VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Vijas Celmiņas darbu izstādi "Dubultā realitāte" [27.04.2014. 21:13] Luīze Lismane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 12.04.–22.06.2014. Mākslas muzejs "Rīgas Birža" | ||||||||||
| „Rīgas 2014” programmas „Force Majeure” tematiskās līnijas „Okeāna alkas” ietvaros Latvija ir sagaidījusi vērienīgāko šī gada notikumu mākslas pasaulē – Vijas Celmiņas personālizstādi. Lai arī tās atklāšana ir bijusi jau piektdien, vēl svētdienas pēcpusdienā muzeju pārpilda cilvēku pūlis un nepārtrauktie fotoaparātu zibšņi. Rinda pie kases uzvar manu pacietību. Pat pāris dienu vēlāk, darba dienas vidū, izstāžu zāli piestaigā kundzīšu pāris, pieci tūristi, pa kādam studentam, un visa pamatskolas klase ar skolotāju priekšgalā, kura vienubrīd nomurmina: „Godīgi sakot, tas mani arī mulsina.” Kad izstāžu telpā ienāk divi vīrieši, aptraipītos ceļa strādnieku kombinezonos, saprotu, cik ļoti cilvēkiem vajag mākslu, cik patiesībā mēs esam bijuši pacietīgi visu šo laiku un mediju aktivitātes dēļ tagad Viju Celmiņu zina pat pārdevēja lauku veikalā. Kas ir labi, protams. | ||||||||||
 Vija Celmiņa. Degošais cilvēks. 1966 | ||||||||||
| Vija Celmiņa ir latviešu izcelsmes māksliniece, kuras darbi izsolēs pārsniedz miljonu. Izstādē „Dubultā realitāte” ietverta viņas radošā darbība gandrīz 50 gadu posmā, sākot ar Otrā Pasaules kara laikā aizsākto Mēness virsmas atainojumu sēriju, okeānu un galaktikām, kas vēlāk kļūst par viņas portfolio neatņemamu sastāvdaļu. Pēdējos gados Vija ir pievērsusies reiz atrastu objektu pārradīšanai – tā padomju laika skolas tāfele tiek pie identiskām līdziniecēm. Ja ar to nav gana, tad arī dabas radīto māksliniece spēj dubultot, piemēram, tuksnesī uzlasītus akmeņus. Rodas dievišķs spēks, kad cilvēks sacenšas ar dabu, bet ne jau par to ir šis stāsts – personālizstādes magnētiskums ir filosofijā, jo „Dubultā realitāte” ir intelektuāla spēle par realitāti un realitāti galvā. Par to, ka nevar izšķirt robežu starp īstumu, starp lietu pašu par sevi un mums. | ||||||||||
 Vija Celmiņa. Okeāns ar krustu. 1970-1971 | ||||||||||
| Izdevās saklausīt, ka pamatskolas skolotāju mulsināja darbu atkārtojums. Skaitu – piecas okeāna virsmas, četri zirnekļu tīkli, seši debesu atainojumi, tuksneši, vairāki zvaigžņu lauki un bezgalīgas galaktikas. Neuzmanīgi aplūkojot šķiet, ka šie darbi taču tikko jau bija redzēti, lai arī izkārtoti pamīšus, dubultā realitāte sakāpina sevi vismaz ceturtajā pakāpē. Iespējams, ka darbi vizuāli liekas ļoti līdzīgi, taču tiem atšķiras tehnika un radīšanas laiki, tāpēc apbrīnojama ir mākslinieces vēlme arvien atgriezties pie reiz pašas radītā vēlreizējas pārveidošanas, nemitīgi tiecoties pēc pilnības. Uzmanību piesaistoši ir, protams, absurdie priekšmeti – milzu dzēšgumija un pārcilvēku grafīta zīmulis, bet ne mazāk valdzinoša arī Tokijas krāmu tirgū atrastā grāmata, revolveris un eļļas glezna „Degošais cilvēks”, kas kā ar zemes pievilkšanas spēku notur izstāžu zālē pie vietas. Pretēji pie sienām izvietotajām kosmiski plašajām dzīlēm un atkārtojuma ritmam. Pieļauju, ka šī ir dārgākā mākslas izstāde mūsu valsts vēsturē, taču nepamet nabadzības sajūta, ka mūsos nav vietas. Vijas personālizstādes vērienam pietrūkst fiziskā plašuma, jo nepieciešams vairakkārt apstaigāt telpu, lai spētu sevī ietilpināt šo mākslas Visumu. Kā planētas, kas riņķo ap zvaigzni, tā apmeklētāji klīst ap radītajām realitātes paralēlēm un visam dubultajam pa vidu ir kaut kas tik īsts, ko var saukt par autores Vijas Celmiņas fenomenu – neizskaidrojami pēc teorijas un astrofizikas likumiem, bet sajūtami instinktīvi un cilvēciski – alkas pēc bezgalības. Vienlaikus bailes. Un gravitācija. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
