdimensiju uztveres dekompozīcija, kurā laiks un kustība atklājas kā kaut kas tāds, kam piemīt konkrētas aprises. Video ir reducēts līdz kadru virknei – tas kļuvis par sajaucamu kāršu javu. Kustība, kas parasti veidojas vērotāja prātā, tādējādi iegūstot statusu un personību. Cietā masā pārvērstie kadru varoņi, kuriem raksturīga zināma pārlaicīga, kļūst par teatrāliem tēliem, kas raugās ārā pa logu. Dažādās ainas mijiedarbojas gan poētiski, gan formāli. Marmora vēstījums.
Mākslinieku biogrāfijas
Adriels van Drimmelens (Memfisa, 1974) ir gleznotājs, dzīvo un strādā Amsterdamā. Patiesībā dēvēt Adrielu par gleznotāju nav īsti pareizi, jo viņš dara arī daudz ko citu. Darbojies kā izstāžu kurators un piedalījies daudzos mākslas projektos. Strādā par pasniedzēju Gerita Rītvelda akadēmijā. Amats un pienākumi atvirzās otrajā plānā, ja jāiesaistās ienesīgās sabotāžās un blakus projektos. Retorisku jautājumu uzdevējs un mūsdienīgs visu lietu pratējs.
Frederika Pisuīza (Groningena, 1986) ir multimediju māksliniece. 2013. gadā beigusi Gerita Rītvelda akadēmijas Attēlu un valodas nodaļu, kā diplomdarbu izstrādājot videoinstalāciju. Kopā ar Evitu Vasiļjevu izstādījusi savus darbus Galerie Fons Walters. Abas sadarbojušās vairākās performancēs un izstādēs.
Evita Vasiļjeva (Rīga, 1985) ir tēlniece, kas dzīvo un strādā Amsterdamā. Pagājušogad beigusi Gerita Rītvelda akadēmijas Tēlotājmākslas nodaļu ar skulpturālo instalāciju. Piedalījusies izstādēs Nīderlandē, Vācijā, Latvijā un Zviedrijā. Kopā ar Nikolasu Rīsu dibinājusi mākslinieku iniciatīvu Last Minute Group, kas Gerita Rītvelda akadēmijā ik sestdienu organizēja neoficiālas izstādes.
Nikolass Rīss (Oslo, 1987) ir multimediju mākslinieks, dzīvo un strādā Oslo un Amsterdamā. Visbiežāk rada psiholoģiski iespaidīgas lielapjoma videoinstalācijas. Šogad pabeidzis Gerita Rītvelda akadēmiju; par sava diplomdarba teorētisko un praktisko daļu nominēts Tēlotājmākslas balvai. Viens no Gerita Rītvelda akadēmijas daudzsološākajiem absolventiem. Sadarbojies ar Evitu Vasiļjevu, dibinot Last Minute Group, kas ik sestdienu organizēja Gerita Rītvelda akadēmijā neoficiālas izstādes.
Paldies: Andai Baklānei, Itai Marijai Ankoriņai.
Atbalstītāji: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, kultura.lv, Valsts Kultūrkapitāla fonds Rīgas dome, Nīderlandes Karalistes vēstniecība, ABSOLUT., Valmiermuižas alus, VivaColor, restorānam "Dārzs", Spīķeri, TNT, VKN, Delfi.
"kim?"
Maskavas iela 12, korpuss 1, Rīga
ieeja bez maksas www.kim.lv