VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi “Jaunā sievišķība” [05.05.2014. 19:27] Monika Šavša, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 07.03.2014. ̶ 06.09.2014. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs | ||||||||||
| Vārds tiek dots sievietei Mūsdienās praktiski vairs nav tādu jomu, kur sieviete neturētu līdzi vīrietim - ir atļauts viss. Bet vai atceraties, kad un kā tas sākās? Kas ļāva sievietei beidzot būt noteicējai pašai pār savu dzīvi? Atbildes iesaku meklēt izstādē “Jaunā sievišķība”. Interesentiem tā ir lieliska iespēja ne vien baudīt gleznas un grafikas, bet reizē pilnveidot un bagātināt savus uzskatus, apskatot arī fotogrāfijas, pastkartes, atklāt sevī jaunas vērtības un idejas, lasot eksponētos tekstus un preses izdevumus vai apmeklējot piedāvātās lekcijas. Vārdu sakot, izstādes kuratore Baiba Vanaga, sūtot sveicienus sieviešu dienā, piedāvā plašas iespējas izzināt 20.gs. 20.gadu laika periodu, kad sevi sāka pieteikt moderna un neatkarīga sieviete. Izstādes nosaukums mākslas vēstures zinātājiem var radīt asociācijas ar jauno lietišķību, kā asprātīga vārdu spēle vai likt meklēt kādas savstarpējas pazīmes, taču šoreiz nomainīsim starpkara laikā vadošo mākslinieku tieksmi pēc jaunā reālisma ar sieviešu portretiem un attēliem, kas spilgti pozicionē “jauno sievišķību”. Laiks pēc Pirmā pasaules kara krasi izmainīja ne tikai daiļā dzimuma izskatu un uzvedību, bet arī pasaules uztveri. Ko vieni tolaik slavēja, bet citi – skarbi kritizēja. Tiekšanās pēc vienlīdzības radās jau 19.gs beigās, tomēr vien beidzoties karam, kurā gāja bojā miljoniem vīriešu, sievietes nolēma ņemt dalību un teikšanu savās rokās, kļūstot vairāk pašapzinīgas un aktīvas. Jo bija pienāca laiks lielām pārmaiņām ̶ nākotnei jāpieder arī sievietēm, jo tas, ko šajos gadu tūkstošos izdarīja vīrieši, izraisot vairākus karus, ir tik pilna ar ciešanām, ka nevilšus atmiņā atsaucas anekdote – ja pie varas būtu tikai sievietes, karu nebūtu, dažas valstis vienkārši viena ar otru nesarunātos... Tomēr jāatceras, ka sievietei nevajag cīnīties pret vīrieti (un arī pret citu sievieti), jo mēs galu galā neesam ienaidnieki. Sievietes ieguva vienādas politiskās un juridiskās tiesības ar vīriešiem, apguva jaunus arodus un daudz plašāk varēja iesaistīties profesionālajā dzīvē, dibināja dažādas organizācijas un aktīvi darbojās sabiedriskajās un politiskajās norisēs.(1) Šīs aktivitātes ne velti vedināja pārskatīt arī savus priekšstatus par to, kas ir “sievišķīgi” un kas “vīrišķīgi”, nereti pilnībā mainot gadu desmitiem valdījušos uzskatus. Izstādē iespējams iepazīties ar sieviešu žurnālu izdevumiem, kas uzplauka Latvijā starpkaru periodā, kuri sniedza dažādus padomus skaistumkopšanā un mājturībā. “Sākot ar 1918.gadu, modes namu vadību un reizē tās izvērtēšanu arī pārņēma sievietes. Mode, kura līdz šim bija vīriešu fantāzijas rotaļu vieta, nu kļuva vairāk praktiska un ērta.”(2) Tāpat arī sievietes daudz aktīvāk sāka nodarboties ar dažādiem sporta veidiem. Lielisks piemērs ir Aleksandras Beļcovas gleznotais darbs “Tenisiste”. Savukārt literatūrfilosofes Zentas Mauriņas esejā “Sievišķības ideāls pagātnē un tagadnē” var izlasīt, manuprāt, visprecīzāko apzīmējumu modernai sievietei, “Sievietes dzīves formulu 3k (Kinder Küche Kirche)* nomainīja pret latviskotu: kleita, kosmētika, kavalieri”. Tā vairs nav tikai gatavošanās laulības un ģimenes dzīvei vien. Visas šīs minētās liecības skatāmas eksponētajos sieviešu portretos – viņas ir pašapzinīgas un neatkarīgas vai romantiskas un atainotas estetizētās pastkartēs, vai ar erotisku kairinājumu piesātinātajās Eduarda Gaiķa fotogrāfijās, Romana Sutas, Sigismunda Vidberga un Kārļa Padega grafikās. Arī mūsdienās netrūkst jautājumu un diskusiju par to, kas tad ir “sievišķība” vai vismaz vienotu priekšrakstu par to, kādai galu galā jābūt īstai sievietei? Atbilde uz šo jautājumu nekad nebūs viena. Lai gan priekšstatos par “sievišķību” pirmo vietu kopumā tomēr ieņem sievietes vizuālais tēls, ir skaidrs, ka ar to vien nepietiek. Netrūkst mūsdienās sieviešu apgalvojumu, ka “sievišķība ir vīriešu izdomāts bullšits, ko lieto kā sieviešu pakļaušanas regulatoru”. Lai nu kā, bet tikai mūsu pašu – sieviešu ziņā ir izvēle, kurš no sievišķīgās sievietes variantiem mums ir vairāk piemērots. “Kāds filosofs ir teicis, ka par valsts kulturālo pakāpi var spriest pēc cienīšanas, kādu tur ierāda sievietei, tas nozīmē – pēc garīgām vērtībām, kādas tur realizē sieviete, pēc cilvēciskās apziņas un pašcieņas, kādas tur sasniedz sieviete kā pilsone un kā jaunatnes audzinātāja”(Milda Paļeviča).(3) (1) www.lnmm.lv [skatīts 07.04.2014] (2) “Karš un modes”, “Sieviete”, 20.aprīlī, 1926.g., Nr.4., 19.lpp. * tulk. No vācu valodas - Bērni Virtuve Baznīca (3) Milda Paļeviča - Bite. “Uzsaukums sievietei”, “Sieviete”.15.aprīlī, 1925.g. Nr.3., 50.lpp. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
