VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par starptautisko laikmetīgās mākslas izstādi "Re:visited" [24.04.2014. 10:20] Luīze Lismane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 15.03.–27.04.2014. "Rīgas mākslas telpa" | ||||||||||
| Ceļojošo sajūtu biennāle Kamēr norisinās karstas diskusijas, vai mākslai vajag telpu Latvijā, tikmēr pati māksla šodien sevi iezīmē vēsturē un kartē ceļojot pa dažādām biennālēm, kas ir vērienīga un ietekmīga kustība pēdējos gados, kļūstot par notikumu un alternatīvu nemainīgi statiskām izstāžu zālēm. Tāds kultūras ceļojošais cirks, kur vērību un prožektoru gaismu gūst izcilākie mākslas akrobāti. Daļu spožāko „priekšnesumu” var vērot klātienē "Rīgas mākslas telpā" līdz 27. aprīlim, kur apvienoti 22 dažādi autori no tikpat atšķirīgām valstīm, atsevišķi mijiedarbojoties kultūras izpratnei un personiskajām dzīves prioritātēm un identitātēm. Krāšņa mākslas iespaidu maiņa, kas iegulstas prātā savā secībā, tikai nav iespējams sākotnēji atrast vienojošo tulkojuma elementu katra mākslas darba valodai. Lai arī instinktīvi jūtams, ka ir. | ||||||||||
 Ann Lislegaard. Orākuls, pūce... Daži dzīvnieki neaizmieg nekad. | ||||||||||
| Tā, piemēram, Marka Mandersa (Nīderlande/ Beļģija) darbs "Lapsa/ Pele/ Siksna”, kas sevī iemieso vienīgo nākotnes mirkli, kad dzīvās būtnes var pazust citas ķermenī vēl dzīvas esot, fiksējot mirkli, kas ir ārpus „pirms” un „pēc” ietvariem, jeb vizualizējot sastingušu tagadnes mirkli. Vai mākslinieka Antonio Vegas Macotelas (Meksika) uzskats par katras laika apmaiņas rezultātu kā atsevišķu mākslas dabu, ko viņš realizē projektā „Laika apmaiņa”, kad Akatitlas cietumā ieslodzītie pēc iepriekšējās vienošanās noteiktā laikā izpilda cits citam uzdoto pienākumu – "Laika apmaiņā 7”, piemēram, brāļa dziedājumu cietumnieks Čučo iemaina pret katras savas ieelpas un izelpas dokumentāciju stundas periodā. Vai Evas Kotatkovas "Ne jau par to, kā tu kusties, bet – kas tevi aizkustina” jauktās tehnikas instalācija, kur triviāli elementi, piemēram, krekls, imitē kustību un paša individualitāti, kas nav nekas cits kā sabiedrības aizsprostojumi sociālos un institucionālos noteikumos, kuri slāpē sabiedrību kā fiziski, tā mentāli. Kas vieno Paulo Nazareta (Brazīlija) pārgājiena laikā kolekcionēto priekšmetu plūsmu no darba "Āfrikas piezīmes” ar Ranas Hamadehas (Libāna/ Nīderlande) veidoto performances scenogrāfiju spēļu laukumam "Lielais galds jeb iekams tas krīt, ir tikai prātīgi mazliet izbaudīt dzīvi”? Arī video materiāli un uzfilmētās performances "Labestības režīms”, Sejnanes podnieču horeogrāfiskās kustības no video "Laaroussa” un runājošais pūču pāris "Orākuls, pūce... Daži dzīvnieki neaizmieg nekad”, radītas katra no sava skatupunkta, tomēr vēlāk saplūst visas vienā, līdz... Pēc-izstādes sajūta saraujas vienā spožā, krāsainā izrādē, kas ir sveša ar savu ģeogrāfisko tālumu no teritorijām un cilvēkiem, viņu notikumiem, sociālām un politiskām domstarpībām, iekšējiem sarežģījumiem un konfliktiem. Jo aktieris šais visos priekšnesumos ir viens un tas pats – cilvēks, kas iekšēji nesaprotas ar pasauli tieši tāpat kā tu. Kura ķermenim vajag to pašu ūdeni, skābekli, apģērbu, apavus; kurš alkst apprecēties, kurš alkst mieru un izpratni, kurš vēlas tikt saprasts, nevis nosodīts par izvēli. Cilvēks ir tulkojuma elements visiem šiem darbiem un, kamēr mākslai nav telpas Latvijā, tikmēr šos mākslas cilvēku tēlus, biennāļu galvenos lomu atveidotājus, mēs varam izmitināt sevī, savā prātā, jo vairāk par telpu mākslai vajag cilvēku – skatītāju. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
